— Par priekšstatiem un novecošanu

Ir skaidrs, ka sabiedrībā pastāvošajiem priekšstatiem ir ietekme uz to, kā mēs paši pieredzam sevi – kurus pieredzes aspektus apziņā izceļam un kurus pastumjam malā, īpaši nepievēršot tiem uzmanību. Tāpat nav noslēpums, ka rietumu kultūrā priekšstati par vecumu nav diez ko pozitīvi. Novecošana drīzāk tiek raksturota caur negativitāti, caur kaut kā zaudēšanu – veselības, skaistuma, ienākumu, attiecību utt. Daļa no šiem zaudēšanas procesiem mēdz izpausties kā objektīvas neizbēgamības, bet citi varētu tikt mainīti, ja mainītos sabiedrībā pastāvošie priekšstati. Piemēram, ir priekšstati, par to, kas piedienas un kas nepiedienas, cilvēkam sasniedzot noteiktu vecumu, lai gan objektīvi nebūtu iemeslu šādi viņus iegrožot. 

Pirms pāris gadiem es uzrakstīju grāmatu Vecumdienas: pētījums par senioru dzīvi Latvijā. Tas bija sadarbības projekts, kurā datus ievāca antropologu grupa, intervējot dažāda vecuma seniorus no dažādām Latvijas vietām ar dažādu ienākuma līmeni, no dažādu tipu mājsaimniecībām un raksturojamus vēl ar citiem dažādiem parametriem, tādējādi sniedzot ieskatu dažādajā Latvijas senioru ikdienā. Mani pašu šajā pētījumā visvairāk interesēja tas, kā veidojas priekšstati par novecošanu un kā tie ietekmē pašu novecošanas pieredzi. Ņemot vērā, ka šie priekšstati nav pozitīvi, viens no centrālajiem Vecumdienu vēstījumiem bija tas, cik svarīgi būtu mainīt negatīvo naratīvu, lai padarītu novecošanas pieredzi pēc iespējas brīvāku no dažādiem aizspriedumiem – gan tādiem, kas tiecas visus seniorus skatīt kā večukus, kam viss labais ir aiz muguras un priekšā tikai lejupslīde, gan arī gluži pretējiem, kas, noliedzot vecumu (jo novecot taču ir slikti), perfektā seniora tēlu mālē pēc iespējas jauneklīgāku (kā nenogurdināmu ballīšu zvēru vai līdzīgus reklāmās redzētus tipāžus).

Analizējot intervijas ar senioriem, kuri piedalījās pētījumā, salīdzinoši reti tajās parādījās novecošanas pozitīvie aspekti. Tas nenozīmē, ka seniori savu dzīvi attēloja kā bēdu ieleju. Senioru dzīve ir tāda pati kā citu cilvēku dzīve – ar saviem kāpumiem un kritumiem, iepriecinājumiem un apbēdinājumiem. Lielākoties viss atkarīgs no paša attieksmes, kas, ja salīdzina aptauju datus, diži neatšķiras dažāda vecuma iedzīvotāju grupās – pa pasauli staigā ļoti dažādu vecumu īgņas, un nevar teikt, ka ar dzīvi neapmierināto proporcionāli vairāk būtu tieši senioru vecuma grupā. Taču izteikti pozitīvu naratīvu pētījuma intervijās bija gauži maz – tikai vienā gadījumā kāda kundze pati tiešā veidā pateica, ka novecošanu viņa saista arī ar kaut kā iegūšanu – dzīves laikā uzkrāto pieredzi, kas ļauj izvairīties no kļūdām, kuras biežāk pieļautas jaunībā. Noteikti arī citi būtu varējuši pastāstīt par novecošanas pozitīvajiem aspektiem, ja vien tiktu speciāli vaicāts, taču paši no sevis šādi stāstījumi neraisās, jo nav tipiski šādi skatīties uz vecumu. 

Savukārt dažādi negatīvi novecošanas raksturojumi intervijās parādījās plašā spektrā – sākot no pieredzes stāstiem par to, kā nācies saskarties ar diskriminējošu attieksmi no apkārtējās sabiedrības, un beidzot ar to, kā paši seniori ne visai glaimojoši raksturoja savus vienaudžus. Visbēdīgāko iespaidu uz mani atstāja kādas sievietes stāsts par pieeju medicīnas pakalpojumiem, kurš bija klaji pašdiskriminējošs – pati sieviete uzskatīja, ka veciem cilvēkiem nevajadzētu tik ļoti noslogot ārstus, jo veselības pakalpojumi vairāk pienākas jaunajiem.

Es uzrakstīju grāmatu un tad staigāju apkārt ar šo vēstījumu, ka mums vajadzētu sabiedrībā mainīt attieksmi pret novecošanu, lai negatīvā veidā nekropļotu novecošanas pieredzi, stāstīju kolorītus stāstus no intervijām, kurās parādījās šie diskriminācijas un pašdiskriminācijas gadījumi. Dažubrīd pati sajūtos kā reklāmas stabs, uz kura rakstīti šie vārdi: “Jāmaina priekšstati. Diskriminēt ir slikti.” 

Diskriminēt tiešām ir slikti, bet, ja es rūpīgi ielūkojos pati savos priekšstatos par vecumu, tad diemžēl nevaru godīgi pateikt, ka tie būtu diez ko pozitīvi. Šodien pat sanāca pasteigties garām vecai tantiņai (apzīmējums, kas pats par sevi nav diez ko glaimojošs, bet tieši tā es viņu redzēju – kā tantiņu). Atbalstījusies uz staigājamā rāmja, viņa lēnām pārvietojas pa ietvi, ar grūtībām mērojot ceļu līdz tuvākajam soliņam, lai tur atgūtu elpu. Tā kā prātā bija šī eseja, tad pievērsu viņai īpašu uzmanību un pie sevis nodomāju, ka ir ļoti grūti šajā ainā ieskatīt savu vēlamo nākotni. Nemaz nerunājot par daudz personiskāku pieredzi – pēdējos gadus nācās vērot, kā aizvien nevarīgāka kļūst mana vecmāmiņa. Īsi pirms savas aiziešanas viņa bija kļuvusi pilnīgi atkarīga no apkārtējo cilvēku palīdzības. Ir grūti iztēloties, kāda ir sajūta, esot iesprostotai ķermenī, kurš vairs nemaz neklausa, lai gan apziņa vēl ir skaidra. 

Un te pat blakus riņķo mana divgadniece. Kad ejam ar viņu no bērnudārza, tad tas pats ceļš, kuru, starp citu, mēroja arī iepriekš aprakstītā sieviete ar staigājamo rāmi, mēdz izvērsties vēl ilgāks. Arī savu ķermeni mana meita vēl tikai mācās pārvaldīt – viņa pati un rokās paņemtie trauki krīt ļoti bieži, viņa joprojām mācās iet uz podiņa, līdz ar to autiņbiksīšu mainīšana ir mūsu ikdiena. Lai gan tas viss rada neskaitāmus apgrūtinājumus, es nekad neaprakstītu maza bērna situāciju kā būšanu iesprostotam savā ķermenī. Izvēlētie vārdi ir pilnīgi citi – viņa mācās, viņa attīstās, attīstība virzās augšup. 

Autiņbiksīšu mainīšana nav tikai autiņbiksīšu mainīšana, tāpat nespēja pašam stabili noturēt rokās trauku nav tikai nespēja pašam stabili noturēt rokās trauku. Šīs it kā identiskās darbības pieredzē izgaismojas caur atšķirīgajiem priekšstatiem par bērnību un vecumu, tādējādi kļūstot pilnībā dažādas.

Vai tas nozīmē, ka es savā grāmatā būtu melojusi, aicinot novecošanu neskatīt tikai no negatīvās prizmas, taču pati īsti šim vēstījumam nenoticot? Noteikti ne, bet arī es  esmu tikai šīs sabiedrības locekle, un mainīt  dziļi iesakņojušos priekšstatus ir grūti. Ir skaidrs, ka, runājot gan par nepazīstamo veco sievieti uz ielas, gan manu vecomāti, es stāstījumā būtu varējusi likt pilnīgi citus akcentus, ieraugot, piemēram, cik nožēlojami pati tobrīd jutos, skrienot uz darbu un stresojot par visu iekavēto, kamēr kundze, veiksmīgi sasniegusi soliņu, apsēdās un nodevās rudenīgās ainavas vērojumam (iespēju mierīgi vērot, kā dabā mainās gadalaiki, vienmēr esmu saistījusi ar laimes sajūtu). Un varbūt viņai nemaz nebija tobrīd arī tik grūti paiet, bet es staigāšanas rāmi un lēno gaitu automātiski sasaistīju ar grūtībām (visticamāk jau, bija grūti, bet zināt es to nevaru – varbūt šī bija viņas labā diena). Nelaime ir tāda, ka pat tad, ja izdodas ar argumentiem un uzskatāmiem piemēriem sevi pārliecināt, ka ierastie priekšstati ir kļūdaini, pēc laika tie it kā atgriežas vecajā gultnē. Atliek tikai pilināt un pilināt, lai tā gultne ar laiku izmainās. Un tas, protams, attiecas ne tikai uz priekšstatiem par vecumu.

 

Raksts tapis eseju sērijā sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēto festivālu Survival Kit, šoreiz pievēršoties sabiedrības novecošanas tēmai.