— Pieskaries man

 

 

***

Vējš maina virzienu, viņa mēģina tam sekot,
klīstot gar novārtā pamestiem pieminekļiem,
šai pagātnes izstādei, šiem mūžības atmiņu metiem.

Vējš maina virzienu, viņa mēģina tam sekot,
acīs paturot putnu un vēju karti.
Atvadu audekli vienmēr ir gaiši
kā pavasara migla, kā vienkārši cerība.
Vējš viņā maina virzienu, viņa apstājas. Klusē.
Visapkārt pilsēta, cilvēku te mazāk, nekā ielu.

Redzi, cik liels un skaists ir tukšums,
kā putnu karte bez ceļazīmēm,
kā audekls, kurā mūs visus Kungs radījis bez redzes,
vienkārši pēc taustes, tik klusus kā čukstus tumsā:
Pieskaries man.

 

***

runā
kā pumpurs runā
laika ziņās
sola mieru

tā runā

 

***

snieg
iet sieviete sniegā
sieviete snieg
uz pleciem soma
uz somas Eifeļtornis
sieviete iet
iet un iet
snieg un snieg
pilsētā, kurā viņa
nav bijusi, nesnieg
tur sniegpulksteņi zied
sieviete apstājas
kad sieviete apstājas
sieviete ilgojas

(pil lāsteka
pēkšņi
tik daudz ūdens)

 

***

Siltuma vienkāršā valoda –
kūst ledus, pil ūdens, smaržo zeme.
Sapnī viņas bērnība dodas uz aku
smelt to, kas vēl būs.
Dziļš. Migla, visur migla, kā smaržo zeme.

Siltuma dīvainā valoda –
kūst ledus. Kad kūst ledus, Dievs
stāsta par mīlestību, kad ledus kūst,
viņa lūdz.
Nopil lietus lāse.
Koks lūst.

 

***

Viņa caur puteni vēro laternu,
to skopo gaismu,
kura vēl pieejama
sirds komandantstundās.
Pil lāsteka.
Nekas, tas ir tikai ūdens, viņa sevi mierina.
Aukstuma un siltuma
atšķirīgās uzrunas formas.
Atceras, kā bērnībā pieskārās ledum ar mēli.
Cik neatlaidīgs bija aukstums.
Cik karsts.
Viņu vēro aukstums. Svētdiena.
Janvāra beigas. Mierīga diena.
Uz pannas cepas kartupeļi ar sīpoliem.
Bērnību viņa atceras ar smaržu,
ar lukturi vecmāmiņas rokā, ejot uz pagrabu,
un cik droši gaismas stars šķeļ tumsu
viņām visapkārt, kā ūdens akmeni,
kā laiks cilvēku
(pasaki, kas ir laiks),
kā pil lāsteka,
redzi.

 

***

Bērns mācās alfabētu.
Pirmie vārdi
ir klusums.

Rāmi
elpo
jūra.

 

***

Skatiet visu laikapstākļu karti,
viņa lasa ziņas, rokās turot karstu kumelīšu tēju
un iztēlojas pļavas, visas atmiņu kartēs padzisušās vietas –
miglāju, tikko no ezera un siltuma kūpošās dzelmes izceltu tīklu,
viņa atceras zivs acis un smaguma pilnās rokas,
ar kādām zvejnieki tās pasniedz sievietēm, kuras savos priekšautos
nes gadsimtu uzasinātos tērauda asmeņus un zvīņas.
Viņa atceras, ka zvīņas nes laimi, tāpat kā tikko notrūkusi skropsta,
un ka balts diega pavediens uz raupjas ādas nozīmē maigumu.
Tik trausla ir gaisma, kuru viņa atceras, un atver visu laikapstākļu karti.
Ziema, un neviens nesola aukstumu.

 

***

Kurš iztulkos tumsu,
kurā meklējam to,
kas nav pazudis.
Kurš atradīs.
Kurš pieskarsies.
Pirmais.

 

***

Divas reizes esmu mēģinājusi kaut ko nopirkt internetā.
Kafijas automātu un palmu. Abas reizes neveiksmīgi, jo kāds cits
pirms manis arī bija mēģinājis kaut ko nopirkt internetā.
Abas reizes pārdevējiem rakstīju:
Ja viņi kavējas ar atbildi, pārdodiet to palmu man. Neviens laikam
ar atbildi nekavējās, jo pārdevēji man neatbildēja.

Bezmiega naktīs es mēdzu domāt par palmām, kuras aplej lietus, musona vēju iedrošināts. Bezmiega naktīs es domāju par tuksnešiem, arī par
kaktusiem, es domāju par tālām vietām, ļoti tālām vietām, par tādām vietām, līdz kurām nekad nenonākšu, kā, piemēram, līdz tavai sirdij, es nezinu, vai uz to vietu kursē transports, vai tai vietai var pieskarties ar plaukstu.

Jo līst. Visu laiku līst. Lietus – tas arī ir ļoti tālu.
Lietus līst no kādas ļoti tālas vietas. Bezmiega naktīs ļoti līst. Kamēr līst,
es domāju par lietām, kuras man nevajag, es domāju par lietām, kuras
man nemūžam nevajadzēs. Vai mūžība domā par mums?

Bezmiega naktīs es gaidu, bet es nezinu, ko. Ko mūžība domā par mums?
Vai palmas domā par mūžību, kad līst?
Bezmiega naktīs es pieskaros tev.
Es zinu, ka tas ir ļoti tālu. Es nezinu, kā, bet es pieskaros tev,

Kungs.

 

***

Siltums mūs ir apmānījis, kā klavierskolotāja skolnieka pirkstus.
Aukstums ir jāspēlē lēni, iztēlojoties kūstošu aisbergu, pavisam vientuļu
aisbergu, es zinu, to ir grūti iztēloties – kaut ko pavisam vienu.
Tomēr pamēģini to iztēloties, šos klimata draudus, šo zemes vientulību.

Siltums mūs ir apmānījis kā namsaimnieks, atslēdzot apkuri.
Maijs ir jāizdzīvo lēni, iztēlojoties kamīnu sirds vietā, vai kaut ko citu, vēlams, karstu, bet ne pārāk.
Es zinu, to ir grūti iztēloties. Grūti ir iztēloties mīlestību un visas tās sarežģītās lietas.
Tomēr pamēģini to visu iztēloties, šos niekus, kas liek mums gribēt dzīvot katru dienu, katru dienu, katru dienu.

Siltums mūs ir apmānījis, kā vēl viena diena vēl vienu dienu.
Dzīve ir jādzīvo lēni, neko neiztēlojoties, tas nozīmē – ātri.
Es zinu, ir grūti neko neiztēloties, tomēr pamēģini aizmigt,
neieskatījies telefonā, kurā draud par pasaules galu, un par karu –
To gan neiztēlojies, labāk domā par to, ko nevar iztēloties, bet
Par ko var tikai domāt, par mīlestību, piemēram, var domāt, es zinu, tas ir grūti, tik daudz domāt, bet aisbergs

kūst katru dienu.