— Tekstu rīšanas tipiskākās kļūdas

 

Patīk

kad ļaudis kašķējas skaistā valodā
argumentēti un pēc taisnības saucoši
bet patīk arī kad runā skaidru valodu –
kas kuru pis – jebal tas ir dzīvinoši!

jūs visi un konkrēti tu esi lielisks(a) pa savam:
kvalitatīvu dārza preču izplatītāju – dārzam tavam!
lielāko zoopreču mazumtirdzniecības tīklu mīlulim tavam!
visu (darba apģērbu, darba drošības un higiēnas preces,
individuālos aizsarglīdzekļus) – darbam tavam!
pareizu uzturu – ķermeņa tipam tavam!
hostinga iespējas – e-biznesam tavam!
KASKO un lielāko aksesuāru un rezerves daļu veikalu, kur
īpaši izdevīgs piedāvājums – auto tavam!
mobilo internetu – atvaļinājuma laikam tavam!
kājas – pāri slieksnim tavam!
jaunu pastāvīgo klientu programmu ar Sudraba kartes priekšrocībām 
+ papildu atlaidēm – sportam tavam!
akcijas mēbeļu salonā “Klassika” – mājoklim tavam!
jaunumu – bērnu spilvenu “PILLOW PETS” – mazulim tavam!
svētku iesaiņojumu – grozam tavam!
Gardi, ērti un ātri! – visu svētku galdam
(un pareizu salvešu izvēli – galda klājumam tavam)!
iebērtas pupiņas, ielietu ūdeni – kafijas automātam tavam!
savu podkāstu – mīļākajam seriālam tavam!
šīs sezonas skaistākās tendences – formai un stilam tavam!
top kvalitāti pirmajai iespējai atstāt labu iespaidu
uz potenciālo darba devēju – CV tavam!
Dr. Tereško tēju – vēderam tavam!
visu par tualetes kastes apmācību – jaunajam kaķēnam tavam!
un it visu – godam tavam!

 

filozofija un dzeja

pauž apmēram tāpat to pašu
starpība –––––––––– ilgumā:
citam patīk ilgāk būt pajolam
šitam – tikai brītiņu: čiks un viss

 

Kā ilgtermiņā restartēt cilvēces aplaimošanu
un tās uzmanības pievēršanu sev

Tas izsenis nodarbinājis
Daudzus jo daudzus izcilākos prātus –
Un ja reiz izdodas,
Tad visi top laimīgi draugi!

Un tad tiek pie prieciņa – pats un mīļā tautiņa,
Nu a sienāzītis čīgā “Mīļā, gaidu!”
Upe dzimst no nieciņa – maza zila strautiņa,
Nu, a draudzība – tā iesākas ar smaidu!

 

Romāns

Jānis ienaca istabā, – Kur Ieva?
(Tas bija viņš, kas pavaicāja.)
– Varbūt pie Herberta, – atbildēja Dace.
Jānis paklusēja.

Ziedēja rozes aiz loga.
Bija pats pļaujas laiks.
Jānis iesāka jauno romānu –
piezvanīja galvenajai varonei.

 

Ir agrs rīts

Saule jau uzlēkusi un ielas klusas. Salīdzinoši. Tikai no aizlodzes dzirdama putna dziesma. Viens putns. Viena dziesma. Koku lapotnes šūpo maigs vējiņš. Istabā valda krēsla. Gaisma tik tikko var izspraukties starp biezajiem aizkariem. Tomēr var. Istabā lido maiga ziedu smarža. Kā neredzams taurenis. Dzirdama apskāvušos guļošo meiteņu klusā elpošana. Iepretim gultai, pie loga, atzveltnes krēslā sēd pamodusies meitene un lasa žurnālu. Interesanti, kas tajā žurnālā? Pajautāsim viņai. Jautājam. Viņa cieši mūs uzlūko. Tad atbild: – Es nezinu. Un piebilst: – Nekas īpašs.

 

“es arī esmu cilvēks!”

ja cilvēks sen nav runājis – viņš jūtas iztukšots
lai gan vārdu pārpildīts

bet ja no sirds izrunājas – paliek bez vārdiem
toties pilns

ja galīgi nav sarunbiedra – pieej kādam uz ielas
vai veikalā kasierei īsi pastāsti par sevi

 

Mūsu biedrs Boiss

(intervija)

Saturs

1. Boisa rašanās
2. Atlaidiet Boisu
3. Boisa uzņemšana
3.1. Boisa mantojums
4. Boisa saraksts
4.1. Boisa baisā puse
4.2. Boisa otrā puse
5. Boisa personāls
6. Boisa atsauces

——————————————

neizdevās sazināties ar boisu

 

Tekstu rīšanas tipiskākās kļūdas

Galvenā kļūda – nepārveidojiet tekstu
bilžu un citos media formātos: .rar .zip .ace .r01 .001
.cbr .cbz .ra .rm .ram .ogm .ogg .avi .mpg. .mpeg .divx
.xvid .wmv .bin and .cue .iso .ccd .img .sub .ccd .img .sub
.jpg .gif .tga .psd .sfv – visi šie faili iestrēgs kaklā.

Vienkārši atstājiet kā ir: .txt .doc .pdf un ar “copy-and-paste”
metodi rijiet – burti sakritīs čupā, pieņemot indivīda rīkles formu.
Iesākumam pamēģiniet piemēram šo rindiņu:
“Reiz dzīvoja valsts noslēpumu apzināts izpaudējs.”
(ja rij pa vienai rindiņai tad burtiem pat čupā nav jāsakrīt.)

Uzdzeriet kaut ko beigās.

 

tanka

ja ej un ātri
ātri mirkšķini acis
sajūties ta kā
policijas mašīna
ar mirgojošām gaismām

 

Progresa noslēpums

Vai jūs zināt šo pasaku?

Mednieks apmaldījās dziļā mežā; noguris viņš apsēdās uz akmens pie plašas, ašas straumes. Viņš sēž un skatās dzelmē un klausās, kā dzenis klauvē koka mizā. Mednieks jūtas smags savā dvēselē. “Es esmu vientuļš dzīvē, tāpat kā mežā,” viņš domā, “un jau sen esmu maldījies pa dažādiem ceļiem, bet no šiem klejojumiem nav izejas. Vientulība, ilgas un nāve! Nu kāpēc es piedzimu, kāpēc es nācu uz šo mežu? Kāda jēga no visiem šiem dzīvniekiem un putniem, kurus esmu nogalinājis?” Tad kāds pieskārās viņa plecam: stāv mūža saliekta sirmgalve, kā jau parasti šādos gadījumos notiek – izkāmējusi, sejas krāsa ir kā izžuvušas pākstis, kā novalkāts zābaks. Viņas acis ir sarūgtinātas, uz šķeltā zoda izceļas divi sirmu matu kušķi, viņa ir ģērbusies dārgā kleitā, tikai pilnīgi nobružātā. “Hei, labais kolēģi, vai tu noģied, ka pasaulē ir tīra paradīze? Tu tur nokļūsi un uzreiz aizmirsīsi visas bēdas. Kas dzīvē nevar atrast savu ceļu, turp nokļūst no jebkuras vietas. Vienkārši pārved mani viņā krastā tā, lai man nav jāpretojas straumei un jākustina kājas, lai iedomās jaušu vīraku, bet negribu mirt! Tas nebūs viegli.” Lai gan labsirdīgais, mazais mednieks vispār neticēja vecās sievietes vārdiem par debesu vietu, un viņam nelikās vilinoši brist pāri pietūkušajai straumei un stiept veco sievišķi, bet, tā kā šī drebēja pie visām miesām – pretojās zudībai, mednieks nodomāja: vairāk nekā simts gadu viņai visi darījuši pāri –, arī man jāpieliek pūles. “Nu, vecmāmiņ, kāp mugurā, bet pievelc kaulus pie zarnām, citādi tie nobruks – nevarēsi savākt ūdenī.” Vecā sieviete uzkāpa uz viņa pleciem, un viņš sajuta tik briesmīgu svaru, it kā būtu uzkrāvis sev zārku ar mirušu vīru – viņš tik tikko spēja paiet. “Nu,” viņš nodomāja, “tagad jau kauns atkāpties!” Mazais mednieks iekāpa ūdenī, un pēkšņi tas nešķita nemaz tik grūti, bet ar katru soli kļuva arvien vieglāk. Un tad viņš iedomājās kaut kādu nepabeigtu domu un soļoja taisni, skatīdamies uz priekšu, kā parādē. Un, kad viņš izkāpa viņā krastā, konstatēja, ka večiņas vietā viņam bija pieķēries neaprakstāms skaistulis. Un viņš aizveda šo uz savu dzimteni, un vairs nesūdzējās par vientulību, nesāpināja dzīvniekus un putnus ar savām skrotīm, un nemeklēja vairs ceļu mežā.

–––

Es šo pasaku zinu kopš bērnības, bet tikai šodien atjautu tās nepasakaino nozīmi. Mūsdienu cilvēks, meklējot īslaicīgus labumus mistiskās fantāzijās, ir zaudējis pareizo dzīvesveidu. Viņa priekšā ir nekontrolējama dzīves straume, tumsa un nāve. Tā vietā, lai dumji lūgtu spokainās fejas aiz mākoņiem, ļaujiet viņam nest večiņu caur faktisko vēstures straumi. Galu galā tā ir vienīgā izeja no viņa klejojumiem: seno cilvēku jāpārvērš daiļā jauneklī!

Mūsdienu cilvēks netic pasakām. Netic – jo labāk! Kāpēc ticēt nākotnes atlīdzībai, ja to nevar nopelnīt ar patiesām pūlēm un nesavtīgu rīcību? Tiem, kas netic nākotnes pārveidošanai, ir arī ieguvums – neapzināts prieks. Tas ir progresa noslēpums – cita nav un tik ātri nebūs.