Foto: Mārita Kiteharju

raksti

— Rozas Liksomas runa Zviedrijas akadēmijas Ziemeļvalstu balvas pasniegšanā

Roza Liksoma

06/09/2021

Mums vienkārši ir jāizmācās ārā no sava egocentrisma un alkatības un jāmeklē jauns līdzsvars ar mūsu ekoloģisko dzīves vidi.

Roza Liksoma (Rosa Liksom, 1958) ir somu rakstniece un māksliniece, kuras darbi tulkoti apmēram 30 valodās, vislielākais nosaukumu skaits – zviedriski, angliski, franciski, vāciski, dāniski. Latviešu valodā lasāmas trīs Rozas Liksomas grāmatas Maimas Grīnbergas tulkojumā: īsprozas izlase Vienas nakts ekstāze (Atēna, 2001), romāns Sestā kupeja (Zvaigzne ABC, 2015) un īsprozas krājums Kādreiz pāries… (Zvaigzne ABC, Rīga, 2016). 2011. gadā par romānu Sestā kupeja Roza Liksoma saņēma visprestižāko Somijas literāro balvu Finlandia, savukārt 2020. gadā viņai tika piešķirta Zviedrijas akadēmijas Ziemeļvalstu balva, kas tiek pasniegta kopš 1986. gada tādam Ziemeļvalstu iedzīvotājam, kuram ir ievērojami sasniegumi kādā no akadēmijas interešu vai darbības jomām. Balvu Roza attālināti saņēma tikai šogad 7. aprīlī. 

Tulkotāja

Cienījamie viesi, godātie svētku dalībnieki!

 

Es pateicos Zviedrijas Akadēmijai par balvu, pateicos savai izdevējai Peivi Pāpanenai (Päivi Paappanen), savai zviedru tulkotājai Janinai Orlovai un jo sevišķi savam redaktoram Harri Hānpē (Harri Haanpää), ar kuru esmu sadarbojusies jau 40 gadu. Pateicos arī visiem citiem, kas izveduši manas grāmatas pasaulē.

 

Sāku rakstīt astoņdesmito gadu sākumā, jo gribēju kļūt sadzirdēta un stāstīt arī citiem par to, kas satrauca mani. Savos tekstos devu balsi margināliem lielo pilsētu un nomaļu vietu jauniešiem, kāda biju arī pati. 

Esmu dzimusi Ziemeļsomijā, Tornionjokilākso apvidū netālu no Zviedrijas robežas, mazā ciematiņā pie ezera. Daba ir galvenais varonis visos manos romānos, jo tā man bijusi tuva un mīļa jau kopš bērnības. Tā kā dzīvoju lauku sētā meža vidū, jūtos kā iedzimusi un ieaugusi dabā. 

Pirms dažiem gadiem atkal atgriezos savā dzimtajā ciemā, kur nebiju bijusi gadu desmitiem. Bija rudens, un es nolēmu doties ogās uz zināmo mežu ezera pretējā krastā. Airējot uz turieni, brīnījos, kā gan manas bērnības dzidrais ezers kļuvis tik duļķains.

Nonākusi galā, izkāpu krastā. Vēl septiņdesmitajos gados neskaitāmas reizes biju klīdusi pa mūžamežu, kas sākās netālu no ezera un ko cilvēka roka nebija aiztikusi gadu simtiem. Varēju basām kājām iet pa mīksto sūnu paklāju, apbrīnot resnās priedes, kas tiecās augstumos, un dažādus laikus pieredzējušās egles un saušņus tām līdzās. Tagad, izgājusi cauri šaurai meža joslai, aptvēru, ka šis mežs ir zudis.

Priekšā pavērās baisa kailcirte. Savulaik cienīgi novecojošie koki visi kā viens bija nogāzti. Augsnes virskārta izskatījās kā pēc artilērijas koncentrētās uguns. Satriekta klīdu pa apokaliptisko ainavu, kurā šur un tur pret debesīm slējās nīkulīgas priedītes. Daļu no tām bija nogāzusi vētra, dažām aļņi apgrauzuši galotnes. Zeme bija izvarota, nīka un tukša. Nedziedāja putni, nelaidelējās taureņi. 

Cauri kailcirtes teritorijai bija izrakti divus metrus dziļi grāvji, pa kuriem tecēja humusa iebiezināts purva ūdens. Iedama atpakaļ uz laivu, aprēķināju, ka vietumis attālums starp grāvjiem ir tikai divdesmit pieci metri. Redzot, kā tie nesteidzīgi ieplūst ezerā, bija skaidrs, kāpēc ūdens ir peldēšanai nederīgs.

 

Mājās atgriezos ar tukšu ogu spaini un sāku domāt, kāpēc cilvēks, kurš sevi uzskata par saprātīgu, šādi iznīcina savu dzīves vidi. Domāju par saviem 19. gadsimta beigās dzimušajiem vecvecākiem. Viņiem bija pieredzē balstīta zināšana par to, ka cilvēks mežu drīkst aizskart tikai tādā veidā, kas ļauj tam saglabāties nākamajām paaudzēm. Lai arī viņiem nebija zinātniskos pētījumos balstītu zināšanu par dabu, viņi saprata, ka bez sugu daudzveidības nav arī cilvēka. Mežs viņiem deva svaigu gaisu, ko elpot, būvmateriālus mājām un lopu novietnēm, malku, lai pārlaistu ziemu, ogas un sēnes, lai izvairītos no skorbuta. Tas atvēlēja vietu, kur aizbēgt, ja mazā ciema dzīve kļuva par nospiedošu, un ļāva atrast gara līdzsvaru, kad nolaidās polārās nakts tumsa. Mežs bija svēts, un no tā arī baidījās. Pa to pārvietojās mierīgi, cienot katru augu un pat koka zaru. 

Domāju arī par koloniālisma laikmetā radīto Eiropas apgaismības stāstu. Par cilvēku, kurš dižojas ar savu nesalīdzināmo prātu, taču ir zaudējis dzīvības uzturēšanai svarīgo saikni ar dabu un svētumu. Domāju par mūsu cilvēkpērtiķu dzimtai piederošās ģints neaptveramo efektivitāti un izplatību. Par mūsu vēlēšanos jebkādiem līdzekļiem pieveikt visas “problēmas un šķēršļus, kas rodas mūsu ceļā”. Par mūsu bērnišķīgo ticību tehnoloģiju bezgalīgajām iespējām atrast risinājumu visam – pat pašlaik notiekošajai ekokatastrofai un izmiršanas vilnim. Par mūsu nevēlēšanos mainīt dzīves paradumus un atteikties no nejēdzīgās nemitīgā pieauguma mantras.

 

Pārdomas par cilvēka neveselīgo attieksmi pret dabu mudināja mani arī uzrakstīt jaunu romānu, kas ar nosaukumu Robežupe iznāks 2021. gada rudenī. Vēstījuma centrā ir trīspadsmitgadīga meitene, kura, izraisoties Lapzemes jeb tā sauktajam “vācu” karam, 1944. gada rudenī kopā ar savu ganāmpulku un dažiem citiem bērniem dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju. Ilgais un grūtais ceļš meiteni līdzīgi neskaitāmiem citiem noved kara bēgļu nometnē. Pēc gada viņa kopā ar savu ganāmpulku atgriežas kara iznīcinātās ainavas un dzimtā ciema krāsmatās, izdedzinātajā zemē, kur jāķeras pie celtniecības darbiem. 

Lai arī vēstījuma ietvari ir vēsturiski, to uzrakstīt motivēja aktuāli jautājumi. Kā ar literatūras līdzekļiem atklāt bēgļu un zaudējumu pieredzi? Kā no jauna uzrakstīt cilvēku un viņa vietu dabā un starp citām sugām? Kā atrast dzīvu saikni ar tiem mūsu eksistences slāņiem, kurus pēdējos gadsimtos ar traģiskām sekām ir nīdējis antropocentriskais modernisms? Kā panākt, lai daiļliterārais naratīvs atklāj vienkāršo patiesību, kuru mēs ilgi esam nepiekāpīgi nolieguši: dabai cilvēks nav vajadzīgs, bet cilvēkam, lai dzīvotu, ir vajadzīga daba.

 

Runas sākumā teicu, ka sāku rakstīt pirms četrdesmit gadiem aiz vajadzības runāt. Rakstu joprojām, jo šī vajadzība nav mazinājusies. Mežu iznīcināšana man jau jaunībā lika pievienoties dabas aizsardzības kustībai un darboties kā vides aktīvistei, un meži, neskarta daba, pārgājieniem piemēroti apvidi, jūras un iekšējie ūdeņi, urbānā daba un lielpilsētu pamestās teritorijas mani piesaista vēl aizvien.

2021. gadā ir skaidrs, ka pienācis laiks atkal ievest Homo sapiens atpakaļ tam ekoloģiski paredzētajā nišā. Mums vienkārši ir jāizmācās ārā no sava egocentrisma un alkatības un jāmeklē jauns līdzsvars ar mūsu ekoloģisko dzīves vidi.

Zviedrijas akadēmijas piešķirtā naudas balva dzīvos simboliski ilgi. Esmu par to nopirkusi senu mežu Lapzemē, savā dzimtajā pusē. Putni tur arī nākotnē atradīs labus kokus ligzdošanai un plēsīgie zvēri varēs mierīgi atpūsties. Mežs kļūs par privāto dabas rezervātu, ko nākamajām paaudzēm nebūs tiesību aiztikt. Tas varēs dzīvot savu dabisko dzīvi, pasargāts no cilvēka. Šo aizsargājamo teritoriju esmu nosaukusi par Zviedrijas akadēmijas mežu.

Ceru, ka ikviens klausītājs, kurš varbūt plāno ieguldīt savu naudu biržas akcijās, ņems un nopirks senu mežu un tādā veidā, ko pats uzskatīs par pareizu, padarīs to par dabas rezervātu. Mums vajadzīgas arī radikālas pārmaiņas mūsu dzīves veidā, politiskajā kultūrā un neilgtspējīgajā izpratnē par nākotni, progresu un pieaugumu. Jāmainās arī literatūrai, jo Rietumu modernā kultūra un māksla atrodas nepieredzētu pārmaiņu priekšā un varbūt pamazām pavisam noies no pasaules vēstures skatuves. 

Zviedrijas akadēmijas balva man ir svarīga atzinība un mudina arī turpmāk iet pa izraudzīto ceļu. Lai arī globālā pandēmija ir izraisījusi daudz ciešanu un nāvju, ar tās uzspiesto palēninājumu ir saistītas arī pozitīvas pārmaiņas. Esam atraduši ceļošanu uz vietas – klejošanu dabā un kavēšanos pie grāmatām. Pasaules funkcionālos mehānismus bremzējošais vīruss ir arī iespēja mainīt mūsu dzīves ieradumus.

Paldies!

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga