literatūra

— Kā. Turpinājums

Gunta Šnipke

06/08/2021

sen, tik sen bija dūša kamieli ar vienu dūmainu skatienu savaldīt

 

Kā. Turpinājums

 

Silta

labdarības zupa, rinda kust, nesvēti bļurkšķēdama jēlās bābeles mēlēs, šūpinot vecās tenisa kurpes, vizinot laķenes ar cauro zoli, sakodējušās vestes, krekliņus ar izbalējušiem vārdiem, atstarojošos aksesuārus – no modes izmesto lietu un radību upe, ļumīgos murskuļos savēlusies, vietām pa nevietām sadalījusies, uzrūgusi, uzblīdusi, rupja, inerta, kusla, bļaustīga, nobijusies no sava kauna, ja patīrītu, varbūt daža būtne būtu vēl itin jauna… nepļurkšķi, nav te ne laba ne ļauna, zupa ir silta, neizspļaus, lai kas kur rakstīts, un katram tiks, nevajag mugurā bakstīt

Īsa

spurgaliņa no kastītes “nekam nederīgi diegu galiņi”, gadījumam, ja plāni ar naudām, ja bezdarbs, ja karš, ja viss uz kartiņām, ja izsūtījums, ja atgriezies un vispār nekā vairs nav, ja bērni mazi, ja vecie vārgi, ja gribas smuki uz kāzām, uz pirmo septembri, uz jubileju, nu vismaz uz bērēm, ja, nu ja, bet ja nu noder… bet smieklīgi tomēr

Vienkārša

tautas deja – klipu klapu, dipu dapu, umpapā umpapā, galā –, nu jā, tās ziemas bija līdz viduklim dziļas, saimes istabās skalu guns, ko lielu piedejosi, tik audēju dziesmas un rakstrakstiem jostas lokās pa pūriem neizskaidrotas

Mokoša

atmiņa plucina miegu, meklējot to vietu, kur, to laiku, kad, to vienīgo to, ar kuru, bet aizmūrēts kases lodziņš, caur glumajām flīzēm nesataustāma īdzīgā bābieša dirnēšana ar blondo ligzdu uz galvas, sapņu vateņos nesaklausāma ritmiskā iebrēkšanās “sļedujuščij”, turpceļa biļetes nepārdod internetā, pasažieru satiksme slēgta, tagad pienāk vienīgi kravas

Dižena

bēda uz akmeņa uzstellēta, izslīpēta, nopucēta, izmeklētu lukturu apspīdēta, iztvīterota un nojūtūbēta, bet zemakmeņa simtsimtiem simtkājīšu, neizskaitīšu, līdz nenolīdīšu zemakmeņa

Dziļa

vieta, sākas ar P, beidzas ar A, pa vidu AKAĻ, nez kāpēc pa ceļam jāsamācās visādus tādus vārdus, kurus negribas izrunāt, nāk un nāk arvien klāt, bet reiz taču bija ilgošanās, ko nevar aizmirst, tā neizsakāmā ilgošanās

Stipra

atkarība no neatkarības – ne brīdi, nekam nepadoties, ne uz ko, ne par ko neparakstīties, nepiesaistīties, tā tikai bagāts var izdarīties, kā grib, savā visumā, kur viss kārtībā, rātni un apzināti pie visa piederēt, par visu stāvēt un krist, bet svabadam nabagam kauns un negods par elementārdaļiņu dzīvsvarā ļauties, brīvo brāl, neatkarīgi nav iespējams neizjaukties

Zaļa

armijas uniforma, nav svarīgi, kuras, pie uzplečiem turas slava un gods, nav svarīgi, kurā karā iemantots, nav svarīgi, kurā pēckara pusē mazbērni tusē un lustīgi ironizē par lupatās ietītiem medāļiem vectēva darbnīcas atvilktnē, bet vecais uz mākoņa maliņas sēž un tic, ka tolaiku naids nav no pieķēzītajiem autiem par jaunu izdzimis

Slēpta

patiesība, ko gribas pliku, knibinies ap krūšu pogām, rausti rāvslēdžus, lobi pa kārtai, ārdi ar zobiem, ar nagiem, sarauj gabalos visu, kas sedza, lai redzama, nodīrā pēdējo lupatiņu – ne ziņas, ne miņas, sīka  vai varena bija, vai pilnmēness murgi, dzirdes māņi, optiskā ilūzija… tik labu nakti bojā no zobstarpām neizdiegoti fakti

Sirsnīga

ņemšanās tīmeklī, visi ar visiem līdz cisām godīgi, visi ar visiem plikiņi, bet izej uz ielas, neviena, kam padot labu dienu, varbūt jāapmetas uz sliekšņa, atkailinot vien plecu vai kāju, bet tā jau tikai pie meitu mājas

Neskaidra

doma nositas, saskrējusies ar citu domu, arī ne skaidru, pulciņš klāt bijušo domu skraidelē, meklējot notikuma jēgu, neviena nav skaidra, bet citcitai vaicā, ko Dievs ar to domāja, varbūt to arī domāja, ka jābeidz liet

Skaista

slieka, slieciņa, mīkstiņa, glumiņa, rožaina, posmaina, pelēku jostiņu apjozusies, līkloču kustas uz priekšu, bet kur viņai priekša, vai pati zina, kur galva, kur aste, un kā viņa kakā, kā ēd, vai čurā, vai noslīktu, ja viņu iemestu jūrā, vai vispār ir droši, ka viņa nav čūska, vai viņa dēj olas vai sliekulēni piedzimst kā cilvēku bērni, nē, nē, nē, viņai noteikti sāp, kad vistas knābj katra no sava gala… nekas nekas, izaugsi, nesāpēs, ja nedzejosi… vai otrādi

Viegla

kukainīšu žibināšanās pa ūdens virsu, dēls, skaties un mācies, Tēvs runā uz mazo Kristu, bet Tomiņa māte velk savējo apkārt tam dīķim pa līdzeni iemītām takām, bez apstājas stāstot par pienu un medu, par eļļainām olīvām, par mango augļiem, par māla un metāla traukiem, par vīnogulāju laukiem, par ganu guļas vietām, par zēnu rotaļu lietām, par meitenēm, kuras jāsaudzē, par maizi, ko jāaudzē, par lietu, kas naktī varbūt tomēr līs, par mēnesnīcu un zvaigznēm, un sauli, kas rīt atkal uzausīs, par visu, kas atsāksies… bet Tomam viss viens, kāda rītdiena prātīgus bērnus gaida, viņš tikai grib staigāt pa ūdeņu virsu, kā Kristum vecāki ļauj, bet Toma māte gan jauž, ko tā var iemantot, un viņa dēlam vēl vienkārši mūžu, vairāk neko

Sarukusi

adatas acs, ka ne ieraudzīt, sen, tik sen bija dūša kamieli ar vienu dūmainu skatienu savaldīt, satīt un vilkt, un vilkt… vairs i ne kārnu trusīti neizvilt, nav jau burvju cepure, tik dreboša adatas acs, šaura šaurītiņa, mazmazītiņa, ne lāpāmu diegu ietrāpīt, ne ko vairs pielāpīt, diegi arī arvienu īsāki, drīz izgaisīs skatam,  pavisam drīz, bet notīties, pirms ieskatīšanās sākās, būtu bijis vēl mazāk vērts