— Kaila dzeja salst

 

Par Elīnas Vendijas Rībenas dzejoļu krājumu SUURSNA (Četrdesmit grādi, 2021)

 

Pirms izsaku jebkādus komentārus par Elīnas Vendijas Rībenas debijas krājuma Suursna dzejoļiem, vēlos uzreiz darīt zināmu, ka tā iznākšanu uzskatu par priecīgu notikumu latviešu literatūrā, galvenokārt tāpēc, ka to izdod jauna biedrība – Četrdesmit grādi, kas paredzēta kā platforma jauniem literātiem un māksliniekiem. Es priecājos, ka šādas iniciatīvas ienāk mūsdienu dzejas ainā un ceru, ka nākotnē tai pievienosies arvien jaunas publicēšanās iespējas, kas dažādos dzejas izdevējdarbību un iepūtīs progresīvas vēsmas lasītāju prātos. Piemēram, jau Rībenas krājuma gadījumā iespējams runāt par demokrātisku pieeju grāmatas kā mākslas objekta veidošanā – tā noformējums tiek nepārprotami pasniegts kā daļa no dzejas pieredzes, kurā dzejniece Rībena un māksliniece Karlīne Marta Zvirbule ir vienlīdzīgas darba autores.

Cita lieta, ka šis dizains varbūt nav pats parocīgākais – tajā ir ne tikai daiļš apvāks, bet arī atsevišķa vizuālo darbu burtnīca (pati ar savu apvāciņu (vai grāmatas “instrukciju”)) pa vidu starp divām atsevišķām grāmatām, no kurām pirmajā ir dzejoļi (kurus lapas tukšajā daļā pavada tintes laukumi – līdzīgi kā Arta Ostupa Žestos (Neputns, 2016)), bet otrajā – zīmējumi (kas atgādina Semjona Haņina вплавь/ peldus (Orbīta, 2013) iekļautos vizuālos “dzejojumus”). Lielākais trūkums grāmatas veidolam ir teksta krāsas izvēle – dzejoļi nodrukāti gaiši rozā / oranžā nokrāsā, kas apgrūtina lasīšanu un piespiež lieki sasprindzināt redzokļus, tiklīdz iestājas krēsla un istabā jāieslēdz stāvlampa. Vājredzīgie šo grāmatu diemžēl nevarēs baudīt, ko būtu bijis iespējams vismaz nedaudz labot ar lielākiem burtiem – es pat atbalstītu versiju, kurā, atsaucoties uz Pētera Draguna Tumšā stundā (Neputns, 2013), teksti grozītos un staipītos dažādos leņķos kā lunkani akrobāti, bet tā vietā nākas samierināties ar rozā burtiem, kas zūd uz sīku rozā rūtiņu fona. Protams, kaut krāsas dēļ tiek zaudēta daļa lasītāju, tās simbolikai ir nozīme. Ja grāmatas dizains ir piesātināts ar neregulārām līnijām, kuras sakārtojas tikai vizuālajos rūtiņu dzejoļos, tad pati grāmata atklāj jaunas rīdzinieces emocionālo spektru impresionistiskā, fragmentētā un viegli sentimentālā manierē. Rozā tonis, kas stereotipiski saistāms ar sievišķību, funkcionē kā ziņnesis, kas vēsta – te darīšana ar labo smadzeņu puslodi, maigumu, skaistuma meklējumiem un arī rētām.

Un, tāpat kā noformējumā ietilpinātas vairākas teksta interpretēšanas atslēgas, tā arī grāmatas nosaukums veiksmīgi atklāj daudz par krājumā lasāmo. Jaunvārds “sūrsna”, šķiet, apvieno vārdus “sūrst” un “sērsna”, kas uzreiz liek domāt par divu Rībenas dzejas aspektu apvienojumu – no vienas puses, tā ir jūtīga un atklāta cilvēka ievainojamība – mūsu fiziskie un psiholoģiskie pušumi un nobrāzumi sūrst un nemitīgi liek par sevi manīt. No otras puses – skaistās, bet vardarbīgās naturālās parādības, ko nespējam ietekmēt: par dzejas “es” daudz varenākais visums ar savām salnām un sniegu. Rībena gan nav vecmodīga gadalaiku apdziedātāja, tāpēc arī nosaukums izskatās kā rakstīts uz datora, kā Word dokumenta nosaukums ar “UU” garā “ū” vietā, viss ar lielajiem burtiem. Mēs esam 21. gadsimta pilsētnieki, kam dabas daile tiek filtrēta caur ekrānu, kaut vilkme pēc tās nav zudusi vai aizmirsta.

Pirmais iespaids (kas ne vienmēr ir pamatots) liek Rībenas rakstības stilu saredzēt kā jauno un iesācēju autoru dzejas kvintesenci, proti, virspusēji lasot, šķiet, ka tas, kā dzejniece raksta, ir tāpat, kā to dara lielākā daļa autoru savās pirmajās publikācijās. Tas ir brīvais pants, pārsvarā bez virsrakstiem, dažādu garuma rindām, mazajiem burtiem, bez interpunkcijas, tēliem, kas apspēlē ikdienu un pilsētvidi, kā arī – būtiska sastāvdaļa – tematiski saistās ar jūtām. Tomēr Rībena uz pārējo fona izceļas ar tieši pēdējo minēto elementu – viņas dzejai piemīt emocionālā inteliģence, ko varbūt vēl nevar saukt par briedumu, bet kas noteikti pauž atbruņojošu iejūtību pret apkārtējiem, uzmanību pret citu un savām vājībām. Suursnas pantiem sveša ir ironija vai stilizācija, tie paredzēti drīzāk kā atkailināšanās un sava emocionālā stāvokļa izziņa. Turklāt šis žests – izlikt iekšējo pārdzīvojumu lasītājiem priekšā bez izskaistinājumiem vai romantizēšanas – glābj Rībenas grāmatu no pārlieku lielas banalitātes, pat ja vietām tā sāk draudīgi uzglūnēt.

Tomēr “atkailinošām” vārsmām nav obligāti pašām jābūt kailām. Rakstīt verlibrā, protams, nozīmē atteikties no, piemēram, atskaņām un sillabotoniskās vārsmošanas sistēmas pantmēriem, bet tas nenozīmē, ka pazūd citas dzejas valodas iespējas. Verlibrā joprojām iespējams strādāt ar teksta sintaksi, lauzumiem, klauzulām, fonētiku, kalambūriem, izkārtojumu, pantu dramaturģiju. Piemēram, atkarībā no rindu garuma veidojas noteikts baltā panta ritms, kas, savukārt, piešķir tekstam vai nu muzikalitāti, vai gluži pretēji – disonanses. Citiem vārdiem sakot, arī verlibrā pastāv plašas iespējas, kas ļauj radīt harmoniju vai haosu, likt lietā labskanību vai kakofoniju, apieties ar sižetiem un stāstījumu vai stāstītājiem.

Taču Suursnā daļa dzejoļu formāli diemžēl tādi arī paliek – pliki. Ja dizainā ir par daudz dažādu elementu, tad dzejoļos – par maz. Dažādu garumu rindas veido saraustītu lasījumu, tāpēc vieglāk uztverami tie teksti, kuros ievērots kāds savācošs princips – anafora, ķēde, epifora u. tml. Viens risinājums būtu kompensēt izplūdušo formu ar spēcīgām, oriģinālām metaforām, salīdzinājumiem utt., un Rībenas labākie dzejoļi arī ir tie, kuros dominē tēlaina valoda – par spīti tam, ka vietām galvenais izteiksmes līdzeklis ir pārspīlējums. Tēlainība piešķir dzejoļiem svaru, tā tos “saģērbj”, stimulējot lasītāja maņas un iedarbojoties uz iztēli. Piemēram, apziņas plūsmai pietuvinātajā dzejolī 13. lappusē lasāmas gan rindas, kas ir abstraktas, respektīvi, “neapaudzētas” ar miesu, gan tādas, kas spilgti parāda Rībenas talantu. Dzejoļa vidusdaļā rakstīts: “un nevaru vairs saprast vai dienišķais ritms mani nomāc vai mierina / vai alkas pēc izraušanās ir apmierināmas tikai ja pastāv solījums atkal atgriezties mājās / vai mans spīts ir pavērsts pret citiem vai sevi pašu”. Šādas vārsmas tuvākas ir dienasgrāmatas ierakstam, ar dzejas paņēmieniem saistoties vien dalījumam rindās. Taču dzejoļa noslēgums uzņem apgriezienus un jau runā caur konkrētām metaforām: “galu galā filmai nepiešķirs budžetu bet es dabūšu kaseti/ kuru man nebūs kur atskaņot un būs slinkums iet pārrakstīt diskā / kādu dienu mēs piedzersimies / un kasešu lentēs izdekorēsim viesistabu”. Līdzīgi centieni sabalansēt tiešu un pārnestu nozīmi vērojami daudzviet krājumā, radot nevienmērīgu iespaidu.

Tomēr uzteicama ir konsekvence intonācijā – visas grāmatas garumā, šķiet, runā viens dzejas “es”, kas nostājas dažādās attiecībās ar apkārtējo vidi, svešiniekiem, tuviniekiem un sevi. Tā ir vienkārša, bet iedarbīga pozīcija, no kuras formulēt vērojumus un refleksiju – radīt ilūziju par ciešu saistību starp biogrāfisko un poētisko. Grāmata acīmredzami veidota kā veselums, kurā atkārtojas noteikti motīvi, piemēram, attiecības ar laiku, kas izteiktas gan iekšējās tikšķēšanas (sirdspukstu?) un oroboro metaforās, gan dažādos ar kustību saistītos tēlos (autobuss, ielas, garāmgājēji). Tāpat nozīme krājumā ir temperatūrai – tēli, kas saistās ar salu, aukstumu, vēsumu signalizē par atsvešināšanos attiecībās vai vienkārši realitātes skarbumu. Par labu kompozīcijai strādā arī atsacīšanās no nodaļām, visa Suursna lasāma kā viengabalains vēstījums par to, kā modernā pasaule atspoguļojas jūtīgā cilvēkā: tāpat kā iespaidi par mikrorajoniem, centru vai līdzcilvēkiem mūs pārņem, nesakārtojoties pa plauktiņiem, tāpat arī Rībenas dzejoļi pārplūst cits citā bez dalījuma nošķirtās kategorijās.

Šī debija turpina jaunu autoru ienākšanu mūsdienu latviešu dzejā, kurā viena no tendencēm ir atsacīšanās no daudzslāņainas ironijas, tā vietā dodot priekšroku atklātībai. Grēksūdze, protams, sola spēcīgu reakciju lasītājā, bet vienlaikus ir diezgan slidens ceļš, jo pieprasa meistarīgi izstrādātu tēlainību (viens no etaloniem varētu būt Amandas Aizpurietes nesenākā grāmata). Suursnā Rībena stājas pretī šim izaicinājumam ar mainīgiem rezultātiem, piedāvājot gan ietilpīgākus, gan mazāk ietilpīgus dzejoļus. Tomēr kā biedrības Četrdesmit grādi pieteikums tā pierāda jaunās paaudzes neatkarību un apņēmību īstenot savas ieceres, kas, es ceru, ar laiku kļūs tikai pārdomātākas un ambiciozākas.