literatūra

— Tumsa un partneri

Sigits Paruļskis

19/08/2021

Vecis iedeva to stieni viņam, smaidīja, uzsita uz pleca, tad papliķēja pa vaigu. It kā būtu pazīstams, it kā viņi jau agrāk ne reizi vien būtu tikušies.

 

Sigits Paruļskis (1965) – prozaists, dzejnieks, dramaturgs, esejists, kritiķis – ir viens no citvalodās visvairāk tulkotajiem lietuviešu autoriem. Latviešu lasītājiem līdz šim bijis lasāms viņa romāns Trīs sekundes debesu (2004, AGB). Tagad Jāņa Rozes apgāds izdod ar Baltijas asamblejas balvu (2016) prēmēto Paruļska romānu Tumsa un partneri (2012), no kura ņemts arī šeit publicētais fragments. Ir bendes, ir upuri, un ir liecinieki. Vēstot par Otrā pasaules kara gadu notikumiem Lietuvā, šis romāns pievēršas liecinieka lomai un pārdomām par vērotāja līdzvainīgumu.

Tulkotāja

 

Kristīšana

 

Viņš sēž virtuvē, aust gaisma, Judita guļ. Viņu pēkšņi piemeklē savāda déjà vu sajūta: viss šis jau ir bijis. Viss atgādina kāda cita uzņemtas fotogrāfijas, it kā šo visu kāds būtu vērojis no malas. Vincents zina, ka tie ir paša apziņas izstrādāti joki, taču vienlaikus mazliet tīksminās par šiem māņiem – it kā kāds cits būtu atbildīgs par visu, kas tagad notiek ar viņu un pārējiem.

Judita guļ, viņš sēž virtuvē un skatās pa logu. Pamazām aust. Vasaras naktis ir īsas. Viņš nespēj aizmigt. Brīžiem te šur, te tur atskan pa kādam šāvienam. Notiek kas tāds, ko vēl pirms dažām dienām neviens nevarēja iztēloties. Jau ir pagājušas vairākas kara dienas, viņš šonakt piepeši saprata. Pat elpa aizcirtās. Tagad notiekošais pilnībā mainīs likteņus. Varbūt ne visiem, bet daudziem noteikti. Viss būs citādi nekā agrāk. Nav skaidrs, labāk vai sliktāk, bet cilvēki, kas dzīvo šajā pilsētā, šajā valstī, visas Eiropas, bet varbūt pat visas pasaules cilvēki vairs nekad neatgriezīsies mājās tādi paši, kādi no tām izgāja. Cik būs tādu, kas vispār vairs neatgriezīsies. Tādas domas reibina, satricina, rada bailes un vienlaikus met izaicinājumu, raisa ziņkāri. Melno uzbudinājumu, baisu kā murgs, no kura nekādi nevari pamosties.

Viņš sēž un skatās pa logu.

 

Kad tovakar sāka mīlēties, kad iegāja viņā, Vincentam šķita, ka sadzird savādu skaņu, tādu kā krakšķi, un no tās skaņas viņš drusku apjuka. It kā krakšķētu locītava, taču tā nebija gluži skaņa… Viņš to drīzāk sajuta, nevis sadzirdēja.

– Vai tu dzirdēji? – viņš jautāja Juditai.

– Ko? – viņa atvaicāja.

Skaidrs, ka viņa neko nebija dzirdējusi, jo krakšķējis bija tikai viņam galvā.

Pirmo reizi pārtrauca, tikko sācis mīlēties. Nelāga sajūta. Viņam nekad agrāk tā nebija gadījies. Divdesmit sešu gadu vecumā par agru domāt par tādām lietām. Taču sākt un nepabeigt katrā ziņā ir nepatīkami. Tas saistīts ar visaptverošo harmonijas principu. Kā kompozīcijā – ja nav pabeigta, jūti nepilnību, nepietiekamību, neapmierinātību. Mīlēties un negūt apmierinājumu ir nepareizi. Viņš pastiepās līdz krēslam blakus gultai, paņēma cigarešu paciņu, aizsmēķēja.

Judita pārslīdināja savus garos pirkstus viņam pār ribām.

– Mēs vēl nepabeidzām, bet tu jau smēķē.

– Jā, – viņš nomurmināja. – Es tikai… – un noklusa.

– Man arī ir bail, – viņa nočukstēja.

– Nebaidies, – viņš teica. – Kamēr es esmu kopā ar tevi, nekas ļauns tev nenotiks.

– Nebaidies, – viņa atkārtoja, raudzīdamās griestos.

– Jā, nebaidies, tas ir kas cits, – vēlreiz teica viņš. – Droši vien noguru. Noskrējos šodien. Tūlīt mēs visu labosim.

Judita atbalstījās uz rokas, paskatījās uz viņu.

Viņam patika skatīties uz viņu.

Viņam patika, kad viņa skatījās uz viņu.

– Tas tiešām ir kas cits.

– Es tikai noguru. Nopietni.

– Muļķītis, – viņa teica. Kad viņa saka “muļķītis”, viņu pārņem labsajūta, kā no glāstiem. Judita saka, viņam esot trūcis mātes uzmanības. Tāpēc viņš tāds esot – joprojām nenobriedis, izklaidīgs, egoistisks.

Brīdi viņš gulēja un smēķēja, lēni pūzdams dūmus augšup.

– Aleksandrs ir pazudis, – atkal ierunājās Judita.

– Pazudis? Nopietni?

– Teica, ka iet rakt ierakumus.

– Kā tu to domā? Rakt kādus ierakumus?

– Izbeidz atkārtot manus vārdus.

– Izbeigšu. – Viņš pagriezās pret viņu. – Aleksandrs un karš izklausās absurdi.

– Kaimiņš, kurš karojis Lielajā karā, centās pārliecināt, ka obligāti jārok ierakumi, kuros vajadzības gadījumā varēs paslēpties.

– Izraka?

– Nezinu. Redzēju bedri, bet tajā varētu paslēpties varbūt vienīgi bērns. Aleksandrs vēl taisījās iegriezties telegrāfa aģentūrā… Un kopš tā laika neesmu viņu redzējusi.

Vincents nezināja, ko sacīt. Viņa sirds gavilēja. Viņa sirds drebēja un gavilēja. Viņa sirds, bet viņš tajā neklausījās, jo tā uzvedās kā neprāte, tā viņa sirds. Viņš baidījās, ka šāds prieks var nepatikt Juditai. Baidījās, ka bailes un prieks, kas liek viņa sirdij tā svaidīties, galīgi var nepatikt Juditai.

[..]

Kad Judita atnāca, viņš bija taisījies izstāstīt viņai iepriekšējās dienas notikumus. Negribēja biedēt, taču zināja, ka arī slēpt nebūtu labi. Bet tagad šaubījās.

Viņam pēc tam vēl ilgi bija trīcējušas rokas un neprātīgi dauzījusies sirds. Pirmo reizi mūžā viņš bija jutis tik varenu uzbudinājumu. Tas kaut kādā ziņā atgādināja mīlēšanos. Tomēr bija citādi. Tā bija itin kā uz pretējo pusi apvērsta mīlēšanās. Uz tumšo, nežēlīgo pusi.

[..]

Viņš paklusēja, atkal noglāstīja viņas plecu, pēc tam gurnu, cisku, pārslidināja roku augšstilba ādai, kas no vēsuma bija tik tikko jūtami grubuļaina.

– Savāds mehānisms. Tik stiprs, tik bezspēcīgs mehānisms. Atgādina fotoaparātu. Ielaiž sevī gaismu dažādos veidolos un to saglabā. Ķermenis.

– Saglabā ko?

– Gaismu.

– Kā viņa tur iekšā izskatās?

– Nezinu, varbūt kā domas, atmiņas, sapņi. Tas viss ir no gaismas.

Judita uztvēra viņa skatienu.

– Tu meklē manī gaismu?

– Nekādi nevaru izmest no galvas to krakšķoņu.

– Kādu krakšķoņu? – Judita jautāja.

– It kā skanētu nevis īstenībā, bet galvā.

Viņa smagi nopūtās, aizmiedza acis, sakrustoja rokas uz krūtīm, it kā gribētu tēlot kapakmens cilni.

– Tagad tu esi mana vienīgā īstenība, – tik tikko dzirdami noteica.

Viņas augums bija brīnišķīgs. Viņš to allaž pamanīja jau iztālēm, nekad nesajauca ar kādu citu sievieti, gaidīdams pie Žaļakalnes funikuliera. Viņa nolaidās no augšas, no kalna, un viņš tad teica: tu esi eņģelis, kas tikko nolaidies no debesīm; viņa vienmēr smaidīja, smējās, rādīja debesīm savus baltos, līdzenos zobus, smējās un jautāja: kāpēc? Reiz viņa pajautāja: kas es par eņģeli, no debesīm eņģelis taču nolaižas tikai divos gadījumos – vai nu patriekts no turienes par grēkiem, vai arī ieradies šajā asaru lejā izraut kādu dvēseli no nelaimīgajām miesām –, kāds eņģelis es esmu, jautāja Judita, viņš apskāva viņu, gāja līdzās, iebāzis degunu viņas smaržīgajos, kuplajos matos un čukstēja: tu esi visu paveidu eņģelis, man der abi varianti, nē, tā nav godīgi, viņa iebilda, tev vajadzētu izvēlēties. Izvēlēties starp kritušu eņģeli un eņģeli slepkavnieku nav nemaz tik vienkārši, viņš teica, un Judita triumfējoši paslēja augšup plaukstu: redzi, viņa teica, tu nezini, tu nevari izvēlēties, nevaru, viņš atbildēja, jo negribu būt nedz tas muļķa Dievs, kurš tik skaistu eņģeli aiz skaudības un greizsirdības aiztriecis prom, nedz arī tas nelaimīgais, kura dvēseli tik nežēlīgi skaists eņģelis tūlīt izraus.

Labi, viņa teica, izlocījies, šoreiz likšu tavu dvēseli mierā, lai tā vēl nogatavojas.

Viņš piekļāvās viņai klāt. Judita joprojām gulēja aizvērtām acīm, mute mazliet paplesta, ja nejustu viņas auguma karstumu, varētu domāt, ka mirusi.

Viņš nebija paņēmis līdzi fotoaparātu. Pirms visiem šiem notikumiem bija paradis to nēsāt līdzi vienmēr, valkāt kā apģērba gabalu, kā daļu sevis paša. Labi, ka aparāta nebija, viņu būtu nošāvuši, ja būtu gribējis fotografēt. Būtu nosituši kopā ar tiem. Vincentu sagaidīja tāds skats: viņi guļ paplestām, asiņainām mutēm, puskaili, daži pavisam kaili, asiņu un ūdens lāmās, un tā skaņa… krakstoņa. Krakšķi. Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis, kā brakšķ lūstoši cilvēku kauli. Kā pāršķeļas galvaskauss.

Vincents gāja mājās pa Vītauta prospektu. Tas bija noticis pavisam nesen, bet viņš vairs nespēja atcerēties, vai spīdēja saule vai bija apmācies.

Ieskatījās pulkstenī, rādīja ap desmitiem. Varbūt tas bija vakars? Nē, rīts. Pie kapiem viņu apturēja bruņots karavīrs.

– Neej uz turieni, – tas teica, – labāk neej.

Vincents redzēja: kapsētā bija daudz ļaužu, tie raka bedres. Pilsētā daudz nāves, vajag daudz bedru.

[..]

Lai gan karavīrs – taisnību sakot, viņš bija partizāns, nevis karavīrs, mugurā viņam bija vecs militārās formas frencis, bet bikses un kurpes kā civilistam – tātad, lai gan tas partizānu karavīrs bija ieteicis neiet, Vincents nepaklausīja. Negribēja strīdēties ar bruņotu cilvēku, bet, izmetis līkumu, atkal izgāja uz Vītauta prospekta. Pie garāžām drūzmējās cilvēki, aplipuši ap žogu viņi skatījās pagalmā. Cauri pūlim neko nevarēja saredzēt, Vincents aizgāja uz tuvējo Meža ielu un iegāja bijušās poļu ģimnāzijas pagalmā, kas robežojās ar garāžu pagalmu. Arī te žogs bija kā nolipis ar skatītājiem.

– Kas, vai tur spēlē futbolu? – Vincents pajautāja vīrietim ar saņurkātu platmali. Tas dīvaini pasmīnēja, paraustīja plecus. Tā izskatās, viņš atbildēja. Saņurkāta hūte un izpuvuši priekšzobi: vislabāk atmiņā iespiežas riebīgi skati. Kāpēc tā? Varbūt vainīga slikta audzināšana.

Ārstu viņš nebija atradis, steigties vairs nebija vērts. Gan jau Jozaps izķepurosies, vai arī neizķepurosies – bet Vincents tik un tā neko nevar līdzēt. Nāve tagad ir bieža viešņa, nevienu ar to nepārsteigsi. Varbūt vieglāk nomirt, kad visi mirst. Kad daudzi mirst. Vai taisni otrādi – tik banāli doties uz viņsauli kopā ar veselu baru miroņu.

Vincents izlauzās cauri pūlim, skatītāji satraukušies, sačukstas, plātās rokām.

Garāžu pagalmā vairāki jauni vīrieši, novilkuši žaketes, ar gumijas nūjām un laužņiem sita cilvēkus, tos pa diviem trim veda šurp no ielas puses, laikam no kapsētas.

 

– Ved no kapiem, lai uz kapiem nosūtītu, – atskanēja balss aiz muguras.

Saņurkātās hūtes balss, Vincents nodomāja.

Garāžu pagalma bruģis bija kā noklāts ar sakropļotiem līķiem un noplūdis asinīm. Atvestos plēsa aiz matiem, grūstīja, sita pa galvu ar laužņiem, lēja virsū ūdeni no šļūtenes. Ar to šļūteni parasti mazgāja mašīnas. Šļūtene locījās kā gara, zaigojoša čūska. Drukns, pinkains un bārdains vecis, ietuntulējies kamieļvilnas mētelī, turēja šļūteni abām rokām un bļaustījās:

– Jūs, odžu dzimums, kurš jūs samācīja bēgt no tiesas dienas, kas ir tuvu pienākusi?!

Ļaužu pūlis no aizmugures pamazām stūmās virsū Vincentam. Varbūt debesis satumsa, varbūt viņš aizmiedza acis, tikai piepeši apjēdza, ka ir nonācis pavisam blakus vecim, kurš tagad jau bija nometis šļūteni, vienu roku turēja aizbāzis aiz platas ādas siksnas, ar ko bija apjozti viņa gurni, bet otrā žņaudzīja garu metāla stieni.

Vecis iedeva to stieni viņam, smaidīja, uzsita uz pleca, tad papliķēja pa vaigu. It kā būtu pazīstams, it kā viņi jau agrāk ne reizi vien būtu tikušies. Izskatās pēc gana. Jūnijs, vasaras vidus, vecis tik biezi saģērbies, sviedri tek pa vaigiem, rokas lipīgas, it kā būtu bumbierus ēdis un pirksti lipīgi no bumbieru sīrupa, Vincents juta, kad vecis plakšķināja viņam pa vaigu. Tā uzplikšķina priesteri un vīrieši, kuriem patīk bērni. Vai varbūt gani vai dārznieki.

Un tad viņš sajuta, ka stienis ir kā dzīvs un pulsē viņa rokā. Paraudzījās lejup, tur gulēja cilvēks, vīrietis, greizi sagriezies, agonijas izķēmotu seju, stienis rēgojās tam no muguras gluži kā spārns, kā tas, kas atlicis no spārna, kad tam izplūktas spalvas. Tā izskatās kritis eņģelis, viņš nodomāja un nevarēja pakustēties, nesaprata, ko vajadzētu darīt. Prātā pazibēja doma, ka būtu labi, ja tagad būtu līdzi fotoaparāts. Tad varētu aiz tā paslēpties. Tas, ko viņš juta stirgstam savā delnā, bija tā vīra dzīvība. Pēdējās paliekas. Neko tamlīdzīgu nofotografēt nav iespējams. Un viņš nemaz negribēja fotografēt. Bija pieradis atrasties objektīva pretējā pusē, paslēpties aiz aparāta, norobežoties no īstenības ar plānu filmiņu. Stienis pamazām pārstāja pulsēt.

Vincents stāvēja pūlī un juta, kā viņa locekļi pamazām tirpdami izkūst, it kā būtu darināti no ledus. It kā viņš patiešām būtu pieķēries pie tā stieņa, kas rēgojas mirušajam vīrietim no muguras, un tas dzelzsgabals būtu viņu pārvērtis par ledus stabu. Viņš palēnām sāka kāpties atmuguriski, tad metās skriet, gribēja tikt prom no tā pagalma, cik tālu vien iespējams, lai atbrīvotos no tās pulsējošās dzelzs sajūtas. Dzelzs nemēdz būt vāja. Nekad nedabūsi dzirdēt dzelzs pulsēšanu. Pulsējoša metāla sirds viņa plaukstā. No tās iztēlotās, bet velnišķīgi reālās sajūtas sametās nelabi.

 

Judita sāka vaidēt, ar kājām žņaudza Vincenta vidukli, it kā gribēdama izspiest no viņa visu, ko var, un viņi abi kopā gāzās… krita… divi eņģeļi, divi bezspārnu eņģeļi ar grēka stieņiem… kas rēgojas no mugurām…

 

Viņš atkal aizsmēķēja. Tagad jau ar atvieglojumu.

– Dod arī man, – Judita pastiepa roku un ar trim pirkstiem uzmanīgi izņēma degošo cigareti viņam no mutes, savilka lūpas tūtiņā, ievilka malku, vēlreiz, iesprauda līdz pusei nogruzdējušo cigareti viņam atpakaļ mutē, nolika galvu uz spilvena, skaļi izpūta dūmus.

Pēc mīlēšanās viņi vienmēr uzsmēķēja, parasti vienu cigareti uz pusēm. Tas bija kā baudas turpinājums, itin kā tāla orgasma atbalss, kas vēlreiz atgriežas krūtīs un tad kopā ar dūmiem izlaužas brīvībā.

Viņa gulēja uz muguras, pārlikusi kāju pār kāju, tumšais kušķītis pavēderē izskatījās pēc brūces, pēc sarecējušām asinīm.

Viņš bija pārliecināts, ka pazīst katru viņas auguma centimetru, bet vai viņam ir kāda saprašana par viņas dvēseli, vai viņš varētu jel ko pastāstīt kaut vai par visniecīgāko viņas dvēseles vietiņu, Vincents prātoja, bet neko neteica.

Uzlika plaukstu viņai uz krūtīm. Pārslīdināja kā pār smiltīm. Kā izlīdzinādams smilšu pauguriņus. Maigas, uzsilušas, saulē dzirkstījošas smiltis.

Tikko aizvēra plakstus, acu priekšā atkal izlēca vecis, paķēra ūdens šļūteni, pavērsa to pret gulošajiem, nu jau nekustīgajiem ķermeņiem un ņēmās klaigāt:

– Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks, tam es neesmu cienīgs kurpes nest, viņš jūs kristīs ar uguni!

Ar uguni. Labāk degošas nekā pūstošas miesas smaka.

Pēc tam vecis piepeši pavērsa šļūteni un ar aukstā ūdens strūklu kā ar pātagu cirta viņam, un tad, skaļi nosmējies, pagrieza garo, piesvīdušo, vietām asiņaino bārdu pret debesīm. Un Vincents metās bēgt un skrēja smagām, vates pilnām kājām, līdz palika bez elpas, līdz sametās nelabi.

 

Judita guļ, viņš sēž virtuvē un skatās pa logu. Pamazām aust. Vasaras naktis ir īsas. Viņš nespēj aizmigt. Brīžiem te šur, te tur atskan pa kādam šāvienam. Kas bija tie vīrieši, kāpēc viņus noslepkavoja? Komunisti, drošībnieki? Un kas bija tas vecis, tas bārdainais ārprātīgais? Un kāpēc vecis skatījās uz Vincentu tā, it kā viņu pazītu? Un tā reālistiskā metāla garšas sajūta: mutē, rokās. Dzelzs garša, asiņu garša. Viņš par to neizstāstīja Juditai. Runu par to pietiek tāpat. Žīdus masveidā saņem ciet, sit, nošauj ielās un pašu mājās.

Viņš sēž virtuvē un skatās logā, kas pamazām kļūst gaišāks. Tā uzaust attīstītājā ielikta fotogrāfija. Nekad nezini, ko tajā ieraudzīsi. Tas ir kā otrreiz nosapņot to pašu sapni. Tu to jau esi redzējis – to skatu, to īstenības gabalu –, taču tagad, kad ieraudzīsi to atkal, tas būs citāds. Tāds pats un vienlaikus pavisam citāds. It kā nogaršojis mazliet tevis. Mirklis, kuru ieraudzīji tikai tu, vienīgi tu, un tagad vēlies parādīt citiem. Kas uzausīs šīs dienas fotogrāfijā, kas atrodas aiz objektīva, kas nāk kristīt ar uguni un ūdeni? Kura miesu nogaršos šis laiks, kādas indes iebaudīs? Viņš neko neizrāda, bet mānīt sevi ir grūti – arī viņam ir bail, viņš puskails sēž virtuvē, Judita guļ, bet viņš smēķē un dreb kā apses lapa. Viņam ir bail, patiešām bail, it kā viņš no tiesas turētu saujā metāla stieni, kas caurdūris cilvēku kā vaboli, piedūris tā dzīvību kā tauriņu pie nāves lapas. Lai sargā mani Austras vārtu Marija, Svētā Jaunava, lūdz par mums tagad un mūsu nāves stundā, āmen, sāka čukstēt Vincents akmenī sastingušām lūpām, un palika mazliet vieglāk.

Judita no rīta atgriezās mājās. Lai gan Vincents centās pierunāt palikt, viņa ietiepās – gaidīšot atgriežamies Aleksandru.

– Tas ir briesmīgi: atgriezies, bet mājas tukšas, – viņa pateica un aizgāja.

Viņš nopētīja savu tukšo istabu, dziļi ievilka plaušās gaisu, kas joprojām bija piesūcies ar Juditas smaržu.

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere