— Aqua alta

Karolīne Albertīne Minora (Caroline Albertine Minor, 1988) ir Kopenhāgenā dzīvojoša rakstniece. 2012. gadā beigusi prestižo Dānijas Rakstnieku akadēmiju, gadu vēlāk debitēja ar romānu Pura vida (2013). Viņas īsstāstu krājums Svētības (Velsingelser) ticis nominēts prestižajai Ziemeļu Padomes Literatūras balvai, kā arī apbalvots ar Pēra Ulova Enkvista literāro balvu. Šeit lasāmais teksts ir fragments no 2020. gadā iznākušā romāna Omāra bruņas (Hummerens Skjold) nodaļas Aqua alta, ko autore nolasīja arī Punctum festivālā.

 

Ir vasaras brīvlaiks, un ciemos pie Kečpūlu ģimenes ieradusies mammas māsa ar trīspadsmitgadīgo dēlu. Abi puiši nav iepriekš tikušies, tomēr brālēni ir vienaudži un pieaugušie cer, ka viņi drīz sapazīsies. Tas notiek kūtri, brālēni ir nīgri un nerunīgi, bet tad Viljams atceras par gaisa pistoli, ko saņēma dzimšanas dienā. Šis ir īstais brīdis! Viņš lūdz brālēnu pagaidīt, kamēr pats metas tai pakaļ uz istabu, un patiesi. Doma par pistoli liek puiša sejai iedegties. Iekarsis no veiksmes, Viljams tēmē uz strazdu, kas lēkā zem lazdas dārza dziļumā, un jautā, vai brālēns to redz. Viņš redz. Labi, Viljams mierīgi atbild, jo tagad es to nošaušu. Viņš nav diez ko labs šāvējs un arī pa tukšajām bundžām var trāpīt tikai tad, ja pieiet tām pavisam tuvu klāt, taču šoreiz atskan svešāda, tāda kā beigu skaņa un strazds nokrīt zālē. Brālēns, neko nesapratis, jau metas skrējienā pāri laukam. Viljams noliek pistoli sev blakus uz galda un neticīgi seko. Ceļi un rokas trīc, viņam ataust, ka tur taču ir ligzda. Jo tuvāk viņš tiek krūmam un mirušajam putnam, jo skaidrāk atminas, kā mazā māsa to stāstīja pie brokastīm un solīja parādīt. Bet tad atbrauca viesi un viņa – pārāk maza un palikusi bez brālēnu uzmanības – bija ieritinājusies klēpī tantei un ļāvusies glāstiem un mīļumam. Ligzda bija aizmirsusies. Viljams panāk puisi, kurš, mazliet pieliecies, ar kurpi baksta gludeno, brūnraibo putnu. Beigts, viņš gluži lieki paziņo, skaists šāviens. Paldies, Viljams atviegloti atbild. Bet te taču nav nevienas ligzdas! Tas noteikti bija cits putns, kāda vientuļa un nesvarīga strazdiene, ko viņš bija nošāvis. Tā var gadīties – ja tā padomā, strazdu taču ir diezgan daudz. Viņš jau ir pagriezies, lai sekotu brālēnam, kad izdzird skaņu. Smalku, uzstājīgu un ne ar ko nesajaucamu čiepstēšanu. Sirds dauzās, kad viņš paliec sānis zaru un ieskatās tieši sešās dzeltenoranžās rīklītēs.

Filma pārtrūkst, un Viljams jūt izmisumu kā aukstus pelnus vēsmojam caur ķermeni. Viņš sažņaudz rokas un iedzen asaras atpakaļ kanālos.

Sjū Vona pieskaras viņa plecam.

– Viss kārtībā?

– Jā, tikai džetlags, – viņš nomurmina. Jo kādēļ gan skaidrot šai malaiziešu tūristei, kas patrāpījusies viņa grupā, ka atgadījums ar strazdu neliek viņu mierā brīžos, kad sakrājies par daudz emociju. Viņa iekšējā kino vienkārši atveras priekškars un iznirst attēli. Ne apturēt, ne izslēgt. Viņa terapeits strazda nāvi sauc par Personīgo Mītu, kas to padara saprotamāku, bet ne labāku. Trauma bez jebkāda ieguvuma.

– Otrā diena vienmēr ir vissliktākā, – Sjū līdzjūtīgi pamāj, un tālāk viņi brien klusēdami, šķērsām pāri applūdušajam Marka laukumam, nosaluši un izmirkuši, apāvuši kliedzoši dzeltenus makšķernieku zābakus, ko portjē ar neizprotamu sejas izteiksmi pasniedza viņiem tajā pašā rītā, for the aqua alta. Salīkusī kundzīte ir tik sīka, ka zābaki sniedzas viņai līdz cirkšņiem, un vietās, kur ūdens ir īpaši augsts, Viljams kā vienīgais vīrietis grupā, kuram staigāšana nesagādā grūtības, nes viņu uz muguras. Gide vicina savu lietussargu un sauc, lai viņi uzņem tempu.

– Viņa ir sliktāka par manu veco skolmeistari, – Sjū vaid, kad viņi panāk pārējos. Gide uzmet viņiem stingru skatienu un stāsta tālāk par pulksteņtorni un baziliku, kuru kā reiz piemeklējuši sestie lielie plūdi 1200 gadu laikā.

– Nav nekas neparasts, ja priekškambarī ieplūst ūdens, – viņa saka un rāda uz iebarikādēto baznīcu. – Agrāk, kad te bija citas drenāžas sistēmas, ūdens līmenis ir bijis vēl augstāks. Bet tagad ūdens ir ticis iekšā līdz pat altārim.

– Ak tā, – viņi saka. – Ak.

Strazda nogalināšana izpostīja visu. Tas, kas iepriekš bija stingrs un drošs, pārvērtās par indīgu purvu. Nekaitīgais kļuva bīstams, maigais – ass un dzelkšņains. Putns bija miris, un mazuļi nomirs drīz pēc tam, cits pēc cita, no izsalkuma vai plēsēja nagos. Apziņa par neizbēgamo ķēra viņu kā elektriska strāva. Lielāko nedēļas daļu Viljams atteicās ēst un runāt, bet, kad pēc vasaras brīvlaika atsākās skola, viņš jutās svešs saviem vecajiem draugiem, savai vecajai, bezrūpīgajai dzīvei. Par viņa glābiņu kļuva skaitļi. Viņam vienmēr bija patikusi matemātika, bet nu tā vairs nebija tikai vienkārša interese. Skaitļi bija mūžīgi, skaitļi bija šķīsti. Tie neglabāja tumšus noslēpumus, un to klusajā sabiedrībā viņš beidzot varēja atslābt. Gadiem ejot, tie vairākkārt bija apliecinājuši Viljamam savu viedumu. Pēdējoreiz, kad sieva viņu pameta, sakot, ka vairs “neredz, kā turpināt abu kopdzīvi”. Viņš nemēģināja saprast, ko nozīmē šie acīmredzami bezjēdzīgie vārdi, jo bija pārliecināts, ka atbilde nodarīs vairāk sāpju nekā neziņa.

– Ūdens pats par sevi patiesībā ir diezgan nekaitīgs, – skaidro gide un gana grupu tālāk gar galvenās ieejas marmora arku. – Lielākā problēma ir sāls, ko tas satur. Kad marmora apsegums absorbē sālsūdeni, tas iesūcas sienās un kolonnās un graužas dziļāk un dziļāk baznīcas struktūrā. Ūdens izžūst, bet sāls kristāli paliek akmenī un padara to porainu. Lielākos postījumus mēs nemaz neredzam. Tālāk dosimies pa šo ielu. Viljam, ja tev nav iebildumu?

Viņa pamāj Sjū, kas jau stāv gatavībā.

– Šī ir skumjākā ekskursija, kurā jebkad esmu bijusi, – viņa nomurmina un uzrāpjas viņam mugurā. Viljams paliek rokas zem viņas ceļu locītavām un bez grūtībām seko pārējiem. Sjū sver ne vairāk kā divpadsmitgadīgs bērns.

 

Pagaidu tilts, ko viesnīcas darbinieki ir ierīkojuši nedaudzajiem atlikušajiem viesiem, draudīgi nočīkst, kad viņš no ieliņas ienāk teraco klātajā vestibilā. Viljams novelk savus gumijniekus, un portjē, ceremoniāli palocījis galvu, sniedz viņam atslēgas. Pa ceļam uz kāpnēm Viljama uzmanību piesaista kādas pavērtas durvis un viņš pabāž galvu bibliotēkā, kas plūdu dēļ ir slēgta. Zem velvētajiem griestiem viņu gaida savāds skats: istabas galā uz paaugstinājuma stāv ar velūru apvilkti krēsli un smagi, cits uz cita sakrauti sarkankoka galdi, ko trūcīgi apsedz plēve. Sūknis šņāc un dūc, un šļūtene caur atvērtu logu pumpē pienaini zaļu ūdeni atpakaļ kanālā – cilvēki uzstāj, ka tur tam ir īstā vieta, bet ūdens atsakās paklausīt. Uzplūdušajā ūdenī šūpojas noklīdušas lapas un vientuļas grāmatas mīkstajos vākos, bet pārējās ir sakrautas lielās kaudzēs, lai tiktu aiznestas kaut kur prom. Viņu pamana peldkostīmā un kārtīgos makšķernieku zābakos ģērbusies sieviete un nogurusi māj, lai viņš iet tālāk. È chiuso, signore! Viljams atvainojas un steidzas tālāk uz savu numuriņu, kur iekrīt gultā, marmorpelēko debesu un smirdīgās ūdensmasas nogurdināts. Kāds cits ārkārtas stāvokļa dēļ, iespējams, būtu atcēlis braucienu uz pilsētu, bet viņam tāda doma pat prātā neienāca. Viljamam nepatīk, ja plāni pēdējā brīdī mainās, turklāt viņam bija izdevīgi atrasties tālāk no tā pārpratuma, kuru pirms divām dienām izraisīja kāda jauna sieviete, piešķirot viņam bioloģiski neiespējamo tēva titulu.

Viljams piedzima ar Klainfeltera sindromu. Tā ir ģenētiska mutācija, kuras rezultātā viņam ir papildu X hromosoma, kas padara viņu neauglīgu. Tāpēc, lai arī viņš labi atceras to nakti, kurā Serafina it kā esot ieņemta, Viljams ir drošs, ka tas nenotika. Jautājums – mīkla, kas ieslēpta mīklā – kāpēc viņš uzreiz tā neteica? Viņš būtu varējis pavisam vienkārši apturēt visu šo absurdo situāciju, bet tā vietā ļāva sievietei turpināt stāstīt. Par labajiem gadiem komūnās un mazāk labajiem gadiem ekociemā, vardarbīgo patēvu un bēgšanu uz Aiovu, uzaugšanu pie mīlētās vecmammas. Viņš ziņkāri klausījās, kad viņa skaidroja, kā ar sanatorijas arhīva un nelielas interneta izpētes palīdzību uzzinājusi, ka tieši pensionētais programmētājs un Pictor radītājs ir tas cilvēks, ko viņa meklē. Ka Viljams Kečpūls ir viņas tēvs. Pirms šķiršanās viņa Viljamu apskāva un solīja piezvanīt, kad viņš maija sākumā atgriezīsies no Eiropas.

Taksī pa ceļam uz lidostu viņš izdomāja strupu atvainošanos, kas ļautu Serafinai Vallensai saprast, ka viņa ir kļūdījusies.

Viņš bija izlēmis to nosūtīt, kad iesēdīsies lidmašīnā.

Atlicis līdz brīdim, kad būs kaut ko ieēdis.

Pārlasījis un mainījis intonāciju.

Tad saīsinājis, tad papildinājis.

Paskaidrojis, atvainojies, izdzēsis atvainošanos un lielāko daļu no paskaidrojuma.

Izdzēsis melnrakstu.

Izslēdzis telefonu.

Pie durvīm klauvē. Trīs īsi piesitieni uzreiz cits pēc cita.

– Jā?

– Te Sjū, atver.

– Mirklīti.

Viljams nogludina gultas pārklāju un sakārto smagos spilvenus, uzvelk džemperi pāri savam polo kreklam.

– Labvakar, – viņš saka un pakāpjas malā, lai ielaistu sievieti, kura negaida uzaicinājumu.

– Ruskins. Laba izvēle. Viena no labākajām istabām.

Viljams pateicas. Viņš patiesi nav pūlējies noskaidrot, ko šis Ruskins tādu ir izdarījis, lai izpelnītos, ka viņa vārdā nosauc istabu.

– Man ir zupa, – Sjū paziņo un sniedz viņam maisiņā ietītu svilinoši karstu polistirola bļodu. – Visi restorāni ir slēgti, un, kad beidzot atradu vienu, kas bija vaļā, iedomājos, ka varētu taču paņemt kaut ko arī tev. Tas ir pēdējais, kas viņiem vēl bija.

– Liels paldies, tas tiešām ir ļoti jauki no tavas puses.

Viņa aizkaitināti papurina galvu.

– Vienkārši paēd.

– Man nav karotes.

– Tad dari tā, – viņa ar kustību imitē dzeršanu. – Tā nav pārāk bieza. Palīdzēs iekšējam pulkstenim.

Kamēr Viljams dzer smaržīgo un sāļo zivju zupu, Sjū pacietīgi noraugās no savas vietas uz gultas malas.

– Tātad tu šeit esi bijusi jau iepriekš? – viņš jautā, kad ir beidzis ēst.

– O jā, – viņa saka un iesmejas. – Šī ir mana trešā reize Venēcijā. Pirmā vienatnē. Pagājušajā gadā nomira mans vīrs. Mēs parasti ceļojām kopā.

– Man žēl.

– Zini, dažkārt ir tā, it kā viņš vēl aizvien būtu tepat. – Viņa novicina roku gar savu labo ausi. – Lūk, te.

– Ak tā. – Viljams nemierīgi atsaka.

 Sjū noņem pūku no savām pelēkajām treniņbiksēm.

– Bet es nemelošu. Vakari dažkārt šķiet ļoti gari. Pa dienu ir ekskursijas un cilvēki, un viss pārējais, kas jāpaspēj.

– Saprotu.

Viņi apklust. Istaba grimst zeltainā gaismā no Murano stikla pūtēju lampas.

– Paskatīsimies, ko rāda pa televizoru? – Sjū jautā un pasniedz viņam pulti. Slēgājot kanālus, paiet vairākas garas minūtes, līdz viņi apstājās pie Rai 1.

– Stop. – Sjū saka. – L’Eredità. Itālijas lielākais prāta spēļu šovs. Lielas balvas un daudz nervu.

– Tu runā itāliski? – Viljams jautā, kad viņi ir noklausījušies pāris nesaprotamos vadītāja jautājumus un viesa atbildes.

– Nē. Bet tāpat ir interesanti, tev tā nešķiet?

– Laikam jau, – viņš atzīst. – Savā ziņā.

Pēc pusstundas kļūst skaidrs, ka vakara dalībnieks dosies mājās ar 120 000 eiro. Viņš gavilē no laimes, skauj sievu un abus pusaugu dēlus, kas ir pievienojušies uz skatuves.

– Paskaties uz viņiem, – Sjū nopūšas.

– Jā. Viņi ir tiešām priecīgi.

– Tu nekad neesi gribējis būt bagāts, Viljam?

Mazās acis nopietni pēta viņu no gultas otras puses. Viņa nejoko.

– Jo tu jau esi bagāts, vai ne?

– Jā.

– Savādi. – Sjū saka un ļauj plaukstām slīdēt pār gultas polsterēto galvgali, ar pirksta kauliņu piesitot pie kokgriezumiem. – Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk ir tā, it kā es naudu vazātu sev līdzi lielā, nejēdzīgā mugursomā. Kopš nomira vīrs, man vairs nav neviena, ar ko dalīt nastu. Es viņu satiku diezgan vēlu, saproti, tāpēc bijām tikai mēs divi vien. Vai tev ir bērni?

– Man ir meita. – Viljams atbild.

Gaisā starp viņiem trīs neiespējamie vārdi.

Sjū papliķē viņam pa delmu.

– Tev ir paveicies.

Studijā pār vadītāju un dejojošo ģimeni birst sudrabains konfeti. Laimesta summa uzmācīgi mirgo ekrāna labajā stūrī.

– Šī saruna man atgādina stāstu, ko agrāk vienmēr mēģināju izdiedelēt no vecmammas. Tev ir laiks paklausīties?

– Tas ir patiess stāsts, – nepārliecināti jautā Viljams, – vai pasaka?

Sjū pasmaida, izslēdz televizoru un iekārtojas starp spilveniem.

– Tas atkarīgs no tā, kā to uztver. Dod man brīdi padomāt. Lūk. Tas sākas tā: reiz sensenos laikos dzīvie varēja redzēt mirušos un mirušie varēja redzēt dzīvos. Gan dzīvie, gan mirušie pulcējās tirgū. Vienā ceļa pusē mirušie pārdeva savas preces, bet otrā pusē dzīvie pārdeva savējās. Tolaik bija ierasts lietot vara monētas, nevis papīru. Mirušie monētas grieza no papīra, lai tās līdzinātos dzīvo monētām un viņus apmānītu, bet dzīvie neļāvās piemuļķoties. Viņi lika monētas ūdens bļodā – īstās vara monētas nogrima, bet mirušo papīra monētas peldēja pa virsu. Neīsto naudu viņi atdeva atpakaļ mirušajiem, un tā pamazām mirušie vairs nevarēja tirgoties ar dzīvajiem, tikai cits ar citu. Tad mirušajiem un dzīvajiem aizliedza savā starpā sarunāties. Ja mirušie runāja ar dzīvajiem, viņiem bija jāmaksā sods. Dzīvajiem kļuva bail no mirušajiem, un viņi sāka tos iekaustīt. Neapmierināti mirušie izlēma uzcelt starp sevi un dzīvajiem bambusa aizslietni. Tā dzīvie varēja vairs tikai neskaidri saskatīt mirušos, bet mirušie, kas bija tuvāk aizslietņa spraugām, dzīvos redzēja skaidri. Dzīvajiem aizslietnis nepatika, jo tas pārāk stiprs, lai caur to iekaustītu mirušos. Un dzīvie sadusmojās – kādu dienu viņi pieprasīja bambusa vietā uzcelt papīra aizslietni. Tagad viņi varēja caur papīru kaustīt mirušos, bet vairs tos neredzēja.

Sjū kādu brīdi sēž klēpī saliktām rokām un vēro guļošo amerikāni. Viņš ir diezgan jauks, bet noslēgtāks nekā viņa ir radusi. Tāds liels, kautrīgs puika. Ārā kanālā policijas laivas sirēnas pieņemas spēkā un atkal noklust. Ir dzirdama tikai viņa elpa un Adrijas jūra, kas maigi skalojas ap pils mūriem. Plunk, plunk, plunk…

– Tev taisnība, draugs, – Sjū atbild viņu abu valodā. – Ir vēls.

Viņa izslīd no gultas un ieauj kājas savās velveta čībās. Vīrs gaida pie durvīm kā ēna, kamēr viņa apmet loku pa istabu un izslēdz gaismu. Ar galvas mājienu viņš atgādina, lai Sjū pirms aiziešanas paņem tukšo iepakojumu un plastmasas maisiņu.

No dāņu valodas tulkojis Andrejs Vīksna