literatūra

— Laupītājs

Roberts Valzers

27/07/2021

Reiz viņš tai uzdāvināja pusmārciņu salami. Viņa izskatījās pretīgi un ikreiz, viņu ieraugot, nepiespiesti sauca: “Tu!”

Iešana un staigāšana nozīmīgajam šveiciešu rakstniekam Robertam Valzeram (Robert Walser, 1878–1956) allaž ir bijusi svarīga. Viņš ir īpatnis, sava ceļa gājējs, kas kritikas atzinību piedzīvo tikai neilgi pirms nāves. Strādājis dažādus darbus, kā sekretārs, banku ierēdnis, arhīva bibliotekārs, mācījies kalpotāju skolā, varbūt mācības tur iedvesmojušas romānu par skolu un audzināšanu Jākobs fon Guntens (Jakob von Gunten, 1909). Viņa modernistiskā balss stāsta par pastaigu laikā novēroto (ir pat garstāsts ar nosaukumu Pastaiga (Der Spaziergang, 1907)).

Laupītājs (Der Räuber, 1925) ir vēlīns un izteiksmes līdzekļu ziņā visradikālākais Valzera romāns – tāda bezmērķīgas esības fragmentu plūsma, kuru ne velti salīdzina ar kaleidoskopu. Laupītājs staigā un stāsta par savām iemīļotajām (Edīti un Vandu), salīdzina viņas, cīnās ar istabu saimniecēm un viņu tīkojumiem. Viņam it kā nav savas (intīmās) telpas, bet ir šī plašās pastaigas oikumēne, kurā pazib (“nevainīgā pastaigas solī paiet garām”) daudzi notikumi un rodas dažādas pārdomas, atziņas, patiesības, akurāt kā peripatētiķiem. Nejauši un šķietami nevainīgi nāk gaismā apslēptais, uz robežas esošais, turklāt Valzera novērojumu trāpīgums un smalkais humors nebeidz vien sajūsmināt lasītājus arī mūsu dienās.

Ilgus gadus Valzers ārstējies Hērizavas psihiatriskajā slimnīcā, kur 1956. gada nogalē aizstaigājies līdz nāvei – viņa līķi, kas Ziemassvētku spelgonī jau bija sasalis ragā, atrod bērni un izsauc policiju.

Šeit lasāms fragments no romāna “Laupītājs”, kas drīzumā iznāks sērijā “Orbītas bibliotēka”. Liels paldies Šveices kultūras fondam Pro Helvetia, kā arī Kultūrkapitāla fondam par atbalstu.

Tulkotājs

 

 

Ak, šīs pagātnes noskaņas vecos miestiņos Baltijas jūras krastā, piem., Ribnicā, ar slaidām baznīcām un augstdzimušu jaunkundžu namiem, kas ir pilni pazemības un augstprātīgas godbijības, tad visi tie kalniem ieskautie ezeri Štīrijā, kuru attēlus laupītājs redzēja modes žurnālos un par kuriem viņš sapņoja. Reiz Edīte viņam bija pateikusi apgaroto frāzi: “Ak, tur augšā, Maglingenē, ir patiešām skaisti un arī Bīlezera krastos tāpat.” Vai meitenēm, īpaši skaistulēm, jābūt arī dāsni apveltītām ar garīgumu? It kā nepietiktu ar labāko pasaules daļu – vīriešiem, kas nemitīgi un aizkustinoši rūpējas par kultūru. Kad viņa pieminēja Maglingeni, kas atrodas tūkstoš metru virs jūras līmeņa, laupītājam atmiņā atausa Valters Rātenavs, kurš viņam reiz teica, ka arī pazīstot Maglingeni un ka viņam tur, augšā, licies pārāk klusi. Kas attiecas uz mani, es Maglingenē satiku daudzus franču virsniekus civilajā. Tas bija īsi pirms sākās mūsu vēl neaizmirstais Lielais karš, un visiem tiem jaunajiem kungiem, kuri kalnos ziedošās pļavās meklēja atpūtu un to arī atrada, bija jāseko savas nācijas aicinājumam. No Bīlezera zilajām straumēm turklāt idilliski slejas arī slavenā Pētersala, kas plaši zināma kā laba brīvdienu vieta. Bet, lai cik prozaiski es to visu saku, varbūt tieši šai atturīgajā dabas atstāstā slēpjas sava tiesa poēzijas. Es aicinu veselīga dzīvesveida piekopējus: nelasiet vienmēr tās veselīgās grāmatas, iepazīstiet tuvāk arī tā saukto slimīgo literatūru, no kuras varbūt varat smelties daudz ko pamācošu. Veseliem ļaudīm vienmēr vajag ar kaut ko savā ziņā riskēt. Kam gan, pie Pestītāja dusmām, cilvēkam dota veselība? Vai lai kādudien aiz veselības nomirtu? Sasodīts, cik bezcerīgas izredzes… Šodien es spraigāk nekā jelkad agrāk zinu, ka izglītoto aprindās ir ļoti daudz klīrēšanās, es gribu teikt, bailulības morālā un estētiskā ziņā. Bet bailība ir kaut kas neveselīgs. Kādudien laupītājs peldējās un bija tuvu skaistai slīkoņa nāvei. Pēc brašas pēršanās pa viļņiem utt. viņš kā žigls izkūlējies no ūdens stihijas palika dzīvs, t. i., atkal nonāca uz drošas sauszemes. Bet bija gandrīz palicis bez elpas. Ak, cik ļoti viņš tad pateicās Dievam! Gadu vēlāk tai pašā upē noslīka pienotavas zellis. Laupītājs no pieredzes zina, kā tas ir, kad nāras rauj aiz kājām. Viņš pazīst ūdens raujošo spēku, viņš tur sajuta, cik skarbi sevi piesaka nāve. Kā viņš sitās, kā cīnījās, kā no teju aizžņaugtas rīkles kliedza, bez skaņas un ledusauksts, un kveldoši karsts, to skatu bija vērts redzēt. To redzēja trīs pusaudži, bet viņi stāvēja kā iemieti, taču šis, muļķis, pēc tam vēl smējās pats par sevi. Bet viņš lūdza Dievu un smējās, līksmoja un ņirgājās vienlaikus. Kādunakt viņš izmēģināja savas spējas dejošanā, viņš nodejoja pa kāda mūsu tilta margām. Deja izdevās kā rotaļa, skatītāji ļaunojās par viņa pārdrošību. Un šis pārdrošnieks drebēja Edītes priekšā. Te var nosmieties, līdz zobi izlido no mutes, līdz nāve ir klāt. Edītes klātbūtnē viņš lasīja kaut kādus feļetonus vai arī rakstus vācu tulkojumā. Viņas klātbūtnē dievīgi likās teju visi pirmās lappuses raksti, un studenti dziedāja dziesmas, un viņš brīžiem aizrāvās ar kādu zilbikšainu zēnu. Viņš uzskatīja par atļautu, pat gandrīz nepieciešamu Edītes klātbūtnē, kurai viņš netika vai varbūt arī nemaz negribēja tikt klāt, jūsmot par ko citu, aizrauties ar blakusskaistumiem, ar kaut kādām klusam smaidam nebūtiskām lietām, lai nekļūtu sentimentāls, kas viņam liktos pretīgi, un tas nudien tā arī būtu bijis. Neuzticība tikumiskā ziņā ir daudz vērtīgāka par sentimentālu pieķeršanos un uzticības saglabāšanu. Tam nu pamazām jātop puslīdz skaidram pat visdumjākajam no mums. Ak, cik žēli vakar kliedza bērns, kurš negribēja klausīt. Atriebe par nevēlēšanos pakļauties liek kliegt un bozties. Mazais, mīļais bērns kauca vienkārši briesmīgi. Mammai viņš nebija nekāds mazais mīlulītis, bet gan ļauns bērns, jo negribēja klausīt un nejutās ar mammu apmierināts. Ikviena mamma pieprasa, lai bērns pie viņas būtu svētlaimē. Kā viņš ar saviem mazajiem spēciņiem turējās pretim stiprajai mammai. Tā bija kā īsta cīņa, kurā bērns, protams, tika uzveikts ar viltību. Mamma aizrāva viņu uz priekšu, vai viņš to gribēja vai ne. Bērna acis no izmisīgās raudāšanas bija pavisam aizmiglotas, tomēr labā mamma nepievērsa tam nekādu uzmanību. Tādai mammai vienmēr vajag gūt pārsvaru. “Ak, laid taču mani pie tēta,” pinkšķēja dumjais bērns, kurš bija dumjš bērns, jo viņš tik dumji lūdzās un raudāja. Raudāšana mammu tikai nokaitināja, jo ir zināms, ka starp tēti un mammu vienmēr ir tāda kā skaudība, tāda kā greizsirdība, kad runa ir par bērna audzināšanu. Protams, mamma negrib ne dzirdēt, ka bērns varētu prasīties pie tēta vai arī viņai pateikt, ka viņam pie tēta ir daudz labāk. No bērna puses ir nekaunība nevēlēties palikt pie jaukās mammas. Ak, kā viņš šņukstēja un kā mamma jutās aizvainota par šo neslēpto šņukstēšanu, t. i., ciešanām par to, ka bērns netiek pie tēta, un kā es smējos par šo mammas aizvainojumu. Mana smiešanās bija kaut kas nekaunīgs, gandrīz tikpat neadekvāts kā bērna šņuksti, arī gaudošana un spīts. Un mamma dusmīgi skatījās uz mani, un man vēl sanāca īpaši skaļš smiekls arī par šīm dusmām mammas acīs, un es nodomāju, kādas raizes mammai var sagādāt viens tāds bērns. Un tagad es pāreju pie rokdarbiem un izstāstīšu, lūk, ko. Rakstniekiem runāšana nozīmē darbu, bet rokdarbniekiem runāšana ir pļāpāšana, tātad mēģinājums aizšmaukt no darba, kā tas, piem., ir ar kalponēm un mājsaimniecēm, kad tās tērzē kāpņu telpā. Vai man būtu jābūt vienīgajam visā valstī, kas ne uz vienu netur ļaunu prātu? Tad es būtu visas valsts labsirdīgais lamzaks, bet nu, piedodiet, es tāds neesmu. Bez kripatas ļaunuma nav iespējama nekāda gudrība. Tie, kuri ir caur un cauri labestīgi, tiek uzskatīti par tērētiem. Piedodiet un vienlaikus droši apvainojieties uz mani pilnīgi un pavisam, bet ticiet man: nav nekā lepnāka uz pasaules kā skolotājs, kurš vairs negrib būt skolotājs, jo viņam liekas, ka viņš ir radīts kam labākam. Es vienu tādu zinu, un viņš vairs uz mani neskatās, kopš nemāca bērnus, bet ir kļuvis par brīvkungu, kas lec no biksēm ārā ik reizi, kad viņam gadās pavadīt kungu, kurš iet pa ielu kopā ar dāmu. Izglītotie kādu notur par izglītotu desmitkārt ātrāk nekā neizglītotie, jo neizglītotie ir iedomīgi. Vai ne, kungi, lai cik ļoti tas jums riebtos. Un vietējam putnam starp savējiem ir daudz mazāka vērte nekā svešzemniekam. Ar svešiem putniem arī vietējais tiek pie runāšanas, jo viņš svešajam ir svešs. Tātad, lai dzīvo svešādums, nevis draudzība, nepazīstamība, nevis tas “mēs-jau-viens-otru-sen-zinām”. Es kaunos par šiem gudrajiem teikumiem. Bet šī gudrība man dod apzināšanos. Cik slikti no manas puses, ka es te tā taisnojos. Bet ir tik šausmīgi labi saprotams, ka cilvēks mēģina sevi aizstāvēt. To taču dara visi. Kurš to nedara, tas izpelnās tikai visu naidu. Jā, jā, mīlestība! Kad tu esi nejauks, tevi mīl, bet, kad esi iemīlējies, tevi nīst. Tomēr cik tas bija brīnišķīgi – tādā saldā, mīļā ziemā ar to mīļo puiku tā puiciski pikoties, klātesot viņa vecākiem. Šādus sīkumus nav iespējams aizmirst. Un tonakt viņš dzirdēja, ka viņa ir. Man vienmēr jāpiesargās nesajaukt sevi ar viņu. Es tak negribu nekādu kopību ar laupītāju. Nu, viņš vēl šo to par mani uzzinās, tas laupītājs. Kad mūsu tik siltā ainava viņam likās visapskaujamākā? Tad, kad viņš pastaigājās ar to izraidīto. Še jums. Un ar tādu man sevi jāsajauc? Ka tik ne tā. Viņš bija iznācis ar šo “draudzeni” smalkā sabiedrībā. Reiz viņš tai uzdāvināja pusmārciņu salami. Viņa izskatījās pretīgi un ikreiz, viņu ieraugot, nepiespiesti sauca: “Tu!” Viņš vairāk nekā divdesmit reižu lūdza viņu tā nedarīt. Bet viņa to nesaprata. Šī iepriekš minētā, protams, stāstīja viņam vienus vienīgus erotiskus atgadījumus, t. i., visādas klačas. Visneiedomājamāko, vārdos neizsakāmo, viņa zināja un tam pateica, un, kamēr viņa to visu klāstīja, to, kas nav jāzina un ko tomēr vajag papūlēties paturēt pie sevis, viņš kā nekad agrāk izjuta visu mūsu apkārtnes skaistumu, un naktis līdzinājās lielām gaišām telpām, ko apzvaigžņo ideālisms un uzupurēšanās vēlme, un ļaudis klusu slīdēja šurp un turp, it kā viņos visos skanētu dziesma, un it viss, kas bija labs un maigs, pastaigas solī nevainīgi gāja garām, un laupītāju smīdināja bēgles stāsti, un, kad smejamies, mēs esam labi un mīlam skaisto, mēs iejūsmināmies par nepieciešamo un esam pakļāvīgi, it kā būtu uzvarētāji, un mēs esam uzvaroši un gatavi pakalpot, un nakts vairs nav tumša, tā līdzinās gulošās matiem, kura ir prom no dzīves, bet atgriezīsies tajā, viņa nezina, ka elpo, un viņa līdzinās tautai, kurā dus spēki un kura pati sevi neapzinās, bet var strādāt, jo tai vēl ir ilūzijas un tā ir laimīga, tāpēc ka neuzņemas par daudz un atļauj sev sirsnīguma greznību. Un tagad es vairs nedrīkstu iet pie tās melnmatainās grāfienes, un kāpēc ne? Vai es drīkstu jums to pateikt? Viņa gan, protams, nav nekāda grāfiene, vēl vairāk – tikai viena no manām paziņām. Viņas klātbūtnē es izlēju mazu, gandrīz neredzamu, pavisam burvīgi smalku un skaistu asariņu kādas citas dēļ. Viņa pamanīja šo eleganto nekaunību. “Nodevējs,” bija viss, ko viņa pateica, paskatoties uz mani ar tādu skatienu, kuru neesmu spējīgs raksturot. Varbūt es pamazām sāku runāt par netikumu. Netikumi mēdz būt iecienīti. Un pēc tam laupītājam beigu beigās nākas iet pie ārsta. Es vairs nevaru noskatīties, kā viņš izvairās no visiem izmeklējumiem. Ja nesameklēšu viņam piemērotu partiju, viņam atkal būs jāiet uz biroju. Tik daudz vismaz ir zināms. Šis nabaga puisis. Bet pelnījis jau ir. Vai arī viņu vienkārši aizsūtīs uz kādu lauku sētu. Starp citu, mums, protams, liekas, ka tās ir tikai frāzes.

No vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš