— Kas iemeta mani šai tumsā?

 

Henriks Radausks (Henrikas Radauskas, 1910–1970) ir viens no visu laiku izcilākajiem lietuviešu dzejniekiem. Debitējis ar pirmo dzejas krājumu 1935. gadā, viņš pēc Otrā pasaules kara devās trimdā uz ASV, kur iznāca vēl trīs krājumi (1950, 1955, 1965), kā arī viņa pēdējo dzīves gadu dzejas apkopojums (1978). Viņš savā dzejā ietekmējās gan no simbolisma, gan krievu sudraba laikmeta dzejnieku darbiem, gan arī no 20. gs. starptautiskā modernisma dzejas. Izvairīdamies no tiešas refleksijas par lietuviešu nācijas likteni pagājušajā gadsimtā, viņš ar sava talanta spēku un vērotāja skatījumu atklāja lietuviešu dzejas valodas potenciālu attēlot modernā cilvēka jūtas un problēmas uz vēsturisku kataklizmu fona. Latviešu valodā pirmais viņa dzejolis parādās 1948. gadā Emīla Skujenieka atdzejojumā. Vēlāk trimdas izdevumos viņa tekstus atdzejojusi Astrīde Ivaska, kuru ar Radausku saistīja personīga draudzība. Vislielākie nopelni Radauska latviskojumā ir Pēteram Brūverim, kurš strādāja pie atdzejojumiem ilgstošā laika posmā un publicēja tos gan periodikā, gan savās dzejas grāmatās. Šie dzejoļi atdzejoti ar AKKA/LAA Autora stipendijas atbalstu.

Atdzejotājs

 

Strūklaka

Uz urnas cementa šai parkā
Guļ lapas dzeltenīgas. Lielais rudens.
Šai strūklakā ir lauva, kuram rīklē
Līst sidrabainais upes ūdens.

Raud liepa lielām, dzeltenīgām lapām.
Ķērc divas vārnas, nezinot, kādēļ.
Joprojām lauvas rīklē ūdens lejas,
Un zelta kļava tā kā zvaigzne dreb.

 

Suņi sarunājas

Starp tumstošiem telegrāfa stabiem,
Pie krustcelēm, grants kaudzēm pelēkām
Es redzu trauslas, izkaisītas viensētas
Uz rudens fona netīrā.

Aiz šosejas, aiz krītošajiem bērziem
Skan gana balss starp purva papardēm.
No zirgu krēpēm
Lāses lēni pil.

Mežā neskan dzeņa klauvējieni.
Aiz mākoņiem vakars gumst.
Izmira lietas.
Ir tumšs.

Kas iemeta mani šai tumsā?
Neredzamās peļķēs šļakst kājas.
Kaut kur tālu, aiz apvāršņa
Suņi sarunājas.

 

Jūrnieka aizbraukšana

Šalc vientuļas liepas naktī bez krastiem.
Jauno mēnesi aizseguši ir tavi mati.
Es turos pie tevis. Es laimē krītu
Kā jūrā. Tu šodien plūdi kā upe pati

Pie manis, un tagad par mirušo māti
Man stāsti, par cīruļiem un par slēģiem,
Un staram, kas skrien pie mums, pamāj,
Lai stāj, un vibrējoša un stiklota

Kļūsti. Lai nesalūsti, tev mākoni mīkstu
Klāj labais maijs. Dzeltena zvaigzne
Neļķēs un pasakās smaržo un mirst.
Jau paceļas enkurs. Beidz raudāt, ardievu.

 

Klio, vēstures mūza

No piramīdām pūš vējš,
No pilīm pūš un no karaļiem,
No baznīcām, slaikām kā šķēps,
No baroka ziediem treknajiem.

O, cik skaista ir Vēsture!

Ierāmētām galvām mirst dodži.
Burti uz akmeņiem lūgšanu skaita.
Trīso smarža vīstošās rozēs.
Kara dziesmu atbalsis izkūst gaisā.

Kā līķu kambaris smird Vēsture.

Valda pār valsti varens vīrs.
Melni vergi griež dzirnas.
Aizplūst asinis, inde un vīns
Naudas un zobenu dzinkstā.

Es drebu, lasot Vēsturi.

O, senā prostitūta Klio,
Kas pārdod lietotas patiesības, –
Ne indes, ne zobena neizbijās,
Vien saules gaismas tā bīstas.

 

Slimnīcas parkā

Caur atvērto logu hloroforms
No saplēstas pudeles plūst
Vakara dārzā,
Un papelei aizmieg kājas,
Un rokas tai apmaldās sapnī.

Un mežrozītes ziedlapas
Kampj gaisu kā zivis, –
Krūms satrūkstas un pieliecas,
Ar zariem aizāķējis zemu
Mākoni, sabrūk.

Un lakstīgala vairs nevar
Izskaitīt līdz trīs:
Pie trešā treļļa melodija izkūst,
Iekrīt dzeltenā dīķī,
Un pēkšņi dārzs iedzirkstas:

Es degu kā vaska svecīte
Pie sava piekārtā zārka
Un peldu kastē bez dibena.
Bet vēja rādītājs tornī
Svaidās kā traks un čirkst,

Lūgdams, lai hloroforms izgaist
No deicijām, lakstīgalas un papeles
Un, aizmirsis manu vārdu,
Histēriski grozās un čīkstēdams
Aizrijas.

 

Kara sākums

Mazā čūska gulēja – bārenis, viens un noklīdis,
Plāna pravieša mēle prieku starp lapām sēja,
Vakars krita zem liepām, arāja cerību laistījis,
Stikla zārkā hlors, ogleklis, skābeklis atdusējās.

Mazā čūska pamodās, kliedziens caur tirgu izskrēja,
Sprādziens lika uz kontinenta savu sarkano roku,
Zvejnieki izvilka sirēnu, kliedzoši, dzēruši, laimīgi,
Skābeklim kopā ar ūdeņradi darbs vareni sokas.

 

Zvaigzne, saule, mēness

Kabarē zvaigzne Viola d’Amore (Violet Dam), kura nekad nav dzirdējusi par Vivaldi, uznāk uz skatuves, apvilkusi dūmus un zvīņas, – aplausu un dzērienu kvēlošā mākonī, petrolejas akciju oreolā. Pārvērsdamās kliedzienos, kas izdzēš spoguļu gaismas, viņa ar abām rokām sagrābj resnu prožektora staru, lai nepakristu. Saule un mēness debesīs skaita pātarus, norūpējušies par viņas likteni.

 

Ofēlija

Bērnībā
Negribēju mācīties peldēt.
Raudāju,
Iekodu auklei rokā.                 

Princis atstūma mani,
Ieniru,
Nebūtu uznirusi,
Bet tagad –
Peldu uz muguras
Starp mākoņiem un zāli,
Aiz garlaicības dziedu.

Auksts rīts.
Akmens filozofs teica:
Visums kļūst aukstāks,
Dievs mirs no aukstuma.

Naktī dziedādama
Peldēju gar čigānu ugunskuru.
Tie atskrēja pie upes
Dancodami,
Uzķēra melodiju,
Pielika piedziedājumu.

Straume stipra,
Nekad neizkļūšu krastā.
Jau dzirdu jūru trakojam.

Ceru, ka skolotājs nekļūdījās:
Zeme patiešām apaļa,
Un pēc vairākiem gadiem,
Sāls kristāliem izrotāta,
Pa ūdeni atgriezīšos Elsinorā.

Ja taisnību teica čigāni,
Ka princis noindēts mira,
Tad aizmirsīšu, ka protu peldēt
Un ielēkšu upē.

 

No lietuviešu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš