— Iespēja sapīties

 Par Elīnas Kokarevičas stāstu krājumu Rēgi (Valodu māja, 2021)

Ja vēl salīdzinoši nesen par tipisku un dominējošu varēja uzskatīt pārliecību, ka tieši dzejas krājumu vidū ir spilgtākās debijas jaunākajā oriģinālliteratūrā, tad pēdējo gadu laikā arvien pārsteidzošāks kļuvis prozas debitantu jaunpienesums. Jau iepriekš labi zināmās un talantīgās literatūrkritiķes, redaktores, literatūrzinātnieces un pamatā dzejas pētnieces Elīnas Kokarevičas pieteikums oriģinālprozā nav izņēmums, taču vienlaikus izceļas uz jau tā izcilo debiju fona.

Gluži kā atsevišķu kinorežisoru (Andreja Tarkovska, Terensa Malika u. c.) darbos ir iespējams apturēt jebkuru kadru un uzskatīt to par mākslinieciski spēcīgu fotogrāfiju, arī Kokarevičas teikumi un rindkopas iemieso augstvērtīgu, intelektuāli baudāmu kopumu. Rēgos sastopams ārkārtīgi koncentrēts un sabiezināts teksts, taču vēstījums ne mirkli nezaudē spriegumu un dinamiskumu, un tā ir reta parādība mūsdienu prozas autoru darbos: “Ausa zilgana gaisma. Melnbalta filma, kuras lente iekrāsota ar akvareli. No cigaretes cēlās tieva dūmu strūkliņa. Tā bija tikpat zila, cik rīta stundas gaisma aiz loga. Dūmi cēlās augšup un plūda ārā pa atvērto logu, it kā veidojot tiltu uz ārieni, sasaistot mani ar to,”¹ – un: “Tukšais karuseļu laukums uzvēdīja skumjas: gaisā nevirmoja piedeguša cukura aromāts, klusums griezās ausīs kā vējā šūpota panorāmas rata sēdekļu čīkstēšana.”² Vienuviet autorei izdevies vitālu un aizraujošu padarīt pat tik triviālu un sadzīvisku procesu kā ēst gatavošanu. Jāpiebilst, ka vizuāli skaistais un tveramais teksts grāmatā tomēr ir pakārtots filozofiskai retorikai. Liela daļa krājuma aprakstīto tēlu izjūt zināmu atsvešinājumu, dzīvo ar apziņu, ka “apkārt zum cilvēki un viņu dzīve, bet (mans) laiks ir apstājies”.³ Prevalē ikdienišķo norišu un rutīnas bezjēdzīgums, eksistenciāls tukšums un skaudrums; apziņa, ka pat fonā skanošā mūzika ir “nejēdzīgs skaņu savirknējums, kam būtu jāvēsta par kaut ko grandiozu”.⁴

Krājuma epigrāfā citētais atgādinājums par to, ka rēgi jāaizmirst, jo šis nav un nebūs spoku stāsts, pēc pirmo stāstu apgūšanas tomēr liek lasītājam apjaust, ka autore patiesībā veikli kombinējusi tradicionālas reālpsiholoģiskās prozas elementus ar pārdabisko. Visus krājumā sastopamos raksturus skar pieaugšanas jautājums, dzīves jēgas un identitātes (tostarp seksuālās) meklējumi, ieguvumi un zaudējumi, nelaimīga kopdzīve un tās izjukšana, bailes un naids, ģimenes konflikti, paaudžu mīšanās, pārvākšanās un dzīvesvietas maiņa, bēres utt. – taču visas šīs konkrētās situācijas un sociālās problēmas ir sapludinātas ar ezoterikas un iracionālā piegaršu. Rēgos viss notiek lēni un plūstoši, pat konfliktu saasinājums šķiet atainots ar slāpējošu distanci laikā un telpā. Kokarevičas radītajiem raksturiem piemīt neikdienišķs pasaules redzējums, savukārt ārējai darbībai un notikumiem nozīmi drīzāk piešķir tēlu pašrefleksija un jūtu atspoguļojums vēstījumā. Stāstos viennozīmīgi dominē cilvēka prāts, taču liela nozīme piešķirta arī (sa)jūtām, sapņiem, zemapziņai un visam instinktīvajam.

Stāstus caurstrāvojošā nolemtība atgādina Dmitrija Prigova lirikā ierakstīto rūgteno pesimismu – atziņā, ka “manā laikā viss bija neizbēgams”: “Irma domāja par auksto zemi. Ka arī viņai tādā būs jāguļ. Zeme ir auksta vienmēr – vienalga, ziema vai vasara. Dziļumā zeme ir auksta vienmēr,”⁵ – un: “[..] man šķita, ka jūtu, kā asinis no plaušām nogādā skābekli līdz sirdij un kā dalās un mirst šūnas. Brīžos, kad sajutu tās mirstam, mani pārņēma skumjas. Lai arī mēs šajā brīdī dzīvojām, viss bija neizbēgams un neatgriezenisks.”⁶ Vietumis pavīd Sartra mēroga maldīšanās un centieni izbēgt no sava nelabuma un sāpēm (“No tā, kas es esmu, man gribas ielīst zemē, pazust. Bet man nav drosmes sevi iznīcināt. Man no visa ir bail. Tāpēc es tikai sēžu un klusēju. [..] Šī pasaule ir briesmīga vieta, es neticu, ka tajā var notikt kas labs.”⁷) Atsevišķas retoriskas atkāpes darinātas teju vai Prusta manierē: “Novērsu skatienu. Tas izslīdēja ārā pa logu, atdūrās un sapinās koka zaru mežģīnēs, kas savu neizskaidrojami nomierinošo, debesu fonā ieausto rakstu dēļ lika aizmirst par iespēju sapīties, un skatiens slīdēja gludi. Tas gribēja slīdēt tālāk, dziļāk, prom, atdalīties no manis, pazust, aiz stūra zem palodzes, kur nolocījies uz leju, tas aizskrietu pa ielu, izvairīdamies no mašīnām un peļķēm ielas malā.” ⁸ Patiesi – arī šī stāstu cikla vēstītājas gandrīz allaž tādā vai citādā veidā meklē zudušo laiku.

Tādējādi Kokarevičas vēstījumā brīnišķīgi saaužas 19. un 20. gadsimta prozas tradīciju pilnzieds, ar kura paņēmieniem atklāta mūsdienu cilvēka gara pasaule – un nevis fragmentāra un haotiska, kā pieņemts (un pamatoti galu galā!), bet gan nosvērta, mākslinieciska un dziļa, daudzslāņaina. Apziņas plūsmas lietojums savā ziņā ir kļuvis par klišeju, taču Kokarevičai ir izdevies to no jauna reanimēt un iedvest tajā literāru dzīvīgumu.

Viena no krājuma lielākajām priekšrocībām ir autores rūpīgais un smalkais darbs ar vēstījuma un kompozīcijas veidošanu. Viens stāsts var tikt atklāts vairākās perspektīvās, tādējādi radot lasītājam iespēju sapīties, un atskārst, cik brīnišķīga un pārsteigumiem pilna spēj būt labi un talantīgi uzrakstīta proza. Krājumā vairākkārt piesauktais dīvainais apziņas stāvoklis jeb “miglājs”, kurā sastopamas savdabīgas piruetes ar vēstītāju “lomu maiņu”, ietver vairākas atsauces ne tikai uz literatūru, bet arī uz 20. gadsimta kino klasiku – piemēram, Ingmaru Bergmanu (jo īpaši – filmu Persona). Šādus naratīva paņēmienus par oriģināliem dēvēt nevar, taču tie veidoti pietiekami pārliecinoši un arīdzan notur lasītāja uzmanību. Kādā citā stāstā pats vēstītājs kļūst par veli – ar spēju pasīvi noraudzīties uz savas ģimenes traģēdiju un pārdzīvojumiem no malas. Autore atgādina, ka rēgi ir ne tikai mums apkārt, bet arī mūsos pašos.

Vietumis grāmatas rēgiem piemīt šausmu elementi, vietumis tie ar savu klātbūtni un viedajām atziņām atvieglo un atņem smagumu, piemēram, pārdzīvojumiem par zaudēto tuvinieku. Šādi modernās gotikas elementi turpina savulaik 80. gadu nogalē aizsākto Vladimira Kaijaka tradīciju; kaut kādā ziņā radniecīgi psiholoģisma atspulgi ir piefiksējami arī Osvalda Zebra arīdzan nupat klajā laistajā krājumā Šaubas, bet atsevišķi racionālā un iracionālā robežnoārdīšanas elementi atgādina arī pērn izdoto un joprojām īsti nenovērtēto Arvja Kolmaņa krājumu Annas stāsti. Pilnīgi lieks un nevajadzīgs tomēr šķiet stāsts ar zinātniskās fantastikas iezīmēm – lai arī tas labi iecerēts, Kokarevičas talants tomēr visspēcīgāk izpaužas nelaimīgas mīlestības, ilgu un smeldzes tēlojumā.

Rēgu pasaulē ir daudz pārlaicīgā – no vienas puses, tajā reprezentēts viss, ar ko saskaramies mūsdienās, no otras puses, tā ir pasakaina un savrupa, uz romantisma bāzes darināta pasaule (kolosāls piemērs – stāsts par vectantes mantojumu un pili provinciālā nomalē). Autorei izdevies radīt kontrastu starp mūsdienīgā trulumu (“Milzīgs smailijs atieztiem zobiem plivinājās acu priekšā un smējās – bez skaņas, bet smējās.”⁹) un pārlaicīgā skaistumu, ko viennozīmīgi papildina mākslinieces Līvas Pakalnes-Fanelli ilustratīvais materiāls. Stilistiski tas ļoti atgādina gleznotājas Lilijas Dineres vizuālo tvērumu un krāšņo savdabību, un atliek vien priecāties par kādu kolosālu nejaušību – arī Kokarevičas Rēgu pasaules izjūtā rotaļīgi ieklīst kaut kas no Fransuā Vijona¹⁰ lirikas.

Elīnas Kokarevičas debijas krājums daudzējādi papildina un pakuplina šobrīd rakstošās trīsdesmitgadnieku autoru paaudzes artavu, sevī iemiesojot vienlaikus vairākas citu prozistu tendences un īpatnības, taču vienlaikus uzrādot arī apbrīnojamu patstāvību un oriģinalitāti uz visu pārējo fona. Kokarevičas stāstiem vajadzīgs nesteidzīgs lasītājs, kurš var novērtēt autores plašās zināšanas par literatūru, kultūras vēsturi un tekstradi kā tādu, līdz ar autores prasmīgo un mērķtiecīgo tiekšanos tās pārstrādāt un ierakstīt savu stāstu pasaulē.

1. 14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. 79. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. 125.–126. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. 199. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. 147. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. 109. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Renesanses laikmeta ievērojamā franču dzejnieka Fransuā Vijona (1431–1463) dzejas krājums latviešu valodā Cecīlijas Dineres atdzejojumā publicēts 1987. gadā ar Lilijas Dineres ilustrācijām.  (atpakaļ uz rakstu)