— “Es nemāku nebūt”

 

Par Jura Kronberga dzejoļu krājumu Debesīs Dievs bīda mēbeles (Dienas Grāmata, 2021)

 

Jau pats pirmais Jura Kronberga dzejolis Maza intervija ar sevi pašu (vismaz pirmais publicētais – žurnāla Jaunā Gaita 1968. gada 68. numurā), kas sarakstīts 21 gada vecumā, beidzas ar īsu, taču literāra manifesta cienīgu paziņojumu:

“Vai Jūs vēl ko gribētu teikt?
Jā. Es uzskatu, ka modernā literatūra ir ļoti
labi piemērota latviešu valodai. Ar to es domāju, ka
vismaz tikpat viegli izteikties latviešu valodā “moderni”,
kā “vecmodīgi”. Un ja modernā literatūra nav piemērota
latviešu mentalitātei (kā daži to uzskata), tad arī
modernais dzīves veids nav piemērots latviešu mentalitātei,
un mums no šīs modernās pasaules jāpazūd.”

Juris no šīs modernās pasaules joprojām nav pazudis, kaut kur tepat vien nagiem ieķēries. Ja savulaik dzejnieki Latvijā bija populārāki par rokmūziķiem, tad pieņemšu, ka drīkstu salīdzināt arī šo divu veidu mākslas darboņus viņu pēcnāves likteņos. Modernās ierakstu tehnoloģijas ļāvušas mūziķiem turpināt dzīvot arī tad, kad modernā medicīna izrādījusies nespēcīga. Mēs kā pašu par sevi saprotamu uztveram jauna Deivida Bovija albuma iznākšanu sešus gadus pēc viņa nāves. Agrāk ierakstīti, nepabeigti, izbrāķēti vai ar nolūku pieglabāti ierakstu albumi iznāk dziedātājam Prince un visiem viņa daudzajiem alter ego. Rakstnieku dzīves laikā atvilktnēs nobēdzināto, no kamīniem izsprukušo un datora cietajos diskos ieķepušo manuskriptu augšāmcelšana un publicēšana jau sen ir tikusi uztverta kā obligāts dārgo palicēju pienākums, lai ko tur pats autors būtu par saviem nepabeigtajiem un izbrāķētajiem darbiem burkšķējis. Tiesa līdz ar pilnīgu pāriešanu uz digitālo datu nesēju kosmosu šī procedūra kļūst aizvien trauslāka – ne vien dati ir pakļauti vieglākai izdzišanai, bet arī datu aizsardzības tehnoloģijas sāk strādāt pret mums. Tā nez vai mēs kādreiz izlasīsim to, kas palicis ar paroli aizslēgtos datoros pēc Paula Bankovska aiziešanas. Bet atgriezīsimies pie Kronberga, kas ne vien pārnestā, bet arī visai tiešā nozīmē ir bijis latviešu dzejas rokzvaigzne – jaunībā spēlējis grupās Saules brāļi un Dundurs, viņa teksti un balss izmantoti grupas Prusaku ansamblis mūzikā, vēlāk melodeklamējis kopā ar Kristapu Grasi albumā Vilks Vienacis, viņa uzstāšanās vienmēr ir bijušas atraktīvas un atmiņā paliekošas. Nav brīnums, ka Kronberga balss turpina skanēt ja ne gluži no visām radiostacijām, tad caur cilvēkiem ar jutīgākām antenām gan. Sastādītājs un redaktors Guntars Godiņš saka, ka palicis esot “diezgan liels dzejoļu blāķis”, ko viņam pārsūtījusi Jura sieva Māra Rozīte. Saglabājusies arī apjomīga sarakste. Bet pagaidām – mūsu priekšā ir debeszils izdevums ar kalambūram līdzīgu, taču viegli atšifrējamu nosaukumu Debesīs Dievs bīda mēbeles.

Tātad – pirmais Kronberga pēcnāves krājums sastāv no trim daļām: divdesmit sešiem Vilka Vienača dzejoļiem, vienpadsmit dzejoļiem, kas palikuši ārpus krājuma Uz balkona (Dienas Grāmata, 2016), un vēl kādas riekšavas “dzejoļu, pusdzejoļu un uzmetumu”, kā tos veiksmīgi nosaucis sastādītājs Guntars Godiņš. Tāds, nedaudz asimetrisks un neveikls salikums, spēcīgi un pabeigti dzejoļi tajā papildināti ar uzmetumiem vai tādiem, no kuriem pats autors, domājams, būtu atstājis vien rindiņu vai divas. Taču šo nedaudzo rindiņu dēļ vien ir bijis vērts krājumu gan izdot, gan lasīt.

Guntars Godiņš raksta: “Kad sākās problēmas ar redzi, viņš kļuva par Vilku Vienaci,” bet droši vien tas nebija vienīgais iemesls. Vilks Vienacis Kronberga dzejā parādījās 1996. gadā, kad viņš sajutās par daudz pieradināts – atzīts, tulkots, lolots un diplomātiskos amatos iebarots. Tieši tad radās vajadzība pēc jauna alter ego, ne gluži dabas bērna, bet tomēr mežoņa, jo lai arī viņa Vilks dzīvo visai moderna, kulturāla pilsētnieka dzīvi, taču domā par to, runā un gaužas par to, kā nupat pret ērkšķu krūma zariem sānus nobrāzis:

“nogurums vēlās viņam pāri
viņš aizmiga un pamodās tikpat noguris” (12. lpp.)

Tāds – noguris, apnicis, vientuļš un (Kirkegora vārdiem sakot) “slims uz nāvi”, Vilks Vienacis skatās (vai, pareizāk sakot, ļauj paskatīties Kronbergam un caur viņu arī mums) uz pasauli ar jaunu, iepriekš nepieredzētu un nenojaustu pārsteigumu – kā skatās pēc klīniskās nāves augšāmceltie:

“Cik interesanti viņš nodomāja
arī šī pasaule man nepieder” (12. lpp.)

Ar Vilka Vienača ciklu, kas rimti turpinājis tapt visus turpmākos divdesmit četrus gadus, Kronberga dzejā ienāk domāšana par nāvi, tās neizbēgamā atskurbinošā klātbūtne, kas raisa ne tik daudz drūmas un nolemtības pilnas izjūtas, cik iespēju beidzot samierināties un iesmiet par savām bailēm, nojausmām un bažām:

“ej tālāk saritini savu matraci
un atstāj to citiem” (16. lpp.)

Ķeroties klāt Kronberga atstātajiem manuskriptiem, neizdotajiem un nepabeigtajiem dzejoļiem, Guntaram Godiņam bija skaidrs, ka pirmām kārtām ir jāpiepilda Vienača “tekstu korpuss”, tas, būdams noslīpēts un izdzīvots, ir pelnījis iegūt pabeigtu formu. Iespējams, to varēja noformēt kā atsevišķu grāmatu, saliekot kopā visu šajā ciklā rakstīto, bet tam varbūt vēl ir laiks:

“krauklis bezbēdīgi saka
dzīvosim redzēsim” (14. lpp.)

Labprāt redzētu veidojamies Vilka Vienača kultu ar saviem Svētajiem Rakstiem un dziesmu grāmatām, vasaras festivāliem un noteikti – animācijas filmu seriālu, fentezī žanrā. Vienača tekstos ir tik daudz koncentrētu pravietojumu un vizionāru atskārtu, ka vienai jaunai reliģijai pietiktu atliektiem galiem. Galu galā tas būtu jāizdara arī tāpēc, lai piepildītos tas, kas sacīts rakstos:

“bet šoferis nav pazudis
viņš sēž uz sola parkā un gaida
senu draugu rokā maisiņš ar dzejoļu krājuma manuskriptu

[..]

viņš redzēja to skaidri kā sapnī” (18.–19. lpp.)

Būdams skaudri tiešs un brīžiem sentimentāli atklāts, Vilks Vienacis smalki pamana un fiksē lietas, runājot par tām neuzbāzīgi un nepārliecināti. Lai arī Kronberga dzejā neatradīsim politisku vai pilsonisku aktīvismu, brīžiem pietiek ar aprautu rindiņu, lai mēs nojaustu, ka apkārtējā pasaule viņam ir svarīga. Līdz notikumiem uz Latvijas–Baltkrievijas robežas vēl bija pāris gadi, bet dzejolī Vilks Vienacis pastaigājas pa Eiropu pierakstīts:

“nekas nav mainījies
rītausmā mirdz jaunās dzeloņstieples” (22. lpp.)

Skumjas globālās sasilšanas aktualitātes salasāmas arī dzejolī Vilks Vienacis nemeklē:

“Ko jaunu es varu pateikt par pasauli
Ir ziema nav sniega [..]” (23. lpp.)

Dzejoļu cikls Uz balkona, kas tapa pārvākšanās un pārmaiņu priekšnojautās, iznāca pirms pieciem gadiem dubultkrājumā, kurā otru pusi veidoja “dažādi dzejoļi”, taču balkona tēma vēl kādu brīdi ir turpinājusies. Šķiet, ka tā ir lieliska metafora tai vārdos grūti aprakstāmajai eksistenciālajai sajūtai, ko mēs mēdzam dēvēt par “karāšanos gaisā”, “būt gaisā pakārtam”. Apmulsums, neskaidrība un nedrošība pārņem uz Kronberga balkona, man gribētos tam pievienot asociācijas, kas nāk no bērnības fobijām un Rīgas Kinostudijas filmas Šīs bīstamās balkona durvis (Dzidra Ritenberga, 1976), tas gan varētu būt subjektīvs traktējums, taču balkons man vienmēr ir licies suicidāls izgudrojums. Kronbergs gan cenšas tajā kaut cik ciešami iekārtoties, izmantojot apkārtnes vērošanas pozīciju, kas dzejniekam parasti ir glābiņš no pašmocīšanās un liekas gaušanās:

“ērglis tup uz mākoņa
acs atrod lomu
ērglis stumj stāstu uz priekšu
redzu mākoni neredzu ērgļa domu” (46. lpp.)

No malas vērošana kļūst par svarīgu nodarbi arī pārmaiņās, kas saistītas ar veselības stāvokļa pasliktināšanos – šajā krājumā atradīsim daudzus dzejoļus, kuros tiešā, netiešā un pavisam simboliskā veidā tiek runāts par medicīniskiem procesiem:

“agrāk [manus] ritmus plūsmu saturu
vērtēja redaktori lasītāji kritiķi
                           bet tagad
sveši ļaudis manā dzīvojamā istabā
telpā uz riteņiem vai milzīgā caurulē
vērtē saturu un ritmu kvalitāti” (48. lpp.)

(Šķiet, diezgan skaidrs, ka runa ir par magnētiskās rezonanses tomogrāfiju un kardiogrammu.)

Vēl konkrētāk apkārtējā realitāte un personiskās dzīves notikumi atspoguļojas krājuma trešajā sadaļā, kurā varam nojaust dzejoļu pielietojamo raksturu (tiem, kas rakstīti konkrētās situācijās, kā veltījumi vai pasūtījuma darbi), bet dažiem redzamas nepabeigtību un neveiklumu pasvītrojošās zemsvītras nosaukumu beigās (ierastās daudzpunktes vietā tās izskatās pēc taisnās līnijas slimnīcas palātas oscilogrāfā). Grāmatas tituldzejolī nolasāma atmošanās pēc operācijas un sava mirstīguma apzināšanās jau pavisam citā līmenī:

“Kā no dziļa miega es uzmodos
[..]
kā vēzis atmuguriski
biju ierāpies nākotnē

ārēji vieglāks iekšēji īsāks
es turpinu savas gaitas
it kā nekas nebūtu noticis
[..]
pie apvāršņa tumši mākoņi

debesīs dievs bīda mēbeles” (54. lpp.)

(Te viss tik acīmredzami – pilnā narkoze, operācija, vēzis, daži papildu gadi, izgrieztais audzējs, drūmas priekšnojautas, ka debesīs atbrīvojusies vieta un tevi tur jau gaida.)

“Drūmas priekšnojautas” attiecībā uz Kronbergu jāsaprot ironiski vai pat kā “gaišas skumjas”, viņa dzejdara talanta spicākie rīki atrodas plauktiņā “humors un valodas rotaļas”, pati runāšana par nāvi ir smiekla vērta:

“pa taku gar ezeru pastaigājas spoki
un daži kas drīz būs spoki

tie pirmie ir klusi
tie otrie runā par nāvi” (81. lpp.)

Nezinu, cik iecietīgi vai neiecietīgi Kronbergs izturējās pret nepabeigtiem dzejoļiem, uzmetumu lasīšanu vai improvizāciju uzstāšanās laikā, atceros, kā viņš kādos Dzejas dienu lasījumos lasīja vienīgi “no grāmatas”, viņa dzīves laikā izdotie krājumi liecina par rūpīgi noslīpētām rindiņām, kurām, kā saka, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Droši vien arī šos uzmetumus autors pats būtu rūpīgi vētījis, pulējis un vecinājis, līdz tie sasniegtu lakoniski perfektu “nelabojamību”, tik neatlika vairs laika. Zīmīgi, ka viens no precīzākajiem dzejoļiem šajā krājumā ir monostihs, tas ir, vienrinde:

“es nemāku nebūt ja mācētu sen jau būtu” (51. lpp.)