— Pirmstraumatiskā stresa sindroms

Atceros, biju vienlaikus nedaudz vīlies un patīkami pārsteigts. Tu, kā šķiet, biji ļoti priecīga un apmierināta, nedaudz uztraukusies, bet smaidīga. Ik pa brīdim tu pagriezies un kustināji lūpas, bet es neko nedzirdēju, jo visi logi bija vaļā un karstais gaiss spiedās salonā ar tādu troksni, ka… Igors stūrēja, laiku pa laikam aizdedzināja cigareti. Arī viņa lūpas kustējās, jūs abi par kaut ko spriedāt. Rādījāt ar pirkstiem kaut kur tālumā, pāri laukam vai pļavai; es sapratu, ka runa ir par amišiem, ka jūs abi šeit esat braukuši pirkt svaigus dārzeņus un citus produktus.

Vilšanās un pārsteigums par ainavu, kas skrēja gar šosejas malu; priedes, smiltis un padzeltējusi zāle, varētu padomāt, ka esam Klapkalnciemā, nevis Ņūdžersijā. “Ну, как тебе?” tu jautāji, kad bijām galā, es teicu, ka man patīk, un domāju par aukstu alu. Mēs parakstījāmies reģistrācijas žurnālā, tad gājām meklēt mūsu istabiņu. Zilas kartona kotedžas, glītas, svaigi krāsotas. Ledus automāts uz otrā stāva terases blakus kāpnēm. Mūsu logi diemžēl vērās uz stāvvietu, nevis pludmali, bet es teicu, lai tu nepārdzīvo. Tu biji laimīga. Es to redzēju. Es savukārt nebiju neapmierināts, lai gan mani nedaudz tramdīja doma, ko mēs šeit iesāksim dažas nākamās dienas.

Igors taisījās atgriezties pilsētā, teica – žēl, ka nevar palikt ar mums ilgāk. Tobrīd vēl nezināju, ka tu biji viņā iemīlējusies. Varbūt “iemīlējusies” nav īstais vārds. Viņš atvadījās, bet tu nolēmi viņu pavadīt līdz mašīnai. Es atvēru somu, sākumā gribēju pārlikt mantas skapī, bet tad pārdomāju. Izgāju uz terases, redzēju, kā jūs vēl sarunājaties pie mašīnas. Tolaik es vēl nezināju, ka Igors paliks tev parādā palielu summu. Arī tu, protams, to nezināji. Igors, iespējams, jau kaut ko nojauta, taču maz ticams. Varbūt viņam bija sākušās problēmas ar miegu, taču viņš nevarēja saprast, ar ko tās saistītas.

Es gribēju aizsmēķēt, bet pagaidām vēl baidījos to darīt tavā klātbūtnē. Pirmo reizi tavā klātbūtnē es aizsmēķēju pēc aptuveni gada. Man šķiet, tu nebiji pārsteigta; katrā ziņā mazāk, nekā biju gaidījis. Tu pajautāji: “Tu smēķē?” “Jā,” es teicu. Pēc tam es vairs nebaidījos smēķēt tavā klātbūtnē.

Tu atgriezies un piedāvāji pārģērbties un iet lejā uz pludmali. Kad ieraudzīju okeānu, biju nedaudz vīlies, bet arī gandarīts. Jūra kā jūra. Bet tomēr amerikāņu jūra. Es gribēju tev pateikt, ka esmu priecīgs būt šeit un būt ar tevi, bet…

Tonakt, kad teicu, ka mēs brauksim uz klīniku Purvciemā, tu lūdzi vēl līdz rītam palikt mājās, lūdzi piezvanīt un atcelt izsaukumu, lūdzi, bet tev vairs nebija spēka. Es teicu: “Piedod, bet mēs brauksim.” Kad ieradās ekipāža un mēs likām tevi uz nestuvēm, tev bija pavisam tukšs skatiens. Man šķiet, tu nekad uz mani nebiji skatījusies ar tādu vilšanos acīs. Tāda bezspēcīga un bezpalīdzīga vilšanās.

Vakarā mēs devāmies meklēt restorānu. Mēs spriedām par ēdienu un vīnu. Tie bija daži temati, par kuriem varējām runāt ilgi. Es pasūtīju pudeli Barolo, tu pasūtīji jūras asari. Asarim nāca klāt fritēti kartupeļi un liela bļoda ar svaigām salātlapām, spinātiem un rukolu. Tu paskaidroji, ka šeit to sauc par arugulu. Eiropā – rukola, Amerikā – arugula. Es piedāvāju pēc vakariņām vēlreiz noiet uz pludmali. Pēc restorāna mēs iegriezāmies kādā bārā netālu no viesnīcas. Apmeklētāju nebija daudz, gaisma bārā sastāvēja galvenokārt no neona, kas padarīja tavu seju ļoti bālu, bet acis – vēl tumšākas nekā parasti. Es atnesu mums katram pa džinam ar toniku, vai nebūs par daudz, tu teici, bet es piedāvājos izdzert to, kas paliks tavā glāzē, ja tu nepabeigsi. Mēs runājām par Rīgu, par Ukrainu. Es uzdevu jautājumus, kādus dienasgaismā uzdot neuzdrošinājos, bet tu pavisam mierīgi uz tiem atbildēji. Runādama tu izklausījies pēc pusaugu meitenes. Jauneklīgas, nedaudz kautrīgas, tādas, kas viena pati uz bāriem neiet – tikai tad, kad vecāks zēns uzaicina ar solījumu, ka pavadīs laicīgi mājās. Man šķita, ka viss būs ļoti labi un pienāks diena, kad mēs abi varēsim būs patiesi laimīgi.

Pa nakti tu grozījies. To ievēroju, jo negulēju, bet sēdēju pie galdiņa un mēģināju izgudrot kaut ko interesantu, ko ierakstīt kladē, kuru tu man nopirki mūsu pirmajā braucienā uz Ņujorku. Es centos domāt par to, ka man vajadzētu būt ļoti priecīgam atrasties šeit un tagad, otrpus okeānam, ka vēlāk varēšu stāstīt, ka esmu bijis Amerikā. Es ierakstīju dažus teikumus par okeānu, cik tas sāļš un lipīgs, tad izlavījos uz terases uzsmēķēt un arī likos gulēt.

Dažas dienas pirms nāves tu ļoti skaļi kliedzi, bet klīnikas personāls mani mierināja, ka tas nav no sāpēm, tā esot bieža parādība. Tu kliedzi ļoti izmisīgi. Kā dzīvnieks. Nevarēju iedomāties, ka tev varētu būt tāda balss. Es ļoti pārbijos, ieskrēju dušas telpā, nometos uz ceļiem un gaidīju. Mēģināju atcerēties Tēvreizi. Mūsu Tēvs debesīs, svētīts tavs vārds… lai top Tava griba… lai top Tavs vārds, блять, lai nāk Tava valstība, piedod man parādus, jo tev pieder valstība, spēks un gods, mūžīgi mūžos! Āmen!

Nākamajā dienā mēs gulšņājām pludmalē, peldējāmies un sauļojāmies. Es skatījos, kā tu esi novecojusi, nevarēju neievērot, kā tava miesa kontrastē ar raibo peldkostīmu, un tas mani darīja nedaudz skumju. Pusdienās mums bija pasta ar lasi un risoto, tu stāstīji, cik svarīgi uzgriezt lielu uguni uzreiz pēc tam, kad pannā ielej saldo krējumu, un sagaidīt, ka krējums sāk burbuļot, lai to nesarautu kunkuļos.

Otrajā vakarā mēs sastrīdējāmies. Es biju diezgan piedzēries un pārmetu, ka tu no manis prasi vairāk, nekā spēju dot. Tu to noliedzi un teici, ka tikai gribi zināt, par ko es domāju. Es apšaubīju un turpināju uzstāt, ka… Tu jautāji, kur es dodos, bet es jau biju ārā pa durvīm. Pludmalē varēja sazīmēt dažas jauniešu ēnas; okeāna viļņos līgojās mēness. Man bija žēl, ka mēs esam nolemti un nekad ar tevi nebūsim patiesi laimīgi. Kad atgriezos istabiņā, tu izlikies, ka esi aizmigusi.

Igors piebrauca agrāk, nekā mēs gaidījām. Tu vēl biji dušā, bet es glābos no karstuma pie gaisa kondicioniera. “Ну, как вы?” Igors jautāja; es pamāju ar galvu. Atpakaļceļā mēs ilgi stāvējām sastrēgumā uz 276. ceļa. Igors kaut kā nervozi dīdījās, man nedaudz trīcēja rokas pēc vakardien izdzertā. Tu vienīgā sēdēji rāmi un nekustīgi. Es ievēroju, ka tavi mati mazliet izbalējuši saulē.