— Svešas valsts varā

Igaunijā izdots Andra Akmentiņa vēsturiskais romāns Skolotāji (Õpetajad). Pirmais impulss, kas mudināja to tulkot, bija grāmatas varone Sarmīte, kuras domas, vēlēšanas un iekšējie šķēršļi bija man pazīstami un aprakstītie notikumi – aizraujoši. Varbūt kaut kur zemapziņā ietekmēja arī tas, ka mana dzimtā vieta Urvaste ir tik tuvu Skolotāju prototipam Strautiņu pamatskolai – nieka 80 kilometri.

Tulkojot arvien vairāk uztvēru to, cik līdzīgi mēs – latvieši un igauņi – esam, un Skolotāji ir mūsu kopīgais stāsts. Lai labāk saprastu, vai ir arī atšķirības, es vērsos pie vēstures speciālista un filozofijas doktora Marta Lāra (Mart Laar, 1960), kurš ir daudzu grāmatu autors, tajā skaitā par Otro pasaules karu un mežabrāļiem. Viņš galvenokārt pazīstams kā Igaunijas pirmais premjerministrs (1992–1994 un 1999–2002) un politikā ir pretrunīgi vērtēta personība. Tautā ir populārs uzskats, ka tieši Marts Lārs nolaidis pa burbuli Igaunijas lauksaimniecību, jo viņa darbības laikā tika likvidēti kolhozi. Man liels prieks, ka viņš kā vēsturnieks piekrita uzrakstīt romāna Skolotājs igauņu tulkojuma pēcvārdu, kur salīdzina Igaunijas un Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Varbūt arī latviešiem būs interesanti uzzināt, kā Latvijas komunistu būšana izskatās no Igaunijas puses.

Contra, Skolotāju tulkotājs

 

Andra Akmentiņa romāna Skolotāji notikumi galvenokārt risinās Latvijā Hruščova atkušņa laikā no 1953. līdz 1959. gadam ar īsām atkāpēm uz priekšu un atpakaļ. Igaunijā šāds periods nav atsevišķi izdalīts, tomēr romāna varoņus un notikumus igauņu lasītājiem vajadzētu pazīt. Pietiktu kaut vai aizvietot latviešu vietvārdus ar igauņu (šajā gadījumā Tērces vietā varētu būt, piemēram, Vana-Nursi), lai tas kļūtu par pašmāju stāstu. Abas valstis līdzīgi piedzīvojušas Sarkanās armijas atgriešanos 1944. gadā un ar to saistīto vardarbību, bēgšanu no iebrūkošās armijas, mežabrāļus un izsūtījumu, piespiedu kolektivizāciju, badu un ieilgušos kara postījumus, Berijas “atkusni” un jūrmalas robežapsardzes pagaidu nozušanu, migrantu pieplūdumu un iemīļoto dziesmu izņemšanu no Dziesmusvētku repertuāra. Līdzīgi abas valstis piedzīvoja dabas iekarošanas kampaņas un kartupeļu audzēšanu kvadrātligzdās, pārcieta forsēto kukurūzas kultivēšanu un pamazām pierada pie mežos sabūvētajām slepenajām armijas bāzēm. Pārsteigums bija atļaut atgriezties mājās tiem, kuri Sibīrijas izsūtījumā palikuši dzīvi. Turpmākie notikumi romānā pieminēti tikai garāmejot, bet arī tajā ir daudz kopīgā: urbanizācija, lauku dzīves panīkums un ciematu izzušana, mazo skolu slēgšana, sūtījumi no Stokholmas, atvaļinājumi Karpatos un pie Melnās jūras, ekskursijas uz Brestu un Ļeņingradu, galu galā stagnācija un vispārējs pagrimums, Tautas fronte un neatkarības atgūšana, emigrācija un lauku rajonu pamešana, un, visbeidzot, vēstures liecību vākšana.

Ir arī atšķirības. Dažas no tām ir sīkas un nenozīmīgas, piemēram, Zilā lakatiņa dziedāšana un to saistītās nepatikšanas. Populārā Latvijas leģionāru dziesma Zilais lakatiņš (līdzīgi kā vācu zaldātiem Lili Marlene) Igaunijā nav zināma, pie tam igauņu attiecības ar SS leģionu bija citādas nekā Latvijā. Latvijā bija divas Ieroču SS (Waffen SS) divīzijas, bet lielākā daļa igauņu karavīru pret sarkanajiem cīnījās ārpus Ieroču SS vienībām, arī citu valstu armijās.

Igaunijā Zilā lakatiņa funkciju pārsvarā pildīja dziesma Mežabrāļi (Metsavennad), taču sava loma bija arī Igaunijas leģionāru dziesmai (Eesti leegionäride laul). Joprojām spilgti atceros, kā pagājušā gadsimta 70. gadu beigās es kā nelūgts viesis piedalījos kāzās kādā Dienvidigaunijas skolā, bet uz rīta pusi tukšā garderobē kopā ar kolhoza priekšsēdētāju – sarkanarmieti – divatā dziedājām: viņš, protams, “Staltu stāju mūsu korpuss soļo”, bet es – “Staltu stāju mūsu leģions soļo”, lai tad abi kopā turpinātu: “Par Igaunijas nākotni cīnāmies mēs, / kopā uzvarēsim vai mirsim!” Nekas briesmīgs tādēļ nenotika, tāpat kā Akmentiņa romānā, kur par Zilā lakatiņa dziedāšanu milicis grib Valdi apcietināt, bet tad atbrīvo, jo pats bija dziedājis līdzi.

Citas atšķirības ir lielākas, tāpat kā viss Hruščova “atkušņa” laiks kopumā. Kas Latvijā notika savādāk nekā Igaunijā? Hruščova “atkušņa” norisi ietekmēja zināmas atšķirības starp notikumiem Latvijā un Igaunijā 1940. gadā. Ja Igaunijā vietējās komunistiskās partijas gandrīz nebija, tad Latvijā, pateicoties kādreizējai Padomju Latvijai un latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kaut kāda bāze tomēr bija. Atšķirību netrūka arī Otrā pasaules kara laikā: Igaunijā Padomju armijas vadībai neizdevās izveidot plašu partizānu kustību, bet Latvijā gan. Daži Latvijas partizāni vēlāk kļuva par aktīviem latviskās dzīvesziņas sludinātājiem jeb nacionālkomunistiem. Padomju pusē karojušie jaunie komunisti pēckara Latvijā izveidoja spēcīgu un vienotu kodolu, tā saucamos “frontiniekus”. Sagrābuši varu vietējā Komjaunatnes savienībā, vēlāk viņi ieņēma vadošos amatus Latvijas Kompartijas vadībā, cenšoties Latvijas jautājumu lemšanu paturēt vietējās varas pārziņā. Nacionālkomunistu līderis Eduards Berklavs kļuva par Rīgas partijas komitejas pirmo sekretāru.

Tautai Nacionālās komitejas darbība izskatījās pēc kompartijas iekšējās cīņas par varu, jo vairāk tāpēc, ka tie paši kadri pirms dažiem gadiem bija cītīgi iztīrījuši skolu sistēmu no “buržuāziskajām atliekām”. Nacionālkomunisti nekādā gadījumā neapšaubīja Latvijas piederību PSRS, viņi Latvijas nākotni redzēja PSRS sastāvā, taču tikai nacionālkomunistu vadībā. Pēc Staļina nāves sevi pierādījušie “frontinieki” atbalstīja Berijas vissavienības reformas, kas izvirzīja vietējos kadrus. 1953. gada 12. jūnijā PSKP CK Prezidijs pieņēma rezolūciju par situāciju Latvijā, kam pēc desmit dienām sekoja analogi lēmumi vietējā līmenī. Taču jau 26. jūnijā Beriju arestēja un kā spiegu nošāva, bet viņa reformas atcēla vai ignorēja.

Jaunu iespēju nacionālkomunisti ieguva 1956. gadā, kad Hruščovam, kurš gāza Beriju, destaļinizācijas kampaņai bija nepieciešams padomju republiku partijas vadību atbalsts. 1956. gada decembrī Latvijas PSR vadītāji Maskavā tikās ar Hrusčovu un saņēma zaļo gaismu migrācijas ierobežošanai un vietējo kadru skaita palielināšanai – tobrīd Hruščovs padomju republikām bija gatavs apsolīt jebko. Latvijas PSR sākās pārmaiņu laiks, kas koncentrējās galvenokārt četrās jomās. Pirmkārt, migrācijas ierobežošana, otrkārt, latviešu valodas statusa uzlabošana, treškārt, vietējās izglītības sistēmas attīstīšana, ņemot vērā vietējos apstākļus un tradīcijas, un, ceturtkārt, latviešu nacionālo simbolu (piemēram, Jāņu svinēšanu) aizsardzība. Īpaši jāatzīmē protests pret Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecību Daugavā pie Aizkraukles, kas appludinātu vairākas nozīmīgas vietas, galvenokārt Staburaga klinti, kas latviešiem ir tikpat svarīga piemiņas vieta kā Lorelejas klints vāciešiem. Leģenda vēsta, ka latviešu tautas varonis Lāčplēsis no Staburaga sev līdzi bezdibenī ierāvis Melno bruņinieku. Vēl 1946. gadā padomju puse par mēģinājumiem to daļēji uzspridzināt gribēja apsūdzēt vāciešus kara noziegumā.

Staburaga aizsardzībai parakstus vākuši arī ļaudis no “ielas”, taču viņus mudināt nacionālkomunisti neiedrošinājās. Pret nacionālkomunistu reformām iebilda ietekmīgā Baltijas apriņķa armijas vadība un partijas organizācijas, kas apvienoja krievvalodīgos iedzīvotājus. Viņu sūdzību rezultātā 1959. gada aprīlī Latvijā ieradās PSKP CK brigāde, lai iepazītos ar situāciju. Tā paša gada jūnijā kā Austrumvācijas vadītāja Valtera Ulbrihta pavadonis Latviju apciemoja Hruščovs. 12. jūnijā viņš tikās ar LPSR vadību un atbalstīja tās plānus, taču nākamajā dienā pirms aizbraukšanas parunāja ar vietējo krievu partijas organizāciju pārstāvjiem un savu viedokli kardināli mainīja.

1959. gada 7.–8. jūlijā uz brigādes ziņojumu pamata Latvijas KP CK biroja ārkārtējā sēdē nacionālkomunistu darbība tika nosodīta. Lielākas represijas nesekoja, bet Berklavs tika atbrīvots no KP biroja vadītāja amata un nosūtīts partijas uzdevumā uz Vladimiru. Vara Latvijas PSR nonāca Arvīda Pelšes rokās. Kā jauno laiku zīme dzelmē nogrima Staburags, kas pieminēts arī romānā Skolotāji, un latviešu īpatsvars Latvijā samazinājās tā, ka viņiem savā tēvu zemē draudēja nokļūšana mazākumā.

Latvijai un Igaunijai tomēr vairāk ir līdzīgā. Abās valstīs pēc padomju varas atjaunošanas izglītības sistēma tika apspiesta un pakļauta plašām tīrīšanām. Nacionālistiskā buržuāzija tika atmaskota jau pirmajos pēckara gados. Sākumā uzmanība galvenokārt tika pievērsta ideoloģiski svarīgākiem mācību priekšmetiem, piemēram, vēsturei, bet drīzumā pastiprinātu uzmanību saņēma arī pārējie, pat mūzika un sports. 1950. gadā pēc Igaunijas KP CK VIII plēnuma ieviesa izmaiņas Igaunijas izglītības sistēmā – IPSR vadību iztīrīja no vietējiem “nacionālkomunistiem” un sākās vispārējas nacionālistu medības. Vairs nebija svarīgi, ko kurš kādam ir vai nav teicis, bet gan tas, ko viņš darījis neatkarības gados. Par noziegumu varēja uzskatīt arī pedagoģijas studijas neīstā laikā. Kopumā no darba skolās tiek atbrīvoti simtiem, ja ne tūkstošiem skolotāju ar teicamu sagatavotību un ilgu darba pieredzi. Raganu medībās vēl vairāk cieta augstākās mācību iestādes. Tā kā tas viss notika Staļina laikā, Igaunijā represijas pret nacionālkomunistiem bija daudz smagākas nekā vēlāk, ieskaitot apcietināšanas un izsūtīšanas uz lēģeriem. Pagājušā gadsimta 60. gados gan Latvijā, gan Igaunijā tīrīšanas bija pabeigtas un turpmāk izglītības sistēma kļuva viendabīgāka.

Kopumā svešā vara bija vienādi neizturama kā Igaunijā, tā Latvijā. Komunistiskā sistēma nedeva rezultātus ne te, ne tur. Lietuvā varbūt savā ziņā klājās labāk, bet ne tāpēc, ka Lietuvas kompartijā bija salīdzinoši daudz vietējo kadru, kuri uzreiz sāka sadarboties ar okupācijas varu. Pirmkārt, Lietuvā bija arī ļoti spēcīga pretošanās kustība. Otrkārt, Lietuvas PSR nozīmīgu lomu spēlēja tas, ka liela daļa citvalodīgo migrantu vēlāk pārcēlās uz blakus esošo tukšo Kaļiņingradas apgabalu. Ja citvalodīgo anklāvs un lietuviešu valodā runājošā Lietuvas PSR būtu izveidojuši vienu republiku, tā tautiskais sastāvs būtu tāds pats kā Latvijā un Igaunijā un valsts neatkarības atgūšana noritētu līdzīgi kā Moldāvijā. Mēģinājums atrast starp komunistiem atšķirības kopumā noved pie secinājuma, ka summa nav atkarīga no saskaitāmo secības un padomju sistēma mūsu valstīm jebkurā gadījumā bija vienlīdz graujoša. Partijas biedru savstarpējā izrēķināšanās mūsu nākotni gan būtiski neietekmēja, vairāk tas, ko mēs paši darījām vai neizdarījām. Kā spējām sevi pasargāt vai izniekot? Saglabāt valodu un pašapziņu, tradīcijas un kultūru, kas mums deva iespēju saglabāt savas saknes un nepārtapt par padomju ļaudīm. Uz šī fona nebija tik svarīgi, ko nākamajām paaudzēm stāstīja par neatkarību, bet gan tas, kā to izrādīja ar savu būtību un uzvedību. Liktenīgi svarīgi gan Latvijai, gan Igaunijai bija kora dziesmu un tautas deju saglabāšana visgrūtākajos laikos un skolēnu piesaistīšana savām saknēm masu kultūras pasākumos.

Latvijā un Igaunijā bija līdzīga lauku skolu un skolotāju īpašā loma tautiskuma atjaunošanā, par spīti vispārējam postam. Latvija palika Latvija, galvenokārt pateicoties skolmeistariem, kas tradīcijas un kultūrtelpu neuzkrītošā un neatslābstošā veidā nodeva tālāk. Būtisku vietu romānā ieņem centrālais tēls Papiņš, kurš iemieso Mahatmas Gandija nevardarbīgās pretošanās idejas. Lai saņemtu pensiju, viņš ir gatavs sacerēt padomju varai pieņemamu biogrāfiju, taču klusībā priecājas, ka viņa meita tiek atlaista no darba komjaunatnē. Romāns balstās uz atmiņām un dokumentiem, kas jaucas ar izdomājumiem. Daži stāsti turpretī ir tik nejēdzīgi, ka tos vienkārši nebūtu iespējams izdomāt, kā, piemēram, kukurūzas audzēšanai veltītā izrāde Karaliene Kukurūza.

Nenoliegšu, ka Akmentiņa romāns man ir simpātisks arī kā savas dzimtas sestās paaudzes skolotājam – dēls jau ir septītā paaudze. Mūsu uzvārds agrāk bijis Lehrs (Lehrer – skolotājs vācu val.), vēlāk pārveidots par Lahru (Lahr) un tad par Lāru. Taču tas jau ir cits stāsts, skolotāju īpašo nozīmi mūsu tautu pastāvēšanā tas nekādi neietekmē. Uzskata, ka tautiskums ir saglabājies, pateicoties grāmatām, bet, ej nu sazini, varbūt arī pateicoties skolotājiem.

No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola