— Ko attēli tev nestāsta

Mākslinieks Romāns Korovins ir viens no neparastākajiem Latvijas aktīvi strādājošajiem māksliniekiem, kura darbi izceļas ar vieglumu un asprātību, naivi vienkāršā izteiksmē saglabājot dziļumu, spēju aizkustināt, nekļūstot sentimentālam. Korovins liek citādi palūkoties uz apkārtni un, pirmkārt, jau vispār ieraudzīt, pievērst uzmanību necilai ikdienišķībai, ko lielākoties nefiksējam savā apziņā un vēl retāk mākslā. Tverot mākslas un dzīves impulsu pirmatnējību, nepastarpinātību,  Korovins bieži vien nonāk huligāniska trikstera lomā, kas caur izsmieklu izaicina ierasto kārtību, robežas, normas, taču šī panciskā nepieradinātība izpaužas viscaur gaumīgi un eleganti, bez raupjas neveiklības, kas mēdz būt raksturīga provokācijām – to droši vien sekmējusi Korovina ilgstošā paralēlā darbošanās reklāmas un masu kultūras sfērā, strādājot ar vizuālajiem naratīviem plašai auditorijai uztveramos, atmiņā paliekošos veidos. 

Korovina fotogrāfijās, gleznās, zīmējumos (turpmākajā tekstā lielākoties tiks aplūkoti attēlu darbi) un šo mediju hibrīdos redzam ikdienišķas trivialitātes, necilus priekšmetus, pelēcīgu pilsētu un dabas ainavu fragmentus, dažkārt arī pieaugušos un bērnus darām kaut ko muļķīgu vai prozaisku. Pēdējo gadu darbos arvien biežāk ienāk arī fiktīvi personāži vai drīzāk personifikācijas, kas nodarbojas ar nesvarīgām neveiklībām. Tēli un priekšmeti tiek pārfigurēti un rekonstekstualizēti neierastās kombinācijās, kas aizkustina un uzjautrina skatītāju. Kaut kādā ziņā tie ir padumji joki, bet vienlaikus tie iemieso arī daudz eksistenciālākas noskaņas, no pēcpusdienas smeldzes līdz centieniem samierināties ar visa pastāvošā maznozīmību, meklējot tajā interesanto, paradoksālo un duālo. Tas viss brīžiem līdzinās garīgiem, dzenbudistiskiem vingrinājumiem, lēnām vērojot un domājot par pasauli līdzībās; apskaidrību un atbildes uz “lielajiem” jautājumiem meklējot mazajā un niecīgajā. Austrumnieciski reliģiski filozofiskais motīvs ticis uzsvērts arī vairākās pēdējo gadu izstādēs, taču tas darīts ne īsti nopietni, ne īsti ironiski – saredzot šo mācību atbalsis apkārtējā dzīvē, bet bez jebkādas sludinošas didaktikas.

R. Korovins, Cilvēks uz tilta, 2012

Duālisms atkārtojas arī darbu formātos, kas visbiežāk organizēti diptihos – skiču un uzmetumu estētikā veidoti gleznu un fotogrāfiju pāri, kuros ainavas, priekšmeti vai situācijas fiksētas gandrīz identiskās, bet mazliet izmainītās stadijās. Nelielas skatpunktu, leņķu, apgaismojumu vai inscenējumu radītas nobīdes izmaina arī attēlotā vai fotografētā jēgu. Šajā ziņā Korovinu varētu dēvēt par diezgan tradicionālu mākslinieku, kurš pievēršas vizuālās divu dimensiju mākslas pamatelementiem, iedvesmojoties no dažādiem krāsu, gaismēnu, perspektīvu, ritmu, kontrastu impulsiem un ne bez ironijas reflektējot par attēlu uzbūves tradīcijām, šo tradīciju ietekmi uz mūsu uztveri un veidiem, kādos sakārtojam savu estētisko/vizuālo pieredzi. Viens no refleksijas rīkiem Korovinam ir burtiskošana – viņa darbos redzamie priekšmeti un parādības netiek pārveidotas, lai simboliski paustu kādu ideju, bet tieši pretēji – atbrīvotas no tiem nozīmju kodiem, kas uz tiem gulst, un izceļot tajos formas pirmatnējību, tādu kā nulles stāvokli. 

R. Korovins, Akrils uz pakaramā, 2001

Pēdējā desmitgadē līdz ar attēlu pārsātinājumu mūsu ikdienā jautājumi, kas skar vizuālo pieredzi, kļuvuši aktuālāki kā jebkad agrāk, taču Korovins šajā virzienā ir domājis jau savos pirmajos darbos, vēl pirms telefonos iebūvētās fotokameras bija kļuvušas par neatņemamu pasaules pieredzes un redzēšanas “daļu”. Un, lai arī Korovina darbi lielākoties ir sižetiski piesātināti, proti, tajos var konstatēt kādu notikumu, stāstu (pats diptihu formāts tos padara laika ziņā izvērstus, tuvinoties animācijai), tie vienlaikus cenšas attīrīties no stāstniecības un literārisma, būvēt stāstu tikai ar vizuāliem elementiem. Nosacītie sižeti ir pakārtoti vai pat pilnībā pakļauti formai, ritmiem, kompozīcijai. Ja vienkāršības labad darbu nosaukumus vienādojam ar to “sižetu”, tad varētu teikt, ka mākslas darbu sižeti ilustrē vizuālās formas, atklāj, dekonstruē, kā tās funkcionē, pretēji ierastajām attēla un teksta attiecībām, kurās vizuālais ilustrē tekstuālo. Interese par attēlojuma attēlojumu Korovinu tuvina konceptuālisma tradīcijām, bet figuratīvie uzsvari, materiālā un priekšmetiskā transformēšana atveidos un tajā, ko saucam par mākslu, ļauj viņu skatīt arī t. s. konvencionālo vizuālās mākslas prakšu kontekstā. Interesanta ir balansēšana starp šiem abiem poliem, kas bieži vien izvēršas arī kā saspēle starp abstrakto un figuratīvo – gan piešķirot “nozīmi” pirmajā brīdī šķietami abstraktiem laukumiem un triepieniem, gan abstrahējot šķietami reālistisko, vispārinot un izšķīdinot to. Šo dualitāti precīzi raksturojis Viktors Miziano: “Korovins allaž ir gatavs nekurnot ierakstīties tradicionālā muzejgaleriskā ekspozīcijā, taču tās ietvaros viņš tad nu atļaujas cienīgi nošķūtēt gar zemi visas esošās izstāžu koncepcijas. [..] Visa viņa triksteriskā darbība vērsta uz vienu īpaši taktisku mērķi – sataustīt pasaules struktūrā pretrunas un plaisas, atkarot īsus, taču skurbinošus un tādēļ nepeidienīgus patiesības mirkļus.”¹

R. Korovins, Baltā upe

Tradicionālisma piesaukšana varētu šķist dīvaina, rakstot par tik neordināru mākslinieku, taču dialogs ar attēlošanas tradīcijām ir svarīgs Korovina mākslas aspekts, kas mēģina pietuvoties vizuālajam kā maģiskai substancei, kā arī to demistificēt, apzinoties, ka pūles ir veltīgas, taču process tik un tā aizraujošs. Piemēram, gleznu sērijā Objects Without Shadows (2011) spēlējoties ar sīka triepiena daudzveidīgajām “nozīmes” variācijām caur fona un detaļas, priekšmeta un ēnas attiecībām. 

R. Korovins, Priekšmets bez ēnas, 2009

Fotogrāfijā Svētais ūdens redzama ikona, kurai priekšā nolikta ūdens pudele, atkal jau burtiskojot kluso dabu. No vienas puses, tas ir vārdu spēles analogs priekšmetu valodā, bet šī saspēle šķiet arī dziļāks komentārs par pēdējās desmitgadēs lielā mērā dominējošo tendenci attēlus tulkot tekstos, analizēt tos kā tekstu analoģijas, ko veicināja semiotikas un kritisko teoriju nostiprināšanās vizuālo mākslu analizējošajās metodēs. Šajā ziņā Korovins pievēršas subsemiotiskajām attēlu mākslas zīmēm – gaismai, ēnai, ritmam, kontrastiem, triepienam, izzinot tās kā pašvērtīgas formas, nevis attēlošanas funkcijai pakļautas tehnoloģijas.

Dažādos laikmetos dažādu tradīciju māksla mēdz vizuālo mērķtiecīgi vienkāršot, reducēt līdz lietu būtības “fasādei”, izcelt tikai spilgtu ārējo šķautni. Korovinam vizuālais nav tikai pasaules apvalks, viņam tā ir pašpietiekama pasaule ar savu kārtību. To apliecina arī viņa darbos dažādās formās bieži sastopamie ūdeņi – fona ūdenstilpnes, strūklakas, baseini utt. –, kas ironiski vīd arī darbu nosaukumos (Ūdens Gari O. Un U., Meistars Bo no ūdens skolas), atgādinot par ūdens simbolisko slodzi visdažādākajās reliģijās un mitoloģijās. Šos ūdeņus var tulkot arī kā atspulgus, kurus Korovins parāda nevis kā realitāti atstarojošas plaknes, bet aktīvu matēriju, kas pati spēj veidot vai izstarot jaunas realitātes formas. Līdzīgi arī attēlojums māksliniekam ir pašpietiekama, līdz galam neizzināma forma, caur kuru meklēt īsto un dabisko, nevairoties no fiktīviem personāžiem un tehnoloģiskām manipulācijām. 

Šķiet, ka ironijas, joku un parodiju mūsu mākslā pēdējos gados ir kļuvis daudz vairāk, salīdzinot ar laika posmu pirms gadiem padsmit vai divdesmit, kad Latvijas mākslas scēnā ienāca Korovins. Šo mākslas stratēģiju leģitmizēšanās droši vien liecina arī par nozīmīgākām izmaiņām sabiedrības pašizpratnē. Gan savu darbu motīvos un nosaukumos, gan intervijās Korovins bieži atsaucas uz rokmūziku kā sev radniecīgu nepieradinātības enerģiju. Groteskas, ekspresijas un rokenrola viņa agrīnajos darbos ir proporcionāli vairāk nekā pēdējos gados, taču Korovina mākslu ar rokmūziku vieno arī pretnostatīšanās mietpilsoniski trulajam, snobiskajam. Viņa darbos fiksēto urbāno un sadzīvisko dīvainību mērķis nav tikai pasmiešanās (šīs funkcijas mūsdienās lieliski pilda interneta kultūra), bet opozīcija cildenajam, pacilājošajam un skaistajam kā mākslas mērķim tradicionālajā izpratnē. Runa nav par apsmiešanu vai skatītāja smīdināšanu, bet par konvenciju nojaukšanu, atceļot nošķīrumu starp to, ko tradicionāli uztveram kā mākslas apceres cienīgas tēmas, un to, ko atsijājam kā necilu drazu. Centieni lūkoties uz sevi un pasauli mazāk nopietni, meklēt šos jaunos skatpunktus un pārvarēt satrunējušās vērtību sistēmas.

R. Korovins, Svētais ūdens

Protestējošu lozungu vietā Korovina mākslā ir eskeipisms, no ārišķīgā un samākslotā patveroties vienkāršajā, manierīgā vietā izvēloties askēzi un sakrālo meklējot profānajā.  Vēlme patverties no manierīgā šķiet gluži dabiska laikā, kad tas pārpilda gan ikdienu, gan mākslu (un arī ļoti nesliktu mākslu), informācijas un dzīvesveida stilizāciju pārsātinātība notrulinājusi modernā cilvēka uztveri un patveršanās vienkāršajā jau līdzinās garīgai praksei. Gluži kā meklējot sakrālo profānajā. Korovina mākslā šīs abas iedabas ir vienlīdz spēcīgas un izvēršas par marginālu dvēseles un prāta stāvokļa izzināšanu (kā viņš pats teicis: “Vispār ir labi, ja mākslinieks pieskaras gan pašam augstākajam, gan pašam zemākajam. Tad viņam ir plašāks diapazons.”)² Es domāju, ka Korovina darbos modernās dzīves dezorientācija, atsvešinātība un fragmentācija ir pietiekami samērīgos daudzumos, lai skatītājs spētu ar to gan identificēties, gan atviegloti pasmieties. Tajā ir daudz no 20. gadsimta garlaicības kā estētiskas kategorijas – garā laika, “nevietu”, monotona diskomforta, kas vairs nav aristokrātisks laiskums, bet iespaidu trūkums un pārsātinājums vienlaikus, ko stimulē tehnoloģiju izmainītās ikdienas ainavas un ikdienišķi triviālas darbības. Ikdienas vides pārpildītība ar mākslīgo un visdažādākajām simulācijām bloķē spēju sajust sevi, veidot kontaktu ar savām emocijām – tas viss netieši atbalsojas arī Korovina radīto attēlu noskaņās.

1. Miziano V. Romans Korovins: Fuck to the Flowers jeb Samuraja ceļš. Rock by Roman Korovin. Rīga: Orbīta, 2014. 94. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Cīņa ar liekulību un zariņiem. Vakariņo dzejnieks Aleksandrs Zapoļs un mākslinieks Romāns Korovins. https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/cina-ar-liekulibu-un-ceriniem-18753  (atpakaļ uz rakstu)