literatūra
— Miega jaucēji
12/08/2021
Ir ļoti, ļoti grūti atkal aizmigt, ja vairākkārt esi dzirdējis: “Vietā!”
– Mīļā, tu guli?
Tas ir baisākais jautājums, ko izdzirdēt, kad esi aizmidzis, sevišķi cilvēkam, kas miegu uzskata par skaistāko dzīves daļu, bet bezmiegu – par lamatām, no kurām nav iespējams izkļūt.
Lielākoties tu nezini, kā rīkoties, kā atbildēt uz jautājumu, kas tevi izrāvis no miega. Es visbiežāk izvēlos klusēt un tēlot, ka guļu. Bet tas ir ļoti grūti.
– Mīļā, tu guli?
– …
– Es taču tevi nepamodināju? Mīļā, tu patiešām esi aizmigusi?
– …
– Vai tu varētu palīdzēt man tikt galā ar vājprātu?
– …
– Tu taču neesi uz mani dusmīga? Es tevi ļoti mīlu.
– Lūdzu, guli. Es tevi apķeršu.
– Es negribēju tevi pamodināt. Es taču tevi nepamodināju?
– …
– Tu taču zini, ka es negribēju tevi pamodināt? Tu jau gulēji?
– …
– Tad jau labi, ka es tevi nepamodināju?
– …
– Tev tikai jāzina, ka es tevi mīlu.
Vienreiz atkal tā.
– Mīļā, vai tu dzirdēji, cik es šoreiz biju klusa?
– …
– Tu esi aizmigusi?
– …
– Tu guli? Nu redzi, es tevi nemaz nepamodināju. – Un cilvēks saldi nopūšas un sāk krākt.
Bet, gadās, kāda kustība tevi nodod. Tas var būt jebkas – elpošanas ritms, deguna pakasīšana, pagriešanās no viena sāna uz otru.
– Tu pamodies?
– …
– Ne jau no manis? Es taču biju klusa. Pagaidi. Es tev tūlīt palīdzēšu aizmigt.
Cilvēks pieceļas no gultas un kaut kur aiziet. No blakus istabas atskan maigi vilinoši balss toņi, noprotu, ka tiek ķerts kaķis.
– Reku, tev palīdzēs gulēt. – Un tu jūti, kā kaķis tiek pabāzts zem segas.
– Neuztraucies, es viņu tūlīt iemurrināšu.
Es neuztraucos, un kaķis drīz patiešām sāk murrāt. Kaķa cilvēks-stiepējs-iemurrinātājs iemieg, un tu pati arī gandrīz iemiedz, bet tad kaķim apnīk būt iemurrinātam un viņš grib tikt ārā no istabas, un tev – it kā ar kaķa murrāšanu iemidzinātajam suņu cilvēkam – nākas kaķi izlaist, palikt neaizmigušai un atkal par kaut ko domāt: par neizdarītajiem darbiem, nesatiktajiem cilvēkiem, neiegūtajām atzinībām vai nenomaksātajiem nodokļiem.
Gadās arī tā, ka cilvēks atnāk no tikšanās ar draugu.
– Tu guli? Man vienalga! Apnicis! Reāli piegriezies! Vai tu tiešām guli?
– …
– Gulēt, gulēt, gulēt, cik var gulēt? Tu neko negribi zināt. Tevi nekas neinteresē. Tu noguli visu.
– …
– Starp citu, tev nav bail, ka guļot pazaudē laiku?
– …
– Bet es, lūk, tikko satiku cilvēku, kas par tevi zina sešpadsmit patiesības. Bet tev jau arī tas neinteresēs!
– Kādas? Lūdzu, pasaki kaut vienu?
– Ai, es aizmirsu. – Un cilvēks jau ir iemidzis ar visām uzzinātajām patiesībām. Un saldi krāc… Bet tu domā, jo vairs nespēj gulēt.
Vēl miegu ļoti traucē, ja kāds mēģina dresēt suni un iemācīt viņam, ka gulta nav suņa vieta. Ir ļoti, ļoti grūti atkal aizmigt, ja vairākkārt esi dzirdējis: “Vietā!” Tad tu gaidi, ka suns tiešām ātri apgūs mācību un atskanēs: “Labs suns! Labs suns!” – kā arī ceri, ka cilvēks tevi nemodinās, lai nodemonstrētu, cik gudrs šis suns un cik iedarbīga ir Lorenca1 skola. Kad gudrais suns ir iekārtojies uz spilvena un Lorenca skolas pasniedzēja saldi krāc, tu atkal sāc lauzīt galvu par jaunām un efektīvākām miega aizsargāšanas taktikām.
– Tu mani mīli?
Arī tas ir baiss jautājums, ar ko izraut no miega. Es vienmēr saku, ka jā.
– Tu tiešām mani mīli?
– Jā.
– Zini, neizklausās baigi pārliecinoši.
– Bet es taču teicu, ka jā.
– Ak tā. Tā jau domāju. Neko citu jau nevarēju sagaidīt.
– Bet es saku – jā! Mīlu.
– Es tā nevaru dzīvot. Es pakāršu kaķi!
– Kāpēc?
– Lai viņš nevienam nepaliek, kad manis vairs nebūs. Negribu, lai kaķim jādzīvo ar cilvēkiem, kas mani nemīl! – Un cilvēks pagriežas uz sāniem, nopūšas, nedaudz mēģina paraudāt, bet ir pārāk noguris un saldi aizmieg. Bet tu paliec viena un domā, cik ļoti nepatīkami būtu pamosties no rīta un, ejot pēc kafijas, ieraudzīt pie sijas karājamies kaķi.
Dažreiz jāizrāda patiesa ieinteresētība stāstā, lai gan pastāv ļoti liels risks, ka beigas netiks dzirdētas, jo stāstītājs aizmigs.
– Es tev gribu ko izstāstīt.
– Mh?
– Tu zini, kā mana vecmamma sauca tās šķērītes, ar kurām tu šodien nagus griezi?
– Mh?
– Par nelaimes šķērītēm.
– …
– Neuztraucies, tas jau neko nenozīmē. – Un aizmieg.
No šīs situācijas (kad esi pamodināta) sveikā tikt cauri nav iespējams. Pat ja izmēģināts viss iespējamais – esi atbildējusi uz uzdotajiem jautājumiem, esi interesējusies, kas ar cilvēku noticis šajā vēlajā vakara, nakts vai rīta stundā, un tēlojusi, ka esi aizmigusi. Vienmēr kaut kas pārsteigs tevi nesagatavotu.
– Tu mani vispār uztver par dzīvu cilvēku?
***
– Tu zini, kas man galvā skan?
***
– Es neesmu par resnu priekš tevis?
– …
– Ai, viss, es sapratu. Tā jau biju domājusi.
– …
– Paldies tev par visu!
Tā ir milzīga vientulības sajūta, kas tevi piemeklē pēc pamodināšanas un ilgst līdz pat aizmigšanai. Cilvēks ir aizmidzis, saldi krāc, bet tu jūties vientuļa un domā.
– Tu guli?
– Jā.
– Mīļā?
– Es guļu.
– Tu tiešām esi aizmigusi?
– Jā.
– Piedod. Bet es taču tevi nepamodināju?
– Nē, viss labi, guli.
– Tu taču zini, ka es nekādā gadījumā negribu tevi pamodināt? Es zinu, cik svarīgs tev miegs.
– Jā, zinu.
– Tad tu vienkārši varēji pateikt – paldies, mīļā!
- Konrāds Lorencs – grāmatu Cilvēks atklāj suni un Viņš runāja ar zvēriem… autors, viens no mūsdienu etoloģijas dibinātājiem, Nobela prēmijas fizioloģijā un medicīnā ieguvējs. (atpakaļ uz rakstu)