— plēsuma vieta attēlā

 

***

nenotikušais notrīs lūpās
un acis mirkli pirms skatiena nojauš apkārtni

klaiņojoša tumsa stumbrs kalna ēna mātes dobums
kaujas piederumi nojumē

čīkstošās durvis ar maigumu
kāds piemīt vienīgi māju skaņām

pieblīvētā atgriešanās telpa zilganais debesu ledājs
lapa uz galda –
gaidīšanas vilinājums un šausmas

mozaīkas no māla stikla vai krāsu triepes
kurās katrs centīsies ieraudzīt sevi
(tikai nevainojamāku)

par ko tu izliecies
ainavā iezīmēdams plaukstošu zaru
līdz ar rāmja malu
kas apslēpj brāzmu no tuksneša puses

kur virzieni sajaucas un izzūd –
sākums un beigas padodas vienlīdz ideāli

kamēr zāle atkāpjas no akmeņu kumšķos
nejaušā gaismā izkaltiem vaibstiem

 

***

priecīgie gadi vienā elpā, mazais pasaules radīšanas sprādziens, dienas, kuru kartē ir tikai daži orientieri – nebeidzamā riteņošana ap liepu puduri kosmosa centrā, aiz dārziem šķērsceļš kā dzīves līnija, kurā gudras acis jau toreiz būtu nolasījušas nākotni, egle aizaugošā meža pļavā, nepamanāmās, precīzi zinātās takas, pamiršana un, atkal atverot acis, – apjausma, ka telpa noteiktā stāvoklī vienmēr top par kaut ko citu.

aizstāt, ar pieskārienu vai domas manevru pārveidot – noderīgi vingrinājumi, arvien biežāk ieminoties par sevi kā simbolu, aiz kura pienāktos atklāt īsto un derīgo. tuvošanās, kas pāraug apsēstībā, murgainas naktis ar ūdens mirāžām un kuru katru brīdi aizsniedzamu veldzi, baltās zoss galva, kas no tālienes atgādina lielu, gaidošu saldējumu.

pārmērīgas gaviles (un reformu laika ierastās likmes, cik laucinieku šogad pakārsies), pirmā traktora klajā laišanas svētki, pēc tam kopāsanākšana, pārlūkojot attēlus ar izkārtām suņu mēlēm un vīriem, kas uzsvārčos atgādina vīrusa apkarošanas vienības.

sagumšana pie oranža apbružāta galda, kur ciema galvenie nolūkojas vilciņa dancī, kas šādai vajadzībai pārvērsts izlozes ratā, iemiesojot izredzes uz vērā ņemamām pārmaiņām.

karsti vakari, tumsa, kas lēni uznirst no upes, atsaukdama zirgus, pār kuru sāniem izpriecu nogurdinātie varoņi pārlīkuši kā trāpīgas izrēķināšanās upuri.

tad pārrāvums bez stāsta, lai gan nočaukst pāršķirtā lappuse. esmu kāda rūpnieciska kolektīva dalībnieks, tiek atzīta (un, nolādēts, pierakstīta) iezīmju piedienība revolucionāra garam un nozīmīgiem amatiem, tiesa, kādu pa kluso (dungojot meldiju par vēja ziediem) nosūta pārbaudīt krājumus munīcijas noliktavā.

atskatos pār plecu, it kā atmiņas, kas tur paveras, vēl būtu iespējams mainīt, tikai jānotrauš redzes sārņi. samelnējusi, grūti pieejama aiza, pa kuru veļas apgruzdusi lode, un ūdens straume arvien pieņemas spēkā. tās dārdi ieaijā apbrīnojami maigi un spēlē motīvu par sapņos sastopamiem galapunktiem un draugu, kuram padotajā rokā man vajadzēja izglābt pašam sevi.

 

***

fotogrāfijā viņi atrodas pārāk tālu
ieskaties ciešāk – ieradums liek noskaidrot dzimumu
izredzes uz labu dzīvi
un ielokā sastājušos koku sugu

grozot attēlu ķermeņi kļūst kustīgi
viņi pārmaiņus uzliek viens otram roku
tomēr pamazām ainas centrā paliek vienīgi viņa

tai piemitusi savāda zināšana
kas ciemā pielipinājusi iesaukas
un preciniekus parasti vedusi drošos apkārtceļos

baidīties un sirgt – telpā nepieciešama tāda sadure
kas agrās rītausmās aizvelk ap mājas stūri
viņai līdzi mežā dziļāk dziestošā mēnesgaismā

neviens viņu nepazina bet mēles trinās
laikam zaudējusi bērnu varbūt pati ir bārene
bet daudzi atzinās satikuši viņu sapnī

nobijušies ka viņas vezums tiks pašu plecos
bet viņa stāvējusi gaistoša kā rasa
kamēr šie centušies viņu pārkārtot lai iekārotu

vienu mirkli viņas acīs pazibējis stingums
un no brīža kad tie kā sadzelti atrāva rokas
attēlā vēl tagad nojaušama plēsuma vieta

 

***

viņai ir šorīt taisīta frizūra, acis, kas roku vietā veic pārmeklēšanas darbu un pa brīdim sasprindzināti samiedzas, it kā deniņos iespiests īlens viņu noturētu pie samaņas.

mēs jūs ņemsim, viņa saka, un es pierakstu viņas noslēpumu, nopietnību, kas ir tikai spēle, – kolēģi noģībtu, uzzinājuši vētru, kas apgāž gultas galvgalī nolikto vīna glāzi. tomēr šaubos, vai varu atļauties paviršu uzaicinājumu, – tas reizēm ir visdrošākais ceļš uz ielaušanos (man pagaidām nav ticama attaisnojuma viesistabā glaunos rakstos sakarinātiem upuru galvaskausiem).

ko jūs teicāt? viņa pārvaicā, kā pieķērusi mani ar vaļā atstātu bikšupriekšu. ir īstais brīdis celties un iet, izteikt pateicību par uzticēšanos un solīt ar labu atdarīšanu, nu ko jau tādās reizēs saka.

kad atskan mammas vaicājošais zvans, esmu bezcerīgs: tur nekas nesanāks, kaut kādi pāvi. busy working, doing bullshit. zaļās uzņēmējdarbības politika apšaubāmā kvalitātē, piesārņota latviešu valoda. nevaru tā riskēt, dzīve tomēr ir viena.

bet mamma ir vīlusies. man esot neadekvātas prasības. un darbs jau nav sieviete, var bez mīlēšanas.

 

***

tad tāds ir sidraba šķidrauts tu vēro priedēs satricināto sniegu
un šobrīd es nevarētu tevi satvert
sagurām un pirkstu gali stīvi kamēr tikām šeit
bet patiesībā tie ir viņi kas atnāk pie mums
kad atbrīvojam stāvgrūdām piepildītās cīņu ielas
salej piparmētru tēju – mazliet tiek baltajiem lāsumiem uz kapa apmales
un zemē noliktajiem durkļiem –
un laimīgi zina
(pāris kas noiet mums garām smaida
arī viņi ir atlaiduši rokas un tikmēr notur)
akmeņus senos augļus kas atceras zara nedrošību
putnu kurš kā iestrēdzis kadrā atkal un atkal atlido uz pēdējo ziemu
maigos kliedzienus kopā ar tumsu nodotus no paaudzes paaudzei
piedūmojumu rīklē kam izdodas uzvedināt uz sarunām prāta otrajā pusē
un laiku nepabeigtu pārāk apsūbējušos ciparos uz pieminekļa

tu pakāpies augstāk un nākamajā solī būtu izgājusi man cauri
lai uzietu tur vienīgi sevi
koki notrīs kā bazūnēs izdziestot ērģeļu skaņai
un jākāpj lejā vērt vaļā baznīcas durvis

 

***

nāc uzspēlēt kamēr pieturas migla
beidzot esam aizmirsuši mājas un svinam
nostājušies uz plēsīga ceļa

jau bērnībā iepazinām maskarādes
kad vecie dzer kā ģimnāzisti un pacifisti
apvelk četras kājas un ilkņus

metam šoreiz mēs esam otrā pusē
mazās atriebes gavilēs
ar sniega piku vai dubļiem rokās

un mūsu kopīgais draugs diriģē ar nazi
trāpījums – pārliecinoši nejaušs
tāpēc apdraudēts ir katrs

kad visi pa reizei uzvarējuši un apvainojušies
reibums uztur līksmības garu
un dreboša roka piepilda glāzes

stikls šķind kā izklaižu parka lokomotīves svilpe
kas brauciena laikā jāuzpūš
citādi pasažieri rauc vilšanās grimases

mežs lietū čab kā siltumnīcas plēve
drīz soģiem un klauniem būs viena seja
iesim mājās piepeši viens gārdzošā balsī lūdz

nodevība mēs viņam uzkliedzam
kā ļaudis kas neatzīst tuvinieka aiziešanu
bet nēsā sēru tērpus

un roka atvēzējas lai turpinātu procesiju
bet kāds purngals atsitas
pret krūmos ieaugušu pastkasti

 

***

apmeklēju cietsirdīgu priekšnesumu ar modīgām reprīzēm. iespēja vērot no malas atslābina, lai gan beigu beigās visi, kas šaipusē, nonāk pazemojuma zonā, kamēr lelles uz skatuves izdziest kā filmas noslēguma kadrs.

ja tas būtu studiju vingrinājums, redzētais grūti padotos aprakstam, un iekrātos vēl viens akadēmiskais parāds. metode labi zināma – pamani atšķirīgo un uzbrūc, atsedz pieri, ielien aiz acs āboliem, skaties un rādi viņu vietā, klusējot uzsāc neuzkrītošu sarunu un sagaidi, kad nogurdinātā dvēsele kļūst trausla un drupena. kas viņi ir? svītrot. kā viņus uzvarēt?

lūk, filozofa sadomātā aina: cars un dzejnieks; šņabis uz galda, lai gan nedzer abi. sakustas skatuves zobrati: patriarhs sēž uz ēzeļa, cars stīviem soļiem iet blakus. pasaule čīkst, un daži pat izslienas, kā novēluši kapakmeni, – nu tik būs! tikai Dievs sadrūmis slīd pāri ēnā.

bārdains vecis (grims necenšas slēpt radu saites ar iepriekšējo ainu varoņiem) ienes bērnu, liek to klēpī, piekaļ skatienu vecajiem dēļiem, kaut ko murmina un – skaidri redzams – tiek citur. saime viņu triec ratā, nevajag, tādu var atmest. bet, kad viņš nozūd, skatuves meistari izmēģina šā un tā, debesis paliek.

dvinga cietuma kamerā, kur visi sapulcējas, kā uz siena talku sabraukuši pa pasauli izmētātas ģimenes atzari. izdzīvos, kas apvainos pirmais. un palama (tu pēc kura panta?) pielips tā, ka pat brīvība to nenoberzīs nost.

uz ceļa tikušos (aktieris neganti smejas; nebija paredzēts, viņam pēc izrādes teiks, ka tu aizrunāsies un viņi prom dosies, sadomājušies par atsvabināšanos un drosmi) aicina kulinārijas pulciņā. šodien indi vai crème brûlée? bet kursa vadītājs jau atbildi zina. un pareizi vien ir, viņš gandarīts ķeras pie lietas – tā viņi integrēsieties ātrāk. starp savējiem, dzīvē.

daži blakussēdošie iemiguši, daži skrien durvju virzienā un iestieg. tumsa metas sārta, un mēle neklausa, kad grasos mierināt: tas nav pa īstam. atveras aizkulises, iznāk cilvēki un nostājas rindā. mēs un viņi. viņi un mēs. kā mainīgas elementārdaļiņas, ziniet, šāvēji un nošaujamie. bet tas, protams, būtu pārāk vienkārši.