— Ledus laikmets

Ēva Parka (Eeva Park, dz. 1950) ir septiņu dzejoļu krājumu, piecu romānu, četru īsprozas krājumu, divu lugu grāmatu, vienu memuāru un vienas bērnu grāmatas autore, Igaunijā iemīļota un novērtēta rakstniece. Viņas darbi iekļauti dažādās valstīs iznākušās igauņu literatūras antoloģijās, romāns Slazds bezgalībā (2003), kurā skarta cilvēku tirdzniecības tēma, tulkots somu, vācu, norvēģu un zviedru valodā. Latviski līdz šim bijuši lasāmi divi Ēvas Parkas stāsti Rūtas Karmas tulkojumā – Pēcpusdienas pelde laikrakstā Līvli (1/1999) un Ceļojums grāmatā Igauņu zelta noveles (Lauku Avīze, 2009). Stāsta Ledus laikmets pirmpublikācija bija žurnālā Looming (3/2009), tas iekļauts arī krājumā xNovell (2010). Ēvas Parkas proza bieži liek lasītājam justies nekomfortabli, taču tas vienmēr ir nevis pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai nonāktu pie kādas dziļākas patiesības.

 

 

Starp jaunās priedes biezajiem zariem līzdams arvien augstāk, skuķēns zaķādas kažoķelī rāva nost sniegainos dūraiņus, ar zobiem pārvilka pāri pirkstiem un ļāva no mutes krist lejā. Lai gan, tumsai iestājoties, gaiss kļuva ledains, viņai nebija laika to pamanīt un viņa labprāt būtu nogrūdusi no kājām arī smagnējos slēpju zābakus ar apkaltiem purngaliem, taču zābakšņoru atraisīšanai viņai netika dots ne laiks, ne iespēja, jo tas, kurš tuvojās no lejas, laiku pa laikam koku sapurināja tik nikni, ka tas visā garumā nodrebēja.

Pāris reižu pat daudz netrūka, lai meitene nokristu zemē, tomēr, kad plikie pirksti cieši aptvēra priedes zarus, panika izgaisa, jo viņas augums bija pārsteidzoši sīksts un kalsns un rāpjoties viņa bija pabijusi vēl daudz augstāku koku galotnē nekā šī kuplā smilšu karjera priede.

“Nu i abezjana… A ja ķebja ļubļu…” sauca puisis, un skuķēns, kas krievu valodu drusku jau saprata, pāri plecam paskatījās lejā un ieraudzīja kažokādas ausaini, kas no lejas līda arvien tuvāk. Zēns, kam piederēja šī cepure ar gari nokarenajiem atlokiem, bija par meiteni pāris gadu vecāks un jūtami lielāks, un, skatoties uz augšu, viņa platā, saviebtā seja izlēmībā tvīka.

“Galīgais muļķis…” skuķēns noteica, aiz pārsteiguma aizmirstot pat par bailēm, un tikai pēc dažiem mirkļiem saprata, ka sadzirdējusi pavisam aplam un zēns nepavisam nebija solījis viņu mīlēt, bet gan nogalināt.

“Ubju, ļubļu… Nu ir stulba valoda… Tu jau mani nemaz rokā nedabūsi, duraks gatavais!” viņa pasludināja, tricinādama smieklus, un ar šo jautrības lēkmi slēpdama gan pati no sevis, gan augšā līdēja savas arvien lielākās bailes, jo nu jau viņa bija nonākusi līdz koka galotnei. Jaunā priede bīstami šūpojās un, pēdējo sniega mazumiņu no zariem birdinādama, liecās te uz vienu, te otru pusi, un tālāk vairs nebija kur kāpt, jo augšā, aiz skujainās galotnes, bija tikai tumstošs ziemas vakars un starp zobiem ledaini lienošs gaiss, bija karjera malā gulšņu atstatumus mērošā vilcienu ritma duna un no stacijas aizbraucošo pasažieru vagonu garā vienlaidu gaismas švīka. Augšā, karjera malā, bija kāpšanai daudz labāki koki ar stipriem zariem, bija pazīstamas mājas ar tumšajā ziemas vakarā izgaismotiem logiem sniegotajos dārzos un šķērsiela, pa kuru uz mājām skrēja gan kaimiņmājas Ene, gan Resnais Riksis, bet nepieredzēti smalkās stūrējamās ragaviņas, ko Riksis bija saņēmis Jaungada dāvanā no ģimeni pametušā tēva, tagad salauztas mētājās uz sniegainā pakalna.

Noskaidrojās, ka šīs ragaviņas ar asajām sliecēm nepavisam nespēj aizbraukt tik tālu kā Mannu ragaviņas, tomēr pēc ilgas diedelēšanas viņa lejup pa ledaino nogāzi bija traukusies tieši ar tām un tad, iebraucot kupenā, atklājusi, ka palikusi viena.

Par to, ka pārējie – gan puikas ar slēpēm, gan Ene un Riksis, kuri, svešajiem parādoties, bija stāvējuši augšā pakalnā –, viņu nesagaidījuši, strauji bēga, Mannu pat īsti nebrīnījās; viņa taču arī aizskrietu prom, ja vien tas būtu iespējams, jo visi apkaimes bērni zināja, ka pēc krievu un igauņu zēnu lielajiem kariem, kur katrā pusē piedalījās savi piecdesmit, vizināties ar ragaviņām pa tālāko karjera nogāzi ir daudz satraucošāk nekā agrāk, jo tiem, kas pagadījās ceļā armijas barakās dzīvojošajiem puikām un lieluma ziņā vēl nebija kārtīga kautiņa cienīgi, vismaz tika salauztas ragaviņas un slēpes un veikta arī “ķīniešu mazgāšana” – viņu sejas tika iebāztas sniegā un tur braucītas turp un atpakaļ, un doma par to, ka arī viņas seju varētu iespiest ar cietu sērsnu klātajā sniegā, ka viņai tiktu ne tikai dunkas, bet arī sniega pikas reitūžos un aiz apkakles, lika Mannu aizgūtnēm rīt auksto vēju.

Man būtu vajadzējis vismaz pamēģināt, viņa tagad domāja, skatīdamās uz ragaviņu un slēpju gludi notrīto karjera nogāzi, un tad apjēdza, ka, skriedama augšup brāļa vecajos, par mazu palikušajos un slīdīgajos slēpju zābakos, viņa tik un tā nebūtu tikusi tālāk kā puskalnā. Un, vēlākais, tur lejup skrienošie zēni viņu būtu dabūjuši ciet. Turklāt viņi bija trīs, bet viņa viena, un, par to domājot, Mannu piepeši ārkārtīgi skaidri ieraudzīja sevi viņiem zem kājām, izplestām rokām, mute piebāzta ar smilšainu sniegu, vecās, neglītās, kājstarpē ar pavisam citu krāsu salāpītās vilnas bikses, ko mamma bija piespiedusi uzvilkt, visiem apskatāmas, un, domājot tieši par šo ainu, koncentrējoties uz vecajām, ādu raupji kņudinošajām biksēm, viņai uznāca piepešu dusmu lēkme, tāpēc viņa domāja, ka gribētu viņus visus nežēlīgi piekaut par to, ko viņi dara vienam, kas taču ir tik daudz mazāks par viņiem.

“Gļēvuļi tādi!” viņa šķendējās, zobus griezdama. “Pagaidiet tikai… vismaz vienam es paspēšu iecirst zobus rokā,” viņa piesolīja, novelkot roku gar slapjo padeguni, un šīs vienas kustības dēļ gandrīz nokrita no koka.

Kaut kur tālāk ierējās suns, un tad uzreiz arī citi, taču to kvankstoņa tikai padziļināja nosacīto klusumu, kas valdīja starp kādreizējā smilšu karjera dibenā augošajām priedēm. Katrs skrapšķis, zara lūšana, augšā kāpēja elšana un lejā sniegu mīdošo kāju gurkstoņa papildināja to bezskaņas vienatni, kurā atradās Mannu, turēdamās pie galotnes, jo tagad viņa zināja, ka neviens nenāks un neviens pat neredzēs, kā viņa tiks novilkta lejā no koka. Ene, nonākusi mājās, noteikti neiedrīkstējās pat iepīkstēties, ka vispār tuvojusies stingri aizliegtajam karjeram, savukārt Rikša mamma pēdējā laikā bija tik dīvaina, ka, pārnākusi mājās, ar visām drēbēm iekrita gultā, aizmiga un šņācot gulēja.

Svešie puikas sarunājās, līksmā pašpārliecinātībā sabļaustījās, viens no lejā stāvētājiem smējās, bet Mannu, izdzirdusi šos zobgalīgos smieklus, aizmirsa par elektrisko vilcienu, kas kā gara gaismas strīpa tuvojās no pilsētas puses, un paliecās uz leju, lai paskatītos. Pēc tam viņa vairs nekustējās, neizdvesa ne skaņas, un varbūt tieši tāpēc beigu beigās viņas zābaka spēriens nudien trāpīja pa pauri kāpējam, kurš virzījās no zara uz zaru. Ausaine gan mīkstināja triecienu, taču zēns aiz pārsteiguma tomēr zaudēja līdzsvaru, roku tvēriens atslāba un kāpējs sāpēs ierēcās.

Priede nodrebēja, tāpēc kopā ar krītošo zēnu no tās kuplajiem zariem nobira pēdējās sniega paliekas, skuķēns koka galotnē īsi iesvilpās, bet zēni, kas sapulcējās ap nokritušo draugu, vispirms, galvu atgāzuši, blenza augšup un pēc tam mēģināja priedē uzrāpties visi kopā, lai tad rautu meiteni lejā no vairākām pusēm reizē. Taču koks izrādījās par mazu, viņi tūlīt cits citam traucēja, grūstījās savā augšupdziņā, un tāpēc divi no viņiem ņurdēdami atkal kāpa lejā, kamēr pats lielākais tuvojās skuķēnam, kurš tagad savukārt bija uzlīdis vēl augstāk.

“Nāc vien, nāc, draņķi, nāc taču jau reiz,” Mannu, nepacietībā drebēdama, čukstēja, savukārt pie koka stāvošie joprojām bļāva to pašu vārdu, kas krievu valodā bija tik ļoti līdzīgs mīlestībai.

“Ubju bļaģ… nu i šļuha takaja,” klaigāja puika ar ausaini, kurš pēc Mannu negaidītā sitiena bija nokritis no koka.

Tas, kurš šoreiz līda uz augšu starp zariem, koka šūpošanos juta tieši tāpat kā viņa un, jo augstāk nonāca, jo nedrošāk, šķiet, jutās, tomēr tik un tā centās raut skuķēnu lejā, un darīja to tikmēr, līdz meitene, negaidītā ātrumā pašaudamās zemāk, ar cieto zābaka papēdi blieza zēnam pa roku, kas bija piekrampējusies pie koka. Sitiens trāpīja tik precīzi, ka zēns lādēdamies pašļuka lejup, uz brīdi pat zaudēja līdzsvaru, pēc tam, pats tikai ar kājām ap koku turēdamies, mēģināja sakampt skuķēnu aiz kājas, tomēr tvarstīja vien gaisu un tad saņēma vēl vienu sitienu, kas, sāpīgi aizskarot ausi, nospēra viņam no galvas cepuri, un zēns palika tupam uz koka zariem un blenza augšup.

Meitene bija kā pielipusi pie trīsošās koka galotnes un, čokuriņā savilkusies, izskatījās tikai pēc maza, tumša vīstokļa, taču viņas nekustīgumā, šajā klusajā blenšanā tagad bija kaut kas stipri savāds, kas lika justies gandrīz neomulīgi. Tas, ka šis skuķis ne reizi nebija saucis palīgā, ka viņa vairs neraudāja, bet gan gaidīja, aiz saspringuma pat nepamirkšķinot spraigi vērīgās tumšās acis, lika Sergejam, kurš berzēja smeldzošo auss ļipiņu, atcerēties, kā viņš vasarā, ar tēvu apciemodams radus pie Volgas, pēc ilgas diedelēšanas dabūja paturēt rokā tīklos noķertu vanagu un kā šis – pat par vārnu mazākais putns – tūlīt izspieda nagus cauri lupatai, kas Sergejam aizsardzībai bija aptīta ap roku, skatīdamies uz viņu ar savu nekustīgo dzelteno aci tā, it kā viņš būtu tas, kurš ticis pie medījuma un nu grasās izplest spārnus un aizlidot.

“Nu eta takaja dura…” Sergejs teica, kāpdams lejā no koka, un, lai gan Mannu gaidīja, ka kokā rāpsies arī trešais puika, izskatījās, ka krievu zēniem šoreiz kāre kāpt kokā ir pārgājusi. Itin kā jau atzīdami savu zaudējumu, viņi vēl reizi pabradājās pa Rikša ragaviņām un, cits citu ar bļāvieniem uzmundrinādami, brīdi dauzīja tās pret priedes stumbru, līdz beidzot nogaidoši notupās nogāzē. Sergejs sameklēja no tēva kabatas paņemtos smēķus, un strauji uzkritušajā tumsā iekvēlojās sarkani punktiņi.

No pilsētas puses jau tuvojās jauns vilciens, un kad tas, gaitu palēninot, pabrauca garām, koka galā kluknošā meitene redzēja tos, kuri atradās vagonos. Cilvēki, kas no tāluma atgādināja mazas lellītes, stacijai tuvojoties, jau bija piecēlušies kājās un cauri spilgti izgaismotajam vagonam virzījās pie bīdāmajām durvīm abos tā galos. Mannu šķita, ka redz arī savu brāli, viņa izšķīra par citām augstāku tumšu galvu bez ziemas cepures un seju, kas blenza tumsā aiz loga, un teju jau iekliedzās: “Es esmu šeit!” – taču tad atcerējās, ka, braucot vilcienā un skatoties tumstošajā logā, ir saredzama tikai vagona iekšpuse, bet ne tas, kas ir ārā, un, par to domājot, nekustīgi karāties galotnē viņai kļuva arvien grūtāk.

Iztēlojoties no vilciena uz perona izlecošo brāli, viņai piepeši kļuva sevis žēl, galvā nozibēja aina, kā krievu zēni satrūktos, ja viņš piepeši šeit uzrastos, meklēdams māsu, tad deguns iesūrstējās aizturētās raudās, viņa noslīdēja pāris zaru zemāk, pa kārtai bāza mutē no aukstuma nejūtīgos pirkstus un atklāja, ka rokām ir vasarīga sveķu smarža. Pirksti, slapji un sasiluši, tā salīmējās, ka bija grūti no jauna aptvert auksto zaru, taču piekalnē kā gailošas vilka acis joprojām dzalkstīja uguntiņas smēķu galos. Puiši, kam viņa bija sadevusi ar zābaku pa galvu, ij negrasījās iet mājās, un, kad Mannu nolaidās vēl mazliet zemāk, tie pielēca kājās, tāpēc viņa mudīgi rāpās atpakaļ koka galotnē.

Vilciens stāvēja stacijā, lai kaut kad brauktu atpakaļ uz pilsētu un vestu šoreiz jau tukšos apgaismotos vagonus garām tumsā izgaisušajam karjeram.

Mannu iztēlojās, kā viņa, kustinot koka galotni šurp un turp, tā iešūpojas, ka pārlido pāri visai karjera bedrei, pāri muti iepletušajiem krievu zēniem, piezemējas tieši uz garāmslīdošā vilciena jumta un šādi, uz vilciena jumta, aizbrauc no šejienes, prom uz pilsētu. Viņa iztēlojās, kā skrien un lec pāri spraugām starp vagoniem, bet vilciens tikmēr nemitīgi palielina ātrumu, izlaižot pieturas gan Kivimee, gan Hīu, un nu jau viņa ir pilsētā. Tad iztēles aina piepeši pārtrūka, šķita pavisam muļķīga, un tagad viņa ieraudzīja, kā brālis atver vārtiņus, ar trim gariem soļiem nonāk līdz kāpnēm un ieiet iekšā pa durvīm. Priekšnamā brāļa kājas aizķērās aiz paklājiem, kas bija uzklāti uz pagraba lūkas, dvaša aukstumā kūpēja, un, tikai atverot iekšdurvis, brālim pretī sitās silta, tomēr smacīga brikešu pelnu smarža, bet garais pakaramais, kur viņš meklēja vietu savai jakai, kā vienmēr bija pilns ar citu virs citas sakārtām drēbēm, tāpēc brālis jaku uzmeta uz kurpju plauktiņa un iegāja virtuvē. Mamma no savas istabas kaut ko sauca, brālis paņēma no pannas aukstu kotleti, iebāza mutē. Turpat pie virtuves galda sēdēja Mannu māsa, vienu kāju pavilkusi zem dibena, ar karoti tieši no burkas ēda brūkleņu un ābolu ievārījumu un lasīja biezu grāmatu, laiku pa laikam pakasot galvu. Brālis gremoja kotleti un skatījās uz viņu, tad ar diviem pirkstiem uzšāva pa roku, kas cēla karoti pie mutes. Ievārījums uzšļakstījās uz ciet krītošās grāmatas lapām, māsa, uztrausdamās no krēsla, meta burku brāļa virzienā, tāpēc tam krekla piedurkne notraipījās ar ievārījumu, un jau tūlīt māsai pa plecu trāpīja straujš dūres sitiens, kurš viņai gan lika sašūpoties, bet uz kuru viņa tik un tā tūlīt atbildēja ar līdzvērtīgu.

“Beidziet! Kauna nemaz nav! Visu laiku viena vienīga kaušanās. Ogas lasīt nevienam negribas, bet ziemā rīt ievārījumu visi…” Mannu cauri vēja šalkām sadzirdēja pazīstamo balsi, taču tad kā auksta šalts cauri galvai izšāvās vilciena atiešanas svilpe, un viņa, paskatījusies visapkārt, ieraudzīja, ka gan ragaviņu kalns, gan koku puduris karjera dibenā ir tukši un klusi.

Puikas bija vai nu aizgājuši, vai arī paslēpušies tur, kur nesniedza strauji atnākušās ziemas nakts zilganā gaisma, un, lai arī skuķēns bija visai pārliecināts, ka tie viņu joprojām novēro, tomēr nokāpa no koka un, vilkdama nopakaļ sadauzītās ragaviņas, devās uz mājām.

Pāris reižu viņa atskatījās un, soļus izdzirdot, jau nodrebēja, tomēr skriet nesāka, vismaz ne agrāk kā iegriežoties savā ielā.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga