— Plaša profila literāts

Tulkotājs, dzejnieks un atdzejotājs, jeb, kā viņš sevi dēvē pats, literāts Jānis Elsbergs latviešu valodā pieejamās literatūras klāstu papildinājis visai nozīmīgi – viņš tulkojis gan Kurta Vonnegūta darbus, gan Ērvina Velša Vilcienvakti, gan daudzas amerikāņu, angļu un franču lugas Latvijas teātriem. Pats Jānis ir četru dzejas krājumu autors, bet šogad par sastādīto un atdzejoto Čārlza Bukovska izlasi Kodiens saņēma LALIGABA kategorijā “Labākais tulkojums”.

Ilze Jansone

 

Pirmais jautājums man ir par LALIGABA, ar ko es, protams, apsveicu no sirds.

Paldies, paldies, paldies!

 

Ko tev vispār nozīmē tādas balvas, ko tu saņem par savu darbu, un ko tev nozīmē šī konkrēti? Protams, ka arī atdzejots un tulkots teksts ir savs, bet vai ir kāda atšķirība?

Sāksim ar to, ka es nevaru runāt daudzskaitlī, jo šī ir faktiski pirmā kaut cik nozīmīgā balva, ko es esmu saņēmis, ja neskaita krūzīti no laikraksta KonTEKSTS par gada labāko interviju vai kaut ko tamlīdzīgu. Tad nu tā – tas, ko varētu tiešām saukt par balvu, man ir pirmo reizi, un sajūta ir paradoksāla – tas it kā ir par gada tulkojumu, bet tulkojums reāli ir tapis nu jau, jāsaka, pirms sešpadsmit gadiem. Līdz ar to es to uztveru kā balvu par pusmūža ieguldījumu.

 

Kā tu vērtē, piemēram, šīgada LALIGABA vai vispār balvas Latvijas vidē? Jo daudzi saka – paši pūta, paši dega, maza vide… Bet tas kaut kādā ziņā ir svarīgi?

Tas ir epizodiski svarīgi. Teiksim, es saņēmis jūtos labāk, nekā nekad neko nesaņēmis. Bet pirms gadiem divdesmit, jau vairāk nekā divdesmit, kad biju literāri-sabiedriski aktīvs jaunietis, esmu arī izsēdējies visādās žūrijās, padomēs, piedalījies pie spriešanām, lemšanām un arī bijis liecinieks tam, ka ir kritēriji ārpus tīri formālajiem, reglamentā rakstītajiem. Skatās, kas ir jau dabūjis, kas nav vēl dabūjis, kam ir arī kādi grūtāki sociālie vai veselības apstākļi attiecīgajā periodā – vai kam ir jāpaspēj iedot, kamēr nav nomiris. Es domāju, ka tas nav unikāli mums, tā tas ir visā pasaulē, šādi kritēriji un apstākļi spēlē savu lomu. Šogad es ieraudzīju nominantus… Mēs visi četri esam savstarpēji labi draugi un kolēģi, un es sapratu – tie trīs jau ir dabūjuši, un es neesmu dabūjis, un man jau iepriekš bija par deviņdesmit plus procentiem skaidrs, ka, okei, ir pienākusi mana kārta. Bet tas nemazina prieku.

 

Tas ir savā ziņā tomēr profesionāls novērtējums?

Nu, jā, nu. Tā grāmata jau ir diezgan laba.

 

Pilnīgi piekrītu. Redzi, priekšvārdā Bukovskim tu raksti, ka tikai vecumdienās viņu, tāpat kā Vonnegūtu, atzīst – un to tu liec pēdiņās – par “nopietnu dzejnieku”. Tad man ir jautājums, kas, tavuprāt, ir nopietns dzejnieks un kas nosaka, kas ir nopietns dzejnieks tādā 80., 90. gadu ASV, un kas nosaka to, kas ir nopietns dzejnieks, piemēram, tagad Latvijā.

Vienmēr ir bijusi milzīga atšķirība starp Latvijas vidi un Amerikas vai vispār kādas tā sauktās lielās nācijas vidi. Pie mums tiešām – mūsu ir maz un, ja tu esi ar kaut jel cik ievērojamu talantu, tad… tevi praktiski nav iespējams neievērot. Vajag ļoti pacensties, lai paliktu nepamanīts. Tiešām, pašam speciāli piestrādāt pie tā, lai paliktu nepamanīts. Amerikā tas ir pavisam citādi – tur ir simtos skaitāmas universitātes, kur katrai universitātei ir savs biezs literārs žurnāls, sava mikrovide gan pa reģioniem, gan pa paaudzēm, gan pa stilistiskajiem virzieniem, ir vēl vesela čupa visādas mikrovides, kuras, protams, ir kaut kādā mistiskā mijiedarbībā, un, protams, izdevējdarbība – lielās izdevniecības, mikroizdevniecības un vesels spektrs pa vidu. Un tāpat arī prese…

Tas viss jau agrāk bija diezgan haotisks un grūti pārskatāms, un nesaprotams ņudzeklis. Kad es vairāk nodarbojos ar amerikāņu dzeju un mēģināju tajā visā iedziļināties, – pirms gadiem divdesmit pieciem, divdesmit – es sapratu, ka tur saprast kaut ko kopumā vispār ir diezgan neiespējami.

Kopš tā laika vēl ir iejaucies internets ar savu visa visurpieejamību un vēl kaut kādu nākošo līmeni cīņā par lasītāju, nišām un domubiedriem, un bezgalīgām jaunām iespējām, un bezgalīgāku haosu tajā visā attiecīgi. Attiecībā uz amerikāņiem, kā tur kaut kādu Bukovski vērtē, tas ir diezgan… ir tas vārds, random. Savā laikā, jā, vecajā sistēmā, kur bija diezgan strikta akadēmiskā vide, kura atzina Eliotu un dzejniekus, kas gāja Eliota pēdās – tad visādi bītņiki un tādi tipi kā Bukovskis akadēmiskajā vidē bija non grata. Tāpat arī par prozu – bija nopietnie prozisti, un tad bija tādi visādi jokupēteri kā Vonnegūts, kurus neņēma par pilnu līdz kaut kādam brīdim, kad viņus vienkārši nācās ņemt par pilnu.

 

Ar bītņikiem arī laikam bija tāpat – pagāja kāds laiks, līdz, piemēram, Ginsbergu atzina par “nopietnu dzejnieku”?

Ginsbergam savā ziņā palīdzēja publiskie skandāli. Ar Kaucienu un Kauciena aizliegšanu, visu troksni, kas ap to bija. Bītņikus ilgstoši ignorēt bija grūtāk, jo popularitāte, klātesamība jau bija tik nenoliedzama – tāpat Keruaka On the Road, kura tulkojumu es savulaik rediģēju un priekšvārdoju. Bet attiecībā uz tik atsevišķu un marginālu figūru kā Bukovskis pagāja ļoti ilgs laiks, līdz viņa mūža tiešām pēdējiem gadiem, kad, pateicoties Holivudas filmai, viņš beidzot nonāca t.s. meinstrīma izdevniecībā un viņu sāka respektēt nosacītais meinstrīms.

 

Gan par pašu Bukovski, gan Kodienu tu esi jau pamatīgi nointervēts. Bet divi jautājumi tomēr man palika neatbildēti. Viens no tiem – kā tev liekas, mums pašiem ir kāds savs Bukovskis?

Es domāju, ka nē. Mūsu dzejas mikrovidē, kur jau ir kaut kāda atlase veikta un tamlīdzīgi. Man liekas, Bukovskis tīri stilistiski ir radniecīgs ar dažādām lietām, ko dara cilvēki, kas strādā repa, pankroka un tamlīdzīgos žanros. Bet viens konkrēts “latvju Bukovskis” – nē, nevaru iedomāties. Kādās atsevišķās izpausmēs viens vai otrs brīžiem, bet kā monolīta persona – nē.

 

Varbūt arī nevajag, jo Bukovskis jau ir bijis.

Nujā, priekš kam.

Otrs jautājums – vai pēc visām šīm daudzajām intervijām, ko tu esi sniedzis, un pasākumiem, kur esi piedalījies, ir palicis kāds jautājums par Bukovski, par kuru tu esi domājis – ai, žēl gan, ka neviens man to nav paprasījis?

Nu, nē. Jo es arī visu šo pēdējo laiku, jau vairāk nekā gadu, šajā periodā jūtos diezgan jocīgi, jo es tiešām neesmu piecpadsmit gadus par viņu īpaši domājis. Arī tagad man nebija milzīgas vēlēšanās par viņu atsākt domāt. Vienkārši apstākļi spieda –priekšvārdu grāmatai vajadzēja uzrakstīt, atgriezties tajā pasaulē un estētikā, korektūru lasīt. Gribot negribot nācās. Bet tas nav kaut kas tāds, ar ko es gribētu saistīties un identificēties atlikušo mūžu – ka es būšu kaut kāds Bukovska vēstnieks Latvijā. Es pieņemu, ka šo funkciju es pildu diezgan okei, bet negribētu, lai tā būtu mana galvenā un, nedod dies, vienīgā funkcija.

 

Tas ir ļoti saprotami, labi, ejam prom no tā Bukovska.

Paldies dievam!

 

Es paskatījos gan literatura.lv, gan citos avotos, kur pieejama tava biogrāfija. Tu esi šausmīgi strādīgs!

(Smejas) Nu, es esmu laikam izcilākais blefa meistars Latvijas literatūras vēsturē.

 

Kādā ziņā? Tev pašam sajūta, ka tu nestrādā tik daudz?

Es taču zinu, kā es gurķojos, un redzu, kā citi strādā.

 

Kā tu sabalansē savus daudzos darbus? Pirmkārt, tu tagad turpini rakstīt dzeju?

Tieši šobrīd nē, šobrīd nē.

 

Atkal nē?

Atkal nē. Man bija visai nesenā pagātnē negaidīts, aktīvs posmiņš, kad es rakstīju un diezgan daudz sarakstīju, bet tas ir atkal apstājies.

 

Sanāk, ka pamatā šobrīd tev ir tulkošana, atdzejošana, tavi darbi ar tekstu?

Atdzejošana, rediģēšana un, teiksim, sastādīšana.

 

Sastādīšana – arī mantojuma kārtošana un publicēšana?

Jā, tā es to saucu – sastādīšana. Nu, par to strādīgumu… Tas ir mānīgs iespaids. Atšķirībā no nopietniem tulkotājiem vai nopietniem rakstniekiem, mans mūžs ir diezgan sadrumstalots, un es vienmēr esmu bijis daudzu kungu kalps. Esmu daudzās jomās padarbojies, un tur paveicis šo un to, šeit šo un to. Attiecīgi, darbu saraksts vizuāli izskatās attiecīgi varbūt pagarš, bet… patiesībā ne es esmu lāgā tulkotājs, ne lāgā dzejnieks, ne lāgā vispār kas. Jā, bet visu laiku, protams, kaut kas tiek darīts, un kaut kāds kopums no tā visa veidojas.

 

Bet tu sevi neidentificē – dzejnieks, tulkotājs, atdzejotājs, dziesmu tekstu autors?

Nu, es nezinu. Ir tāds… Man ir ļoti žēl, ka tas vārds skan pretīgi un kaut kā tizli: ir tāds vārds “literāts”. Šim vārdam ir pieskaņa: tāds kā “neizdevies rakstnieks” vai tamlīdzīgi. Bet es šo vārdu varētu attiecināt uz sevi tādā ziņā, ka darbojos, esmu spējīgs darboties dažādās jomās. Nevis strikti tulkotājs vai dzejnieks, vai kas. Man nav vienas prioritātes. Es esmu plaša profila literāts.

 

Par tavu mammu un brāli ir daudz runāts un stāstīts, par visu, ko tu esi darījis. Bet kādreiz tu, piemēram, organizēji Ievas Rozes dzejas izdošanu, vai ne? Un Olafa Stumbra.

Nu, jā, tas katrs ir atsevišķs stāsts. Par Klāvu nē, Klāva arhīvs ir pie Irēnas, viņa atraitnes, tam es faktiski klāt neesmu bijis. Esmu vienkārši piedalījies pie rakstu izdošanas, pie kārtošanas un atlases, rediģēšanas. Bet pamatā ar Klāva arhīvu kā tādu, ar fiziskajiem papīriem, es neesmu strādājis. Tie ir pie Irēnas, un es esmu redzējis tikai to, ko Irēna man ir iedevusi.

Ar Ievu Rozi… Tas savā ziņā sākās no gadījuma, kad pāris gadus pēc viņas nāves kādā jauno dzejnieku iedzeršanā, naktī, viens puisis vienkārši izvilka kaut kādas klades un teica, re, man Ieva atstāja kaut kad, kādā līdzīgā naktī – un ko viņam ar to iesākt… Tā kā es tolaik biju aktīvākā un praktiskākā literārā apritē, es tās klades pievācu un skatījos, un redzēju, ka tur ir diezgan daudz nepublicētu dzejoļu, un viena daļa diezgan labi. Tad es vienkārši sāku kārtot un meklēt publicēšanas iespējas.

Kad parādījās publikācijas, cilvēki to pamanīja, un no citām pusēm vēl sāka kaut kādas klades nākt. Jo Ieva mētājās apkārt, diezgan haotiski… Nu, viņa bija, kā lai… nu, ķerta viņa bija, jā, nebija kārtībā viņai dzīve, nekad arī nekļuva kārtībā, un tā viņa šajos dažos gados aizplosījās līdz nāvei. Tā visa rezultātā klades tiešām palika dažādās adresēs. Es pieņemu, ka joprojām no kaut kurienes var kāda klade iznirt ar atkal kādiem agrāk nezināmiem dzejoļiem. Tas diezgan daudzu gadu garumā turpinājās, un divas grāmatas tā rezultātā ir tapušas. Lai gan mēs ar Ievu nebijām nekādi sirdsdraugi.

 

Tas arī bija mans jautājums, par to aizdomājos – tas tomēr ir diezgan liels darbs, to visu darīt. Un vēl meklēt, sakārtot krājumu…

Es speciāli nemeklēju. Tās klades pašas nāca. Uzradās un, kad es devu kaut kādu publisku signālu, ka te ir vieta, kur nodot klades, tad tās atkal parādījās, un tā. Viena daļa no tām ir atgriezušās pie īpašniekiem, viena daļa ir Rakstniecības muzejā. Pie manis vairs nekā nav.

 

Tas ir nozīmīgs un svarīgs darbs.

Nujā. Tajā īsajā brīdī, kad Ieva Roze bija, viņa bija tiešām viens no spožākajiem talantiem. Tas ir fakts.

 

Atsperoties pret dzejnieka tēlu: gan par dzejniekiem, gan – mazāk – par tulkotājiem un atdzejotājiem ir konkrēti stereotipi, kas rodas cilvēkiem, kas lasa un patērē dzeju – vai nu dzejnieks ir baigais pilsētas apjūsmotājs, vai baigais dabas apjūsmotājs, vai baigais dzērājs un nemitīgi dzer un pieraksta uz salvetes. Man atkal tā sajūta – cik nu es dzejniekus pazīstu –, ka pamatā viņi tomēr sēž pie sava rakstāmgalda, nolien darba kaktā un strādā tur. Kā tev tas ir, cik svarīga tev ir vide, kurā tu strādā, un balanss starp impulsiem un idejām un mierīgo strādāšanas brīdi?

Nē, nu ir jānodala. Dzejas rakstīšana no tulkošanas un citiem darbiem. Dzejas rakstīšanai, ja tīri tehniski paskatās, ir vajadzīgs – neskaitot vispārējo dvēseles stāvokli un atvērtību, lai vispār kaut kas rastos, un vēlēšanos, lai kaut kas rodas, – ir vajadzīgs kaut kāds brīdis, kad impulss vai sākuma moments atnāk, un pēc tam ir vajadzīgs laiks, kad tu esi fiziski viens un spējīgs to novest līdz kaut kādam rezultātam.

Man tas vēsturiski ir izveidojies tā – kad man tas sākās 90. gadu sākumā, man bija mazs bērns, un tas bija diezgan pašsaprotami, ka es gāju kaut kur ārā staigāt. Viens. (Smejas) Lai būtu viens – mobilie toreiz, paldies dievam, nebija vēl. Cits moments – es braukāju uz darbu, strādāju Zaubē par angļu valodas skolotāju, tas bija diezgan garš ceļš, tās stundas autobusā, un tad bija iespēja kaut ko… Tāds bija mans dzejas rakstīšanas sākums. Kopš tā laika… tad, kad es rakstu dzeju, es to daru, staigājot pa Rīgu kājām un viens pats – lielākajā daļā gadījumu. Darīju, pašlaik es to nedaru. Es esmu pārāk laimīgs, lai to darītu! (Smejas)

Savukārt tulkošana un tas viss… Pa lielākai daļai tā ir vienkārši profesionālā darbība – tad es vienkārši daru. Līdz šim, līdz nesenam laikam, vienmēr ir bijis tā, ka darbi un projekti nāk pie manis, ka es tos pat neizvēlos, ka nav man kaut kāda baigā misija vai kas tamlīdzīgs. Tikai pēdējos gados – gan ar visām krīzēm, gan ar to, ka mūžs sāk sliekties uz vakarpusi (iesmejas), – liekas, ka vajag arī pašam kaut kādus virzienus precizēt un vairāk strukturēt, kaut kādas prioritātes tomēr noteikt, lai viss kopums nebūtu tik ļoti sadrumstalots un lai būtu kopumā arī kaut kas taustāms izdarīts.

 

Kas tev ir kādas prioritātes tulkošanai?

Tā nav tikai tulkošana. Nu, šobrīd, jā, ir trīs prioritātes, ar kurām es esmu ne reizi vien jau izplātījies. Viena ir darbs ar Šekspīru. Te, pirmkārt, ir pasūtījumi, jo laiku pa laikam kāds teātris grib jaunu tulkojumu kādai senāk tulkotai lugai – kad esošais tulkojums ir vienkārši novecojis. Un, otrkārt, ir vesela čupa līdz šim netulkotu Šekspīra lugu. Kad es tulkoju Ričardu III (tā bija mana trešā Šekspīra luga), es sajutu, ka es šo autoru gribu… Viņš kļuva par manu prioritāti, un darba procesā man patlaban ir izsapņots divsējumu izdevums, bet ir vēl ļoti daudz darba ar to. Bet četras no sešām iecerētajām lugām jau ir, viena vēl ir procesā, viena vēl nav izraudzīta.

Otra prioritāte ir lietuviešu dzeja. Arī jocīgi – es jau vairāk nekā 30 gadus esmu saskarē ar lietuviešu valodu un lietuviešu dzeju, bet tā nekad nav bijusi joma, par ko es drausmīgi fanotu. Bet laika gaitā visi lielie lietuviešu atdzejotāji ir apmiruši vai arī, piemēram, Knuts Skujenieks ar to vairs daudzus gadus nenodarbojas. Es esmu palicis vecākais šai jomā, kā saka – par priekšnieku. Un arī tas, ka Brūveris ir atstājis milzīgu atdzejas mantojumu. Tas ir kļuvis par manu tādu kā pienākumu, es pats esmu uzņēmies ar to kaut ko darīt. Savā ziņā tāds kā Pētera Brūvera novirzes upuris…

Ko dara normāls atdzejotājs, piemēram, Guntars Godiņš? Viņš kādu autoru atdzejo, ir manuskripts, viņš mēģina izdot, izdod, tad atdzejo nākamo. Nu, tā, vienkāršojot. Bet Brūverim bija ideja atdzejot divpadsmit dzejniekus – sešus trimdas, sešus Lietuvas lietuviešus – un izdot vai nu viena vai divu sējumu izdevumu, vai divpadsmit mazas grāmatiņas. Izdot to visu komplektā, uzreiz, kā milzīgu pieminekli lietuviešiem un viņam pašam. Un tad viņš, es atvainojos par izteicienu, ņēma un nomira, neizdevis nevienu no šīm grāmatiņām, no tiem divpadsmit dzejniekiem… Vienu viņš vispār nepaspēja atdzejot, ir tikai daži dzejoļi. Bet pārējie vienpadsmit ir lielākā vai mazākā, bet gandrīz grāmatas manuskripta gatavības stadijā. Marcēlijs Martinaitis beidzot ir izdots, viens no vienpadsmit. Un es to tā labprāt uztveru – ka man tagad ir vēl desmit uz kakla.

Es vienu brīdi biju izsapņojis lietuviešu dzejas antoloģiju, kur varētu apkopot ne tikai Brūvera mantojumu, bet arī agrāko atdzejotāju devumu. Piemēram, Emīlam Skujeniekam, Knuta tēvam, ir daudz labu atdzejojumu, kas izkaisīti periodikā. Antoloģijas projektu es neesmu norakstījis, tomēr esmu sapratis, cik tas ir sarežģīti. Brūvera atdzejotās grāmatas ir vienkāršāk citu pēc citas mēģināt dabūt ārā.

 

Tā ir brīnišķīga iecere, jo mēs, baltieši, nemaz tik daudz cits par cita dzeju nezinām. Nu, piemēram, es kā dzejas patērētājs, nemaz nepazīstu lietuviešu dzeju. Kaut kas kādreiz ir lasīts – bet pamaz.

Lietuviešu dzeja ir citāda daudzējādā ziņā. Un tiešām, mans mūžs ir tik paradoksāls… Jo, kad es aktīvi nodarbojos ar dzeju un tiešām daudz lasīju visu ko, es vienmēr esmu par igauņu dzeju jūsmojis daudz vairāk nekā par lietuviešu. (Smejas) Bet tagad nezin kāpēc man ir tāds sods, ka man jānodarbojas ar lietuviešu dzeju! Tāpat kā ar Šekspīru – man vajadzēja pārtulkot vairākas lugas, lai es viņu sāktu saprast, un tagad arī ar lietuviešiem – pēdējos gados ir diezgan daudz un regulāri sanācis nodarboties, un man liekas, ka es viņus beidzot sāku saprast, izjust – un man pat viņi sāk mazliet patikt!

Un trešā prioritāte, protams, ir manas mātes arhīvs. Tas ir pie manis, un viņai bija tas… nu, varbūt mazliet nenormālais, bet tāds uzstādījums viņai bija – viņa briesmīgi baidījās, ka kāds rakņāsies viņas privātajās lietās, plus izslavētais perfekcionisms attiecībā uz literāro darbu… Attiecīgi, ir iznācis tā, ka es esmu tā persona, kurai ir gan pilnvaras, gan kompetence ar to nodarboties, faktiski es laikam esmu vienīgā persona pašreizējā, jau diezgan ilgstošā laika posmā. Nav tā, ka es ar drausmīgu sajūsmu ar to nodarbotos, bet tas ir pienākums, tā ir viena no lietām, ko es daru.

 

Man šķiet, tur jau arī no lasītājiem atsaucība, interese ir liela, vai ne?

Nu, nemaz tik ļoti. Es nezinu, man grūti pateikt. Es neesmu nekādas baigās socioloģiskās izpētes veicis.

 

Par mammas arhīvu visādā ziņā saprotu – neviens cits tavā vietā to neizdarīs. Par leišu dzeju arī, lai gan šo epizodi no tavas profesionālās darbības biju palaidusi garām. Bet tāds naivs un varbūt stulbs jautājums no manas puses – kas tevi saista Šekspīrā?

Mani ir piesaistījis tas, cik viņš ir… Ārprāts, to ir grūti formulēt. Viena lieta bija pretreakcija uz to, ka es konstatēju, cik daudz agrākajos tulkojumos viņš ir gan pārprasts, gan piegludināts, gan padarīts smalkāks vai pieklājīgāks, nekā viņš patiesībā bija. Otrs moments ir tas, ka viena no manām profesionālajām naudas pelnīšanas jomām nu jau gandrīz 30 gadus ir lugu tulkošana Latvijas teātriem. Ir tiešām liels lērums amerikāņu, britu, franču lugu pārtulkots. Un man liekas, ka esmu visā tajā procesā diezgan to teātra skatuves specifiku uzsūcis.

Tieši ar Šekspīru strādājot, kad es biju ticis līdz Ričardam un kad man arī visa cita teātra pieredze jau bija bagātinājusies, es ļoti sajutu, cik viņš ir teatrāls, šī vārda labākajā nozīmē,– to, cik ļoti skatuviski, aktīvi piesātināta ir katra frāze. Es pilnībā sajutu, ka viņš bija ne tikai dramaturgs, bet pēc pamatnodarbošanās aktieris savā dzīvē. Ka tas viss nav tikai kaut kāds… nezinu, vēlās renesanses, agrā baroka piecpēdu jambs, kruzuļainā poētika, vēl nezin kas, bet ka tas ir dzīvs, dinamisks skatuves teksts. Svarīgi bija arī lasīt par laikmetu un visu Šekspīra fonu – ļoti spēcīga, starp citu, ir Pītera Akroida Šekspīra biogrāfija, viena no man svarīgākajām grāmatām. Es lasu un redzu to mazizglītoto pūli tribīnēs un bieži vien neapjumtajā auditorijā… Es kaut kā to sajutu.

Tas iet komplektā ar Šekspīra neiedomājamo valodas bagātību, ar Ulža Bērziņa cienīgu valodas novatorismu, ar neskaitāmiem jaunvārdiem, ko viņš uzspieda angļu valodai, ar milzīgu valodas muzikalitāti, iekšējo dinamismu un tēlu precizitāti. Tas viss ir ļoti milzīgs kopums. Viņš ir tiešām fucking liels. Un vienlaikus es arī jūtu to dzīvo cilvēku: tur ir daudzas paviršas vietas, es jūtu, kā spalva skripst, kā viņam termiņš deg, kā viņam tur ir kaut kādas nedarakstītas epizodes vai kādas trīs ainas iepriekš nokauts personāžs atkal parādās… Tas viss arī tur eksistē. Es kādā brīdī to sajutu kā dzīvu pasauli. Un es gribu to darīt – lai gan visu laiku visādi kārtējie projekti daudzu kungu kalpam nāk virsū, un nauda ar’ jāpelna…

 

Ar Šekspīra tulkošanu tu diez ko nenopelni?

Nē, bet, ja gadās ejoša izrāde teātrī, tad jau forši, tas ir katra tulkotāja sapnis. Bet tagad ar teātriem tā ir, kā ir. Es ceru, protams. Es ceru uz tām pilnajām zālēm un uz tiem izrāžu procentiem.

Lai gan tu apgalvo pretējo, es turpināšu uzskatīt, ka tu esi strādīgs, un tāpēc – kā tu atslēdz galvu?

Nu… Es to arī esmu jau kaut kad teicis – pie manas daudzu kungu kalpa lomas palīdz mana atmiņas īpatnība – man ir ļoti laba īstermiņa atmiņa, es spēju diezgan īsā laikā uzsūkt lielus informācijas kvantumus un ar tiem operēt, un tad, kad man tas nav aktuāli, tie pazūd un īpaši neaizķeras, un ir vieta nākamajiem. Attiecīgi, man ne reizi vien ir uzdots tas jautājums – tulkotājs, kā gan viņš tiek vaļā no tā teksta un tā, bet man tādas problēmas nekad īsti nav bijis, jo man ir caura galva, ilgtermiņā es neatceros sižetus. Piemēram, es nupat runāju par Ričardu III, bet nevarētu tagad atstāstīt sižetu, kas tad tur īsti bija tajā lugā. Tāpēc man ir liegti akadēmiskās karjeras prieki, jo es vienkārši nevarētu lasīt lekcijas par lietām, kuras es neatceros. Ja pirms katras lekcijas jāatkārto visa pasaules literatūras vēsture, tas būtu diezgan apgrūtinoši.

 

Tas nozīmē, ka tev ir tāds pašsaglabāšanās mehānisms?

Varbūt. Nu, labi, pēdējos gados mana darba intensitāte ir gājusi mazumā – gadi un tā, bet agrākos gados es tiešām arī daudz slaistījos, bet tad, kad es strādāju, tas bija ļoti intensīvi un ražīgi, man tas padevās un… es, protams, baidījos darba devējiem teikt, ka varu dažās dienās izdarīt to, kam, piemēram, normālam tulkotājam vajadzīgs mēnesis vai divi, bet… (Smejas) Bet nu tas vairs tā nav, es tāpēc varu atļauties šādu vaļību un atzīties. Vairs tas tā nav, jo gadi ir gājuši, un enerģija ir gājusi mazumā. Tas, ka ir pagarš padarīto darbu saraksts– tas ir saistīts ar šo epizodiski intensīvo enerģiju.

 

Ja par tiem daudzajiem darbiem, mazliet pieskārāmies tavam aktīvajam periodam – tolaik tu strādāji arī ar periodiku, biji Lunas redaktors. Kā tu tagad vērtē situāciju ar literatūras periodiku – pieskaitīsim arī interneta portālus, protams. Kā tev šķiet, vai ir pietiekami, vai kvalitāte ir okei?

Es baidos pateikt… Tas izklausīsies drausmīgi senili, bet man ir mazliet nostalģija pēc Karoga. Okei, tas, ka tik biezs žurnāls iznāca katru mēnesi, tas mūsdienās būtu pārspīlēti, bet ik pārmēnešus neskādētu šāds universāls visu paaudžu žurnāls. Jo pārējais – man ir prieks, ka ir saglabājusies Jaunā Gaita ar visu to, cik tas ir malā esošs izdevums un cik, gadiem ejot, aizvien grūtāk ir sabalansēt trimdas specifiku – jo trimda, vecā trimda, tomēr izmirst neizbēgami – un kā to pieslēgt, teiksim, jaunajai Latvijas situācijai… Tas ir sarežģīti un ne vienmēr veiksmīgi, bet tomēr, ka šis žurnāls eksistē un ka tur joprojām ir ļoti daudz vērtīgu publikāciju – tas man liekas unikāls fakts. Cepuri nost visiem, kas šajā žurnālā darbojas! Nu, Domuzīme, jā….

 

Mums ir Domuzīme, mums ir KonTEKSTS, mums ir Žoklis…

Domuzīme un KonTEKSTS, jā, kaut cik pilda to funkciju. Bet Domuzīme iznāk reti un KonTEKSTS ir maziņš un, vismaz līdz šim, profesionāli haotisks, kaut arī KonTEKSTĀ ir ļoti daudz vērtīgu publikāciju. Visu paaudžu rakstniekiem, kas raksta un ir aktīvi procesā, ir vajadzīgas vietas, kur, sasodīts, publicēties – publicēt to jauno dzejoļu kopu, atdzejojumus, īso stāstu… Vienkārši vajag tās vietas, un to vietu vispār ir par maz. Jaunajai paaudzei tādā ziņā ir, man liekas, vieglāk, jo viņi, pirmkārt, organiski pieņem interneta vidi, un gan Punctum, gan Satori ir pietiekami profesionālas vietas, kur arī vērtē pietiekoši stingri. Viņas pilda to funkciju, ko kādreiz mēs ar Lunu mēģinājām pildīt… vietu, kur publicēties jaunajiem. Tas, ka vēl pēkšņi eksistē Žoklis un Tvērums, un vēl Strāva – paga, bija jau Strāva, vai tikai grasās iznākt? Vārdsakot, ka ir šīs te jauno autoru kopas, kas ņemas un taisa, un savas platformas veido vēl bez eksistējošā Punctum… Tas ir forši, un man prieks.

 

Tas nozīmē, ka dzīvs tas process?

Process ir dzīvs, jā. Nu, visu laiku, protams, ir tā dīvainība, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā ir kādi padsmit literāri izdevumi bijuši, bet Latvijā vienmēr uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Kaut kāds mūsu nacionālais paradokss. Mēs kautrējamies izdot kaut ko vai trūkst cilvēku, kas spēj kaut ko organizēt… Nu, es nezinu, kāpēc mēs tik tizli esam, bet…

 

Es domāju, ka tas otrais varētu būt. Visi ir aizņemti ar kādiem citiem darbiem. Vai arī misijas apziņas par maz.

Nu, sazin… Bet process ir dzīvs. Re, mēs te sēžam nezin kāpēc.

 

Vai bija kaut kas tāds, kas tev šobrīd ir ļoti svarīgs, par ko tu gribētu parunāt?

Nu… nē. Zini, es teikšu tā – neklausieties uz maniem vārdiem, skatieties uz maniem darbiem!