— Kultūra kā atmiņa un katastrofa

Aleksandrs Etkinds ir vēsturnieks un kultūras pētnieks, šobrīd profesors Eiropas Universitātes institūtā, bet pasniedzis arī Kembridžā, Sanktpēterburgā, Ņujorkā un citviet. Viņa plašo atpazīstamību sekmējusi Stenforda Universitātes apgādā izdotā grāmata Savītās sēras (Warped Mourning, 2013), kas pievēršas padomju režīma traumu izpausmēm krievu literatūrā, kino, mākslā un historiogrāfijā. Šogad iznāks Etkinda jaunākais pētījums Dabas ļaunums. Dabas resursu kultūras vēsture (Nature’s Evil. A Cultural History of Natural Resources), bet 24. augustā ar lekciju Kāpēc esam tik melanholiski? viņš uzstāsies Punctum festivālā. 

Ilze Jansone

 

Jūs apzīmē kā atmiņas pētnieku. Ko nozīmē tādam būt, un kas ir atmiņas studijas? 

Atmiņa, protams, ir plašs jēdziens, tai ir psiholoģiskā nozīme, kultūras nozīme un arī ikdienas nozīme – piemēram, es kaut ko neatceros. Es to atceros. Piemēram, es atceros savu sapni, un es atceros, kā tieši un kur to sapņoju. Taču es atmiņu saprotu kā kultūras studiju apakšdisciplīnu, kā vienu no tās laukiem. Atmiņa ir kultūras daļa, īstenībā ļoti svarīgs tās mehānisms. Mēs nezinām savu nākotni, knapi saprotam savu tagadni, taču atceramies savu pagātni. Mēs plānojam darbības vienīgi uz atmiņas bāzes. Sakot “mēs”, es domāju jūs, sevi un sabiedrību kopumā. Tas ir diezgan universāli. Taču atmiņas studijas ir arī ļoti politiska disciplīna, jo atsevišķās kultūrās – un katra kultūra ir īpaša – daudzas pieredzes ir apspiestas, aizmirstas. Vai nu ar nolūku, vai arī tā vienkārši ir noticis. Mums tās ir jāatkopj un jāatceras. Atcerēties (remembering) ir brīnišķīgs vārds, jo tam ir sakne “loceklis” (member) – tas nozīmē atkal padarīt kaut ko par sava ķermeņa daļu, par ķermeņa locekli. Šajā nozīmē atmiņas studijas ir ļoti politiskas, jo pastāv pretestības spēki, kas nevēlas atcerēties, un šie spēki nāk no iekšpuses un ārienes un savstarpēji cīnās. Tas ir politisks process, tāpēc atmiņas studijas ir kultūras disciplīna ar ļoti spēcīgu politisku nozīmi. 

 

No psihoterapeitiem esmu dzirdējusi norādi, ka ikviena atmiņa ir interpretācija. Vai jūs tam piekristu?

Es piekrītu, ka ikviena atmiņa ir interpretācija, un tas savukārt nenozīmē, ka tajā nav kailas patiesības vai klaju melu. Atmiņa ir saknes, un interpretējot es uzzinu, ko tās nozīmēja man. Tas nenozīmē, ka interpretācija ir subjekts. Interpretācija ir arī patiess apgalvojums. Tā ir subjekts tam, kas ir pareizi no validitātes viedokļa vai skatījums, no kāda varam debatēt par savām atmiņām, balstoties pasaules uzskata racionālajos līdzekļos. 

 

Lasot jūsu grāmatu, pieķēru sevi atceramies dažādus latviešu naratīvus no padomju un postpadomju laika. Secināju, ka lielā mērā joprojām nodarbojamies ar traumu, nevis ar sērošanu, kā jūs to aprakstāt, lai arī tieši mākslas darbos – filmās un daiļliteratūrā – šī sērošana šad tad parādās. Kā jūs teiktu – vai šī situācija Krievijā un citās postpadomju zemēs ir atšķirīga? 

Manuprāt, ir ļoti, ļoti daudz līdzību, tāpēc ka tā ir milzīga daudzu desmitgažu kopīga pieredze, lielākoties vardarbīga, dramatiska un traumatiska pieredze, kura ir arī atšķirīga. Domāju, kaut kādā mērā tā ir kopīga, un cilvēki par kopīgo runā daudz biežāk nekā par atšķirīgo. Tāpēc es labāk fokusētos uz atšķirībām. Krievi – politiski runājot, es nerunāju par demogrāfiju, bet par politiku – to nodarīja paši sev. 20. gadsimta trīsdesmito, četrdesmito un piecdesmito gadu teroru vadīja krievi. Pret sevi, pret krieviem un pret visiem citiem Padomju Savienības cilvēkiem. Visi šie cilvēki arī sadarbojās ar teroru. Te arī parādās jautājums par sadarbības radīšanu. Šajā nekavējoties atpazīstam līdzību ar vissāpīgākajām diskusijām par holokaustu Polijā, arī Latvijā un Ukrainā, un arī citur Austrumeiropā, un, starp citu, arī Rietumeiropā. Sadarbība un atmiņas par to, vai šo atmiņu uzlūkošana arī ir milzīga problēmas daļa. Būdams iesaistīts šajās debatēs, uzskatu, ka ir svarīgi atzīt, ka holokaustu iniciēja vācieši, tie bija holokausta galvenie aģenti un autori, kurpretī visi citi to atbalstīja. Reizēm pat ebreji tika notverti un piekukuļoti vai piespiesti, vai pārliecināti sadarboties. Domāju, to pašu var teikt arī par Padomju Savienību. Krievi bija autori, un visi citi sadarbojās. Vēl aizvien ir iespaidīgas līdzības ar to, kur esam šobrīd. Šajā procesā, protams, ir konflikts starp īstenotājiem un tiem, kuri sadarbojās. Tiek apspriesta relatīvā sadarbība un, protams, tuvojoties vēlēšanām, atmiņām mainās svars. Pamatā vairāk tiek runāts par atmiņām vai iepriekšējo darbību nekā par jebko citu. Neesmu drošs, ka atbildēju tieši, taču es domātu šajā virzienā. 

 

Ja pareizi sapratu no jūsu grāmatas – lūdzu, labojiet, ja kļūdos – sērošanas process vairāk piedien mazbērniem, trešajai paaudzei pēc katastrofas? 

Lielā mērā, taču, protams, ne ekskluzīvi. Upuriem, kuri tika nogalināti, šādas iespējas nav. Taču tas ir aicinājums tiem, kuri katastrofā izdzīvoja. Kas ir šie izdzīvotāji? Viņi varētu būt pārdzīvojuši  spīdzināšanu, ieslodzījumu un tad tikuši brīvībā. Tad varētu runāt par briesmīgām traumām, ja viņi bija pakļauti tiešai vardarbībai. Trauma, protams, ir ļoti specifisks jēdziens. To skaidroju arī daļā no grāmatas, jo traumu mēdz asociēt ar jebko nepatīkamu. Taču šo jēdzienu tā nevajadzētu lietot – trauma ir ļoti specifisks apzīmējums. Citādi lietots, tas zaudē nozīmi un tiek izmantots dažādām atrunām un attaisnojumiem. Taču šie cilvēki cieta visos iespējamajos veidos un tie, kuri izdzīvoja, kuri atcerējās savas ciešanas, kuri zaudēja ko patiešām dārgu, vīrus, bērnus, māsas un brāļus, kolēģus – vai viņi teica, ka šī zaudējuma dēļ ir pieredzējuši traumu? Nedomāju vis. Taču tā bija trauma, ne tik pamanāma, taču daudziem palika uz visu mūžu, un daudzos gadījumos tā bija trauma. Taču, manuprāt, lai aprakstītu šo psiholoģisko un kultūras problēmu, sērošanas valoda ir daudz labāka nekā traumas valoda. Tātad tā varēja būt tā pati paaudze. Cilvēki, kuri piederēja tai pašai situācijai kā tie, kuri pazuda, tie, kas izdzīvoja un pārdzīvoja savus laulātos vai vecvecākus, piemēram, viņi varēja piederēt iepriekšējai paaudzei vai otrai paaudzei pēc katastrofas, vai trešajai un ceturtajai. Franču revolūcijas upurus cilvēki atcerējās ļoti ilgi un turpināja par viņiem runāt, rakstīja par viņiem romānus un uzņēma filmas. Protams, līdzīgi notiks caur paaudzēm arī atbildot šai katastrofai. 

 

Vai mēs joprojām dzīvojam postkatastrofas kultūrā? 

Es runāšu no krievu skatpunkta uz notikumiem. Jā, un, manuprāt, ir noteikta veida ļauns cikliskums, kas ir daļa no šī katastrofiskā stāvokļa, kurš tiecas atkārtoties un atgriezties. Tas notiek atšķirīgās politiskās un kultūras formās. Hēgelis teica, ka tas, kas pirmoreiz ir traģēdija, atgriežas kā farss, Markss to citēja un kļuva slavens. Šī konkrētā formula vienkāršo lietas, tā var būt pirmā, otrā un trešā traģēdija. Un tad farss, nulles traģēdija. Mēs īsti nezinām šīs cirkulārās atgriešanās likumus un mehāniku. Tā patiešām nav mūžīgā atgriešanās – es esmu vēsturnieks optimists. Manuprāt, pasaule mainās, bet tas notiek lēni, daudz par lēnu, lai varētu ietekmēt indivīda dzīves ciklu. Protams, nav pareizi jaukt manis paša nepacietību ar vēsturisko pesimismu. Labāk teikt – jā, es esmu nepacietīgs, man nepatīk garas rindas. Manā grāmatā ir daudz ar nolūku savāktu piemēru par tādiem cilvēkiem kā Vladimirs Visockis vai Andrejs Siņavskis. Viņi tik ļoti apsēsti atmiņām par padomju pagātni, ka paši sevi noveda līdz apcietināšanas robežai. Siņavskis tika ieslodzīts, bet Visockis balansēja uz robežas un izdzīvoja bez cietuma pieredzes, bet tagad es pievienotu dažus ievērojamus tās pašas dinamikas piemērus, kur cilvēki veica pilnu šo apli, apzinātu un artikulētu nolūku vadīti. Taču dziļi šajā dinamikā ir arī kas tāds, ko es nesaprotu, piemēram, gadījums ar vēsturnieku Juriju Dmitrijevu, kurš izraka padomju režīma masu slepkavību upuru atliekas gan Karēlijā, gan Baltās–Baltijas jūras kanāla [apkaimē], un pēc rakšanas – gan fiziskas rakšanas ar lāpstu, gan digitālas rakšanās arhīvos – viņš publicēja brīnišķīgu pētījumu, vairākas atmiņu grāmatas, pilnas ar tūkstošiem upuru vārdiem, dzimšanas un miršanas datumiem. Viņu ieslodzīja. Šobrīd viņš atrodas cietumā neticamu un mākslīgu ieganstu dēļ. Un Aleksejs Navaļnijs, kura stāsts droši vien ir labāk zināms un īstenībā ievērojami atšķiras no mediju veidotā stāsta. Taču es uzskatu, ka tajos parādās līdzīga postkatastrofiskās atgriešanās dinamika. Ir aizraujoši uz to lūkoties no individuālas perspektīvas, bet tas vairāk ir analītisks darbs, līdzīgs šifrēšanai, mēģinot atrast apslēptos motīvus cilvēkiem, kurus zini vien no tekstiem vai kultūras produktiem. Šaubīga padarīšana, taču svarīga. Cenšos šādus gadījumus vispārināt un saskatīt tajos plašāka kultūras kursa manifestācijas vai simptomus, un tagad, protams, es runāju par putinismu, kas daļēji mūs atgriež pie staļinisma, taču pilnīgi citādi. Tās ir atšķirīgas kultūras formas, atšķirīga ekonomika, pilnīgi cita politiskā nozīme, tomēr nevaram noliegt, ka tā ir atgriešanās. Un tā nav spirāle, kas noved mūs pie kaut kāda progresa vai palaiž mūs kosmosā. Tā nav spirāle. Īstenībā tas ir apburtais loks. Tā man šķiet.     

 

Kā jums šķiet, kā situācija Krievijā ir mainījusies? Un vai tā ir mainījusies? 

Jā, tā ir ļoti mainījusies. Manuprāt, ir nepareizi uzskatīt putinismu vienkārši par staļinisma reinkarnāciju vai domāt, ka Putins ir tikai cits vārds Staļinam. Sabiedrība, ekonomikas sistēma ir formulēta pilnīgi atšķirīgi. Ir milzīgas atšķirības krievu dzīves standartā, ja salīdzinām ar trīsdesmitajiem vai piecdesmitajiem gadiem – cilvēki būtībā dzīvo, labāku dzīvi, un viņi to novērtē. Domāju, ka daudz svarīgāks aspekts, lai izprastu šo sabiedrību, ir korupcijas jautājums. Tas ir tieši Alekseja Navaļnija gadījums, kā raksturlielums šai konkrētajai sabiedrībai. Nav tā, ka padomju sabiedrībā trīsdesmitajos vai vēlāk nebija korupcijas, šur tur bija pa korumpētam ierēdnim. Taču tie bija izņēmumi. Dažreiz viņus sodīja, citreiz ne. Cilvēki baidās no ASSETS, šī veida skepticisms pārsniedza instinktus neatkarīgi no tā, vai domājam par Brežņeva, Hruščova vai pat Staļina laika ierēdņiem – daži bija savā nozīmē labi un varēja atļauties vairāk. Taču padomju režīma spilgta iezīme bija, ka parastie cilvēki tika aplaupīti un nevis priekšnieku dēļ, bet gan anonīmas valsts dēļ, un tagad ir pavisam citādi. Protams, mēs zinām faktus, zinām apgalvojumus, zinām noliegumu. Un ir skaidrs, ka Aleksejs Navaļnijs un viņa cilvēki ir stabila kultūras produkta plūsma, ko viņš radīja pēdējo desmit gadu laikā. Manuprāt, korupcija ir ļoti, ļoti svarīga atšķirība starp putinismu un staļinismu, kas visu pavērš pavisam citā virzienā, lai arī pastāv zināmas līdzības, piemēram, ārpolitikā. Mūsdienās tas ir biedējoši. Ja pirms pāris gadiem es būtu sniedzis līdzīgas intervijas – un es to darīju –, es piebilstu, ka arī politiskās vardarbības līmenis ir nesalīdzināmi zemāks, salīdzinot ar trīsdesmitajiem vai piecdesmitajiem gadiem. Taču mūsdienās mēs redzam biedējošas pazīmes politiskās vardarbības straujam un intensīvam paātrinājumam. Vēsture mums māca – ja reiz tas ir sācies, to ir ļoti grūti apturēt. Politiskā vardarbība aprīs ikvienu, ieskaitot tās autorus. 

 

Diezgan skumja bilde. Man šķiet, pēdējā laikā Austrumeiropā – nu, piemēram, Polijā, bet arī Latvijā – sabiedrība ir strauji radikalizējusies. Vai šai iezīmei varētu būt kas kopīgs ar dzīvi postkatastrofas sabiedrībā? Kā jums šķiet?

Šai jomā neesmu eksperts, tāpēc nevaru attiecināt sistēmu, kuru esmu izveidojis, lai saprastu Krieviju, uz šīm valstīm. Būtu pilnīgi nepareizi to piemērot Polijai vai Latvijai. Taču ir divas būtiskas līdzības un arī atšķirības. Ja runājam par Poliju, protams, tajā ir ļoti svarīga sēru un līdzjūtības dinamika, kuru ir svarīgi paturēt prātā, mēģinot izprast poļu pavērsienu pa labi, kas no daudziem skatpunktiem ir ļoti skumji. Man šķiet, ja nebūtu Smoļenskas aviokatastrofas – tas ir kā iztēloties alternatīvo vēsturi. Iespējams, var hipotētiski prātot, ka Polija nebūtu piedzīvojusi šo pavērsienu pa labi. Tas nebija svarīgi vēlēšanu politikā vai demokrātisku lēmumu pieņemšanā. Tas bija ļoti būtisks faktors, runājot par sērām – un es te nedomāju pieņēmumus vai sazvērestības teorijas, vai patiesības par katastrofas cēloņiem –, vienkārši uzsveru faktu, ka katastrofa notika sēru dinamikā un ka tā izraisīja sēru dinamiku, kas, manuprāt, nebija bijis politisks faktors Polijā. Fakts, kas mūs pietuvina manai sākotnējai interesei, ir, ka tieši šī katastrofa ar gandrīz simt upuriem notika iepriekšējas masu slepkavības vietā. Šie cilvēki devās sērot un mira konkrētā vietā. Šim notikumam piemīt milzīgs politisks un kultūras simbolisms, un tas atbalsojās, bija ļoti, ļoti daudz reakciju, kas riņķoja gan politiskajā, gan arī citos līmeņos. Kopā ar kolēģiem Kembridžā uzrakstījām grāmatu Atceroties Katiņu (Remembering Katyn). Tajā mēs centāmies analizēt poļu atmiņu cirkularitāti. Tā bija grāmata par reakcijām uz Katiņas notikumiem piecās Austrumeiropas valstīs, tostarp Polijā un Krievijā. Pirms gandrīz desmit gadiem centāmies skaidrot šo cirkulāro atbalsu mehānismu – kā tās tulkojamas no mirušo ķermeņiem līdz politiskiem lēmumiem, līdz demokrātiskai politikai un kultūrai. 

 

Vai jūs atradāt atbildes? 

Atbildes. Mēs runājam par kultūras studijām, un mums ir atbildes, taču tās ir tēli, metaforas, veidi, kā aprakstīt notikumus, veidi, kā dēvēt vai pārdēvēt lietas. Diemžēl mūsu atbildes nedod iespēju uzbūvēt labāku mašīnu. Bet mēs nevaram tēlot katastrofu speciālistus un sniegt atbildes. 

 

Kā jūs raksturotu kultūras un politikas mijiedarbību? 

Sarežģīta – laikam labākais vārds, kā to raksturot. Jo ir citi faktori, par kuriem interesējos aizvien vairāk, piemēram, ekonomika, klimats, vīrusi, dabas resursi. Mana jaunākā grāmata ir par dabas resursu kultūras vēsturi. Es virzos prom no atmiņas pētījumiem un sliecos uz iekļaujošāku un materiālāku kultūras izpratni. Taču ar politiskajiem procesiem tiek reaģēts uz šīm sarežģītajām mijiedarbībām starp ārkārtīgi atšķirīgiem faktoriem, un vēl sarežģītāku šo procesu padara faktori, kuri līdz šim nemaz nav apsvērti šajā kontekstā. Piemēram, klimata dinamika – piepeši cilvēki, un pat politiķi negribīgi aptver, ka viņiem ar to jārēķinās. Klimatu nevar apkrāpt vai pārliecināt, risinot klimata problēmas, nevar izmantot ierastās retorikas metodes vai PR aģentūras. Vēl viens piemērs, protams, ir pandēmija. Cilvēki ir atkarīgi cits no cita, un atkarīgi no pašu veselā saprāta. Kultūra šo dinamiku uztver, un kādreiz tā bija produktīvāka. Savulaik tādi kultūras produkti kā utopijas vai intelektuālas sistēmas politiskajos procesos bija ļoti nozīmīgi. Taču šobrīd kultūra uz šiem procesiem reaģē kopā ar politiku. 

 

Paldies, vēlāk vēl atgriezīsimies pie jautājuma par klimatu. Personīgi vienmēr esmu uzskatījusi, ka literatūra ir milzīgs sabiedrības uzskatu spogulis. Kā jūs uzskatāt – kāpēc mākslas darbi, piemēram, literatūra, filmas, grāmatas, gleznas ir svarīgi? Ko tie var pārstāvēt? 

Tie pārstāv konkrētu indivīdu iekšējo pasauli, tādu indivīdu, kuri ir spējīgi paust savas emocijas. Vienam labāk padodas pārvaldīt ieroci, citam pildspalvu, citam otu vai mūziku. Pilnīgi noteikti cilvēkiem ir nepieciešamība izprast pašu individuālos likumus, izmantojot kultūras tēlu, kuru rada citi, jo nekā cita jau mums nav. Mums ir pašu pieredze, kas pēc būtības ir ļoti ierobežota, un mums ir citu pieredze, kas ir artikulēta vairākās konkrētās formās – romānos, dzejā, mūzikā, filmās, operā. Tā mēs saprotam savu pasauli, savas attiecības, savu iekšējo cīņu – izmantojot šos kultūras modeļus, lai varētu izdarīt savu izvēli. Es pieņemu, ka vēsturiski ir bijuši periodi, kad savu pašreizējo situāciju cilvēki izprata, atsaucoties uz antīko autoru citātiem un apmainoties ar tiem. Augstākajam sabiedrības slānim bija klasiskā izglītība, un viņi spēja saprast savu pasauli, atsaucoties uz Homēru vai grieķu filozofiem. Viņiem vienkārši nebija citu kultūras līdzekļu kā šie antīkie teksti. Krievu inteliģence centās izprast 19. gadsimta beigu notikumus, jaunus notikumus – aplenkumu, politisko terorismu, moderno staļinismu –, izmantojot Puškinu un Ļermontovu. Tās visas ir kultūras metaforas, kas padara vienu lietu līdzīgu citai, lai izprastu pirmo. Dažreiz tas nostrādā, bet citreiz ne. Mūždien izskan vilšanās, kad cilvēki apgalvo – klasiskajai literatūrai nav sakara ar mūsu realitāti, tvaika dzinējiem un tamlīdzīgi. Mums savi bērni ir tehniski jātrenē, lai viņi labāk izprastu savu pasauli. Šādas sarunas savā laikā izskanēja arī krievu inteliģences vidū. Bet šādi tas strādā. 

 

Kāds būtu šis tehniskais treniņš?

21. gadsimtā mēs pieredzam jaunas pārmaiņas, saprotot, ka vecais veids, kā esam izpratuši lietu kārtību, – Orvels, piedzīvojumu filmas, psihoanalīze – īsti netiek galā ar pandēmiju vai klimata pārmaiņām, vai zaļo enerģiju, ar visām šīm milzīgajām pārmaiņām, kas mūs sagaida, ar cilvēces masu, nabadzību un jauno nevienlīdzību, kuru neviens netika paredzējis, bet kas tika noliegta. Mums ir jāizvēlas, kā ar to cīnīties, arī ar autoritatīvajiem režīmiem, kas nebija paredzami, stiprām un vājām demokrātijām. Šajā jaunajā realitātē ir nepieciešama jauna valoda. Kāda būs šī jaunā valoda? Es nezinu. Mēs nezinām nākotni. 

 

Pirms dažām nedēļām lasīju kādas latviešu publicistes eseju, kurā viņa minēja, ka jauno paaudzi garīgās veselības traucējumi piemeklē arī tāpēc, ka mēs, vecākā un vidējā paaudze, esam padarījuši planētu par miskasti, kas būs jāsavāc viņiem, jo mēs paši jau tad būsim miruši. Varbūt ir iespējams produktīvi sērot par klimatu? 

Jā, literatūrā ir jauns vilnis, kuru dēvē par ekoloģiskajām sērām. Tas gan nav nekas pilnīgi jauns – tas ir saistīts ar pagātnes situācijām un tehnoloģisko attīstību, kad hidroelektrisko staciju būve appludināja ciemus. Padomju literatūrā ir daudz skaistu piemēru, kas apraksta sērošanu – kur zemnieki, vienkāršie cilvēki zaudēja savas mājas, piekāpjoties spēkiem, kurus tā arī neizprata. Kaut kas līdzīgs šobrīd daudz lielākā mērogā notiek ar mums – mēs nezinām, kas pēc pāris desmitiem gadu notiks ar Rīgu un tās nestabilo smilšu pamatu. Mēs, protams, par to nesērojam – tas var izraisīt trauksmi, pat paniku, mierīgi varu iztēloties, ka nopietni garīgās veselības traucējumi ir saistīti ar šādām spekulācijām vai pareģojumiem. Šobrīd ir panikas mirklis, un es piekrītu, tā ir kultūras vai ideoloģiska, vai ekoloģiska panika. Sēru brīdis pienāks vēlāk. 

 

Un visdrīzāk patiešām attieksies uz jauno paaudzi. 

Katrs ir redzējis vienu vai dažas apokaliptiskās filmas. Pamatā tās rāda sabiedrību pēc milzīgas politiskas un nacionālas, tātad kultūras katastrofas. Tad cilvēki patiešām sēro. Viņi redz vecās civilizācijas paliekas, vienalga, vai izprot vai ne. Viņi uz šīm paliekām raugās līdzīgi kā mēs uz Ēģiptes piramīdām – tāpat kā dažās šajās filmās, ar tādu kā līdzjūtību. Varam tās dēvēt par postapokalipses sajūtām, par brīdinājumu, ka ir daudz citu versiju, kā izprast nākotnes realitātes. 

 

Klimata jautājumiem jūs pievēršaties arī savā jaunākajā grāmatā? 

Jā, tā jau ir publicēta krieviski, un pēc pāris nedēļām būs pieejams arī angļu tulkojums. Grāmatu sauc Dabas ļaunums. Dabas resursu kultūras vēsture (Nature’s Evil. A Cultural History of Natural Resources). Pa vienam vien tajā tiek pārlūkoti dabas resursi, sākot ar augiem un kažokādām un beidzot ar enerģiju, oglēm, naftu, un līdz ar to pievēršas klimatam. Centos likt šiem dabas resursiem runāt, it kā viņi būtu paši savas vēstures autori. Es iedziļinos vēsturē, taču vedu lasītāju atpakaļ uz mūsdienām, uz klimata pārmaiņām. Tā ir par dabas un kultūras mijiedarbību, par to, kā kultūra pielāgo dabas resursus, novieto tos kādā vietā un piešķir tiem kultūras formas, radot pārpilnību, jo ir atrasts cits dabas resurss. Manuprāt, tā ir svarīga un maz pētīta joma starp kultūru, ekonomiku, ekoloģiju un, protams, vēsturi.