— Tumsas mācības

Helena Janečeka (1964) ir itāļu rakstniece un tulkotāja. Dzimusi Vācijā, poļu ebreju ģimenē, viņa kopš 1983. gada dzīvo Itālijā. Pirmo grāmatu – dzejas krājumu Ins Freie (Svaigā gaisā) – publicējusi Vācijā, viņa pēdējos trīsdesmit gadus raksta galvenokārt itāliski. 2017. gadā iznākušais romāns La ragazza con la Leica (Meitene ar “Leica” kameru) ieguvis vairākas balvas, to vidū prestižo Premio Strega. Publicējam fragmentu no viņas pirmā romāna Lezioni di tenebra (Tumsas mācības), kuru autore kopā ar tulkotāju Daci Meieri šodien, 25. augustā, lasīs Punctum festivāla prozas lasījumos.

 

Aizvakar televīzijā viena būtne apgalvoja, ka esot nāves nometnē nogalinātas ebreju meitenes reinkarnācija. Man to pateica mans draugs Oleks, piezvanījis no Romas; sarunādamies ar mani, viņš turpināja ar vienu ausi klausīties precīzu stāstījumu par tās pirmspiedzimšanas atmiņām un nez kā rekonstruētajiem iepriekšējās dzīves posmiem,  un atkārtoja “kaut kas neiedomājams”. Tad es steigšus pieliku mūsu sarunai punktu, sacīdama, ka raidījums interesē arī mani, lai gan tā nebija taisnība, un ieslēdzu televizoru. Ekrānā bija redzama gadus trīsdesmit veca sieviete, psiholoģe, kā vēstīja krūšu augstumā parādījies uzraksts, bet viņa vairs nestāstīja par savu iepriekšējo versiju, vārdā Anna vai Hanna, Baumane vai Naumane, tagad viņa raidījuma studijas viesiem, kā arī plašajai un neredzamajai publikai mājās klāstīja, kādu jēgu izlobījusi no šīs pieredzes, un visus savus secinājumus. Pēc tam vārds tika dots ekspertiem: psihologiem, parapsihologiem, priesteriem, budistu lamām ar mūkiem tulku lomā un arī ebreju psihiatram, kurš nostājās zinātnes pusē, bet neatraidīja arī reliģiju, definēdams to kā “nedogmatisku”, un atzina, ka, jā, ebreju mistiskā tradīcija apskatot metempsihozes ideju, taču runa esot par anonīmu un neizdibināmu pārdzimšanu. Šaubos, vai viņš gana labi pārzināja šo tēmu un būtu varējis pateikt ko vairāk. Pēc tam kāda vecāka kundze, arī ebrejiete, runāja par koncentrācijas nometni kā par cildenu augstāko pieredzi – tieši tā viņa teica: “redziet, koncentrācijas nometne ir arī cildena augstākā pieredze”, – un, to sakot, īpaši izcēlās viņas viscaur baltās drānas un garās koka krelles, un tad viņa piesauca indiešu guru Šrī Aurobindo mīļoto mācekli (vai tā mēdz teikt? – mācekli? sekotāju? adeptu?), katrā ziņā vienu tipu ar indiešu vārdu, kuru svētu esot padarījusi uzturēšanās nacistu lēģerī, un viņa to piedāvāja kā uzskatāmu piemēru jaunajai psiholoģei, kura šo pamācību labprāt pieņēma un ar smaidu lūpās uzsvēra: “Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti skaisti.” Kādu brīdi vēl skatījos to raidījumu par reinkarnāciju un, pūlēdamās pieklusināt aizkaitinājumu un sajūtu, ka vēroju zaimošanu, pati sev atkārtoju: “Bet kas tu tāda esi, lai smietos par šiem labticīgajiem cilvēkiem, un būtībā ko tu vispār par to zini…”

Bet es jau kādu laiku gribu uzzināt ko citu. Es gribu zināt, vai zināšanas un pieredzi ir iespējams nodot tālāk nevis ar mātes pienu, bet vēl agrāk, caur placentu, augļūdeņiem vai tamlīdzīgi, nezinu, – katrā ziņā savas mātes pienu es neesmu dabūjusi, taču mani nomoka atavisks izsalkums, badā mirstošo izsalkums, kuru mana māte vairs nejūt. Es runāju tikai par to, par šo īpatnējo un nepārprotami neirotisko izsalkumu, kas brīžam mani pārņem, redzot maizes gabalu – redzot jebkādu maizi, garšīgu, negaršīgu, svaigu, glīzdainu, apkaltušu. Es pat mēģinu iekosties cieti sakaltušās maizes donās, nemetu ārā ne visniecīgāko šķēlīti, saslauku drupačas no galdauta un apēdu. Es vieglā formā ciešu no maizes bulīmijas, un tā droši vien ir galvenais vai pat vienīgais iemesls manām kuplajām miesas formām, ko tik bieži kritizē māte. Bet arī tad, kad mani nav pārņēmusi nekontrolējama maizeskāre, man vienmēr ir jāapēd viss maizes gabals, ko esmu paņēmusi pie ēdiena. Māte pati man iemācīja, ka maize ir svēta, un viņa, redzot uz ielas nokritušu maizes gabalu, to paceļ un noliek kaut kur augstāk, lai tas nepaliktu mētājamies zemē. Šo mācību esmu apguvusi pat pārāk labi, varbūt tas ir vienīgais izskaidrojums.

Mana mamma mazotnē nebija tik ēdelīga kā es, viņai nekad nekas negaršoja. Viņa man to ir stāstījusi neskaitāmas reizes, kritizējot modernos vecākus, kas izdabā bērnu kaprīzēm un speciāli viņiem gatavo tikai mīļākos ēdienus. Mamma apgalvo, ka ēstgribas trūkumu viņai izārstējis tikai karš, un tā izpelnās atzinīgus skatienus no citiem savas paaudzes pārstāvjiem, kas atceras bada varonību. Taču viņa nesaka, tieši kādu badu cietusi, un noklusē arī to, ka vārdiem “nebija nekā ko ēst” var būt dažāda nozīme. Viņa nesaka, ka tikai nejaušība vai brīnums nav ļāvis viņai nomirt badā vai – un tā bija daudz ticamāka iespēja – tikt novārdzinātai līdz nāvei vai nogalinātai ar gāzi.

Pēc kara mana mamma bija izbadējusies un ēda, ēda nopietni: viņas tālaika kleitas der arī man, lai gan esmu desmit centimetrus garāka un sveru par desmit kilogramiem vairāk. Nesaprotu, kā tas iespējams, jo pēckara fotogrāfijās viņa izskatās tikai mazliet apaļīga. Un man tās kleitas par katru cenu jāvelk mugurā, piemēram, jāuzvelk viduklī piegulošā punktotā zīda kleita, lai gūtu uzskatāmus pierādījumus viņas citādajai apetītei, izsalkumam, kas pēcāk gadu gaitā atkal norima.

Tagad, būdama jau krietni gados, mamma, lai arī pārvarējusi pusaudzības kaprīzes, ir atguvusi stingru kontroli pār ēšanu un ar īpašu neuzticību izturas pret ēdieniem, kas viņai nav pazīstami jau kopš sākta gala, taču savu aizdomīgumu viņa apvalda, lai neizskatītos pēc untumainas būtnes vai, vēl ļaunāk, plebejiskas tumsoņas, kas, tāpat kā zemnieks vācu sakāmvārdā, “ēd tikai to, ko pazīst”.

Tagad viņa apgalvo, ka “ēd ar galvu”, un pārmet, ka es tā nedaru un katru dienu nekāpju uz svariem, lai varētu laikus cīnīties ar puskilogramiem, kamēr tie vēl nav kļuvuši pilni un tad no viena pārvērtušies par diviem, un tad par nesamērīgu miesas blāķi, kas aizvaino gaumi, estētiskos ideālus un sazin ko vēl. Viņa man pārmet, ka bez domāšanas stūķēju iekšā maizi, bet manā šķīvī ieliek pusi savas porcijas, jo nevar tak ēst tādos daudzumos, un es klusībā kurnu par vecas sievietes apsēstību ar rūpēm par slaido līniju un vēlmi par to izteikties tik bieži, it kā runa būtu par morāles jautājumu, un viņa neskaidri nojauš, ka esmu mazliet bulīmiska, savukārt es ar savām nepilnīgajām psiholoģijas zināšanām domāju, ka viņai jau kopš bērnības ir bijusi nosliece uz anoreksiju, kas tagad ar gadiem atkal izpaužas arvien spēcīgāk. Mēs esam antipodi, es domāju apmierināta un kaunēdamās par savu ķermeni un savu izsalkumu. Varbūt tāpēc es gribētu zināt, vai pastāv iespēja, ka ar to izsalkumu mani ir aplipinājusi viņa, – vai ir iespējams, ka māte man atdevusi savu badīgumu, tāpat kā tagad, tik bieži saukdama par savu “bumbulīti”, atdod man savas puskarbonādes, kartupeļus, savas makaronu pusporcijas, – es gribētu zināt, vai viņa man ir atdevusi savu badā pusmirušās radības izsalkumu, lai uzveiktu to pusnāvi un atgūtu savu pirmsbada raksturu, personību, psiholoģiskās īpatnības. Tā es prātoju. Tā es prātoju, lai nevajadzētu domāt par to, ka koncentrācijas nometņu pieredze ne tikai nav “cildena un augsta”, bet vispār nav nekāda pieredze, jo no tās neviens neko nemācās, no tās neviens nekļūst ne labāks, ne ļaunāks, un, kad tā ir cauri, tā ir cauri, iedzīta dvēseles tālākajos nostūros, kur nomoka, nospiež, neliek mierā. Varbūt tā nomoka, nospiež, neliek mierā, jo nespēj pagaist pavisam, taču, būdama un vienmēr palikdama bezveidīga, diez ko neiespaido izturēšanos un personību tiem, kuri ir atgriezušies normalitātē, ir atgriezušies sociālajā saaudumā, ir atgriezušies dzīvo un sātīgi paēdušo pasaulē pie tiem, kam ir tiesības būt dzīviem un sātīgi paēdušiem. Es par to prātoju, jo nekādi nespēju samierināties ar to, ko – man šķiet – tik skaidri un tik daudzas reizes esmu novērojusi pie vistuvākā piemēra – savas mātes.

Mana mamma ir tā mazā meitene, kas niķojas un neēd, tā pusaudze, kas zog zīda zeķes un lūpukrāsu, lai uzcirstos slepus no savas mātes, kura vienmēr ir bijusi “labāk kopta un iznesīgāka nekā tu”, mana mamma ir tā, kas līdz pēdējai lappusei izlasīja skandināvu romānus, kuri likās neizturami garlaicīgi, jo tos pieklājās lasīt un “tolaik es biju diezgan snobiska”, viņa ir tā, kas nekad nav varējusi ciest resnos un neglītos un vienmēr bijusi “estēte”, – tieši tādu mammu es pazīstu, tieši tāda viņa mani kaitina un šķiet mans pretstats, jo es gribu būt viņas pretstats. Bet kas tad ir tā, kura ar pāris grašiem kabatā izbēga no geto, zinādama, ka to drīz likvidēs, zinādama, ko šie vārdi patiesībā nozīmē, un pasacījusi savai mātei: “Es eju prom, es negribu sadegt krāsnīs!” – kas tā tāda ir?

Piecdesmit gadus vēlāk Polijā viņa raud, kliedz, ka ir pametusi “mammu, savu mammu”. Viņa brēc nebalsī tai muzejā, kas iekārtots Aušvicā I, tai pamatīgajā viesnīcu kompleksā, kur nekad nav bijusi ne viņa pati, ne arī kāds no tiem ebrejiem, viņa raud, stāvēdama pie vitrīnas, kur izstādīts Zyklon B paraugs, un atkal kā maza meitene kliedz “mamma, mamma”. Par šo viņas “publisko” scēnu es viņu mīlēju ar piesātinātu un lepnuma pilnu mīlestību. Es mīlu izdzīvojušo māti, kura paceļ no ielas maizes gabaliņu, bet daudz mazāk mīlu to otru, kura katru rītu kāpj uz svariem, un es nekādi nespēju salikt viņas kopā, apvienot vienā, un zinu, ka man ir darīšana ar neatrisināmu noslēpumu, zinu, ka savu māti man nekad neizdosies iepazīt, un zinu arī, ka es viņu pazīstu pat pārāk labi un visi mūsu ķīviņi nav nekas cits kā visparastākās ģimeniskās nesaskaņas un visnormālākie ārprāti.

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere