— Liepa

Anja Mugerli (1984) ir slovēņu rakstniece, šīgada ES Literatūras balvas ieguvēja par stāstu krājumu Čebelja družina (Bišu saime), kura darbus vieno dažādi rituāli un to nozīme ikdienas dzīvē. Šis motīvs savā ziņā tiek risināts arī šeit publicētajā stāstā Lipa (Liepa) no viņas pirmā krājuma Zeleni fotelj (Zaļais klubkrēsls). Mugerli nodarbojas arī ar dramaturģiju, viņas lugas ir uzvestas un apbalvotas gan Slovēnijā, gan Itālijā.

 

Ir mierīga nakts. Janezam uz pleca guļ bise. Es labajā rokā turu cirvi. Ar kreiso roku pieskaros matiem un tūdaļ atceros, ka tie sniedzas gandrīz līdz ausīm. Atspiežamies pret tievo liepas stumbru. Liepu iestādījām pirms gada. Stāsta, ka koku stādīšanai ir simboliska nozīme, un man šī liepa nozīmē jaunu sākumu. Pirms tam es mēģināju visu ko, citstarp arī hipnozes seansus, kuros dažus mēnešus planēju starp īstenību un bērnības atmiņām, taču nekas nepalīdzēja. Pēcāk atcerējos vienu lietu, ko biju pamanījusi klīnikas uzgaidāmajā telpā. Zem fotogrāfijas, kurā redzams koks ar taisnu stumbru un ideālu lapotni, bija rakstīts: “Iestādīt koku – jauna dzīve.”

Apkārt mums pilnīga tumsa, un debesīs tūkstošiem zvaigžņu. Nezinu, kad iepriekš būtu redzējusi tik daudz zvaigžņu. Gribu to pateikt Janezam, taču klusēju. Kad pagājušogad ar liepu atgriezos mājās, tā nebija garāka par metru un saknes bija ietītas plastmasas maisā. Aizgāju aiz mājas un zāliena vidū iedūru lāpstu. Rakdama es dziļi elpoju. Sākās rudens. Kalnu virsotnes tālumā jau mainīja krāsu. Vējš man jauca matus, un es ar katru minūti jutos arvien labāk. Janezs atgriezās mājās, kad liepa jau bija iestādīta, un atrada mūs kopā. Es apgarota sēdēju zemē un vēroju trauslos zarus, kas viegli līgojās rudens elpā.

Debesīs atklāju arvien jaunas zvaigznes. Janezs man blakus dziļi nopūšas. – Nekas nebūs, – viņš saka. Drusku dusmojos uz viņu, bet joprojām klusēju. Uz mūsu pusi pagriežas nakts vējš. Ieklausos, vai tas atnesīs sev līdzi mežacūku rukšķēšanu vai neko. Janezs nolaiž bises laidi pie zemes un saka: – Iesim labāk gulēt. – Tagad es vairs nevaru klusēt. Baidos, ka mani tiešām atstās vienu zem liepas, tādēļ jautāju: – Vai esi kādreiz redzējis tik  daudz zvaigžņu? – Janezs nepaskatās debesīs. – Es eju gulēt, — viņš noguris saka un grasās celties, atbalstījies pret bisi. Tagad patiešām sadusmojos. – Es palikšu šeit, – uzstāju. Janezs uz mani paskatās. Zinu, ka arī šoreiz tas darbosies, tāpat kā daudzkārt līdz šim. Tāpēc neļaujos. Jūtu, ka viņā kaut kas atmaigst. Atkal atspiežos pret stumbru. Klusējam. Gaidu, kad tālumā sadzirdēsim rukšķēšanu, bet klusumu pārtrauc tikai naktsputna sauciens mežā.

Pirms uzradās cūkas, man beidzot bija sācis kļūt labāk. Izravēju nezāles dārzā un iesēju tomātus, pupas un salātus. Pamatīgi iztīrīju māju, noberzu logu rūtis un noslaucīju putekļus no skapjaugšas. Atkal sāku lakot nagus un pierakstījos uz pilatēm. Arī Janezs atzina, ka izskatos tiešām labi. Pirms trim dienām es neticēdama apstājos liepas priekšā. Saule vēl nebija palūkojusies pār kalnu, un es pelēkā ausmā skatījos uz puskailiem zariem, pie kuriem vēl karājās sirsniņformu lapu paliekas. Šķita, ka jūtu ap kaklu savelkamies virvi. Sametās tumšs gar acīm. Janezs mani centās nomierināt. Viņš aizgāja uz Merkuru un pārnāca mājās ar sietu, ko aptinām ap liepas stumbru. Gulēt gāju jau daudz mierīgāka. Taču nākamajā rītā bija vēl sliktāk. Siets bija pārkosts, un vietām tas bēdīgi karājās gar zemi. Ar liepu nemaz vairs nebija lāgā. Kad biju kaut cik nomierinājusies, pikti devos iegūglēt. Pret mežacūkām bija tikai trīs iespējas: siets, kas jau izjucis, cilvēka mati vai nošaušana. Pāris minūtes es pārdomāju, pēc tam nostājos spoguļa priekšā. Kopš man ir liepa, plānu un bezkrāsainu matu vietā man atkal aug biezas, spožas cirtas. Satvēru tās ar kreiso roku un ar šķērēm nogriezu līdz saknēm. Ietītas auduma maisiņā, es tās iekāru liepas zarā un cerēju, ka cirtu smarža būs pietiekami stipra. No liepas nekādā ziņā nevēlējos atteikties. Man atlika vēl pēdējā iespēja. Nākamajā dienā es Janezam iespiedu rokās bisi un katram gadījumam no šķūņa paņēmu cirvi, lai gan nezināju, ko ar to iesākšu. Kad mēs sēdējām zem liepas, Janezs pagriezās pret mani kā daudzkārt pirms tam un jautāja: – Vai tu esi pārliecināta?

Pēkšņi tālumā sadzirdu kādu skaņu. Iztaisnojos, un Janezs palūkojas uz mani. Aizturu elpu. Gaidu, lai skaņa atkārtojas. – Tu to dzirdēji? – nočukstu. Gaiss ap mums pamirst kā pirms vētras. Esmu pārliecināta, ka tūlīt, tūlīt sadzirdēšu rukšķēšanu, iedomājos, kā tālumā samanīšu kādas aprises, kaut kas tumsā sakustēsies un ļoti lēnām pietuvosies. Jūtu, ka tas kuru katru brīdi notiks. Vēl stiprāk satveru cirvi. Asmens blāvi iemirdzas. Janezs pēkšņi pārtrauc klusumu: – Piedod, bet man pietiek. – Viņa balss mani pārsteidz. Tajā ir kaut kas ciets. Tomēr es saku: – Man tiešām šķiet, ka dzirdēju rukšķēšanu. – Janezs, atbalstījies uz bises, pieceļas kājās un saka: – Tev vienmēr kaut kas šķiet. – Pēc pāris sekundēm viņš turpina: – Tavs optimisms mani smacē, saproti? Tu vienmēr nez no kurienes izkārpi kādu gabaliņu spēka, lai pamēģinātu “vēl kaut ko”! – Jūtu, kā sirdspuksti kļūst aizvien ātrāki, un gaidu, kad sadzirdēšu rukšķēšanu. Pietiktu ar vienu vienīgu skaņu. – Es vairs nevaru, saproti? – Bise ar mēmu skaņu noslīd zemē. Janezs stāv virs manis, un aiz viņa ir tūkstošiem zvaigžņu. Nekad viņu tā neesmu redzējusi. – Kāpēc tu nevari būt apmierināta ar to, kas mums ir? Kāpēc tu vienmēr nesies uz priekšu un gribi kaut ko vairāk? – Viņa balss kļūst arvien svešāka. Aizvien nav nevienas citas skaņas. Es sāku zaudēt cerību. Sakopoju visus spēkus un izsaku: – Gribēju tikai būt laimīga. – Janezs noslīgst ceļos: – Vai tu neredzi, ka mēs bijām laimīgi? – Viņa seja ir cieši pie manējās. – Es visu laiku domāju, ka arī tu to gribi, – es atbildu, un balss man pavisam aizlūst. Cerība aiztek no manis. Liepa manā priekšā pagaist. Vienīgā nemainīgā lieta, kas šeit palikusi, ir cirvis manā rokā. Janezs izdveš: – Vienīgais, ko es gribēju, biji tu. – Es aizveru acis.

Mēs visu izmēģinājām. Vissliktākais nebija izmeklējumi un klīnikā pavadītās stundas. Visbriesmīgākā bija gaidīšana, kas nekad neatnesa cerēto. Tagad, domājot par to visu, man šķiet, ka vairākus gadus esmu pavadījusi mežonīgā, mokošā braucienā, kas beidzās ar smagu sadursmi. Kad mums ginekoloģe pavēstīja, ka, visticamāk, es nekad nepalikšu stāvoklī un lai mēs domājam par kādu citu iespēju, tas bija tāds trieciens, ka es vēl ilgi neatguvos. Kopš tā laika man sākās trauksmes lēkmes. Pirmoreiz tas notika, kad bijām atvaļinājumā. Pilsētas laukumā sēdēju uz zemes katedrāles priekšā un biju pārliecināta, ka nosmakšu. Turēju plaukstas ap kaklu un čukstēju: – Es nomiršu, es nomiršu. – Tikmēr garām gāja tūristi ar fotoaparātiem kaklā un lūrēja uz mums. Kāds pagrieza objektīvu pret mani un nofotografēja. Pēc atgriešanās no atvaļinājuma es negribēju celties no gultas. Dienas es nogulēju, naktīs blenzu griestos. Es vairs nerūpējos par sevi, ne par ārieni, ne higiēnu. Janezs uz mājām atveda ārstu, kurš man izrakstīja tabletes pret depresiju.

Janezs uzliek roku uz manas rokas un saka: – Kad es uzzināju, ka mums nevarēs būt bērnu, es biju izmisis, bet arī atvieglots. Es domāju, ka beidzot mūs vairs nemocīsi. Domāju, ka tagad beidzot būsim laimīgi, kā bijām agrāk. – Viņa balsī atkal ir tas pats pielaidīgais tonis, kas toreiz, kad pierunāju viņu pamēģināt vēl tikai tādu izmeklējumu un vēl tikai šitādas zāles. Pēkšņi sajūtu riebumu pret viņa balsi un nopriecājos, ka ir tumšs un neredzu viņa seju. – Tieši šī paša iemesla dēļ tā arī notika, – es viņam saku. Cirvja asmens manā rokā atkal nespodri iemirdzas. – Tavs negatīvisms inficē jebko, kam tu ķeries klāt! – metu viņam sejā. Janezs novāc roku. – Visu, ko es darīju, es darīju mūsu dēļ! – es kliedzu, un mana balss pārcērt nakti. – Ko tu darīji? Gulēji gultā ar paplestām kājām, kamēr es biju ieslēgts kabinetā ar pornožurnāliem? – viņš cieti nosaka. – Nogulēji dažus mēnešus gultā un nepārmiji ar mani neviena vienīga vārda, kamēr es juku prātā no rūpēm? – Gribu viņam ko teikt, piemēram: pazūdi, pis prom no manas dzīves, – bet dusmas mani aplej kā verdošs ūdens. Nevaru no sevis izdabūt ne vārda. – Tu esi kļuvusi tik akla no visa, ko tu gribi, ka neredzi to, kas tev ir, – viņš saka.

Asaras dedzina tik stipri, ka jāsamiedz acis. Satveru cirvi stiprāk un pieceļos. Pagriežos pret liepu un atvēzējos. Asmens iecērtas stumbrā vieglāk, nekā domāju. Atvēzējos vēlreiz. Janezs nemēģina mani apstādināt. Mani cirtieni kļūst aizvien spēcīgāki, un liepa no tiem stipri notrīc. Ausmā redzu, kā tā sasveras. Aizelsusies atspiežos pret stumbru, un tad jau lapotne ar zariem mīksti atsitas zālē. Pie apvāršņa savācas gaišums. Rīta saule atklāj skatam nocirsto liepu. Bēdīgie, apgrauztie zari atgādina kailas smaganas. Stumbrs bez saknēm – nocirstu stumbeni. Miza ir gandrīz vai līķa pelēkā krāsā. Gulēdama tur zemē, liepa izskatās pēc večiņas, tādas izmocītas un trauslas. Man šķiet, viņa nekad nav augusi zemē. Man šķiet, ka tā nekad nav bijusi mana liepa.

No slovēņu valodas tulkojušas Alīna Asberga-Nabergoj un Ingmāra Balode