— Tu jeb Otrās personas vēstījums par otrās personas vēstījumu

Tu studēsi baltu filoloģiju. Sestajā klasē nospriedi, ka visi eksaktie ir sausiņi, bet tādas garīgas lietas kā filozofija, filoloģija un psiholoģija (tev bija visai aptuvens priekšstats, ar ko katra nodarbojas) ir domātas tieši tev. Pēc stresainā augusta – visas tās nomācoši svešās pieteikšanās, reģistrēšanās un pārējās akadēmiskās padarīšanas – pienāk arī pirmā universitātes diena. Tieši tā. Tu esi tikusi tur, kur gribēji, – LU FMZF BF. Tu plāno izvēlēties latviešu literatūras moduli. Literatūras vide liekas brīnumaina, noslēpumaina, tu to uztver kā citu pasauli, kur ne viss notiek saskaņā ar tiem sausiņu fizikas likumiem, rakstnieki ir mītiski radījumi, tāli un neaizsniedzami. Vai var būt pareizāks ceļš, kā šai pasaulei tuvoties?

Sākumā iejusties universitātē ir pagrūti. Pārsteidz tas, ka jau pirmajā dienā notiek lekcijas. Tu tam nejūties gatava, nejūties sagatavojusies, nejūties pareizi saģērbusies, tu pat neesi paņēmusi līdzi neko, ko varētu jēdzīgi izmantot pierakstiem. Izrādās, 1. septembris vairs nav svētku diena, kad vienkārši atzīmēties skolā un pēc tam ar vecākiem kafejnīcā apēst saldējumu.

Ar grupas biedriem nespēj uzreiz iepazīties, viņu vārdus aizmirsti jau izdzirdot. Nepalīdz pat angļu valodas lekcija, kurā katram jānosauc vārds un jāpastāsta par sevi, raksturojot savas angļu valodas zināšanas. Nedzirdi neko, ko stāsta citi, visu laiku domā, ko teikt par sevi, tas pēkšņi liekas tik svarīgi: “My English is fairly good. I know English. I can speak English. I can speak some English. I can say a few words in English. Do you speak English? This makes me sick…”

Galu galā šī baigā diena beidzas, un tu jau esi tapusi gudrāka. Tu zini, ka latīņu valodas darbības vārdi iedalās četrās konjugācijās.

 

Tev ir interesanti, ar katru dienu kļūsti zinošāka. Vienīgais, ko nesaproti, – vai kentauri eksistē. Bet filozofija nav galvenā. Tevis pēc varētu būt tikai viens kurss – ievads literatūrzinātnē. Tas ir ļoti saistošs ievads. Pasniedzēji (jā, viņi ir vairāki, un arī tas ir nenormāli forši) tevi fascinē. Viņi neraksta noveles, romānus vai elēģijas, bet publikācijas viņiem ir. Viņi raksta par literatūru, viņi tev stāsta par literatūru. Viņi ir rakstnieku vietnieki zemes virsū.

Arī semināri visspilgtākie ir tieši literatūrzinātnē. Bet varbūt tikai tev tā šķiet, jo savas simpātijas jau esi sadalījusi. Pie F. semināros ir jārunā visiem, mērķis ir kopīgi nonākt pie secinājumiem par kādu daiļdarbu – pirmajā seminārā par Kārļa Vērdiņa jaunāko dzejas krājumu Es. Seminārā visi runā vienlaicīgi, visi runā vienādi, tik banāli aizrāvušies ar liriskā Es jūtu pasauli. Tu sakautrējies, tev tas liekas pārāk neorganizēti. Beigās tu esi viena no tām, ko F. atzīmē kā nerunātāju. Tev savas domas būs jāuzraksta mājas darbā. Tev tas ir tieši pa prātam. Dumpīgi pievērsīsies attiecībām ar otrā plāna varoni “tu”. Uzrakstīsi pārspriedumu par to, kā jūtas “tu”, par kuru krājumā rakstīts tieši divas reizes retāk nekā par “es”. Dosi “tev” iespēju no objekta kļūt par subjektu.

D. semināros kārtība ir citāda – katrs runā par savu tekstu. Kaut arī D. pret puikām ir pielaidīgāka nekā meitenēm, tev viņas semināri patīk. Tie ir izaicinājums. Tu saņemies, nomierinies, tu runā skaidri un tīri, tu nestosties, tu esi izvēlējusies Erika Ādamsona noveli X un Y, esi izmeklējusi tās tekstu, uzķerot pavedienus, kas atklātu abu tēlu motīvus (arī tos, kas beigās izrādās viltus pavedieni). Tu runā pārliecinoši, bez minstināšanās, tu jūti panākumu saldo garšu. Tā ir pašpārliecinātība, kas rodas no spējas brīvi pieņemt jebkuru noveliski negaidītu atrisinājumu. Tu esi gatava spēlēt šo spēli, vārdā literatūra, bet tu nedari muļķības, tev nevar piesieties, D. paslavē, ka stāstījums bijis labs.

Pēc semināra tevi panāk kursabiedrs L.: “Tava analīze bija ļoti laba.”

“Paldies, tu arī runāji visnotaļ argumentēti.”

 

Uz nākamo D. semināru tu esi sagatavojusies vēl kārtīgāk, tu analizē Nila Saksa stāsta Vīrietis, kurš mīlēja ar vēderu hronotopu. Tu stāsti par dažādajām telpām – reālo, fantastisko jeb sapņu un moderni virtuālo –, arī darbības laiks stāstā ir interesants, tas, ko tu tik labprāt dēvē par nenoteiktu nākotni. Tu gribi pateikt, kā stāsta telpa izplešas ārpus galvenā varoņa mājokļa sienām, pat ja viņš pats tās nepamet. Lai to paskaidrotu, tu pārstāsti sižetu.

No šī brīža D. vairs neuztver tavu pārdomāto analīzi, viņa ir pārāk šokēta. Tu saproti, ka nebija gudri tik vieglprātīgi runāt par groteskā pārvērstu miesaskārību. Tev ir aizdomas, ka esi pārsteidzīgi radījusi klausītājos noraidošu attieksmi pret Nilu Saksu, tikai tagad saproti, kāda atbildība gulstas uz pleciem cilvēkam, kas pārstāsta daiļdarba saturu. Tu esi noziegusies pret Vīrieti, kurš mīlēja ar vēderu. Izmisīgi centies visu vērst par labu, sakot, ka par Saksa stāstiem nevar spriest, tos neizlasot. Bet skādi vairs nevar labot, D. paziņo, ka netaisās lasīt tādus psihopatoloģiskus murgus. Viņa izmanto situāciju un piebilst, ka jaunākajā latviešu literatūrā vispār draņķi vien ir.

Tava sirdsapziņa sāk pierimt. Varbūt tu nemaz neesi nepiedodami noziegusies, jo pašas D. attieksme tev sāk šķist aizdomīga. Vai tas ir normāli, ka literatūrzinātniece atsakās lasīt tekstu, bet vienalga to nosoda? Tu ceri, ka D. tagad tikai izliekas, ka patiesībā viņa arī lasa daiļliteratūru, nevis tikai kritizē. Tu gribi attaisnot savu pasniedzēju, iedomājies, ka viņa ir pieņēmusi skarbi konservatīvās profesores tēlu, lai atstātu iespaidu uz studentiem. Uz tevi tas jau ir iedarbojies, vai gan citādāk tu tik entuziastiski aizstāvētu seksu un vardarbību literatūrā?

Tavi un D. uzskati ir pilnīgi pretēji, tomēr sarunu jūs beidzat draudzīgi. Viņa vien iesaka turpmāk izvēlēties jaukākus tekstus. To tu solīt nevari, jo nav taču svarīgi, vai kanibālisms ir slikts vai labs, nav svarīgi, vai asinsgrēks ir slikts vai labs; svarīgi ir tas, ko rakstnieks ar šīm lietām izdara savā darbā.

Arī pēc šī semināra L. ir klāt, bet šoreiz tu esi veiklāka un atzinību izsaki pirmā: “Man ļoti patika, kā tu saskatīji vēsturisko notikumu simbolus galvenās varones dzīvē. D. arī teica, ka tu runāji ļoti loģiski.”

“Gatavojoties semināram, mēģināju iztēloties, kā stāstītu tu,” L. nav uz mutes kritis. “Tāpēc man tik labi šodien sanāca. Tavs stāstījums, starp citu, bija lielisks. Stāsts bija riebīgs, bet tu ar to tiki galā.”

“Man šķiet, galvenais ir pieturēties pie tā, ko mums stāsta lekcijās,” tu izvairīgi iebilsti.

“Runājot par lekcijām, mums nākamnedēļ tās jau būs pie V.”

“Ak jā, pareizi.”

“Interesanti, kāds viņš būs,” L. kļūst domīgs.

“Nevar zināt,” tu pie sevi pasmīkņā. Viņam vajadzētu būt žilbinošam. F. apgalvo, ka V. ir jauns, izskatīgs un izcili inteliģents… Nevari vien sagaidīt nākamo nedēļu.

 

V. semināra tēma ir sižets, fabula un kompozīcija. Tev niez nagi atkal izvēlēties tekstu no Nopietnajiem nolūkiem – stāstu Tuksnesis. Brīdi šaubies, vai nebūtu nepareizi atkal runāt par tā paša autora darbu, bet galu galā izlem, ka tas nav nekas briesmīgs. Un, pat ja tas būtu kaut kas briesmīgs, tu tik un tā to darītu, jo, pirmkārt, Tuksnesim ir ārkārtīgi pievilcīga kompozīcija un, otrkārt, tevi ieintriģēja D. reakcija un tu gribi zināt, ko par Saksu teiks V. Domās atzīsti, ka apzināti provocēsi. Tu ignorē sirdsapziņu, kas atgādina, ka ir zemiski tā izmantot autoru. Tu pārliecini sevi, ka arī pats Sakss ar saviem tekstiem mēģina šokēt, tāpēc tavu rīcību var uzskatīt par pakalpojumu autoram.

V. iemet aci studentu un viņu izvēlēto stāstu sarakstā, pamana tevi un tevis izvēlēto tekstu. V. ir informēts par tavu uzstāšanos iepriekšējā D. seminārā. Atšķirībā no kolēģes, viņš ir iepazinies ar Saksa stāstiem, viņam pret tiem nav nekādu iebildumu. V. šķiet viegli uzjautrināts par tavu vēlmi atkal analizēt konkrētā autora stāstu.

“Kā redzu, A. jau otro reizi ir izvēlējusies Nilu Saksu,” V. aicina tevi runāt par kompozīciju.

“Nespēju atturēties – viņa stāstus ir tik viegli analizēt,” nevērīgi atbildi.

“Nu tad lūdzu.”

Tu mēģini slēpt, cik muļķīgi jūties. Mēģini savaldīt emocijas, lai nenosarktu aiz kauna, kad saproti – V. ir secinājis, ka tu esi viena no banālajām Saksa fanēm. Tagad ir īpaši nozīmīgi runāt pārliecinoši, lai redzams, ka tekstu izvēlējies ar domu kvalitatīvi izanalizēt tā kompozīciju, nevis tāpēc, ka Nils Sakss ir superīgs vai kāds nu tur. Nevis tāpēc, ka sagribēji redzēt V. reakciju.

Bet sagatavojusies tu esi. Tu esi pat uzzīmējusi grafiku, tu esi pacentusies, bezmaz vai stāstu pārrakstījusi. V. aicina parādīt grafiku uz tāfeles, tu negribīgi piekrīti, ļodzīgām kājām aizsteberē līdz tāfelei, nomurmini kaut ko par lineālu un ar krītu starp abscisu asi, uz kuras atzīmētas nodaļas, un ordinātu asi, uz kuras atzīmēti stāsta notikumi, uzvelc mazliet šķību dubultvē. “Kā redzat,” tu mēģini paskaidrot, “šis grafiks ir ļoti lauzīta līnija, tomēr simetrija ir nenoliedzama. Gan pirmā, gan pēdējā nodaļa atrodas aptuveni vienādā attālumā no x ass, tā ir gredzenveida kompozīcija!”

Kad esi beigusi stāstīt par saviem atklājumiem Tuksnesī, tev ir nosvīdušas plaukstas. V. piekrīt, ka, runājot par kompozīciju, grafika zīmēšana ir prātīgs veids, kā padarīt visu skaidrāku. Tu atviegloti uzelpo, tev atkal ir izdevies. Vēl V. kā noslēpumu atklāj, ka drīz iznāks Nila Saksa otrā grāmata. No tā, kā V. runā, ir nojaušams, ka viņš stāv tuvu svaigākajai literatūrai, viņš tajā ir iekšā. V. izraisa apbrīnu. V. nav kaut kāds literatūrzinātnes pasniedzējs, kas dzīvo tikai universitātē. V. ir literatūrzinātne.

Bet tu šobrīd nevari atļauties apžilbināties, tev jārūpējas par to, kāds iespaids radīsies par tevi, tāpēc, kad V. pavēsta par gaidāmo grāmatu, tu ironiski saki: “Tad varēšu turpināt analīzi.” Tu ceri, ka neviens neapšaubīs tavus nopietnos nolūkus.

 

Starpbrīdī pie tevis pienāk L. Esi pārsteigta, ka šoreiz viņš tevi neuzrunā saistībā ar studiju darbiem, bet gan aicina uz savu vārdadienas ballīti: “Zinu, ka ļoti pēdējā brīdī, bet varbūt šovakar atnāksi?”

Tur izrādās, ka L. tikpat spontāni ir uzaicinājis vēl vairākus kursabiedrus, šķiet, tas ir solis prom no viņa teicamnieka tēla. Tu spēlē līdzi, un ar citiem viesiem sameties kārtīgai viskija pudelei, jo – ko gan citu lai čalim dāvina. Pie sevis gan nodomā, ka varbūt L. tomēr būtu priecājies par frazeoloģijas vārdnīcu, kas noderētu, raksturojot Marģera Zariņa Viltoto Faustu jeb Pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu.

Kad esat pie L., atklājas, ka viņš joprojām ir un paliek nedzērājs, tāpēc viskiju labprāt izdala viesiem. Pie L. ciemos sanākuši tavi kursabiedri, bet arī no citām grupām, tāpēc neesat pazīstami. Iepazīstinoties kāds puisis nosauc savu uzvārdu un steidzīgi piebilst, ka viņa rados bija tev labi zināms rakstnieks.

“Kas tas tāds?” brīnās meitene no citas grupas.

“Dzejnieks,” puisis atcērt. “Nu gan filoloģe!”

“Ā, super!” meitene ir sajūsmā. “Viņš kādreiz varētu atnākt uz fakultāti un palasīt savus dzejoļus.”

“Viņš ir beigts!” puisis iesaucas. Jūs visi smejaties.

Jūs ķeraties pie filoloģiskām izklaidēm, spēlējat Kas? Ar ko? Kur? Kad? Ko darīja? Kāpēc?.

L. lasa iznākumu: “D. ar V. pagultē L. vārdadienā kā jau īsti literāti nedarīja neko, jo tā bija pamācīts F. lekcijās.”

“Bet vai tiešām neko?” tu nodomā un uzreiz atceries par rītdienas semināru pie V. Tu jau esi izvēlējusies tekstu, kurā analizēt vēstījuma īpatnības. No bibliotēkas esi paņēmusi Gunta Bereļa krājumu Mitomānija, ko pirmoreiz lasīji pirms kāda gada, bet toreiz nebija, ar ko dalīties savā sajūsmā par viņa stāstu otrajā personā. Tagad atbilstoši semināra tēmai esi atkal atradusi Deus ex machina. Vienīgā problēma, ka vēl neesi izdomājusi, ko par to stāstīt. Taču par to tu domāsi rīt, pirms lekcijām, bet tagad svinēsi L. vārdadienu.

 

Nākamajā rītā tu pārlasi stāstu, šo to pasvītro, bet nezini, ar ko sākt. Tagadne, detaļas, otrā persona, tu… Jā, otrā persona te ir svarīgākā, par visu citu var arī nestāstīt. Bet vispirms jāizdomā, ko teikt. Visjēdzīgāk sākt ar atsaukšanos uz literatūrzinātnes autoritātēm. Tu pārlapo mācību literatūru – Ievadu literatūrzinātnē, tad Prozas poētiku. Nekā daudz par tevi interesējošo tēmu tur nav. Paņem lapu, uz tās uzraksti “2. pers. – palīgnozīme” un piezīmē lielu, sašutuma pilnu izsaukuma zīmi. Tad to pārlabo uz jautājuma zīmi.

“Kāda jēga otrās personas vēstījumam? ” tu sev jautā. Pagrauz pildspalvu, tad lēni un piesardzīgi sāc rakstīt: “2. pers. vēstījums ir agresīvāks paņēmiens, kā likt lasītājam iejusties galvenā varoņa vietā…” Ko tas izraisa? Pretestību? Mulsumu? Aizkustinājumu? Aizkaitinājumu? Aizvainojumu? Kā tu juties, kad tevi pirmoreiz uzrunāja literārs teksts? Vai tu tiešām iejuties? Kas traucēja? Detaļas? Sieva? (Sieva, protams, traucēja, jo sieva traucēja Deus ex machina galvenajam varonim!) Tu it kā vari iztēloties, ka tev ir sieva, bet cik ilgi tu spēj noturēties šajā tēlā? Vai ir iespējams tāds vispārinājums, lai jebkurš cilvēks literāro varoni varētu uztvert kā sevi? Vai latviešu valoda ar divām dzimtēm to vispār pieļauj? Vai vīriešu dzimte ir neitrālāka par sieviešu dzimti?

Tu pieraksti savus centienus atbildēt uz šiem jautājumiem: “Ja varonis ir pietiekoši vispārcilvēcīgs, lasītājs saprot, ka tā nav personīga uzruna, bet gan uzruna visam cilvēku dzimumam, un pieņem arī sev adresētās sliktās īpašības, netikumus un dīvainības. Deus ex machina galvenā varoņa aizraušanās ar zaldātiņu bendēšanu ir it kā ļoti specifisks gadījums, bet tas ir gana simbolisks, lai lasītājs par svarīgākajām atzītu īpašības, kas izriet no šīs nodarbes…”

Priecājies, ka lapa tik viegli sākusi pildīties ar tekstu, tomēr kaut kas tev neliek mieru. Šķiet, ka tavos spriedumos trūkst kaut kā svarīga. Pacel skatu no sava rakstu darba un ar acīm ieurbies bezgalībā. Jūti – ja tagad sakoncentrēsies, sapratīsi savu kļūdu.  Pamanīsi to, kas līdz šim paslīdējis garām. Atcerēsies to, kas piemirsies. Saspringti domā, klausies savos sirdspukstos: tuk tuk tu tu… Tev kā zvīņas no acīm nokrīt, tu pamani iztrūkstošo elementu. Ja ir kāds, ko uzrunā, tad ir jābūt arī kādam, kas uzrunā. Tu pieraksti jaunatklāto domu: “2. pers. vēstījumā jūtama divu tēlu klātbūtne – uzrunātais un uzrunātājs.” Kas ir šis uzrunātājs, pasīvā persona? Kas par viņu ir zināms?

Bereļa stāstā uzrunātais ir deus ex machina, viņš var visu mainīt, viņš var darīt, ko grib, nokost galvu, kam grib. Bet tomēr tu mani, ka pār nerātno dievu valda uzrunātājs. Ja uzrunātājs ir autors (tu šaubies, ka tas ir Guntis Berelis, drīzāk viņa radīts autors), tad uzrunātais nav lasītājs, bet gan pilnīgi patstāvīgs varonis. Bet arī autors, ja tas nav Berelis, ir varonis.

Tu apjūc. Otrās personas vēstījums nav parasta saziņa starp diviem izdomātiem cilvēkiem, viņi pārstāv atšķirīgas īstenības. Uzrunātais un uzrunātājs apdzīvo katrs savu pasauli. Tu atgriezies pie dalījuma – autors un varonis. Precīzāk laikam būtu teikt – varonis, kas ir autors, un varonis, kas ir varonis.

Uzšņāp uz lapas divus lielus burtus – A un V. Novelc bultu no A uz V. Šī bulta sevī ietver jau kaut kādas iepriekšnoteiktas attiecības, autora attieksmi pret viņa radīto varoni. Tu novelc bultu arī pretējā virzienā, arī varonim var būt attieksme pret viņa autoru. Ar to tev vēl nepietiek, tu pievieno arī burtu L – lasītāju – un tagad tu jau apskati trīs dažādas īstenības, trīs paralēlas dimensijas. Savelc divvirzienu bultas starp visiem burtiem. Mēģini saprast, kas īsti tur sanācis. Trīsstūris. Autors uzrunā varoni, varonis uzrunā autoru, autors uzrunā lasītāju, varonis uzrunā lasītāju… Nezini, ko iesākt ar lasītāju, vai lasītājs var uzrunāt autoru vai varoni. To tu šobrīd nespēj iztēloties, bet arī nenoraidi tādu iespēju. Arī lasītājs šajā gadījumā būtu varonis. Tu sāc justies muļķīgi.

Zvana modinātājs, pēdējais laiks doties uz fakultāti. Negribīgi pārtrauc rakstīšanu, tu vēl tik daudz ko varētu sev pajautāt, tik daudz ko varētu izdomāt. 

 

Seminārā tu V. atklāj visas savas pārdomas un šaubas par otrās personas vēstījumu. Trīsstūri pat nepiemini, lai nav atkal jāzīmē uz tāfeles. Nokautrējies par savu tieksmi visu attēlot grafiski, baidies, ka tevi nenotur par fanātisku strukturālisti. Drudžaini mēģini sakārtot savus bagātīgos, bet haotiskos pierakstus, baidies, ka tevi nesapratīs, galu galā pati vari knapi izsekot savai domai. V. brīžiem pamāj ar galvu, tas tevi uzmundrina.

Pēc semināra V. tevi aizkavē. “Jums ir taisnība par to, ka pagaidām literatūrzinātnē šis vēstījuma veids ir apiets,” viņš ierosina tavu darbu publicēt literatūras un filozofijas portālā, lai pievērstu uzmanību otrās personas vēstījumam.

“Interneta vide varētu būt labākais risinājums,” viņš piebilst ar domu par komentāriem un diskusijām.

“Vai tad kādu tiešām varētu interesēt mans raksts?” tu šaubies.

“Par ko ne?” V. tipiskais teiciens.

“Bet es neko neesmu tā kārtīgi izdomājusi, tikai kaut kādas haotiskas idejas, apšaubāmas teorijas…”

“Labāk atstājiet man to rakstu, es paskatīšos un varbūt jau parunāšu ar redaktoru.”

Kā apdullusi noliec uz galda aprakstītās lapas ar visu trīsstūri “ALV”. Ejot prom no auditorijas, tu staro. Tu esi pilnīgi pārņemta ar savtīgu sajūsmu par gaidāmo publikāciju, bet tad atgriežas sajēga un tu nobālē. Tavu darbu nedrīkst tik vieglprātīgi publicēt. Varbūt pēc gadiem desmit. Tev vēl jāpārbauda secinājumu kvalitāte un sociālā ietekme, galu galā viena stāsta analīze nav reprezentatīvs pētījums…

Tu dodies pie V., lai atgūtu pierakstus. “Es pārdomāju,” tu mēģini paskaidrot, ka gribi savu rakstu atpakaļ. V. īsti labi nesaprot, uzmanīgi mēģina tevi pārliecināt. Tev rodas neomulīga sajūta, ka viņš netaisās piekāpties, tāpēc paķer lapas, izmisīgi piespied tās pie krūtīm un meties prom. Kad esi drošā attālumā, gribi tās ielikt somā, bet redzi, ka esi pagrābusi nepareizos papīrus. Nosarksti. Kā muļķe ej atpakaļ, bet V. jau ir aizgājis.

Noskrien pa trepēm līdz pirmajam stāvam, pajautā dežurantei, vai nav redzējusi V., un tieši tad viņš arī parādās. V. atdod dežurantei atslēgu un dodas prom, tev nekaunīgi nepievēršot nekādu uzmanību. Ātri no garderobista pret numuriņu iemaini jaku, izspraucies cauri pīpētājiem, kas sastājušies biezā slāni pie fakultātes durvīm (arī tev pašai izelpa ir dūmaina – no aukstuma), un dodies V. pa pēdām.

“Uzgaidiet mirkli! ” tu uzsauc. “Es gribētu atpakaļ savus pierakstus.”

“Baidos, ka nesaprotu, par ko jūs runājat,” V. neapstājas.

Tu teci viņam nopakaļ: “Neizliecieties!”

Bet šis turpina izlikties, un tev atliek tikai sekot. Dzirnavu ielā tu V. gandrīz pazaudē, kad viņš metas pāri ielai pie sarkanās gaismas un nozūd aiz plēves, kas norobežo kaut kādu būvlaukumu. Tev nekas cits neatliek, kā darīt to pašu. Tu aizspraucies aiz plēves un mēģini ātri atkal viņu pamanīt. Daždesmit metrus tālāk – pie milzīgām betona caurulēm – pazib V. stāvs, tu meties turp. Tu seko viņam pa būvmateriālu labirintu. Viņš apstājas. Ar gandarījumu atskārt, ka viņš nonācis strupceļā.

“Atdodiet manu darbu,” tu atkārto. Tevi pat nebaida risks izskatīties pēc apmātās. Galu galā nevienam nav tiesību savākt tavu rakstu darbu – pat tad, ja tas ir tikai mājasdarbs, bet jo īpaši tad, ja tas ir realitāti satricinošs mājasdarbs. Tas var tikt publicēts tikai pēc taviem noteikumiem!

Tu pamani, ka ar V. vairs neesat divatā. Mazliet aizelsies, jums ir pievienojies L.

“Ko es palaidu garām?” L. nostājas tuvāk V., un tev rodas aizdomas, ka viņi abi ir uz vienu roku.

V. uzmeklē lapu ar tevis zīmēto trīsstūri, un rūpīgi apvelk tam riņķa līniju. Kamēr tu šaubies, vai ir metafiziski laba ideja sapludināt robežu starp “sevi”, “tevi” un “citu”, V. un L. jau ir gatavi.