— Atkārtošanās istaba

Džesijs Bols (Jesse Ball, 1978, ASV) ir amerikāņu absurda literatūras pārstāvis, ievērojams rakstnieks un dzejnieks, veidojis arī ilustrācijas. Pirms pāris gadiem ierindots literatūras žurnāla Granta labāko jauno prozaiķu vidū, viņa romāns A Cure for Suicide (Zāles pret pašnāvību, 2015) bija prestižās Nacionālās grāmatu balvas nominantu sarakstā. Pagaidām pēdējā grāmata, 2019. gadā iznākusī The Divers’ Game (Nirēju rotaļa), tika iekļauta žurnāla The New Yorker gada labāko grāmatu sarakstā. Šis teksts ir fragments no topošā romāna Repeat Room (Atkārtošanās istaba).

 

Kafetērijā bija gara lete. Gaismas bija ieslēgtas, bet to nebija daudz. Tās bija kādai mazākai telpai domātas gaismas, varbūt no vecas automašīnas paneļa. Vajadzēja iztikt. Tā bija maza kafetērija, patiesībā tikai lete, un pie letes nebija neviena, ja neskaita vīrieti un sievieti. Vīrietis sēdēja, viņam priekšā bija pelēcīga aploksne. Viņam nebija piecdesmit, bet četrdesmit arī ne. Rokas un pleci bija spēcīgi. Plaukstas šķita samocītas, kā salauztas. Mati bija slikti apgriezti, un krīta bālās acis lūkojās turp, kur viņš tās pavērsa. Tajā brīdī viņš lūkojās uz leti, uz aploksni, nevis uz sievieti savā priekšā. Viņa tikko bija beigusi kaut ko sacīt.

Viņai bija starp divdesmit un četrdesmit, seja un augums bija kā viesmīles fotoattēls. Uz kakla viņai serifā bija rakstīts KARLOSS. Varbūt tur bija rakstīts arī UZ MŪŽU. Svaru viņa pārvietoja no vienas kājas uz otru. Tas, ko viņa teica pēc tam, bija:

“Nav jau jums mani jāklausās. Man vienalga. Vienkārši saku jūsu paša labā. Atskan zvans, tas nozīmē, ka jums jau jābūt uz vietas. Tie, kas nesteidzas, droši vien pēc tam to nožēlo. Es te strādāju jau labu laiku. Tā ka lieciet aiz auss.”

Vīrietis paskatījās pāri plecam laukā pa logu. Ēkai ielas pretējā pusē bija milzīga ieeja, kas tad piltuvveidīgi sašaurinājās līdz bronzas durvīm. Līdzās bija sarga mājiņa. Tā bija tiesas ēka. Akmens celtne, kaut kas piramīdai līdzīgs. Monumentāli burti vēstīja: TIESA 5. Kāds kāpa augšup pa kāpnēm, bezgala sīciņš salīdzinot ar ēku, tik tikko cilvēcisks.

“Ja aicina atnākt, gan jau var arī pagaidīt,” viņš sacīja. “Un vispār – neesat jau tur iekšā nemaz bijusi.” Balss viņam bija zema un čērkstoša. “Varbūt nekā tāda tur nav.”

“Kā vēlaties. Ko ēdīsiet?”

Viņš parādīja letē iestrādātajā ēdienkartē. Viesmīle pagriezās, piegāja pie virtuves lodziņa un paziņoja:

“Sestais.”

Viņa piespieda sienā pogu, un no krāna krūzītē sāka tecēt kafija. Turpinot savu viesmīles deju, viņa nolika to vīrietim priekšā un skatījās uz viņu, un skatījās viņam cauri.

“Serviss.”

Vīrietis varēja caur lodziņu ielūkoties virtuvē. Tur bija parādījusies seja, piesarkusi, uzblīdusi un netīra; ātri pagatavojamo ēdienu pavāra seja. Viņš nolika šķīvi un devās atpakaļ. Pavārs un virtuve uz mirkli tā kā noraustījās, un tad tur atkal bija tikai siena ar lodziņu. Tad abi atkal atgriezās, un pavāra linaudeklā tērptā mugura jau virzījās laukā no kadra.

Viesmīle pamāja klientam.

“Agrāk es mēdzu jautāt cilvēkiem, ko viņi redz hologrammā. Man tā ir mamma. Bez jokiem. Divdesmit gadi kā mirusi, bet tur nu viņa ir. Cilvēki saka, tas ir vīrietis, tā ir sieviete, viens ieraudzīja savu brāli. Atcerieties, kad tās pirmoreiz parādījās? Cilvēki nespēja noticēt, kā viņiem laimējies. Tagad vienkārši mēsli skatās uz mēsliem.

“Te droši vien ir diezgan vientulīgi,” vīrietis sacīja. “Nav, ar ko parunāties.”

“Tā ir,” viņa teica un pasniedza šķīvi.

 

Viņas rokas rotaļājās ar viesmīles piezīmju blociņu, grozot šā, grozot tā. Tas pat nebija no papīra. Tas bija vienkārša plāksne, kas tikai izskatījās pēc viesmīles blociņa. No viņas pirkstiem bija redzams, ka viņai klājies grūti. Tādi pirksti.

Viņa kaut ko runāja, pārsvarā pati ar sevi, taču laiku pa laikam pacēla acis, gluži kā bērns, kas vēlas pārliecināties, vai nav vēl aizmidzis.

“Neapskaužu tos nabagus, kas saņem uzaicinājumu. Pardon, jūs arī esat viens no viņiem, bet tā ir svēta patiesība. Lūdzu Dievu, kaut man nekad pastā nepienāktu tā aploksne. Par mani visiem zināms, ka es visu salaižu dēlī, un, ja man būtu jābūt zvērinātajai, nu, galu galā jau mani nepaņemtu. Kā sak’, ja zini, ka dabūsi to redzēt, dabūsi redzēt to telpu, nu, tad varbūt ir to vērts. Ir jau ziņkārība par to atkārtošanās istabu. Bet nav nekādu garantiju. Tieši otrādi, kā sak’. Un tur jau tā lieta, vai ne. Salaid tur dēlī un galu galā tevi pazemina. Tu vienkārši dzīvoji savu dzīvi, mēģināji kā nebūt iztikt. Nezināji, ka izskaties pēc žurkas, vai ne tā?”

Vīrietis izspieda kaut ko smaidam līdzīgu.

“Kā sak’, būtu jau interesanti ,” viņa teica. “Kā nu ne. Gribas ieskatīties cita cilvēka galvā. Bet bail man arī būtu. Esmu dzirdējusi, ka reizi pa reizei kāds no tā nomirst. Neesat dzirdējis?”

Viņš nolika naudu uz letes, paņēma aploksni, pamāja ar galvu un izgāja pa durvīm.

“Jūs tāds jauks cilvēks,” viesmīle nosauca viņam pakaļ. “Neļaujiet, lai viņi jūs izmaina.”

 

Vīrietis stāvēja kādā telpā. Viņš stāvēja rindā. Aiz viņa bija vēl citi. Sākumā viņš bija rindas galā, bet tagad bija pašā priekšā. Apgaismojumu telpai sniedza sienu krāsa, un tās gaisma bija par spožu cilvēka redzei. Vīrs samiedza acis un paskatījās augšup uz stiklu. Lejup lūkojās sieviete. Viņus galvenokārt šķīra attālums, bet bija arī metāla līstes. Nebija iespējams noteikt, vai viņš dzirdēja viņu, vai viņas reproducēto balsi. Taču viņa runāja, un viņš dzirdēja. Viņai galvā bija tāda kā auduma ķivere, kas apsedza matus.

“Jūsu vārds, nodarbošanās, vecums, dzimšanas vieta.”

“Ābels Koters. Smagās tehnikas operators. Četrdesmit seši. Dzimis Sīportas rajonā.”

“Ielieciet roku kastītē.”

Uz augšu paslējās metāla plāksnīte. Tur viņš tagad varēja ielikt roku. Tā viņš arī darīja.

Virs rokas kaut kas noslēdzās; tā bija iesprūdusi.

“Necentieties atbrīvoties. Vienkārši gaidiet.”

Skaļrunī atskanēja klikšķis.

“Nekāds smagās tehnikas operators jūs neesat,” sieviete teica. “Drīzāk atkritumu savācējs. Te teikts, ka esat atkritumu savācējs.”

Cilvēki, kas stāvēja rindā aiz viņa, nemierīgi sarosījās.

“Nu, tehnika tā ir,” viņš, nodūris galvu, teica.

“Te mums vajadzīga patiesība. Varat iet uz nākamo telpu. Parādiet tur savu numuru.”

Viņai runājot, no cauruma atskanēja hidraulikas atslābuma troksnis un atbrīvoja plaukstu. Viņš paberzēja roku. Uz plaukstas bija melni simboli, tādi kā cipari. Sienā atvērās durvis.

Viņš pa tām iegāja, un viņa vietā stājās nākamais cilvēks.

 

Pie griestiem te ieslēdzās, te izslēdzās lampa. Ābels apsēdās uz gara sola. Viņam līdzās bija desmit divdesmit cilvēku. Tas pats pretī, tikai pāris metrus tālāk. Meitene ar īsiem matiem, ģērbusies gandrīz tikai pieguļošā džemperī. Cita meitene ar ieģipsētu roku. Vīrs viņam blakus oda pēc šņabja, veca šņabja. Sieviete tumšās brillēs un ar dzimumzīmīti apsēžoties iebelza viņam ar elkoni. Vietas tiešām nebija daudz. Bija tā, kā stāsta: kā zemūdene, kā sēdēt zemūdenē. Tieši tā. Kāds rindā sarunājās ar kādu citu:

“Viņi grib, lai mēs sarodam cits ar citu.”

“Nedomāju, ka tas ir iemesls.”

“Jā, jā, viņi grib, lai mēs sarodam cits ar citu. Tā ir sacensība.”

“Nav gan sacensība.”

“Bet tur var galīgi izgāzties.”

“Kas to lai zina.”

Līdz ar citiem Ābels iegāja telpā ar skapīšiem. Tur viņi novilka savas drēbes un uzvilka citas, gaiši dzeltenus tērpus, kas atgādināja slimnīcas uzsvārčus, tikai pamatīgākus. Daži no augumiem, uz kuriem viņš pameta acis, bija mīksti un nekam nederīgi, citi – muskuļaini. Bija gan vīrieši, gan sievietes. Visiem bija jāpārģērbjas citu klātbūtnē. Telpa bija pagalam zema un nesaudzīga, pagalam bezgalīga, vienveidīga, fluorescējoša. Tur nebija nekā seksuāla.

“Vai jūs zinājāt, ka būs tā?” veca sieviete jautāja meitenei, kas ģērbās līdzās.

Meitene bija kaila un mēģināja uzvilkt tērpu. Viņa izskatījās pēc rekrūša. Citu acis viņai netraucēja.

“Tas nav nekas tāds, kas jāzina,” viņa teica. “Vienkārši jāuzvelk tērps.”

Vecā sieviete jautāja, vai kāds nezina, cik ilgi tas ies. Kāds viņai atteica, aizveries, stulbene. Kāds cits tad noteica, aizveries pats. Neviens nevienā neklausījās, tā pa īstam neklausījās. Ģērbtuves griesti bija zemi. Nevienam no skapīšiem nebija slēdzenes, toties pie sienām bija kameras.

“Drēbes kaut kur jānoliek. Vēlāk nāksi atpakaļ un dabūsi. Pavisam vienkārši.” Tā rekrūte paskaidroja vecajai stulbenei.

Ābels atspiedās pret sienu un uz mirkli aizvēra acis. Ļaudis stāvēja turpat netālu, bet viņš bija pats sev nenozīmīgs, tukšs.

“Baigi vēsais, ja? Vienkārši nogaidi? Saprotu, saprotu. Nebaidies, saprotu. Droši vien tā arī labāk.”

Zemē bija notupies īsa auguma, drukns vīrs. Nezin kā vienlaikus zēnisks un pāragri novecojis. Viņa dzeltenais tērps skāra zemi kā sievietes kleita. Viņš asu kustību noslaucīja degumu, it kā darītu to kādam citam. Piemiedza ar aci Ābelam.

Atskanēja zvans. Klusums. Atkal zvans.

“Tas laikam ir signāls. Mēs ejam aizvien dziļāk. Nemaz neesi ziņkārīgs?”

Ābels sastapa vīrieša acis. Tajās bija tikai samazgas.

 

Viņi gāja pa gaiteni zosu gājienā kā bērni, daži vietām paklupa, jo nebija raduši pie tādas kārtības. Sienas bija vienmuļas. Nekādu zīmju. Grīda bija no savādi mīkstas plastmasas, zaļas tepes. Kājas tajā negrima, taču soļi nebija dzirdami. Pēc desmit minūtēm viņi nonāca pie kādām durvīm, kuras ierēdne atslēdza. Viņi bija vērojuši ierēdni ejam kopā ar visiem, taču viņa neko neizrādīja, neko nepaskaidroja. Uzdevums bija vienkārši pavadīt viņus gaitenī. Viņa to pildīja vienkārši kā cilvēks, kas pavada gaitenī. Nekas cits. Tas bija jaunais veids, kā būt, jaunais laikmets. Balsaskoku var izmantot vienu reizi, tad tas lūst.

“Sameklējiet sev vietu, kur varat.”

Telpa “A” bija milzīga un pilna ar cilvēkiem, kas bija tērpušies tāpat kā viņi, kā psihenes iemītnieki, kā pilna laika lūzeri, kas te laiskojās uz cietiem soliem. Jaunpienācēji ne ar ko neatšķīrās, tikai nebija sameklējuši sev sēžamos. Viņi bija ieradušies vēlāk nekā pārējie, kas laikam bija laikā vai laikus, vai pat vairākas dienas iepriekš. Kārtīgs bariņš. Neviena netrūka. Bija visvisādi cilvēki. Valdīja lētas gaidas, kā cirka teltī. Ābels palūkojās pēc sēdvietas un ieraudzīja vietu attālajā malā. Viņš devās turp. Kāds vīrietis ar spieķi bija ieņēmis divas vai trīs vietas. Ābels panāca, ka viņš paliek pie divām, klusi apsēdās savā vietā un pievērsās zīmēm uz savas plaukstas.

Vecais vīrs šad un tad uz viņu paskatījās. Viņam bija biezi balti mati un biezas brilles, aiz kurām viņa seja bez kāda brīdinājuma ik pa brīdim noraustījās. Laiku pa laikam viņš brilles noņēma, tad atkal uzlika, Dievs vien zina, kāpēc.

“Kā jūs domājat, tas būs ilgi?”

“Nezinu.”

“Kas ar mums runās?”

Izvairīdamies no jautājuma, Ābels paskatījās uz savu tērpu. Tad viņš paskatījās uz citu tērpiem. Uz katra bija numurs.

“Uzmanieties,” vecais vīrs sacīja. “Tas viss ir viltība, lai piespiestu kaut ko atklāt. Vai arī izdarīt ko tādu, ko nevajadzētu.”

“Phe,” noteica drukna sieviete viņam pie otra sāna. “Vienīgie, ar kuriem kaut kas notiek, ir tie, kuri to pelnījuši.” Ar rokām viņa knaibīja ceļgalus, kas  bija palīduši laukā no tērpa apakšas. Āda uz tiem bija plēkšņaina, lobījās nost.

Vecais vīrs nepiekrītot piešķieba galvu.

Vienmuļš, tīši netīkams tonis kļuva skaļāks un piepildīja telpu, līdz visas runas noklusa. Uz sienas parādījās projekcija, un ļaudis pagriezās, lai to redzētu. Tur bija cita ierēdņa seja, ne īpaši vīrišķa vai sievišķa, kaut gan balss bija dobja.

“Jūs esat zvērinātie. Jūs esat nejauši izvēlēti, lai būtu tas, kas jūs tagad esat – zvērinātie. Nākamajās trīs dienās, šodien, rīt un aizparīt notiks zvērināto izraudzīšana, apmācīšana un pārbaudīšana. Tie tiks izvēlēti no visiem kandidātiem, no šeit sapulcētās grupas. Kā, iespējams, esat dzirdējuši, mēs jūs apmācīsim un apmācot atlasīsim, līdz būs palicis tikai viens. Visi pārējie tiks aizvākti, jo būs apliecinājuši, ka ir nederīgi. Paliks tikai viens, viena derīga persona. Šī persona tad arī būs zvērinātais attiecīgajā lietā. No šī vienīgā viedokļa būs atkarīga dzīvība vai nāve. Iespējams, jūs esat gļēvulis. Tas jau ir ņemts vērā. Nemēģiniet izvairīties no uzdevuma, uz kuru kandidējat. Sekas šādai uzvedībai, šādai gļēvulīgai uzvedībai, būs bargas. Kopš šī brīža visas kļūmes, uzvedības problēmas, runāšana pretī tiks sodītas, pamatojoties uz kodeksu numur 4429-762. Šī nav jūsu parastā dzīve. Atcerieties to. Esiet atbildīgi.”

Projekcija nodzisa, atstājot aiz sevis tikai brīdinājumu.

 

Brīdi vēlāk atkal tas pats tonis. Tad vēl viena projekcija.

Viņi ieraudzīja cietuma kameru un vīrieti, kas sēdēja uz ķebļa. Viņš pacēla acis uz kameru un neko neteica. Viņš bija jauns, iespējams, vēl pusaudzis. Viņš nebija skuvies vairākas dienas, un ap acīm bija bezmiega loki. Kamerā nevarēja pateikt, cik viņš liels. Viņš varēja būt jebkāda auguma.

“Šis ir cilvēks, kura dēļ jūs te esat. Laiku pa laikam mēs jums parādīsim viņa attēlu, lai atgādinātu jūsu uzdevumu.”

 

“Kā jūs domājat, ko viņš tādu pastrādājis?”

Vecais vīrs bija viņam pie paša elkoņa.

“Kā jūs domājat?”

“Nezinu.”

“Būs bijis kas slikts.”

Vecais vīrs iesmējās.

“Noteikti kas diezgan slikts, lai dabūtu nāves spriedumu, ne? Tik un tā gribētos zināt. Tāds puika vēl, izskatās pēc liekēža. Tāds netīrs.”

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska