— Igauņi patiesībā ir mežs. Kādas tāsenieces komentārs

Par Andrusa Kivirehka stāstu Kocenieki un tāsenieces (no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš; Pētergailis, 2021)

Es esmu no koka. Un reiz pienāks diena, kad, kā saka Andrusa Kivirehka varonis, no manis “nekas nepaliks pāri, vien dūmojoša pelnu čupa vai smalkas zāģskaidas, ko vējš aiznesīs plašumos” (18. lpp.). Tāpēc es vēlos aiz sevis atstāt vismaz šaubas un jautājumus, kas rodas, izlasot stāstu Kocenieki un tāsenieces. Turklāt autora stāstā vārds tiek dots tikai maniakam, kas medī kokainos – manas māsas tāsenieces un brāļus koceniekus. Tā nedrīkst palikt, kāds vārds jāsaka arī otrai pusei.

Ilgi domāju, vai rakstīt, jo tomēr neesmu nekāds lietaskoks, un tāds nebūtu arī šis teksts. Taču bērza pagales un slotas savienojums manī ir gana teiksmains, lai jūs tajā varētu saskatītu arī cilvēka roku darbu un dvēseli.

Andruss stāsta, ka igauņu Dziesmotās revolūcijas aktīvists Voldemārs Kallela reiz iedomājies aizpildīt tukšo Baltijas ceļa posmu ar noburtiem koka frankenšteiniem – slotu un pagaļu radībām, kuras “cilvēkos” pārvērta pats nelabais. Par to Kallela bija spiests ziedot asinis un vēlāk laikam arī savu dzīvību, lai gan viņa nāve izskatās pēc muļķīga nelaimes gadījuma, kad cilvēks vienkārši uzkāpj par augstu un tad neizbēgami krīt lejā. Lai nu kā, Kallelas biedrs un sekotājs, būdams nedaudz neaptēsts, sāk ienīst sava garīgā tēva kocīgos izgudrojumus, maniakāli seko tiem (mums!) un dara visādas vardarbīgas, nelikumības un absurdas muļķības, cenšoties “mākslīgos ienācējus” atmaskot.

Bet manas pirmās šaubas ceļas no pašam saknēm – vai tās tiešām bija pirtsslotas, ko izmantoja Kallela, nevis parastās grīdas slotas? Mēs, “linmatainas meitenes, bizes līdz ceļiem” (31. lpp.), smuidras kā somugru tautu dievietes,¹ savus skaistos matus būtu taču varējušas dabūt arī no dzeltenajām zāles stiebru slotām, kādas lietojuši laukos. Pirms plastmasas. Tādas reiz bija slotas, kas spēja izmēzt visu lieko, kā jau pārmaiņu laikos pienāktos. Bet mēs, tāsenieces, nezin kāpēc nevarējām ne pa pirti pērties, ne jaunos igauņu bērnus pirtī dzemdēt, lai gan bijām radušās no pirtsslotām. Man liekas, ka Andruss drīzāk stipri ironizē par jauno sabiedrību.

Man kā tāseniecei nav īsti pieņemama arī Kallelas emocionālā vajadzība aizpildīt Baltijas ceļa posmu jebkuriem līdzekļiem un viņa afekta stāvoklis, meklējot jaunos cilvēkus pirtī. “Nedrīkstēja būt tā, ka Tallinā ļaudis pulcētos milzīgās grupās, turpretim mežu rajonos, kur nepietiek vietējo iedzīvotāju, plestos neveikls tukšums.” (23. lpp.) Tātad koki mežu rajonos nav gana labi sabiedrības locekļi, tāpēc vajadzēja radīt koka cilvēkus, kas ir tikai nedaudz lokanāki? Lieks un liekulīgs darbs! Pretī viņš nelabajam ziedoja asinis, vēlāk tās iesūcās koka grīdā, tad izmazgājās, un kļuva skaidrs, ka tika pārdota dvēsele. Drusku izklausās pēc groteskas pasakas, kādas blāķiem sarakstītas uz daudzajām cilvēces papīra lapām (lai gan ar papīru man ir diezgan siltas attiecības). Un tomēr tāsenieču un kocenieku stāsts ir pilnīgs pretstats, piemēram, Pinokio piedzīvojumiem. Tur itāļu galdnieks sāk tēst pagali, bet, kad tā iesaucas sāpēs, atdod to nabagajam kaimiņam. Pinokio kļūst nepateicīgs pret savu meistaru, viņa deguns aug un kājas sāk sist, viņš dodas pasaulē kā razgalis, kam rūp tikai izklaides. Pinokio rakstošais tēvs Karlo Kollodi pasaku esot sacerējis jaunapvienotajai Itālijai par pamācību, kā uzvesties un būt paklausīgam pilsonim. Tāpēc ir tikai loģiski, ka igauņi Andrusa stāstā tieši atdalās no kaut kā liela (PSRS) un tāsenieces un kocenieki ir visdisciplinētākie igauņi pasaulē!

Man arī nepatīk, cik kokains un nelokāms ir Kallelas Baltijas ceļa biedrs, šī stāsta vēstītājs, – tik ļoti, ka viņš sajuka prātā, kad nelabais uzbūra mūs, tāsenieces un koceniekus. It kā sajutis sveķainu, grūti nomazgājamu greizsirdību par savu meistaru Kallelu, viņš sāka ienīst mūs jau pirmajā rašanās mirklī. Kāpēc? Bijām taču ģērbti tautastērpos un gatavi kopbildei, nekad pretī nerunājām, skabargas neizplatījām un ādu nevienam neplēsām, viegli asimilējāmies sabiedrībā. Pats svarīgākais – igauņu pasakā koka kalpus sausā laikā uz nakti bija jāliek mārkā, lai no rīta tie atkal sprigani strādātu bez samaksas un ēdiena. Savukārt mēs dzīves sulas iesūcām Tallinas piekrastes brīzē un Igaunijas ūdenskritumu šļakatās. Un, lai gan izskatījāmies gluži tāpat kā diētu un sporta apsēsti cilvēki no glancēto žurnālu vākiem, mūsu koka sirdis pukstēja vienotā ritmā ar daudzveidīgo un nebūt ne ideālo nāciju, apliecinot, ka nav igauņu sabiedrībā vieta pediofobijai² vai ksilofobijai.³ Mēs pat nesvīdām, un tāpēc bijām labāki par prezidenti!⁴ Tagad mana koka dvēsele var vienīgi jautāt: vai tikai trakais nacionālists nenobijās, ka bijām izdevušies labāki igauņi par viņu? Varbūt viņš dziļi sirdī (tik dziļi, ka pats autors to nevēlējās redzēt) bija fanātisks kristietis un sazīmēja mūsos tikai sausas grēka pagales?

Lai nu kā, kad Kallela gāja bojā, viņa trakais biedrs sāka medīt mūs pa visu valsti. Nez kāpēc staigāja apkārt ar urbi kā tāds meža brālis ar šaujamo, urbās jauniešu gūžās, jo bija iedomājies, ka tāsenieces un kocenieki ir visi, kas aizdomīgi jauni un skaisti. Un mēs patiešām bijām sava saimnieka uzticamā svīta līdz pat viņa nāves stundai – nožēlojama armija, potenciālā lielgabalu gaļa, ar kuru atdzimusī Igaunijas valsts, jūtot sentimentu pret autoritārismu, varēja darīt, ko vien vēlas. Bijām tikai likteņa varā atdotas lelles, un Tallina kļuva par mūsu pirmo leļļu māju. Uz galvaspilsētu savulaik bēga tie, kas padomju laikā gribēja nolīst ēnā, jo “daudzi šo pilsētu uzskatīja par mākslīgu, lellīgu un butaforisku”.⁵ Varbūt tieši tāpēc stāstā, neskatoties uz simtiem caururbto gūžu, tā arī neiesaistās dzelžainā policija. Daudzajos karos un ciešanās igauņi bija pārkoksnējušies un pievēra acis. Igauņi patiesībā ir mežs.

Par mežu domājot, pamanīju, ka Andruss Kivirehks ir kļuvis par tādu kā igauņu dižozolu, kuru cirst nav brīv, drīzāk Latvijā jāklonē vēl un vēl. Tikko jau latviski izdotais romāns Zilais, ragainais dzīvnieks (2020) par Kalevdēla vizuālo identitātes veidotāju Oskaru Kallisu aprādīja, ka Kivirehkam svarīgi izsekot savu varoņu fantāzijai, kad tie iztēš paši savus varoņus no ikdienības. Un Andruss Kivirehks “attēlo visādas vājprātības un mānijas, taču tajā pašā laikā ir ļoti dvēselisks, poētisks”,⁶ 1994. gada Karogā rakstīja igauņu autors Mati Unts. Toreiz teiktais šodien atbilst mana stāsta patiesībai. Autors virknē vārdus un teikumus kā koka krelles, ieslēpdams tajās daudzas alūzijas, kuras varbūt ārpus Igaunijas būs mazāk saprotamas. Un vienlaikus viņš arī meistarīgi virpina intrigu – kā prasmīgs un naivs bērns ar karstu līmes pistoli. Nemitīgi izskatās, ka vēstītāja maniaka domas apstiprināsies un tāsenieces un kocenieki izdarīs ko šausmīgu. Tam var noticēt pat tāds koka gabals kā es, lai gan zinu patiesību. Labi, ka autora dvēsele uzvar visu iespējamo tumsu, sabiedrība stāstā normalizējas un nomierinās, sliktie kocenieku un tāsenieču ienaidnieki dabū pēc nopelniem, tiek iededzināta tikai viena kauna zīme, un tā nav manos trūdēšanai nolemtajos sānos.

Koks var nokalpot ilgi, ja to kopj vai rūda purvā, piemēram. Vai iemūžina literatūrā. Tāsenieču un kocenieku ķermeņa jautājums nemitīgi urdījis Andrusu: vai mēs varam radīt pēcnācējus? Vai mums darbojas klitors? Vai mums var sāpēt urbis gūžā? Autors patiesībā gājis līdzi savam maniakālajam varonim un brīnījies, šaubījies, ironizējis. Tāpēc ir izvēlētas vecmeistaru darinātas ilustrācijas (darinātas pavisam citiem tekstiem un mērķiem) – it kā uz mūsu ķermeņa audekla grebtas un vilktas līnijas.

Nelielā neizpratnē gan varu iededzināt kauna zīmi mūsu stāsta izdevējam Latvijā. Lai gan neesmu nekāda grāmatām derīga celuloze, man kā materiālistei ir pietāte pret gravīrām Francisko Goijas (1793), Realdo Kolombo (kokgrebums no 16. gs. grāmatas, kurā pirmo reizi tiek labi paskaidrots klitors!), Martina Šongauera (Sv. Antonija kārdināšana, 15. gs.) un Gistava Dorē (pasaka par Zilbārdi, kas sacērt sievu, 1862) u. c. meistaru izpildījumā. Nepatīkami, ka grāmatas spilgto un zīmīgo ilustrāciju/reprodukciju autoru vārdi nav minēti, jo igauņu mākslinieks Andress Rehu viens pats to visu nevarēja uzzīmēt. Viena pagale tak nedeg. Droši vien tas pats trūdu jautājums – reiz sabirzīs ne tikai tāsenieces un kocenieki (varbūt jau uzreiz pēc šī teksta beigām), bet ar mūžību saplūdīs arī labākie no “īstajiem cilvēkiem”, ieaugot stāsta biežņā līdz nepazīšanai.

Sens, tik sens ir laiks, kad cilvēki sāka apcerēt mākslīgo intelektu. Ar ko gan tāsenieces un kocenieki sliktāki par robotiem, citplanētiešiem un padomju cilvēkiem, kas nonāk “parastā sabiedrībā”? Tie gadsimtiem saņēmuši lielu slavu, lai gan mēs stāstām to pašu, tikai igauņu nacionālās prozas manierē, nedaudz apcērtot nācijas paštaisnuma krūmu un saplēšot cilvēka ideāla spoguli driskās. Par mums noteikti teica: ai, ne jau visi “normālie” ir tik normāli, bet tie “citādie” tā neko, redz, labi iedzīvojas. Nu un, ja pārlieku asimilējas? Vai tad traucē? Vai tad jaunie asni sabiedrībā neliek ieraudzīt, cik gari un bīstami var izaugt latvāņi?

1. “Linmatainas meitenes ar bizi līdz ceļiem”, cik var saprast, izskatās gluži kā ūdens, precību un bērnu dzemdēšanas sievieškārtas dievība, vārdā Vee-ama. Tātad pirtsslotas te piestāv vairāk. Sīkāk: http://www.folklore.ee/rl/folkte/sugri/mordva/myto/veeema.htm.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Bailes no lellēm.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Bailes no koka priekšmetiem un meža.  (atpakaļ uz rakstu)
4. https://jauns.lv/raksts/arzemes/450848-igaunijas-prezidente-kersti-kaljulaida-soke-ar-savu-baiso-izskatu-video  (atpakaļ uz rakstu)
5. Довлатов С. Марш одиноких. Собрание сочинений в 4 томах. Т. 2. Москва: Азбука, 1999, c. 434.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Unts M. Par igauņu dramaturģiju. Karogs. Nr. 2. 1994.02.01. 216. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)