— Gatavoties savai nenozīmībai

 

Šoreiz Tuvajās sarunās satiekas māte un meita – literatūrvēsturniece, Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste un publiciste, dramaturģe Anete Konste.

 

Andra Konste: Nu, par ko runāsim, par paaudzēm?

Anete Konste: Man par tevi liekas, ka tu es sasniegusi tagad tādu labu harmoniju ar sevi un pasauli. Vismaz uz daudzām lietām, kas tevi agrāk satrauca, tagad reaģē pavisam mierīgi.

Andra: Kaut kādam prātam un līdzsvaram taču ir jānāk ar gadiem klāt. Tak arvien labāk sāc redzēt un saprast, kāpēc cilvēki kaut ko dara, kādas ir viņu bēdas un sāpes, un tad jau vairs negribas lieki skandalēties. Un šķiet, ka ir tomēr svarīgi, ka tev ir bērni. Man vismaz nav sajūtas, ka jauni cilvēki ir mani konkurenti vai ka viņi ir jaunāki un smukāki.

Anete: Bet ir arī cilvēki bez bērniem, kuriem nav šī vecišķā nīgruma. Kas ir tas izšķirošais? Kāpēc daži ar katru gadu kļūst arvien lielāki, bet citi pretēji – arvien mazāki? Man liekas, ka, piemēram, ir kaut kāda tā piecdesmitgadnieku paaudze, kuriem jaunībā bija ļoti svarīgi cīnīties pret visu, un tagad viņi vairs nevar apstāties. Lai gan nav vairs šī ārējā dēmona – padomju varas, komunisma, cenzūras –, tik un tā gribas mākslīgi sameklēt to ienaidnieku, ar kuru cīnīties.

Andra: Jā, tā robežlīnija vairs nav tik skaidra – kuri savējie, kuri sliktie, kur tu ierakumos atrodies. Bet ir dekonstruktīvie cilvēki, kuriem vienkārši vajag kaut ko izjaukt, un ir tādi, kuri iekopj un velk čupiņā. Es noteikti piederu pie tiem, kas grib savilkt kopā un iekopt, izveidot kaut ko. Bet atsevišķos brīžos ir vajadzīgi visādi cilvēki. Ir kaut kas jājauc un kaut kas jāceļ. Tas varbūt pat nav tik ļoti saistīts ar to, cik esi jauns vai vecs, tā ir tāda mentalitāte.

Anete: Esi tik ļoti pieradis cīnīties, saredzēt visur apspiedējus, grupējumus, un turpini dzīvot tajā pasaulē. Un tās nākamās paaudzes, kas nav dzīvojušas šajā vidē, vairs nesaprot – kas te notiek, par ko mēs cīnāmies?

Andra: To gan es esmu ievērojusi, tad, kad mums uz Rakstniekmāju brauc pie pavisam jaunie cilvēki, vēl jaunāka paaudze par tevi, viņi ir citādi, viņos nav šo aizdomu. Par kaut kādām lietām viņi ir daudz jūtīgāki – par brīvības apspiešanu, par tiesībām būt pieņemtam dažādās, atšķirīgās izpausmēs. Bet viņi noteikti nav centrēti visur saredzēt kaut kādas intrigas.

Anete: Brīvāki.

Andra: Jā, uz viņiem ir patīkami skatīties, es ļoti labi ar viņiem spēju kontaktēties. Kad es sāku strādāt muzejā, mani jau interesēja visas tās vecās vēstules un fotogrāfijas, bet cilvēki mani vienmēr ir drusku vairāk interesējuši. Cilvēkus es savā dzīvē gribēju, un tad arī dabūju pēc pilnas programmas. Tādus brīnumus, ko ir nācies iepazīt Rakstnieku mājā, tik dažādas būtnes, tur arī iemācies daudz ko vairāk pieņemt un saprast. Būt mierīgāks attieksmēs pret cilvēkiem.

 

Anete: Man liekas, ka es esmu tikusi tiktāl, ka es tā intelektuāli visus saprotu, bet ar sirdi vēl līdzi netieku. Es varu visu izanalizēt un pieņemt, kāpēc cilvēks kaut kā ir darījis vai teicis, bet mana sirds joprojām saka: “Bet viņš tomēr rīkojās nepareizi! Viņam tas ir jāpasaka!” Taisnības sajūta, kas man ir ļoti izteikta, iet pāri tai intelektuāli racionālajai saprašanai.

Andra: Ir ļoti labi, ka ir cilvēki ar saasinātāku taisnības izjūtu. Ar gadiem vienkārši iemācies taupīt spēkus un cīnīties par kaut ko tiešām ļoti būtisku, bet vajag arī tos īlenus un urbjus, kuri neļauj ieslīgt siltā mierā.

Anete: Bet ir sevi drusku jābremzē, nevar jau iet klāt visiem cilvēkiem un viņus strostēt: “Tev ir jāsaprot, ka rīkojies nepareizi un šī kļūda jāatzīst un jānožēlo, tikai tad mana sirds būs mierīga!”

Andra: Atceries, kā mana mamma, tava ome, varēja mierīgi kādam pateikt: “Kāda tev stulba tā jaciņa!” Tā varbūt arī nevajag.

Anete: Man tas likās amizanti. Jo ne jau omas akceptu man toreiz vajadzēja manās stila izvēlēs 15 gadu vecumā. Es to uztvēru drīzāk kā komplimentu.

Andra: Viņa to arī teica bez īpaša pārmetuma, vienkārši konstatēja faktu…

Anete: Jā, un sauca manu labāko draudzeni par plusku – arī konstatēja faktu.

Andra: Jā, tā bija Katrīna, ja? Viņai bija tas gotu periods ar saplēstajām zeķbiksēm.

Anete: Man vispār liekas, ka mana paaudze ir tāds kā tilts starp paaudzēm, kas nav un kas ir dzīvojušas PSRS. Jo mēs piedzimām astoņdesmito beigās – ar vienu kāju vēl PSRS, ar otru jau neatkarībā. Tāpēc mēs vēl saprotam tos, kuriem ir padomju traumas, un arī tos, kuri tās vairs tiešā veidā nepazīst. Lai gan vienmēr jau visiem gribas izcelt savu paaudzi, cik tā ir interesanta un neatkārtojama.

Andra: Bet tu arī izjūti kaut kādu kopīgu saikni ar savas paaudzes cilvēkiem?

Anete: Noteikti. Protams, grūti saredzēt savu paaudzi plašākā kontekstā, jo tie mani vienaudži, kas ir man apkārt ikdienā, jau arī dabiski ir mani domubiedri. Bet ir kaut kāda tā kultūras bagāža, kad vari droši atsaukties uz kaut kādām lietām, un zini, ka tiksi saprasts, tas ir vienojoši. Kaut kādi tie kultūrslāņi…

Andra: Kodi.

Anete: Jā, kodi. Deviņdesmitajos bērnībā gandrīz nevienam nekā nebija, un mēs visi atceramies lietas, kuras tad, ja bija, tas bija superīgi. Toreiz visi auga ļoti līdzīgi. Sajuka prātā, ieraugot pirmo kinderolu, spēlēja fiškas, sapņoja par biksēm ar kabatām sānos no Cubus vai Bik Bok, rakstīja savas problēmas žurnālam Sīrups, rāva no žurnāliem laukā plakātus…

Andra: Interesanti, ka cilvēki, kas man agrāk likās vecāki un gudrāki, jau galīgi cita paaudze – tagad viņus ieraugu un domāju – vispār viņi tikai 10 gadus par mani vecāki.

Anete: Kāda ir sajūta, redzot jaunus cilvēkus (sevišķi, ja tie ir tavi bērni) pieļaujam acīmredzamas kļūdas?

Andra: Nu, šausmīga. Neviens vecāks jau nevar noturēties. Tu zini, ka mācīt īsti nav jēgas, bet tik un tā to mēģini. Nezinu, vai esi pamanījusi, bet es esmu teikusi apmēram tā – tu vari darīt, kā esi izdomājusi, bet tās sekas, visticamāk, varētu būt tādas un tādas… Diezgan ātri sapratu – ja pateiks: “Noteikti tā nedari!” – tad par spīti izdarīs tā un vēl trakāk. Ar laiku jau iemācās daudz ko noklusēt, bet ar saviem bērniem tas nav iespējams. Reizēm gan ir jāsaprot, ka tikai laiks sakārto kaut ko, un ir jāļauj pašam izbrist to, kas ir jāizbrien.

Anete: Es atceros, kad sāku rakstīt recenzijas, tu teici, ka varbūt nevajag tik asi… Tagad, rakstot tekstus topošajam Anšlava Eglīša muzejam, redzēju, ka viņš tam pašam gājis cauri – jaunībā gribi būt iznīcinošs, viss ir melnbalts, ir skaidrs, kas ir labs un kas ir slikts. Tas vecums droši vien nebūtu tik skaists, ja nebūtu tik kategorisks. Daži gan paliek tajā vecumā visu mūžu. Jā, bet parādās jautājums – vai svarīgākais ir pateikt, kā ir, un vai sekas, ko šī pateikšana izraisīs? Nu, pasaulē kopumā. (Smejas)

Andra: Bieži tad, ja kritika ir tik asa, cilvēks izjūt tikai dusmas, un neko vairāk nemaz neuztver.

Anete: Un jautājums, vai vairāk gribi paspīdēt ar savu aso, drosmīgo nostāju vai arī tiešām gribi iekustināt kaut kādas lielākas pārmaiņas.

Andra: Manā gadījumā toreiz tā bija vēlme pasargāt bērnu, jo zini jau, ka var dabūt arī pretī, un varbūt arī no tā viedokļa nevajadzētu tik asi.

Anete: Ai, es tā baigi nekad pretī nedabūju. Nostaigāju pa trauslu ledu.

Andra: Dažbrīd tajā Londonas grāmatu tirgus sakarā…

Anete: Jā, bet tas jau nebija par kritiku.

 

Andra: Tādas galīgas muļķības gan tu tiešām arī nerakstīji. Nerakstīji “Tu vienkārši esi stulbs, un cauri”. Kaut kāda izjūta, ciktāl drīkst iet, tur bija.

Anete: Bet ir jau tā, ka visi šeit jūtas savstarpēji saistīti, un ir tā sajūta: “Labāk nevienu neaizvainot, pēc tam pats rakstīsi projektu, sazin, kas var gadīties žūrijā…” Un tad nagi niez pateikt: “Man šitais viss ir vienalga, es visus tiltus nodedzināšu…”

Andra: “…un lepni dzīvošu izdedzinātā zemē!” (Smejas.)

Anete: Bet reāli jau nekas nevienam pa īstam nenodeg.

Andra: Galvenais ir ļaut tiem ienaidnieku līķiem aizpeldēt garām un sēdēt pietiekami ilgi tai upes malā, lai visu to redzētu. (Smejas.) Arī LALIGABA sakarā es ļoti labi saprotu tos, kuri ir izklieguši savu bēdu, kā žūrija varēja nesaprast viņu ģeniālo darbu. Tu esi rakstījis to, kas tev tajā brīdī ir bijis vislabākais, un ir vesels bars muļķu, kas to nesaprot.

Anete: Interesanti, ka tieši literatūras nozares pārstāvjiem patīk šīs sāpes izkliegt publiski.

Andra: Citi neprot tik labi rakstīt.

Anete: Jā, citās nozarēs runā pa kaktiem, kuluāriem, mūsējiem – kas uz sirds, tas Facebook iekšā!

Andra: Jā, to es visu saprotu, bet mani izsit vienmēr no sliedēm, kad sākas visas tās runas par savējiem, kuras tu nevari nekā pierādīt vai atspēkot. Vari tikai stāvēt, sist sev pie krūts un teikt: “Nebija tur nekādu grupējumu!”

Anete: Es atkal šobrīd nevaru izturēt to PSRS vēsturisko paralēļu meklēšanu pie katras izdevības. Daži cilvēki tev nepiekrīt internetā, un uzreiz jau tiek piesaukta padomju cenzūra un viedokļa brīvības apspiešana. Vai tagad kādu par nepareizu viedokli vai grāmatu liek cietumā vai izsūta uz Sibīriju? Vai ir korekti lietot šādu salīdzinājumu?

Andra: Es nebiju pamanījusi, ka tas ir tik populāri. Varbūt tas ir aktuālāk jaunajām paaudzēm.

Anete: Ir, ir. Man vakar pat vēl viena latviešu izdevēja piesēja padomju domāšanu.

Andra: Tas mērķis droši vien ir likt cilvēkam stipri apkaunēties.

Anete: Arī Progresīvos tagad bieži pielīdzina komunistiem – tur lielākoties darbojas jauni cilvēki, un konservatīvie viņiem apmēram pārmet, ka viņi, paši nesaprotot, ko dara, atkal grib būvēt jaunu Padomju Savienību, kurā visiem viss ir vienādi un vienlīdzīgi.

Andra: Es vienmēr atceros Zigmunda Skujiņa izteicienu, ka pulksteņa svārsts nekad nepaliek vienā pacēlumā, tas atkal nāk atpakaļ cauri apakšējam punktam un dodas uz otru pusi. Kaut kad visas idejas atnāk atpakaļ. Tāpat kā modē viss atgriežas, varbūt ar citiem akcentiem, tāpat arī ideoloģiski. Šobrīd sabiedrība ir ļoti noslāņojusies, par ko jau daudzi runā, līdz ar to aktualizēsies vienlīdzības idejas.

Anete: Kas, protams, nav sliktas.

Andra: Protams, saprātīgā izpildījumā.

Anete: Tāpēc jau teorētiski ir labi, ka visi šie ideoloģiskie spēki ir līdzās pastāvoši un cits citam neļauj aiziet galējībās.

Andra: Bet, kā redzam, ar populismu arī var aiziet galīgā grāvī, kā tas notika ar KPV.LV.

Anete: Ko domā tie viņu vēlētāji, viņiem ir kauns?

Andra: Es arī nezinu. Kaimiņam esot kauns.

Anete: Domāju gan.

Andra: Bet vai es uzskatu, ka visiem būtu jāļauj lemt visu… Man vienmēr liekas – ja cilvēks būtu aizdomājies vismaz divus soļus uz priekšu, nevis izspļāvis to, kas viņam pirmais ienāk prātā vai paļāvies uz pirmo impulsu…

Anete: Tā jau tā manipulācija notiek, tiek strādāts uz tīrām emocijām. Noķer kaut ko, par ko kāda cilvēku grupa jūtas aizvainota, un sāc uz to apzināti strādāt, provocēt…

Andra: Un tad parādās Donalds Tramps!

Anete: Jā, vienkārši uzrunā šo lielo, aizvainoto vēlētāju daļu, patiesībā neko kopīgu ar šiem cilvēki vispār neizjūtot. Miljardieris iestājas par apspiesto proletariātu. Bet izglītots vēlētājs jau nav izdevīgs, viņš jau tos savus politiķus arī bargi tiesās. Ne kā tie, kuri mīl savu vadoni, lai ko viņš darītu. Viss sliktais vienmēr būs izdomāts, viss labais tiks pareizināts ar desmit.

Andra: Kā ar vakcīnām. Jā, grūti ar to saprātīgo vēlētāju.

Anete: Tic viņš, redz, tiem korupcijas skandāliem. Ai, nav mums vēl nobriedusi sabiedrība. Vai varētu mēs kā Šveicē – nobalsot referendumā pret garantētā ienākuma palielināšanu? Valsts piedāvā izsniegt katram pilsonim katru mēnesi vairāk naudas tāpat vien, un pilsoņi saka: “Nē, paldies, mums nevajag, labāk pietaupiet!”

Andra: Nē, spriežot pēc pareizrakstības internetā, mums vēl kaut kas tāds vairākus gadu desmitus nav iespējams.

Anete: Jolantai Pētersonei gan bija versija, ka cilvēki arī agrāk pareizrakstību nezināja īpaši labāk, tikai nebija interneta, kur par to uzzināt.

Andra: Nē, bet es domāju, ka visas tās īsziņas, čati arī čakarē pareizrakstību. Var rakstīt bez garumzīmēm, mīkstinājuma zīmēm, tikai lai aptuveni saprot. Es arī kādreiz uzrakstu “vrb”.

Anete: Vai “kaukad”. Bet tu jau raksti, apzinoties, ka adresāts zina, ka proti arī uzrakstīt pareizi, līdz ar to tas kļūst par tādu stila elementu.

Andra: Jā, protams, oficiālā vēstulē es tā nerakstītu. Bet briesmīgi, ka skolās ir tik maz jālasa, nav vairs tā, ko agrāk sauca par obligāto literatūru. To gan visādi nosodīja, bet tomēr biji spiests kaut kādas grāmatas izlasīt. Cilvēks neprot vairs lasīt garākus, saistītus tekstus.

Anete: Milzīgas koncentrēšanās, uzmanības noturības problēmas.

Andra: Arī ziņas ir sadalītas tādos mazos gabaliņos, jo lielāku teksta apjomu cilvēks vienkārši nelasīs. Bet tam ir saistība arī ar domāšanu – ja nevari izlasīt un uztvert tādu tekstu, nevari arī izdomāt tās domas līdz galam plašākos kontekstos.

 

Anete: Mana draudzene stāstīja, ka viņa liek kādu dokumentu darba serverī, kas parasti aizņem dažas sekundes, bet viņai tas šķiet par ilgu, jau domā, ar ko šīs sekundes aizpildīt.

Andra: Iedomājies, agrāk, kad bija jāiet 6–7 gadu vecumā ganos, – tur jau nav īsti, ko darīt, tu vienkārši sēdi meža malā. Un cik tur daudz ko var izdomāt, cik daudz ko var ieraudzīt apkārt, ievērot. Vai mūsdienu septiņgadnieks spētu kaut vai pusstundu nosēdēt meža malā? Iedomājies, kā tad apziņa atbrīvojas un kādas domas un sakarības tur var veidoties, tajā brīdī galva nepiesārņojas ne ar kādu informāciju. Atceros, ka mēs ar Imantu Ziedoni runājām toreiz, kad es viņu intervēju dažādās ar viņu saistītās Latvijas vietās. Viņš teica, ka, atbraucot uz Murjāņiem, viņš sākumā atbrīvojas no visa informācijas uzslāņojuma. Un tā, sēžot zem ābelēm vai staigājot pa mežu, jūti, ka tev tās dūņas aiziet, apziņa atbrīvojas, un tur var ienākt kaut kas lielāks. Tad padomā, kas mums tajā galvā šobrīd ir un vai tur vispār var kaut kas lielāks ienākt.

Anete: Bet arvien vairāk jaunu cilvēku pērk mājas laukos, taisa mazdārziņus…

Andra: Viņi jau instinktīvi jūt, tas Skujiņa svārsts atkal iet atpakaļ.

Anete: Bet tagad nāca pandēmija, likās – nu, varēja ļaut tiem teātru aktieriem, piemēram, vienu gadu palasīt grāmatas, padomāt. Viņiem taču citādi nekad tam nav laika, visiem pārslodze. Bet, nē, teātri tik ražoja izrādes citu pēc citas! Mēs nespēsim to visu noskatīties.

Andra: Liela daļa droši vien vienkārši jūtas izsisti no ritma, laužas tajā ritenī atpakaļ, jo nemāk citādi, nemāk tajā meža malā pasēdēt. Daudzi jau gan teica, ka šis tukšais laiks pandēmijā ir bijis vērtīgs. It kā tukšais, jo tas ir bijis laiks, kas atbrīvo telpu. Svarīgi, ko tu pēc tam tajā telpā ielaid.

Anete: Tāpēc ir arī jābrauc garākos ceļojumos. Pirmajās dienās gribas visu redzēt, paspēt, miera nav. “Tagad sēžu vilcienā, bet ko mēs darīsim rīt, tūdaļ izpētīšu internetā…” Un pēc kaut kādām dienām šis atlaiž, sēdi tajā vilcienā un neko nedomā.

Andra: Atbrīvo telpu. Kad atslābsti, dzīve pati atnāk pie tevis. Bieži vien mēs ar šo savu nepārtraukto izvēli nepielaižam klāt to, kas pie mums gribētu pienākt. Kaut ko sarežģītāku. Nav viss vienkārši šajā pasaulē, un es domāju, ka cilvēkiem ir veselīgi to uzzināt. Ka ir kaut kādas lietas, kas liek viņiem pastiepties uz augšu, nevis visu tikai nobīdīsim uz leju pie tiem, kas nemaz nevēlas stiepties. Atkal pieminot tos padomju laikus – ja tu toreiz kaut ko nezināji vai nesaprati, tevī bija kaut kādas aizdomas, ka tu neesi kaut ko iemācījies, tāds kā kauns. Bet tagad ir kā tajā vecajā anekdotē par to psihologu: “Es joprojām čurāju biksēs, bet tagad to daru ar lepnumu!” Nevis apzināties, ka tu varbūt neesi kaut ko sasniedzis vai sapratis, bet, nē, vainīgi ir visi tie muļķi, kas nav to pielāgojuši tieši tev. Ir jābūt lietām, par kurām cilvēki saprot, ka līdz tām ir jāaizaug, jāmācās, jāizglītojas.

Anete: Diemžēl tagad to izvēļu iespēju ir tik daudz, ka visu laiku ir jācīnās par uzmanību, ar jebkādiem līdzekļiem. Piemēram, atceros, ka agrāk gandrīz visi bērni manā skolā zināja sīkumos, kas notiek NBA, jo basketbola apskatu rādīja vienā no divām programmām, kas mājās bija. Cik daudzi bērni tagad skatītos šādu apskatu? Agrāk arī cilvēkiem bija mājās gandrīz vienādas grāmatas, tagad divu lielu grāmatu mīļotāju plaukti var izskatīties pilnīgi atšķirīgi.

Andra: Jā, tagad tās informācijas ir tik daudz, un reizē mēs tik pavirši to uzveram – tikai izlasām virsrakstu un skrollējam tālāk.

Anete: Vai izlasām virsrakstu, paredzam, kas rakstīts pašā rakstā, kuru, protams, nelasīsim, un reaģējam emocionāli! Tev neliekas nogurdinoši, ka visi tik ļoti cenšas būt oriģināli un kaut kā atšķirties? Mēs kaut kad ar draudzenēm runājām, ka mūziķim Jurim Simanovičam izdevies labākais albuma nosaukums – Kā samierināties ar savu nenozīmību! Man liekas, ka atrast atbildi uz šo jautājumu mums jācenšas visu dzīvi. Kā tev ir ar šo?

Andra: Man liekas, ka, gadiem ejot, kaut kādu pazemību vajag iemācīties, citādi jau ir diezgan traģiski. Ja tās ambīcijas mazliet nesamazinās, un tu to pats nevari pieņemt, ka kaut kādas lietas vēl nav ar tevi notikušas vai vairs nav notikušas, vai arī nenotiks. Šķiet, ka tieši radošiem cilvēkiem ir grūti to pieņemt.

Anete: It sevišķi, ja ilgi ir barota sajūta, ka tiešām esi nozīmīgs, un tad pēkšņi vairs neesi, nevienu neinteresē. Pat ja tagad esi un jūties nozīmīgs, man liekas, ka ir labi sevi gatavot brīdim, kad tāds vairs nejutīsies.

Andra: Bet jaunībā ir jābūt ambīcijām un jāķer pāri līnijai, kurai tu it kā reāli varētu pietuvoties. Agrāk es kaut kādas lietas izdarīju tieši tāpēc, ka īsti nezināju, ka tā nemaz nevar.

Anete: Tieši tā tika organizēta arī dalība Londonas grāmatu tirgū. Mēs jau arī nezinājām, kā nevar.

Andra: Piemēram, ielikāt reklāmas tualetēs!

Anete: Liekas, ka šādi lielie projekti notiek, ja kaut kā laimīgi viss sakrīt un ideāli – ja tev ir brīvas rokas rīkoties. Piemēram, radošā ziņā Kultūras ministrija pie Londonas grāmatu tirgus ļoti brīvi ļāva darboties – izdomā likt tualetē reklāmas un liec. Un tas attaisnojās.

Andra: Viņi jau arī nezināja, kā vajag. Ja tas ir aprobēts gadiem, ir vairāk izpratnes, ir, ar ko salīdzināt. Bet man liekas, ka vecumā paliek nīgri tie cilvēki, kas nav kaut ko sev ļoti svarīgu realizējuši, un tad viņi sēž uz soliņiem un baksta ar spieķi garāmgājējiem. Ja ir kaut kādas lietas dzīvē, pie kurām vari pieķerties un saprast, ka tas tiešām ir izdarīts, tad ir vieglāk būt tādam labestīgam.

Anete: Bet ir arī rakstnieku vidū labestīgi! Bels, piemēram.

Andra: Es, piemēram, nevaru iedomāties Ingu Ābeli kaut kā skandalējam. Arī Uldi Bērziņu ne. Bet Alberts Bels visu laiku seko, kas notiek, un tad, kad ar viņu sarunājies, viņš nekad ne par ko nežēlojas. Tāpat arī Zigmunds Skujiņš, gaišs, ar asu prātu. Arī Ziedonis, starp citu, nežēlojās, tikai atklātības brīžos teica: “Tu nevari iedomāties – tas vecums, tā ir tāda cūcība!” Ir jau arī cūcība.

Anete: Ir jāveido šie tilti ar citām paaudzēm un jāpieņem, ka kaut kas var vairs mierīgi nenotikt tieši tā, kā notika agrāk. Visas tās frāzes: “Mēs savā laikā gan pavisam citādi darījām to vai šo, mūsu kurss tā mācījās, bija tik saliedēts, tagad jau jaunieši vispār nezina, kas ir grāmata” – man liekas, ka kaut ko no šī repertuāra pasaka katra paaudze jau gadsimtu garumā. Ja tas tiešām tā būtu, tad jau mēs te būtu pilnīgi degradēti.

Andru apkakā putns – kā zināms, tas uz laimi, tātad visu pareizi runājam.

Andra: Tas jau, man liekas, ir tāds pilnīgi dabisks process – vecie mērkaķi un jaunie stulbeņi.

Anete: Ja nav ticības jaunajai paaudzei, ir jāieslēdz raidījums Gudrs, vēl gudrāks. Tur var redzēt jauniešus, kuri iet 18 pulciņos un atlikušajā laikā veic brīvprātīgo darbu veco ļaužu pansionātā.

Andra: Reizēm jau viņi gan nezina kaut kādas lietas, kur jāsaķer galva. Toties viņi zina atkal to, par ko man nav ne jausmas.

Anete: Tā reiz kāda rakstniece bija šokā par to, ka kāds nezina Nobela balvas ieguvēju literatūrā, bet tad viņai pajautāja, kas ieguva Nobela balvu matemātikā. Protams, to viņa nezināja. Ir veselīgi veidot savus sociālos lokus dažādās vidēs, lai vari apzināties ne tikai savu, bet arī savas nozares relativitāti kaut kādā plašākā kontekstā.

Andra: Te man atkal jāpiemin Ziedonis, kurš teica – ko tie dzejnieki man var pateikt? Labākajā gadījumā to pašu, ko es jau zinu. Tāpēc viņam patika tikties ar riktīgiem zemes cilvēkiem, kas ara, sēja vai audzēja dīvainas bietes, vai arī ar zinātniekiem, lai runātu par kosmosu, atomfiziku. Jo tā ir jauna informācija, nedzīvo vienā un tajā pašā informatīvajā laukā. Atceros, ka uz vienu sarīkojumu par epifānijām viņš bija uzaicinājis fiziķi, kas stāstīja par fraktāļiem, toreiz es pirmoreiz dzirdēju, kas tie tādi ir. Līdzīgi jau tie fraktāļi epifānijām.

Anete: Man nesen mans draugs biologs stāstīja par to, kā tiek meklēta vīrusa Covid-19 proteīna aminoskābju sekvence cilvēka organismā, bet darīja to, izmantojot vārdu zilbju analoģijas valodā.

Andra: Tā jau liela māksla.

Anete: Varbūt par literatūru kaut kas jāparunā? Tu joprojām lasi ļoti sistemātiski – daudz, katru vakaru un dažādu žanru grāmatas. Es lasu kampaņveidīgi un arvien izvēlīgāk – zinu, kādu grāmatu gribu, un tādu arī meklēju.

Andra: Es jau arī nelasu visu. Nelasu sieviešu vai atvaļinājuma romānus. Ļoti cienu labus detektīvus, kriminālromānus. Tos es parasti lasu vakaros, jo tad ļoti labi varu aizmigt, man tur lielākoties nav jāpieslēdzas emocionāli. Atceros, ka tad, kad lasīju Ābeles Dunu, naktī murgoju par nošautiem zirgiem un kariem, sprādzieniem. Pamodos pilnīgi beigta. Tomēr latviešu literatūrai sekoju un lasu, cik spēju. Ja ir kaut kas, ar ko mani varētu sagraut, tas tiešām būtu aizliegums lasīt.

Anete: Es gribu, lai grāmatā ir viss – gan sižets, gan filozofiskas atkāpes, gan varoņi, ar kuriem var asociēties, gan kaut kāda jaunu zināšanu pieredze. Nu, ja tā ir daiļliteratūra. Lai viena grāmata apmierina visas manas vajadzības!

Andra: Bija tā diskusija, vai elektroniskās grāmatas aizstās drukātās grāmatas. Es vienmēr esmu domājusi, ka ne. Piemēram, ja tavā ģimenē jau trešajā paaudzē lasa vienu un to pašu Vējiem līdzi eksemplāru, tu atver grāmatu, ieraugi, ka tur tava vecmāmiņa ir nospiedusi ceriņziedu vai kaut ko pasvītrojusi. Tādā ziņā elektroniskās grāmatas ir absolūti bezpersoniskas.

Anete: Tur gan arī var pasvītrot. Bet diez vai kāds atradīs pēc 100 gadiem vecu Kindle ar pasvītrojumiem.

Andra: Tur arī nav smaržas, nav visu taktilo izjūtu. Bet, piemēram, uzziņu literatūra vai enciklopēdijas, vai kaut kas, ko vajag regulāri papildināt ar informāciju, – tur elektroniskais formāts ir ļoti atbilstošs. Protams, ka nepaņemsi ceļojumā līdzi Kara un miera eksemplāru.

Anete: Es ceļojumā uz Japānu izlasīju Annu Kareņinu, kuru arī lasīju elektroniski. Tāpēc man tagad Anna Kareņina saistās ar Japānu un otrādi. Bet tu jau kā veca muzejniece sūdzējies, ka tagad visi raksta datoros un muzejniekiem vairs nebūs manuskriptu, ko pētīt. Tādu ar ķēpājumiem un kafijas nospiedumiem.

Andra: Jā, tas ir zaudējums.

Anete: Bet ir daudz pētīta šādā veidā darba tapšanas gaita, labojumi?

Andra: Ir, protams, īpaši tādiem nozīmīgiem darbiem.

Anete: Nē, nu, ja tu esi Kafka, droši vien katrs tavs pirkumu čeks ir izpētīts.

Andra: Tas pats Rainis jau arī ir diezgan pētīts.

Anete: Viņš gan nav mūs arī žēlojis ar atstāto materiālu bagāžu.

Andra: Jā. Nu, tur problēma, ka tajos papīru blāķos var atrast apstiprinājumu gandrīz visam, ko meklē. Atceros, ka, piemēram, Regīna Ezera pierakstīja uz tādām mazām lapiņām ar roku un tad lika konfekšu kastēs un sašķiroja, jau veidojot sižetu. Rakstīt jau pašu darbu ar rakstāmmašīnu esot mehānisks process, kas izklabinot visus negludumus. Varbūt tas, ka vari visu izgriezt un pārkopēt, arī veicina mazāku domas koncentrāciju.

Anete: Atceros, ka Uldis Bērziņš ilgi nezināja par copy + paste funkciju un tekstus datorā pārrakstīja ar roku.

Andra: Viņš neiedomājās, ka tāda iespēja ir, bet citi neiedomājās, ka to var nezināt.

Anete: Bet tad, kad viņš atklāja, kādas ir tehnoloģiju iespējas, bija ļoti iejūsmināts. Man liekas, ka tad, kad grasījās publicēt Vecākās Edas elektronisko versiju, viņš mums ar Jāni stāstīja, ka gribētu, lai tekstā parādās kaut kādas dievietes, kurām lasīšanas laikā krīt nost kleitas, vai kas tāds. Kā augsta līmeņa datorspēlē.

Andra: Kādreiz viņš arī savus sapņus ir stāstījis vai uzrakstījis. Es viņam savulaik teicu, ka tad, kad tev vairs negribēsies rakstīt dzeju vai tulkot, tu mierīgi varētu pierakstīt savus sapņus, jo tas būtu kaut kas pilnīgi neprātīgs, visi slavenie kinorežisori var iet apsēsties.

Anete: Tomēr tam laiks neatradās. Viņš, šķiet, savai dzīves nogalei piegāja ļoti konstruktīvi – nojauta, cik apmēram daudz laika viņam ir atlicis, kas ir viņa prioritātes un ko tajā jāpaspēj izdarīt savai tautai. Tāda misijas apziņa, aiz visām savām darbībām redzēt kontekstuālu jēgu.

Andra: Jā, šī misijas apziņa viņam noteikti bija, ka ir jādod savai tautai un jādod tas labākais. To jau es kaut kur esmu pieminējusi, ka viņš nezināja lietas, kuras zina pilnīgi visi, un zināja tik daudz lietu, kuras nezina gandrīz neviens. Tā jau ir tāda godīga ģenialitātes pazīme.

Anete: Un vēl tas, kas jau bija minēts viņa nekrologos, ka viņš ar visiem runāja kā ar līdzvērtīgiem sarunu biedriem.

Andra: Viņš tiešām pārdzīvoja, ja nokļuva situācijā, kurā kādam vajadzēja pateikt kaut ko ne pārāk labu. Bija tāda reize, kad Pēters Brūveris bija sarakstījis scenāriju Agrajai rūsai Liepājas teātrī un mēs visi no Ventspils braucām skatīties. Es prasīju, vai viņš negrib braukt līdzi, viņš ilgi tiepās un lauzās, bet beigās izrādījās, ka viņš negrib braukt tādēļ, ka viņam ir aizdomas – nebūs labi ar to scenāriju. Un tad, ja viņš nebūs redzējis, tad varēs vienkārši neko neteikt. Tad bija tas gadījums, kad viņš man bija atsūtījis savus dzejoļus un man nebija laika vai nezināju īsti, ko atbildēt. Un tad viņš man atrakstīja: “Tu laikam man neko neraksti tāpēc, ka tev tie dzejoļi nepatīk un tu nezini, kā man to pateikt.” Man prātā nebija ienācis, ka tas, ko es pasaku, viņam varētu kaut ko nozīmēt, un ko es vispār par viņa dzejoļiem tādu varētu pateikt.

 

Anete: Man tas liekas pašsaprotami. Ja man kāds iedotu kaut ko izlasīt, man arī liktos, ka tad, ja es neko neteikšu, būs pilnīgi skaidrs, ka es izlasīju un man nepatika.

Andra: Bet tas ir tik labi, ka mums ir bijuši tik lieli gari!

Anete: Cerēsim, ka kāds vēl būs.

Andra: Pilnīgi noteikti būs, man par to vispār nav šaubu. To jau var redzēt. Re, kā jauns Jānis Misiņš jau aug!

Anete: Valters Dakša?

Andra: Jā. Es pilnīgi varu iedomāties, ka viņš tāpat kā Misiņš pieiet pie grāmatplaukta kādam mājās un saka: “Man šito vairāk vajag.”

Anete: Arī pa Bērziņa pēdām jau daži grib doties.

Andra: Pie tam man liekas, ka tā jaunā paaudze vairāk saprot to, ka autors nesēž kaut kādā tronī, ka viņam ir ar cilvēkiem jāmāk sarunāties un jāmāk uzstāties, un neuztver to kā kaut kādu apgrūtinājumu.

Anete: Jaunajos literātos, šķiet, nav arī neveselīgas sāncensības. Līdzīgi kā Latvijas ilustratoru kopienā – šķiet, ka viņi tikai cits citu slavē un atbalsta. Tur ir tāda patīkama vide. Varbūt tāpēc, ka tie, kas ilustrē bērnu grāmatas, ir gaišāki cilvēki.

Andra: Nevari tak būt baigais mērglis un visu laiku zīmēt mīļus ežus un peles.

Anete: Lai gan Stāraste esot bijusi diezgan nejauka.

Andra: Jā. Bet zini kā ar to jaukumu un nejaukumu reizēm – sazīmē tos ežus un peles, izliec visu sirds mīlestību līdz saulei un atpakaļ savos dzejoļos, un tad esi noguris un nīgrs, un gribi, lai visi liek mierā.

Anete: Vispār jau skaistākās lietas ir tās, ko mēs nedabūjām un kas līdz galam netika izdzīvotas.

Andra: Tāda tā dzīve ir. (Pievēršas notikumiem parkā.) Paskaties, šitais putnu kabacis izpeldējies laimīgs skrien pa neaizmirstulēm…

Anete: Nu ko, beidzam?