— Rāmīšu mozaīka

Cēsīs nupat atklāta zinātnes un mākslas izstāde Lauka pētījumi, kurā virkne Latvijas un ārvalstu mākslinieku un pētnieku reflektē par jautājumu, kā dzīvot līdzsvarā starp dabu, cilvēka vēlmēm un vajadzībām. Publicējam Vides risinājumu institūta vadošās pētnieces un augu ģenētiķes Ievas Mežakas pārdomas par izstādi. Ekspozīcija atvērta līdz 29. augustam.

Savu pirmo lauka pētījumu es neatceros. Pavisam noteikti tas notika kopā ar maniem vecākiem – tēti zoologu un mammu botāniķi. Man ļoti patika doties līdzi tētim uzskaitīt smilšu krupjus. Mūsu dzīvesvietas tuvumā bija trīs šīs sugas dzīvotnes – Ainažu pludmalē, karjerā pie Šalkām un Karateru karjerā. Mēs novērojām lāmās iznērstos kurkuļus, klausījāmies dziesmās un apvērsām akmeņus un kritalas, lai saskaitītu zem tām paslēpušos īpatņus. Manas 35 gadus ilgās dzīves laikā šīs trīs smilšu krupja atradnes piedzīvojušas pārmaiņas – Ainažu pludmalē un Šalku karjerā smilšu krupji vairs nav atrodami. Iespējams, ka Ainažos kādos gados nelabvēlīgu apstākļu, piemēram, lāmu iztvaikošanas, dēļ populācija izmirusi. Šalku karjeram aizaugot, tā vairs nav piemērota dzīvesvide krupjiem. Karateru karjerā šobrīd Dabas aizsardzības pārvalde veic dzīvotnes atjaunošanu. Jāatzīst, ka mans dzīves gājums norit vienlaikus ar sprādzienu vides pārmaiņās – to, ko sauc par antropocēna laikmetu, jaunu ģeoloģisko ēru, kuru raksturo neatgriezeniska cilvēka ietekme uz dabu.¹

Izstādes Lauka pētījumi darbu autori par dabu runā no antopocēna laikmeta apzināšanās, pieņemšanas un samierināšanās skatpunkta. Lai gan emocionāli laikmetu raksturo ekoloģiskās skumjas² – sēras par klimata pārmaiņu izraisītu sugu, ekosistēmu un ainavu iznīkšanu – izstādē laikmets atspoguļojas caur pieņemšanas prizmu: ir iziets caur nolieguma, dusmu, depresijas fāzi, un tiek runāts par mīlestību, cieņu, empātiju un ieklausīšanos sevī un vidē. Tiek meklēti tehnoloģiski risinājumi videi draudzīgu prakšu ieviešanai. Bieži māksla tiek izmantota kā līdzeklis ekoloģijas problēmu aktualizēšanai un emocionālās piesaistes veidošanai ar dabas objektiem, lai samazinātu plaisu starp nodomu rīkoties dabai draudzīgi un faktisko rīcību. Emocionāla piesaiste dabai ir saistīta ar paplašinātu sevis izjūtu un lielāku izpratni par augiem un dzīvniekiem un citiem ekosistēmas locekļiem. Saiknei un izpratnei ir liela nozīme videi draudzīgas uzvedības veidošanā.³ Augot urbanizācijai un “ekrānu laikam”, laiks, kas pavadīts dabā, tajā skaitā urbānos zaļumos, būtiski samazinās, radot atsvešinātību un tā saukto “pieredzes izmiršanu”.⁴ Vienojošā izstādes ideja ir līdzsvara meklējumi cilvēka un dabas mijiedarbībā. Tiek vētītas attiecības starp mākslinieku, zinātnieku, dabu un sabiedrību. Katrs darbs ir process – atspoguļots tiek ne tikai sasniegtais rezultāts, bet arī “lauka pētījums”, dienasgrāmatas, darba piezīmes, iepazīšanās ar zinātniekiem un to pētniecisko darbību, kā arī nepastarpināta pieredze, esot saskarē ar dabu. Ekoloģijas ideju paušana nav izstādes pašmērķis un būtība, tā izriet no būšanas kopā ar pētāmo objektu.

Skats no izstādes atklāšanas. Foto: Kristīne Madjare

Izstāde Lauka pētījumi ir kā restarts pieredzes atgūšanai, tā aicina gan ar prātu, gan intuitīvi un emocionāli iedziļināties dabā. Attiecību veidošana ar dabu notiek organiski un nepiespiesti. Maksima Šenteļeva radītais sajūtu vērošanas trenažieris stiprina klātbūtnes apzināšanās pieredzi. Instalācijā skaņas no dabas lieguma Ovīši savijas ar trenažiera lietotāja izspēlētām skaņām uz stīgu instrumenta, kura skandināšanai iespējams izmantot jūras nogludinātus kokus un oļus. Iztēlē nav grūti sajust jūras un priežu smaržu. Lindas Boļšakovas instalācijā vērotājs nonāk tiešā saskarē ar dzīviem augiem un kukaiņiem, un ir grūti nebūt šeit un tagad, starp ziedošiem augiem un tauriņiem, kas nosēžas uz ķermeņa. Instalācijas veidotāja iedvesmojusies no Vides risinājumu institūta darba par bioloģiskiem kaitēkļu atbaidīšanas līdzekļu ieviešanu kā alternatīvu sintētiskajiem pesticīdiem. Zīdtauriņu izmantošana audumu izgatavošanai tiek aizstāta ar zīda izgatavošanu no pārtikas ražošanas blakusproduktiem. Zīda audumu un instalācijā lidojošus dzīvus taureņus sasaista nātre: zīds ir krāsots ar nātrēm, savukārt nātru raibeņu kāpuri barojas ekskluzīvi ar nātrēm, tie ir atkarīgi no šīs sugas augu pastāvēšanas. Lasot bērna stāstu par nātrēm Alīses Vorobejas lauka pierakstos, katram, kas reiz saskāries ar dzēlīgo augu, atmiņā ataust auga asie pieskārieni. Katram būs cits bērnības stāsts, ar kuru aizrautīgi padalīties, – atmiņā sāpes mijās ar piedzīvojumiem un, jā, patiesu mirkļa izjušanas brīdi. Tādi ir arī pārējie stāsti – pilni ar saskaņu starp pilsētas un lauku dzīvi, kurā apkārtējā vide harmoniski integrēta bērna dzīvē. Stāstos atspoguļojas arī dabiska vietējo ekoloģisko zināšanu pārnese no vecākiem uz bērniem – nātres ģimenē tiek lietotas uzturā, un mamma ir stāstījusi, ka tās noder matu skalošanai. Tieši tikpat nepiespiesti, it kā spēlējoties ar attiecībām starp augiem un zināšanām par tiem, vēsta Zahara Ze un Marijas Luīzes Meļķes kopradītā “sarkanā grāmata”. Sarkanā krāsa ir simboliska, jo grāmatā iekļautie augi ir nevis reti, bet gluži pretēji – tik bieži sastopami, ka var tikt uzskatīti par pašsaprotamiem. Šādu augu izzušana var notikt acu priekšā, pilnīgi nemanāmi. Piemēram, ķimenes, kas bijušas plaši izplatītas, nemanot ir kļuvušas teju apdraudētas, jo dabiskie zālāji, kuru iemītnieces ir ķimenes, aizaug, tiek uzarti vai apmežoti.⁵ Grāmatā iekļauto augu kopu atlasījusi etnobotānikas pētnieku grupa DiGe, kas savos pētījumos uzsver augu un cilvēku savstarpējo nepieciešamību vienam pēc otra, – Latvijā uzturā galvenokārt tiek izmantoti tādi savvaļas augi, kas aug tiešā cilvēka tuvumā, dzīvotnēs, kuru pastāvēšanai nepieciešama aktīva apsaimniekošana.⁶ Tādēļ grāmatā ietvertos augus noteikti pazīsiet, un, ja ne, tos noteikti ir vērts iepazīt, jo tie ir fiziski vistuvākie. Daļu no augiem herbārija formātā var iepazīt tuvāk vitrīnā ar artefaktiem no Vides risinājumu institūta etnobotānikas pētījumu ikdienas – iemūžinātie augi kalpo kā liecība intervijām ar Latvijas iedzīvotājiem, kas dalījušies ar zināšanām par augu izmantošanu ārstniecībā, uzturā, kosmētikā, rituālos, kukaiņu atbaidīšanā un citām vajadzībām.

Sandra Kosorotova augus cilvēkam pietuvina vēl tuvāk, instalācijā audzējot kultūraugu redīsu, vienu no visvieglāk audzējamajiem augiem, kura ražu iespējams iegūt pat mēneša laikā no dīgšanas. Lai gan redīsi ir īsās dienas augs, kas parasti Latvijas vasarā nevis dod ražu, bet izzied, instalācijā jūlija vidū sārtojas sulīgas saknes, liecinot par milzīgo darbu, ar kuru selekcijas gaitā izmainīts augs. Turpat blakus ir Vides risinājumu institūta ārstniecības augi, kuru pieradināšana audzēšanai lauksaimniecības apstākļos uzsākta tikai nesen. Šeit redzami gan svešzemju augi (leizeja), gan Latvijā plaši pazīstami un lietoti (raspodiņš), gan visur zālājos esoši, bet maz pazīstami un nepietiekami izmantoti (sētložņa), liekot domāt, cik daudz no visas augu valsts bagātības mēs tiešām pazīstam. Vēl neapzinātas iespējas augu izmantošanai akcentē arī Esmeraldas Purvišķes tehnoloģiski ietilpīgā fantāzija par nākotnes augiem. Ideja sasaucas ar turpat netālu eksponēto artefaktu no pētniecības – mēģenē pavairotu, aizsargājamu augu, kuru savvaļā apdraudētības dēļ nav iespējams ievākt, bet, tā kā tam ir pieprasījums farmācijas nozarē, tas tiek pavairots ar tehnoloģiju palīdzību. Līdzīgi kā porcelāna krāsošanai izmantotās inovatīvās, no zemes veidotās krāsas ir nomainījušas līdzšinējās ķīmiskās krāsas, arī lauksaimniecībā tiek meklēti risinājumi, kas aizstāj neilgtspējīgas prakses.

Skats no izstādes atklāšanas. Foto: Kristīne Madjare

Augi kā resurss cilvēka vajadzību apmierināšanai apspēlēti arī IevaKrish un Ērika Ēriksona iestudētajā performancē Tuvumā tukšums. Performances atribūti ir ap 25 gadus veca baltalkšņa bluķi, to daudzskaitlīgums un koka saskaldīšana norāda uz materiāla vieglo pieejamību un utilitāro dabu. Cirsmas iespaids pasvītro cikliskumu – konvencionālajā mežsaimniecībā viena vecuma audzes nocērtot, vietā nāk jaunas. Baltalkšņa bioloģiskais mūžs ir īss – suga ir ātraudzīga, likums neierobežo cirtmeta vecumu, 50–60 gados suga sasniedz savu bioloģisko vecumu, pēc dzīves beigām koksne ātri satrūd. Kontrastā – Maksima Šenteļeva skaņainavas kartē pētīts viens bioloģiski vecs un vērtīgs koks, kas sasniedzis vairākos simtos mērāmu vecumu un kalpo par mājvietu daudzām citām sugām. Mākslinieka pētījuma objekts ir vienlaikus gan vecā priede, gan to apdzīvojošās spožās skudras. Šīs sugas skudras neveido pūzni dzīvu koku saknēs un dobumos, tās apdzīvo mirušo koksni. Šādai koksnei nav komerciālas vērtības un cilvēki to no meža bieži izvāc iedomātas meža kārtības uzturēšanai, neapzinoties, ka tā ir mājvieta daudzām sugām. Abus darbus vieno pietāte pret koku. Lai gan sākotnēji šķiet, ka baltalksnis kalpo tikai kā viegli pieejams resurss, dejotāju ik dienas veiktās lauka piezīmes dienasgrāmatā liecina par ieklausīšanos kokā, mēģinot saprast, vai tam netiek nodarīts pāri.

Sakārtotības un mežonīguma tēma spilgti iezīmējas arī 2Annas īsfilmu ciklā Dabiski. Tiek pārskatītas varas pozīcijas starp augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, apšaubot cilvēka spēju kontrolēt ekosistēmas. Lai cik rūpīgi apkārt tiktu veidota antropocentriska vide, tās uzturēšanai jāpieliek milzīgas pūles. Šķietami sīks notikums var pavērst “kārtību” atpakaļ “dabiskajā”. Ciklā cilvēks izaug, izkāpjot no akača, piedzīvojot lauku sētas ikdienu un nonākot elektronikas piepildītā lielpilsētā.

Lauka pētījumi bioloģijā paredz dabu aprakstīt skaitliski, “salikt pa plauktiņiem”. Tā kā ikkatru augu vai kukaini pļavā nav iespējams uzskaitīt un izmērīt, daudzveidība tiek fiksēta atsevišķos ierobežotos pļavas parauglaukumos. Parauglaukumu izvēle katrā pētījumā notiek pēc noteiktas metodikas, svarīgi ir izvēlēties parauglaukums pēc nejaušības principa, reprezentatīvus un pietiekamā skaitā. Pētījumos nereti tiek izmantoti uzskates rāmīši jeb noteiktu laukumu ierobežojoši kvadrāti, kuri pētāmajā vidē tiek izvietoti pēc nejaušības principa. Izstāde “lauka pētījumi” veidojas kā dabā šķietami nejauši izmestu uzskaites rāmīšu fiksēta mozaīka, kopumā sniedzot ieskatu par ekosistēmu.

1. Lewis,S. L., Maslin M. A. Defining the anthropocene. Nature. 519(7542). 2015. Pp. 171–180.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Cunsolo A., Ellis N. R. Ecological grief as a mental health response to climate change-related loss. Nature Clim Change. 8. 2018. Pp. 275–281.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Gosling E., Williams K. J. H. Connectedness to nature, place attachment and conservation behaviour: Testing connectedness theory among farmers. Journal of Environmental Psychology. 30(3). 2010. Pp. 298–304.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Soga M., Gaston K. J. Extinction of experience: The loss of human–nature interactions. Frontiers in Ecology and the Environment. 14(2). 2016. Pp. 94–101.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Latvijas Botāniķu biedrība. Gada augs 2021 – pļavas (jeb parastā) ķimene. 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Prūse B., Kalle R., Buffa G., Simanova A., Mežaka I., Sõukand R. We need to appreciate common synanthropic plants before they become rare: Case study in Latgale (Latvia). Ethnobiology and Conservation. 10. 2020. https://doi.org/10.15451/ec2020-12-10.11-1-26  (atpakaļ uz rakstu)