— Lorda Čandosa vēstule Frensisam Bēkonam

Hugo fon Hofmanstāls: no pārrāvuma pie metamorfozes

Pašā svarīgākajā es kā dzejnieks nevarēju kļūdīties.

Hugo fon Hofmanstāls

Hugo fon Hofmanstāls (1874–1929) ir austriešu rakstnieks, dzejnieks un domātājs, kurš īpašā veidā pārstāv kultūras krīzes izjūtu 19. gadsimta beigās, dzīvo dekadences fin de siècle noskaņu laikā un pieredz arī Pirmā pasaules kara paaudzes likteni un ciešanas, taču arī pēc kara (jeb starpkaru laikā) domā par jaunām iespējām un jaunu Eiropu. Citiem vārdiem sakot: viņam lemts dzīvot un rakstīt Eiropas kultūrai liktenīgā laikā, kad atklājas daudzi tās vēstures noslēpumi un daudz kas tiek no tās atmiņas izdzēsts. “Mūsu situācija līdzinājās biedriem, kas devušies kopīgā liktenīgā braucienā, kura briesmīgumu neviens vairs pat nemēģina noslēpt,” fon Hofmanstāls rakstīja 1924. gadā. “Tūlīt atskanēs svilpe vai zvana signāls nepielūdzams pārcirtīs klusumu. Taču vēl šis mirklis nav pienācis.”¹ Dzejnieka uzdevums šajā laikā ir pārrāvuma mirklī, asā un nežēlīgā cezūrā saskatīt pārvērtību, metamorfozi. Tāpēc var piekrist dzejnieka darbu lasītājam un pētniekam Vilfrīdam Kukarcam: “Pārvērtība ir tēma, īstenībā – visas Hugo fon Hofmanstāla dzīves problemātika, viņa garīgās eksistences problēma, protams, viņa kā dzejnieka eksistences jautājums, taču arī viņa sākotnējā eksistenciālā dzīves problēma.”²

Ārkārtīgi spēcīgs jauns talants pie dzejas debesīm – tā H. fon Hofmanstālu raksturo daudzi, arī tie, kas tobrīd literatūrā lauž jaunus modernisma ceļus un meklē jaunu estētisma virsotnes – kā Stefans George. Lai arī vairākkārt izvirzīts Nobela prēmijai literatūrā, fon Hofmanstāls to tomēr nesaņem. Viņš ir dzejnieks, kas pieder tiem, kuri ne tikai dzejo, bet intensīvi nododas jautājumam par dzejnieka uzdevumu, tātad pieder pie “dzejnieka dzejnieku” tradīcijas. Dzejnieks neapraksta realitāti, nereproducē savas subjektīvās izjūtas, bet gan ieklausās valodā, tās atklājošajā spēkā. Un tomēr – arī valoda ir kaut kas, kas pārejas laikā, pārrāvu un metamorfožu vibrācijās zaudē savu nozīmi. Par to liecina fon Hofmanstāla Vēstule (1902) – teksts, kurš iederas valodiskās skepses laikmetā, pie kura pieder gan Ludvigs Vitgenšteins, gan Karls Krauss, gan virkne gadsimtu mijas filozofu, dzejnieku un zinātnieku. Šo laiku raksturo spriedze starp nepasakāmo un valodas iespējām, starp pasakāmo un “mistisko” (Loģiski filozofisks traktāts, 6.44), starp eksistenci un valodu, starp valodu un valodu – žestu, mīmikas, izteiksmes, dejas, mūzikas valodu, starp vēlmi pēc skarba tiešuma un vēlmi pēc krāšņi vibrējošas valodiskas pārbagātības. Fon Hofmanstāls stāv ļoti ambivalentā kultūras vietā un laikā starp uzticēšanos valodas iespējām, valodisko cerību zudumu, ķermenisko izteiksmi, kura tobrīd izpaužas pārpārēm jaunās teātra uzvedumu stratēģijās, ritma kustībās, kara pacilātībā un šausmās, un starp izvēli “mākslu mākslai” vai “mākslu tautai”.

Radoši restaurēt dzīves dažādos un daudzkārtīgos pārrāvumus, un tos atkal mākslas perspektīvā parādīt kā vienotus, kā dzīves sevis izteiksmes formas – tāds ir dzejas un mākslas uzdevums, saka fon Hofmanstāls un tomēr pats ir kā viņa darba Fālunas kalnraktuves (1899) varonis, kuru plosa konflikts starp uzticību dzīvei un nokāpšanu pazemē pie kristāliskās, ar cilvēku dzīvi vairs nesaistītās kalnu valdnieces. Starp tīru estētismu un dzejnieka un tautas satikšanās meklējumiem rodas austriešu dzejnieka izcili dzejas un prozas darbi, drāmas, sadarbība ar Rihardu Štrausu, radošas satikšanās ar Rodēna mākslu, sarakste ar izciliem sava laika literātiem, Salcburgas festivāla iecere.

Hugo fon Hofmanstāla daiļrade ir atbilde ne tikai uz jautājumu “Kā būt dzejniekam?”, bet arī uz jautājumu “Vai tam vispār būt (modernajā laikmetā)?”. Artura Šopenhauera Pasaulē kā gribā un priekšstatā aprakstītās gribas un vēlmes mokas, kuras raksturo esamību un kuras viņš pielīdzina Tanatala ciešanām, rod atbalsi fon Hofmanstāla Vēstulē. Tur tās raksturotas kā ciešanas, kuras gan piemīt dzīvei kopumā un tomēr var nojaust, ka īpaši – modernajam laikam.³ Tomēr dzīves disonanses, neziņa, neskaidrība un alkainums neizslēdz modernā dzejnieka laiku starp vētrām, Alkiones dienas – vērojuma mirkļus viņpus vēlmes, funkcionalizācijas, plāniem un mobilizācijas. Tā ir atziņa, ar kuru dzejnieks turpina dzīvot. “Asā bezgalības smaile”⁴ starp valodiskām plaknēm, tautas atmiņu, estētisma draugu dzejas rindām tiek sasniegta. Tam, kas to sasniedzis, – lai tas būtu kareivis vai dzejnieks, – “tiesnesis ne dod, ne liedz augstāko balvu; šis vainags nu rotā viņa galvu tāpat. Nepelnīti? Un ar kādu gan asins upuri tas pirkts? – tas paliek viņa noslēpums.”⁵

Raivis Bičevskis

“Kā tev iet?”

Jautājumu “Kā tev iet?” mēs ikdienā viens otram uzdodam, lielākoties negaidot nekādu nopietnu, izvērstu atbildi – tas kalpo vien kā ievads sarunai. Pieļaujamās atbildes ir “labi”, “normāli” vai, ja likteņa triecienu nastas smagums nudien ir kļuvis neizturams, varam arī teikt “slikti”, bet šādu atbildi ieteicams pietaupīt tikai sev tuvākajiem cilvēkiem, kuri būs gatavi daļu šīs nastas pārņemt uz saviem pleciem. Bet kas notiek, ja atkāpjamies no konvencijām un mēģinām uz šo jautājumu sniegt godīgu atbildi, kas patiesi atspoguļotu mūsu pašreizējo gara stāvokli un apkopotu pēdējā laikā piedzīvoto tādā veidā, kas neaprobežojas ar vienkāršu paveikto darbu uzskaitījumu, ko vietām pārtrauc iestarpinājums “tas bija tīri jauki” vai kas tamlīdzīgs?

Visgodīgākā, bet vienlaikus arī visneapmierinošākā atbilde, manuprāt, būtu “es nezinu”. Īpaši reizēs, kad pēc tik parocīgā izdarīto darbu uzskaitījuma sniegties nav iespējams, jo, šķiet, nekas vērā ņemams nav padarīts. Tas gan nebūt nenozīmē, ka nekas nav piedzīvots. Gluži pretēji! Tieši šie virspusējas bezdarbības periodi nereti sevī slēpj ar pārdomām par tā sauktajiem lielajiem jautājumiem pārsātinātas gara pasaules vētras. Bet, tā kā šie jautājumi savu nosaukumu gūst par godu savai neatrisināmībai, nekādas lielās atbildes tiem neseko, tie mīl domātāju novest vien pie aporētiskām atziņām, tātad zināšanām par savas sapratnes ierobežotību. Vētra aiz sevis ir atstājusi vien gruvešus, kurus kādam citam aprakstīt, šķiet, nozīmētu viņu tīšuprāt garlaikot, tādēļ tiecamies aprobežoties ar neciešami trulo “es nezinu, ko es darīju, es nezinu, par ko es domāju”.

Hugo fon Hofmanstāla Lorda Čandosa vēstuli Frensisam Bēkonam var uzskatīt par izsmeļošu un drosmīgu mēģinājumu uz šo it kā nevainīgo jautājumu atbildēt, nesastingstot kā izbiedētam, automašīnas starmešu gaismā nonākušam savvaļas kustonim. Par spīti uzdevuma šķietamajai neatrisināmībai, tā rod veidu, kā savu vēstuļu biedru ievest gara vētras epicentrā un pēc tam vēl izvadāt pa tās ceļā atstātajiem domu celtņu gruvešiem. No garlaicības šajā izklāstā nav ne miņas – talkā tiek ņemti gan tēli no Senās Grieķijas zelta laikiem, gan ikdienas pārdzīvojumi, kas gandrīz vai neirotiski mētājas starp citiem redzamo materiālo pasauli un tikai vēstules autoram sasniedzamajiem fantāzijas plašumiem. Satraukums ir manāms ne vien vēstules saturā, bet arī formā – rakstīto caurvij skaidrojošu iespraudumu, piemēru un uzskaitījumu virknes, ar kurām autors cenšas lasītāju tuvināt savu pārdzīvojumu kodolam, bet ikreiz pats atskārst, ka vārdi ir viņu pievīluši – šie pārdzīvojumi neļaujas valodiskam ietvaram.

Par spīti šai nepielūdzamajai valodas barjerai, kas vienmēr šķir rakstītāju no lasītāja, bet kura visskaidrāk izjūtama kļūst tieši šādos saviļņojuma brīžos, nevarētu teikt, ka autora vēsts nespētu panākt iecerēto. Tādēļ šo vēstuli aicinu skatīt vai nu kā mierinājumu, vai rosinājumu nesastingt brīžos, kad nepamet neatlaidīga vientulības sajūta, kad jūtamies, ka pat visvarenākie vārdu plūdi nespēs sasniegt dzirdīgas ausis. Paradoksālā kārtā šādi vientulības brīži, manuprāt, ir gandrīz viscilvēcīgākais, ko varam piedzīvot, – tie atgādina gan par mūsu spēju vienatnē izdzīvot mūsu pašu prātu neizpētītajos, mežonīgajos plašumos, gan liek novērtēt savstarpējas harmonijas brīžus, kad varam ar citiem saprasties no pusvārda, un, kā raksta Semjuels Batlers, “ceļošanu ir patīkami gaidīt un par to gremdēties atmiņās, taču pats ceļojums nav patīkams, jo, ja tas tāds būtu, tas nebūtu pelnījis tā saukties”.

Edgars Zemītis

Lorda Čandosa vēstule Frensisam Bēkonam

Šī ir vēstule, kuru Filips, lords Čandoss, jaunākais Bātas grāfa dēls, rakstīja Frensisam Bēkonam, vēlāk sauktam par baronu Verulamu, svētās Albanas vikontu, lai atvainotos viņam par savu pilnīgo literārās rosmes trūkumu.

Tas ir laipni, mans dārgais draugs, ka esat piedevis man šos divus klusēšanas gadus un par spīti tiem tomēr esat izlēmis man atrakstīt. Vēl vairāk nekā laipni ir tas, ka Jūs manus vientulībā slēpšanās centienus un savu neizpratni par to, kas Jums bez šaubām izskatās pēc garīga sastinguma, esat ietērpis tik vieglos un līksmos vārdos – tādos, kādus spēj pārvaldīt tikai diži, par dzīves bīstamību pārliecināti, taču ne tās iebiedēti, vīri.

Jūs vēstuli beidzat ar Hipokrāta aforismu: “Qui gravi morbo correpti dolores non sentiunt, iis mens aegrotat”⁶ un liekat domāt, ka man ir nepieciešamas nopietnas zāles ne vien lai pārvarētu mani piemeklējušo slimību, bet arī lai spicētu manas par manu iekšējo stāvokli atbildīgās maņas. Es labprāt sniegtu Jums cienīgu atbildi, labprāt Jums pilnībā atklātos, bet neesmu drošs par to, kā to vislabāk izdarīt. Es pat īsti nezinu, vai joprojām esmu tas pats cilvēks, kam Jūsu dārgā vēstule tika adresēta. Vai tas biju nu jau 26 gadus vecais es, kas 19 gadu vecumā sarakstīja Jauno Parīzi, Sapni par Dafni, Epitalāmiju –  šīs zem tajos pausto vārdu greznuma gumstošās pastorāles, lugas, kuras tikai debesu Karaliene un pāris pārlieku pieļāvīgu lordu atceras vien savas žēlsirdības dēļ?

Kā arī, vai tas biju es, kas 23 gadu vecumā zem diženā Piazza Venezia akmeņotajām pasāžām atrada sevī tās latīņu laiku prozas struktūru, kuras ritējums un kārtība mani iepriecināja vairāk nekā no jūras vīdošās Pallādio un Sansovina celtnes? Un vai es, tas ir, ja visos citos aspektos es vēl joprojām esmu tas pats es, būtu varējis pazaudēt no manas neizprotamās iekšienes visas manu vissaspringtāko pārdomu rašanās pēdas un rētas – pazaudējis tās tiktāl, ka Jūsu man priekšā esošajā vēstulē rakstītais mana īsā traktāta nosaukums man blenž virsū sveši un vēsi? Es sākumā nespēju saprast, ko šis šķietami pazīstamais attēls nozīmē, man to vajadzēja ķidāt vārdu pa vārdam tā, it kā šie latīņu valodā rakstītie jēdzieni ar manām acīm sastaptos pirmo reizi.

Galu galā es tomēr esmu tas pats cilvēks, un šajos jautājumos ir jaušama retorika – retorika, kas spēj ietekmēt sievietes un Pārstāvju palātu, bet kuras mūsu laikos tik ļoti pārvērtētā vara nav spējīga ieurbties lietu būtībā. Bet man Jums ir jāatklāj mana iekšiene – dīvainība, netikums, prāta slimība, ja vēlaties – tas ir nepieciešams, lai Jūs izprastu, ka vienlīdz nešķērsojama ir aiza, kas šķir mani no šķietami nākotnē esošajiem, tāpat arī no pagātnē rakstītajiem literārajiem darbiem. Pēdējie man ir kļuvuši tik sveši, ka pat vilcinos tos dēvēt par manis rakstītiem.

Es nezinu, kas ir vairāk pelnījis manu apbrīnu – Jūsu neatlaidīgā labvēlība vai Jūsu atmiņas neticamais asums, kad Jūs atgādināt man visas tās mazās ieceres, kurām pievērsos tajās retajās iedvesmas pildītajās dienās, kuras pavadījām kopā. Jums taisnība, es biju plānojis aprakstīt pirmos mūsu diženā karaļa, nelaiķa Henrija VIII valdīšanas gadus. Mana vectēva, Ekseteras Hercoga, manā mantojumā atstātie dokumenti, kuros aprakstītas karaļa pārrunas ar Franciju un Portugāli, deva manai iecerei nepieciešamo pamatu. Un šajās laimīgajās, iedvesmojošajās dienās no Salusta it kā caur ne reizi neaizsērējušiem cauruļvadiem manī ieplūda iekšējas formas atklāsme – formas, kas ir dziļa un patiesa un ir nojaušama tikai aiz retorisko triku aizsega, formas, par kuru neviens vairs nevar teikt, ka tā materiālo pasauli vien sakārto, jo tā to caururbj, izšķīdina, reizē radot gan sapni, gan īstenību, šo mūžīgo spēku saspēli, kaut ko, kas ir tikpat brīnišķs kā mūzika vai algebra. Šāds bija mans vislolotākais plāns.

Bet kas gan ir cilvēks, lai viņš kaldinātu plānus!

Es rotaļājos arī ar citām iecerēm. Arī tās Jūsu laipnā vēstule atsauc atmiņā. Ikviena no tām ir piesūcināta ar manu asiņu lāsēm, tās manā priekšā dejo kā gurdeni knišļi uz drūmas sienas fona, kuru vairs neapspīd Alkiones dienu spožā saule.

Es vēlējos izprast pasakas un mītiskos stāstus, kurus mums mantojumā ir nodevuši Senie – stāstus, kuri gleznotājiem un tēlniekiem ir snieguši nebeidzamu un bezrūpīgu baudu. Vēlējos tos izprast kā slepenas, neizsmeļamas gudrības hieroglifus, kuru vēsmas dažkārt jaušu pūšam it kā aiz plīvura aizsega.

Es šo ieceri neaizmirsīšu. Tā tika celta uz man pašam nezināmu juteklisku vai garīgu tieksmju pamata: kā medīts briedis alkst pēc ūdens, tāpat es alku iemiesoties šajos kailajos, mirguļojošajos ķermeņos, šajās sirēnās un driādās, Narcisā un Protejā, Persejā un Akteonā. Es alku tajos izzust un runāt caur tiem mēlēs. Un ne pēc tā vien es alku. Es izvirzīju sev par mērķi iesākt rakstīt Apoptegmatu – līdzīgu tai, ko bija sacerējis Jūlijs Cēzars. Gan jau Tu atminies, ka Cicerons to piemin kādā vēstulē.

Es tajā biju iecerējis iekļaut pašus neaizmirstamākos teicienus, kurus, biedrojoties ar mana laika mācītajiem vīriem un asprātīgajām dāmām, kā arī dīvaiņiem no parasto ļaužu aprindām un erudītiem vai citiem ievērojamiem personāžiem, tiku iekrājis savu ceļojumu laikā. Pie šiem teicieniem es biju iecerējis pievienot arī izcilākās maksimas un pārdomas no klasiķu un itāļu darbiem, kā arī jebko citu, kas mani līdz šim bija uzrunājis grāmatās, manuskriptos un sarunās un kam piemīt intelektuāla greznība: izlasi ar īpaši skaistu festivālu un konkursu, dīvainu noziegumu un vājprātības gadījumu, diženāko un attiecīgajām valstīm raksturīgāko Nīderlandes, Francijas un Itālijas arhitektūras pieminekļu aprakstiem, kā arī citām lietām. Šo darbu es biju nolēmis dēvēt Nosce te ipsum ⁷.

Īsi visu manis pārdzīvoto apkopojot: tajās dienās es, atrazdamies pastāvīgā reibumā, uztvēru visu esamību kā vienu diženu vienību: garīgās un fiziskās pasaules man šķita neradām it nekādu pretstatu, tāpat pretstatu es nesaskatīju piedienīgā un dzīvnieciskā uzvedībā, mākslā un nemākslā, vientulībā un sabiedrībā; it visā es jutu Dabas tuvību. Kā neprātīgākajās gara aptumšošanās epizodēs, tā arī visizsmalcinātākajās spāņu ceremonijās; jaunu zemnieku lempīgumā tāpat kā vissmalkākajās alegorijās; ikvienā Dabas izpausmē es sajutu sevi. Kad savā mednieku namiņā es iedzēru siltu, putojošu pienu, kuru kāda nevīžīga meiča bija ieslaukusi koka spainī no ar maigām acīm apveltītas govs pārpilnā tesmeņa, sajūta bija tāda pati kā tā, ko es izjutu, kad, sēdēdams uz mana kabineta palodzē iestrādāta sola, ļāvu manam prātam uzsūkt saldo, putojošo grāmatu dāvāto gara barību.

Viens līdzinājās otram; neviens par otru nebija pārāks ne kādā sapņainā, debešķīgā ziņā, ne fiziskā intensitātē – un tādēļ tas caurvija visa dzīvā plašumus visos virzienos; it visur es atrados tam centrā, nekad nebīstoties, ka tas ir tikai priekšstats: citkārt es noģidu, ka itin viss ir alegorija un ka ikviens radījums ir atslēga visiem pārējiem; un es jutos tā, it kā es būtu spējīgs ikvienu no tiem satvert aiz roktura un ar tā palīdzību atslēgt tik daudzus no citiem, cik vien no tiem būtu tobrīd tam ļāvušies. Tas izskaidro nosaukumu, kur es biju paredzējis dot šai enciklopēdiskajai grāmatai.

Cilvēkam, kas šādiem pavērsieniem piedēvē kādu nozīmi, varētu šķist, ka pie tā, ka manam prātam no šādas uzpūtības augstumiem bija lemts gāzties galējas nevarības un izmisuma dzīlēs, kur mans iekšējais es atrodas joprojām, nav vainīgs nekas cits kā dievišķa iejaukšanās. Šādas reliģiskas idejas gan mani neiespaido: šo ideju vieta ir zirnekļu tīklos, caur kuriem manas domas triecas cauri ceļā uz bezdibeni, kamēr citu domas tajos saķep un norimst. Ticības noslēpumi manī ir sakrājušies diženā alegorijā, kas met loku pār manas dzīves laukiem un veido mirdzošu varavīksni, allaž attālu, vienmēr gatavu atkāpties gadījumā, ja man ienāktu prātā tai steigties pretim un ietīties tās mantijas krokās.

Bet, mans dārgais draugs, pasaulīgi nojēgumi no manis bēg tieši tāpat. Kā gan man vispār mēģināt Jums aprakstīt šīs dīvainās garīgās mokas, šo augļu koku zaru atkāpšanos no manām izstieptajām rokām, burbuļojošās straumes bēgšanu no manām lūpām?

Tas, ko vēlos teikt, īsumā ir šis: es esmu zaudējis jebkādu spēju domāt vai runāt par jebko sakarīgā veidā.

Sākumā es pakāpeniski zaudēju spēju pārspriest cildenus un visaptverošus tematus, par kuriem cilvēki ir gatavi ielaisties runās pavisam nepiespiesti un plūstoši. Tādus vārdus kā gars, dvēsele vai ķermenis es nespēju pat pieminēt – tie manī raisīja neizsakāmu riebumu. Es vairs nespēju sniegt viedokli par tiesā, valdībā vai tamlīdzīgās vietās notiekošo. Tas it nemaz nenotika tamdēļ, ka es pret to visu justu kādu izteiktu cieņu un vēlētos izteikties piesardzīgi (jo Jūs zināt, ka mana vaļsirdība robežojas ar pļāpīgumu), bet gan tādēļ, ka šie abstraktie jēdzieni, kuru skandināšanai manai mēlei ir lemts pakļauties, lai izteiktu spriedumus –  šie jēdzieni manā mutē sabirza kā sapelējušas sēnes.

Tādēļ kādu dienu, kad es rāju savu četrus gadus veco meitu, Katrīnu Pompiliju, par kādu bērnišķīgu melu izteikšanu un lasīju morāli par to, cik svarīgi ir vienmēr būt patiesam, manā mutē ieplūstošie jēdzieni pēkšņi guva tik zaigojošas nokrāsas, tie tā plūda viens otram pāri, ka es, cik vien prasmīgi to spēju, aprāvu iesākto teikumu, it kā mani pēkšņi būtu pārņēmusi slimība. Es tik tiešām jutu, ka kļūstu bāls, un manu pieri pārņem milzīgs spiediens, tādēļ es atstāju bērnu savā nodabā, aizcirtu aiz sevis durvis un steidzos pēc zirga, ar kuru devos izjādē vienmuļajās ganībās, Tikai pēc krietna brīža es sāku kaut kādā mērā atgūties.

Tomēr ar laiku šie ciešanu uzbrukumi izpletās kā rūsa pa dzelzi. Pat ikdienišķās un garlaicīgās sarunās izteiktie viedokļi, kuri parasti tajās tika iesviesti pilnīgi brīvi ar mēnessērdzīgu pašpārliecinātību, man pašam kļuva tik šaubpilni, ka turpmāk no šādām sarunām man vajadzēja izvairīties.

Tādu spriedelējumu kā “Šis notikums norisēja veiksmīgi vai nelabvēlīgi šim vai citam cilvēkam; šerifs N. ir slikts, bet mācītājs T. ir labs cilvēks; zemnieku M. pienāktos žēlot, jo viņa dēli ir izšķērdīgi, bet kādu citu vajadzētu apskaust, jo viņa meitas ir taupīgas; kāda ģimene kļūst pasaulē atpazīstama, bet cita iet pa pagrimuma ceļu” sadzirdēšana manī izraisīja neizsakāmas dusmas, kuras bija iespējams noslēpt tikai ar pamatīgu piepūli. Tas viss šķita tik nepierādāms, mānīgs un tukšs, cik vien kaut kam tādam ir iespējams būt. Mans prāts vedināja mani skatīt visas šādās sarunās pieminētās lietas no baismīga tuvuma. Tāpat kā kādreiz, kad es apskatīju mana mazā pirkstiņa ādas gabalu zem palielināmā stikla un redzēju to kā bedru un vagu izrobotu lauku, tāpat es uztvēru cilvēkus un viņu darbības.

Es vairs nespēju tos uztvert ar pieraduma vienkāršojošo skatienu. Manā redzējumā viss izšķīda daļās, šīs daļas atkal citās daļās; nekas vairs neļāvās tikt uztverts kā vienota ideja. Atsevišķi vārdi lidinājās man apkārt; tie sastinga acīs, kas uz mani lūkojās, un kurās es biju spiests lūkoties pretī – atvari, kas izraisīja manī reiboni un, neatlaidīgi griežoties, veda mani bezdibenī.

Es centos glābt sevi no šīs likstas, meklējot patvērumu seno laiku domātāju garīgajā pasaulē. No Platona es izvairījos, jo es bijos viņa iztēles lidojuma. No viņiem visiem es biju iecerējis pievērsties Senekam un Ciceronam. Ar viņu skaidri definēto ideju harmonijas palīdzību es cerēju atveseļoties. Bet es nespēju atrast ceļu pie tām. Šīs idejas… es tās labi sapratu: es redzēju to brīnišķo savstarpējo sadarbību kā krāšņas strūklakas, kurās rotaļājas zelta bumbiņas. Es varēju pār tām lidināties un vērot, kā tās spēlējas viena ar otru; taču tās spēja attiekties tikai viena pret otru un manas visdziļākās, vispersonīgākās domas palika no šī maģiskā loka izslēgtas. To sabiedrībā mani pārņēma briesmīgas vientulības sajūta; es jutos kā kāds, kurš ir ieslēgts trokšņainu, bezacainu statuju pilnā dārzā. Tādēļ es atkal bēgu.

Kopš tā brīža es esmu dzīvojis tā, kā Jums būtu bail pat iedomāties, tik ļoti manai dzīvei trūkst gara un domu tās plūdumā: man tagad raksturīga pastāvēšana, kas, tas ir tiesa, gandrīz it nemaz neatšķiras no manu kaimiņu, radinieku un vairuma šīs karalistes ar nekustamo īpašumu tiesībām apveltītajiem dižciltīgajiem raksturīgās pastāvēšanas un kurai tomēr nav pilnībā laupīti līksmes un iedvesmas brīži. Man nav viegli norādīt, no kā tieši šie labie brīži sastāv; jau atkal vārdi atstāj mani likteņa varā. Jo tas tik tiešām ir kaut kas vārdos līdz šim neizteikts vai pat īsti neizsakāms, kas šādos brīžos man atklājas, kā tvertni pārpildot jebkuru manu visikdienišķāko uztvērumu ar augstākas dzīvības plūdiem.

Es negaidu, ka Jūs manis teikto sapratīsit bez piemēriem un man ir jācer, ka Jūs būsit iecietīgs pret to, cik šie piemēri ir nožēlojami. Lejkanna, laukā pamestas ecēšas, saulē gulšņājošs suns, novārtā atstāta kapsēta, kroplis, maza zemnieka būdiņa – ikviens no tiem var kļūt par manas atklāsmes tvertni. Katrs no šiem objektiem un tūkstoš tiem līdzīgie, pār kuriem ikdienā acs laiski pārslīd pāri, var jebkurā brīdī, un šos brīžus izraisīt man nav nekādas varas, pārtapt par kaut ko tik cildenu un aizkustinošu, ka vārdi sāk šķist pārāk nabadzīgi, lai tos aprakstītu.

Pat skaidri iedomāts klātneesoša priekšmeta priekšstats var kalpot šim mistiskajam uzdevumam, tapšanai piepildītam līdz pašām malām ar dievišķu sajūtu plūdiem. Nesen, piemēram, es biju devis pavēli izkaisīt bagātīgu vezumu žurku indes piena uzglabāšanas pagrabos kādā no manām piensaimniecībām. Vakara pusē es biju devies izjādē un, kā jau Jūs to varat iedomāties, par to vairs savu galvu nelauzīju. Kamēr es jāju pār svaigi uzartu lauku, manam skatienam pavērās vien izbiedētu paipalu bariņš un tālumā pāri viļņainajam laukam krītošie rietošās saules stari – tad pēkšņi mani piemeklēja šī piena pagraba vīzija, pieskandināta ar žurku pulka agonijas pilnajiem saucieniem.

Es sevī jutu itin visu: vēso, sasmakušo pagraba gaisu, kurā bija jaušama saldā un kodīgā indes smaka, spalgo nāves kliedzienu triekšanos pret pagraba drūpošajām sienām; veltīgās krampjaino ķermeņu konvulsijas, žurkām raustoties neizpratnē un izmisumā; to trauksmainos glābiņa meklējumus; ledaino dusmu vaibstus, divām žurkām saduroties pie kādas no aizsprostotajām plaisām. Bet kamdēļ es atkal meklēju vārdus, no kuriem biju solījies atteikties!

Jūs atceraties, mans draugs, to brīnišķo Līvija aprakstu stundām, kas ritēja pirms Alba Longa iznīcināšanas? Kad pūļi bezmērķīgi klejoja pa ielām, kuras tiem vairs pēcāk nebija lemts redzēt… kad tie atvadījās no akmeņiem zem viņu kājām. Es Jums to galvoju, mans draugs, es šo vīziju glabāju sevī un degošās Kartāgas vīziju tāpat: bet tur bija kas vairāk, kaut kas dievišķāks, zvērīgāks; un tā bija Tagadne, vispilnīgākā un viscildenākā Tagadne.

Tur bija agonijas mocītu bērnu ieskauta māte; bet viņas skatiens nebija pievērsts ne mirstošajiem bērniem, ne nežēlīgajām akmens sienām, bet gan bezdibenim, vai arī cauri bezdibenim Bezgalībā; un šo viņas skatienu pavadīja zobu griešana! Vergs, kuru pārņēmušas bezpalīdzīgas šausmas, stāvot blakus stindzinošajai Niobei, gan jau juta to pašu, ko es jutu tad, kad manī šī dzīvnieka dvēsele atrieza zobus pretim savam briesmīgajam liktenim.

Atvainojiet mani par šo aprakstu, bet nedomājiet, ka es tobrīd izjutu žēlumu. Tā Jūs nedrīkstat domāt, citādi mans piemērs būtu bijis izvēlēts neveiksmīgi. Es jutu ko daudz vairāk un daudz mazāk nekā žēlumu: milzīgu līdzjūtību, pārplūšanu šajos radījumos vai sajūtu, ka dzīvības un nāves, sapņa un nomoda aura ir uz mirkli tajos ieplūdusi – bet no kurienes? Jo kāds gan te bija sakars ar žēlumu vai jebkādu citu izprotamu cilvēka domas samezglojumu, ja citā vakarā, man zem riekstu koka atrodot puspilnu lejkannu, kuru dārzniekpuika bija tur aizmirsis, lejkannu un koka ēnas aptumšoto ūdeni tajā, un pa ūdens virsmu no viena krasta uz otru peldošu vaboli, ja šī sīkumu kombinācija caur mani izvadīja tādas Bezgalīgā klātesamības izraisītas trīsas – trīsas, kas stiepās no manu matu saknēm līdz pat maniem papēžiem? Kas bija tas, kas lika man gribēt izpaust vārdos to, ko, es zinu, ja es to spētu izteikt vārdos, tad tas liktu krist ceļos pat ķerubiem, kuriem es īsti neticu? Kas man klusībā lika novērsties no šīs vietas? Pat tagad, pāris nedēļu vēlāk, ar acīm uzduroties šim riekstu kokam, es tam eju garām ar kautrīgu, ieslīpu skatienu, jo man riebtos kliedēt tam ap stumbru virmojošā brīnuma atmiņu, riebtos aizbaidīt debešķīgās trīsas, kuras joprojām kavējas ap krūmājiem šajā apkaimē.

Šajos brīžos nenozīmīgs radījums – suns, žurka, vabole, kropla ābele, pāri pakalnam līkumojošs ceļš, sūnām klāts akmens – man nozīmē vairāk nekā pati skaistākā, padevīgākā mīlniece no visaizraujošākās manas dzīves nakts. Šīs mēmās un dažkārt arī šķietami nedzīvās radības pret mani vēršas ar tādu pārpilnību, tādu mīlas klātbūtni, ka mana apburtā acs nespēj atrast neko, kas būtu nedzīvs.

It visam, kas pastāv, visam, ko es varu atcerēties, visam, kam ir pieskārušās manas apjukušās domas, piemīt nozīme. Pat mana grūtsirdība, mana prāta vispārējais trulums, šķiet, gūst nozīmi; es sevī un sev apkārt pieredzu svētlaimīgu, nebeidzamu saspēli, un to priekšmetu vidū, kas spēlējas viens ar otru, nav neviena tāda, kurā es nespētu ieplūst.

Tad es jūtos, it kā mans ķermenis sastāvētu no nekā cita kā skaļiem šifriem, kuri man dod atslēgas uz visu; vai it kā mēs varētu stāties jaunās, nojautu pilnās attiecības ar eksistēšanu, ja vien mēs sāktu domāt ar sirdi. Bet, tikko kā šī burvība mani pamet, es attopos apjucis; to, kur pastāvēja šī mani un visu pasauli cauraudošā harmonija, kas mani pārsniedz, un to, kā tā man atklājās, es spētu izskaidrot tieši tikpat labi kā to, kādi procesi noris manās zarnās vai kā manos asinsvados veidojas asins sarecējumi.

Neņemot vērā šos dīvainos atgadījumus, kurus pat īsti nezinu, vai piedēvēt ķermenim vai prātam, es dzīvoju teju neaptverami tukšu dzīvi, un man ir grūtības šo iekšējo sastingumu noslēpt no manas sievas un no maniem kalpiem noslēpt to, cik vienaldzīgi es apsveru ar maniem īpašumiem notiekošo. Labā un stingrā audzināšana, par kuru es varu pateikties savam nelaiķa tēvam, un agri apgūtais ieradums kaut kā jēdzīgi aizpildīt ikvienu dienas stundu, šķiet, ir vienīgais, kas palīdz man saglabāt manai sabiedrības šķirai un publiskajam tēlam atbilstošo stabilitātes un cienīguma iespaidu.

Es šobrīd pārbūvēju vienu savas mājas spārnu un ik pa laikam sarunājos ar par tā pārbūvi atbildīgo arhitektu par to, kā viņa darbs rit uz priekšu; es pārvaldu savus īpašumus, un mani īrnieki un darbinieki, iespējams, uzskata, ka esmu kļuvis nerunīgāks, taču ne mazāk labestīgs kā agrāk. Neviens no viņiem, stāvot ar novilktu cepuri manas mājas priekšā, kamēr es uz vakaru dodos prom, neiedomāsies, ka mans skatiens, kuru viņš ar cieņu ir radis pārtvert, ar ilgām pārslīd ļodzīgajiem dēļiem, zem kuriem viņš parasti meklē tārpus ēsmai; ka tas ienirst caur režģoto logu smacīgajā istabā, kur stūrī zemā gulta ar rūtaino pārvalku šķietami mūžīgi gaida, kad kāds nomirs vai kāds cits piedzims; ka mans skatiens ilgi kavējas pie neglītajiem kucēniem vai kaķa, kas izveicīgi zogas starp puķu podiem; un ka tas starp visiem zemnieka dzīves nožēlojamajiem un neveiklajiem priekšmetiem meklē to vienu, kura nenozīmīgā forma, nepamanītā pastāvēšana, mēmā eksistence, var kļūt par mistiskas, vārdos neizsakāmas un neierobežojamas ekstāzes avotu.

Jo manu neaprakstāmo, svētlaimīgo izjūtu drīzāk izraisa attāls, vientuļš gana ugunskurs nekā zvaigžņotā debess, drīzāk pēdējā mirstošā circeņa čirkstēšana, rudens vējam pāri pamestajiem laukiem dzenoties pakaļ ziemīgajiem mākoņiem nekā majestātiskā ērģeļu dārdoņa. Un savā prātā es sevi ik pa laikam salīdzinu ar Krasu, oratoru, par kuru ir zināms, ka viņš tik pārmērīgi pieķērās kādām pieradinātam zutim – trulai, mēmai, sarkanacainai, izrotātā dīķī mītošai zivij, ka par to runāja visa pilsēta; un kad kādu dienu senātā Domitijs viņam pārmeta, ka viņš raud par savas zivs nāvi, tādējādi mēģinot viņu padarīt par muļķi citu acīs, Krass atbildēja: “Par savas zivs nāvi es raudāju tā, kā Jūs neraudājāt ne par savas pirmās, ne otrās sievas nāvi.”

Es nezinu, cik bieži man prātā iešaujas Krass un viņa zutis kā manis spoguļattēls, kas atspoguļojas cauri gadsimtu bezdibenim. Bet ne jau viņa Domitijam sniegtās atbildes dēļ tas tā ir. Viņa atbilde izraisīja smieklus, un viss konflikts pārtapa par joku. Mani turpretim šis atgadījums dziļi saviļņotu arī tad, ja Domitijs par abu savu sievu nāvi būtu raudājis visgaužākās asaras. Jo joprojām būtu Krass, kurš raudāja par savu zuti.

Un par šo tēlu, kura smieklīgums un nicīgums pilnīgi nopietnā, par pasaules mēroga lēmumiem spriedošā senāta vidū tik ļoti krīt acīs, man kāds vārdā nenosaucams Kaut kas liek domāt tādā veidā, kas, tikko aprakstīts vārdos, mani pašu pārsteidz kā pilnīgi muļķīgs.

Naktīs šad un tad šī te Krasa attēls parādās manā prātā kā skabarga, ap kuru viss struto, pulsē un pūžņo. Tajos brīžos es jūtos it kā es pats drīz sākšu rūgt, mutuļot, putot un dzirkstīt. Un viss pārtop par tādu kā drudžainu domāšanu, bet tā šķiet kā domāšana vidē, kas ir tiešāka, plūstošāka, kvēlojošāka nekā vārdi. Arī tā veido atvarus, bet tādus, kas, pretēji mūsu valodas veidotajiem atvariem, tiecas vest nevis bezdibenī, bet manī pašā un miera klēpja pašos dziļumos.

Es Jūs, mans dārgais draugs, esmu pārmērīgi apgrūtinājis ar šo izvērsto neaprakstāma stāvokļa aprakstu, šim stāvoklim kā parasti paliekot ieslēgtam manī pašā.

Jūs bijāt pietiekoši laipns, lai izteiktu savu neapmierinātību par to, ka neviena manis sarakstīta grāmata Jūs vairs nesasniedz, “lai atlīdzinātu par mūsu sakaru zudumu”. To lasot, līdz ar pārliecību, kurai nav sveša skumju piegarša, es sajutu, ka ne nākošajā gadā, ne arī gadā, kas tam sekos, ne visos atlikušajos manas dzīves gados es neuzrakstīšu nevienu grāmatu ne angliski, ne latīniski: un tā tas ir kāda dīvaina un apkaunojoša iemesla dēļ, kura novietošanu Jūsu aizspriedumiem neaizmigloto acu harmoniski priekšā izklāto fizisko un garīgo vērtību valstībā es atstāšu Jūsu neierobežoti pārākā prāta ziņā: jo valoda, kurā es varētu ne vien rakstīt, bet arī domāt, nav ne latīņu, ne angļu un arī ne itāļu vai spāņu valoda, bet gan valoda, kuras vārdi man nav zināmi, valoda, kurā mēmās lietas uz mani runā un kurā man kādu dienu, kad būšu kapā, nāksies sevi attaisnot kāda nezināma soģa priekšā.

Ceru, ka man piemita gana daudz spēka, lai saspiestu šajā visticamāk pēdējā vēstulē, ko rakstu Frensisam Bēkonam, visu mīlestību un pateicību, visu neizmērojamo apbrīnu, kuru es loloju savā sirdī pret lielāko prāta labdari, manu laiku izcilāko angli, un kuru es lološu, līdz nāve mani no tās atraus.

22. augusts, 1603. m. ē. gads

F. Čandoss

No vācu valodas tulkojis Edgars Zemītis

Lesebuch der Jahrhundertwende. Prosa aus den Jahren 1889 bis 1998. Frankfurt am Main [Insel]: Ausgewählt von Klaus Schöffling, 1987. S. 247–260.

1. Von Hofmannstahl H. Gesammelte Werke in zehn Einzelbänden. Bd. VII: Erzählungen – erfundene Gespräche un Briefe – Reisen. Frankfurt am Main: Fischer Taschenbuch Verla, 1979. 455. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Kuckartz W. Hugo von Hofmannstahl als Erzieher. Fellbach-Oeffingen: Verlag Adolf Bonz GmbH, 1981. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Wellbery D. E. Die Opfer-Vorstellung als Quelle der Faszination: Anmerkungen zum Chandos-Brief und zur frühen Poetik Hofmannsthals. Hugo von Hofmannsthal: Neue Wege der Forschung. Darmstadt: Hrsg. von Elsbeth Dangel-Pelloquin. Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2007. 282.–283. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Hugo von Hofmannstahl, Gesammelte Werke in zehn Einzelbänden. Bd. VII: Erzählungen – erfundene Gespräche un Briefe – Reisen. Fischer Taschenbuch Verlag, Frankfurt am Main, 1979. 455. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Tie, kuri nejūt, ka viņus mērdē smaga slimība, paši ir slimi prātā (lat.).  (atpakaļ uz rakstu)
7. Pazīsti sevi / Iepazīsti sevi (lat.).  (atpakaļ uz rakstu)