— Jūlija karš

Lieliskās indie rokgrupas Mashrou’ Leila līderis Hameds Sinno par Rabī Alameddīnu (ربيع علم الدين‎, 1959) sacījis: “Viņš izdzīvoja AIDS epidēmijā un par to raksta, viņš izdzīvoja pilsoņu karā un par to raksta.” Alameddīna ceturtā romāna An Unnecessary Woman neaizmirstamā varone ir 72 gadus veca sieviete, kura jau pusgadsimtu, ieslēgusies savā Beirūtas dzīvoklī, tulko daiļliteratūru, kas viņai ir tuva, un gatavos manuskriptus ieliek kastēs, lai uz neredzēšanos noliktu tālākajā istabā, – taču arī šo savu grāmatu Alameddīns nelokāmi uzskata par politisku: “Māksla nekad nav bijusi nepolitiska.” Savukārt šogad klajā nākušajā romānā The Wrong End of the Telescope ir epizode, kurā otrā plāna varonis rakstnieks, ieradies Lesbas salā darīt visu, kas būs viņa spēkos (gluži kā nesen pats Alameddīns), pēc vienas no sarunām ar bēgļiem – šoreiz tas ir daiļš zēns, kura dzimtajā pilsētā “nav nekā, burtiski nekā, nav darba, nav skolas. Viņam ir astoņpadsmit ar pusi – pusi viņš uzsvēra –, un viņš vēlas izglītību, kaut ko mācīties, jebko” – aizbēg uz savu viesnīcas numuru, aizslēdz durvis, pārvelk segu pār galvu un austiņās maksimālā skaļumā klausās Mālera Kindertotenlieder. “Jo mūs salauzīs ne jau tas, ko esam gaidījuši.” Libānā no 6,8 miljoniem iedzīvotāju šobrīd vairāk nekā 2 miljoni ir bēgļi.

Lai gan Alameddīns sparīgi uzstāj, ka nav libāniešu literatūras pārstāvis, tāpēc ka neviens viņu par tādu nav ievēlējis – “lai gan Libānā jau vispār neviens nevienu nekur nav ievēlējis”–, viņš ir viens no slavenākajiem libāniešu rakstniekiem. Diemžēl latviski no Libānas autoriem – lai te izskan vismaz dažu vārdi: Iljāss Hurī, Hanāna Alšaiha, Rašīds Eldaīfs, arī franciski rakstošais Amīns Maalufs, angliski rakstošie Ravī Hādžs, Nadžī Baktī – laikam zināms vienīgi Halīls Džibrāns. Še lasāmais Rabī Alameddīna stāsts Jūlija karš (The July War) šogad bija viens no sešiem pretendentiem uz Sunday Times stāstu konkursa balvu.

Tulkotāja

 

Vasarā klusums mūsu kvartālos iestājas noteiktā secībā. Pieklušana sākas maijā. Skolas uz mēnesi palaiž brīvībā savus vecākos bērnus, septiņpadsmitgadniekus un astoņpadsmitgadniekus, kuriem jāgatavojas bakalaurāta eksāmeniem. Ievērojot rituālu, kas ir tik sens kā mūsu vecāki, šie skolēni patveras ārpilsētas rezidencēs, klusās vasaras pilīs un mājās tālu no civilizācijas un tad tur kolektīvi mācās un dzīvo. Jūnijā viņi, sasaukdamies kā gājputni, atgriežas uz valsts eksāmeniem. Tad skola šim gadam ir beigusies; dažas ģimenes dodas uz ārzemēm, vēl kāds bariņš aizbrauc uz kalniem. Gausās, bet neapstrīdamās pārmaiņas šo kvartālu apdzīvotībā cilvēks no malas sajutīs tikai augustā, kad Beirūta cepas.

Jūlija sākumā uz kalniem dodas mūsu kaimiņi Masrī no pretējā dzīvokļa. No savas vasaras mājas viņi neatgriezīsies agrāk par septembra beigām, kad vairs nebūs tik karsti. Togad mani paaugstināja par viņu dzīvokļa pieskatītāju, un šo amatu es pārņēmu no brāļa. Tēvs uzstāja, ka Masrī miteklis jāpielūko man, jo, viņaprāt, es savā trīspadsmit gadu vecumā vēl neuzvedos, kā pienākas pieaugušam cilvēkam. Man bija jākļūst apzinīgākam. Strostēšanu un sprediķošanu ar roku vicināšanu un izteiksmīgiem žestiem diendienā biju klausījies jau vismaz kādu mēnesi.

Rītos, kad tēvs bokseršortos un tēkreklā stāvēja vannasistabas spoguļa priekšā, vārdi burbuļodami plūda no sniegbaltajām skūšanas putām. – Es tavā vecumā augām dienām neslaistījos bez darba, – viņš sludināja. – Vai tiešām tu nevari atrast prātīgākus draugus? Darīt kaut ko tādu, no kā ir lielāks labums? Tu zini, ka jebkurai rīcībai ir sekas, un nekā nedarīšanas sekas ir tādas, ka beigās tu nekas neesi.

Pusdienlaikā ēdamistabā, kad mēs sēdējām ap ozolkoka galdu: – Turi muguru taisni! Paskaties, kā Vadždī sēž, tā jāsēž vīrietim! Pietiks vienreiz tās puišeļa kūkumošanās!

Dzīvojamā istabā skatoties televīziju, viņš to pašu leijerkasti palaida vēlreiz, atšķirība tikai tāda, ka pēc vakariņām viņš runāja tā, it kā šī doma viņam būtu tikai nupat iešāvusies prātā. – Tev vajadzētu padomāt par to, ko tu dzīvē gribi darīt, – viņš klāstīja. Ar labo roku, kā ik vakaru paradis, viņš bija pievilcis sev klāt māti – es par to vienmēr domāju kā par “laulāto apskāvienu” –, un māte vērās pretī tādā apbrīnā, it kā ikkatrs viņa vārds izripotu līdzīgi pērlei. – Nekad nav par agru, – viņš, kreisajai rokai klaiņojot un pratinot, runāja tālāk. – Kas tev patīk? Risināt uzdevumus? Vari kļūt par inženieri. Palīdzēt cilvēkiem? Par advokātu. Vajag tikai pacensties, un tu varētu pelnīt labākas atzīmes. Domā par savu nākotni!

Kaimiņu dzīvokļa pieskatīšanu es uzņēmos tīri labprāt. Kļūšana apzinīgākam vasarā bija pienākums, kas neprasīja daudz pūļu: reizi nedēļā man bija jāatver logi, lai visu izvēdinātu, jāgādā, lai abi kanārijputniņi būtu pabaroti un būrītis tīrs.

 

Sakrustojis kājas, sēdēju Dr. Masrī dzīvoklī uz ādas dīvāna un lasīju mūžvecu Harolda Robinsa romānu, kura darbība notika Tuvajos Austrumos – un tā tik bija darbība! Labākajā ainā Leila, kuru bērnībā bēgļu gaitās bija traumējuši gan ebreji, gan arābi, dāsni detalizētā aprakstā sūkāja viena čaļa krāšņo pimpi. Viņas draudziņš, PAO kaujinieks, bija viņu pierunājis vērtīgas informācijas iegūšanas labad uztaisīt minetu daiļam Mosad aģentam. Tā bija pirmā reize, kad uzdūros vārdam atsūkāt. Biju lasījis Žaklīnu Sūzenu un Džekiju Kolinsu, tātad orālais sekss literatūrā man bija zināms, taču šī grāmata bija citāda. Te bija arābi, kuri atsūkāja un lietoja tādus izteicienus kā viņa mātes peža; uzrakstīts arābiski, tas būtu īsti vietā, turpretī angļu valodā izklausījās galīgidumji. Robinss bija atvēzējies uz autentiskumu, bet galā dabūjis jebko, tikai ne to. Varen smieklīgi.

Man patika grāmatas lasīt no sākuma līdz beigām, un ar to es atšķīros no brāļa, kurš izlasīja tikai labākās vietas. Vadždī no Dr. Masrī bibliotēkas paņēma pirmo grāmatu, kura pagadījās, vienalga, jauna vai klasiska, Kolinsa vai Robinss, un ļāva tai uzšķirties tur, kur muguriņa bija visvairāk saņurcījusies. Ar savu metodi viņš garantēti uzokšķerēja dzimumaktu vai atsūkāšanu, jo arī Dr. Masrī, pēc visa spriežot, galvenokārt pievērsās šīm pašām vietām. Interese par grāmatām brālim zuda pirms gada, kad viņam palika septiņpadsmit. Viņš teica, ka beidzot vajagot fokusēties uz reālo, nevis iedomāto.

Visa Dr. Masrī bibliotēka bija sakrauta salonā vienā mēbelē – no ēdamistabas pārvietotā bufetē; porcelāna un servīžu vietā tagad aiz stikla stāvēja biezi romāni plānajos vākos, un katrs romāns saturēja vismaz vienu labu seksa ainu. Ja būt apzinīgam pieskatītājam, kā sludināja tēvs, bija vārti uz vīrietību, tad es biju ar abām rokām par – šie romāni būs mans svētais Pēteris.

Biju ticis līdz tai lappusei, kur Leilu savervē teroristos, bet tad pēkšņi pie durvīm zvanīja. Klusi kā slapstīgs mosads uz pirkstu galiņiem piejozu pie durvīm un arī bez skatīšanās actiņā zināju, ka tur ir Pipo, manas dzīves lāsts. Viņš bija mani nobrīdinājis pateikt viņam uzreiz, kolīdz Masrī ģimene sakāpj mašīnā un dodas uz kalniem.

– Ja tu neskriesi pie manis tajā pašā brīdī, kad viņi aizbrauc, – viņš pirms trim dienām teica, – es tevi sažmiegšu ar rokām kā sīku tarakānu. – Tas, kā viņš vienmēr lietoja nepareizus salīdzinājumus, būtu smieklīgi, ja viņa draudiem parasti nesekotu neprognozējama rīcība. Es biju resnajam briesmonim samelojis, ka šogad par pieskatītāju atkal ir iecelts Vadždī, – Pipo bija bail no Vadždī, kurš vienīgais no mūsu kvartāla zēniem par tusni bija stiprāks un garāks.

Pipo bija nenormāli kaitinošs paradums pacelt mani aiz krekla apkakles un tad runāt man sejā. Tas beidzās, kad vienā pacelšanas reizē es viņam pateicu, ka man mugurā ir Vadždī krekls, – arī tad es, protams, meloju, taču krekls bija vaļīgāks nekā parasti ir manējie, – un, ja apkakle saburzīsies, mans brālis būs briesmīgi nelaimīgs.

– Es zinu, ka tu tur esi, – Pipo teica durvīm. Viņa tonis bija čukstīgs un ļaunu vēstošs; bļaut viņš nevarēja, jo tad dzirdētu Vadždī vai mans tēvs, kuri omulīgi sēdēja mūsu dzīvoklī kāpņu laukumiņa pretējā pusē. Viņš vēlreiz piezvanīja pie durvīm. – Ver vaļā!

Es pat negrasījos to darīt vairāku iemeslu dēļ, un viens no tiem bija morālas dabas: man Masrī patika, un es negrasījos laist Pipo saimniekot viņu mājās. Kā viņš bija iecerējis tukšo dzīvokli izmantot, man nebija ne jausmas, taču viņa plāni uz galvošanu bija nekrietni. Vēl es negrasījos viņam paklausīt tāpēc, ka pa purslām dabūšu vienalga, atvēršu durvis vai ne. Ja piekaušana ir neizbēgama, labākais rīcības variants vienmēr ir to atlikt.

– Ja tu neatvērsi, – šņāca Pipo, – es Karlam salauzīšu kājas.

– Ko? – iekviecās slāpēta balss. Ar muguru piespiedies pie sienas, es nekustējos ne no vietas un cīnījos ar vēlēšanos palūrēt, lai pārliecinātos par nodevēja, mana izbijušā labākā drauga klātbūtni. – Nedrīkst man lauzt kājas! Tas nav godīgi!

– Salauzīšu, ja viņš nelaidīs mani iekšā.

– Bet ja nu viņa tur nemaz nav? Viņš gan man teica, ka viņam esot atslēga, bet varbūt viņš savā istabā lasa. Nedrīkst man lauzt kājas tikai tāpēc vien, ka durvis pašas no sevis neveras vaļā!

Atskanēja mana tēva balss: – Ko jūs, zēni, darāt? Masrī nav mājās. – Steidzīgu soļu dipoņa, gļēvulīgais Karls skrēja lejup pa kāpnēm. Pipo stostīdamies atbildēja kaut ko nesakarīgu. – Filip, es nevēlos tevi te redzēt, – teica mans tēvs. – Tu tagad esi vīrietis. Sāc uzvesties, kā pienākas.

 

Šī bija Karla otrā nodevība nepilnas nedēļas laikā. Pagājušo pirmdien mēs abi divi, kājas šūpodami, sēdējām uz mūra žoga pretī mūsu mājai. Karls bija tikai par dažiem mēnešiem vecāks, toties par divām piecsimt pirmo collām platāks. Kad garām dragāja mašīnas, viņš rādīja ar pirkstu un izkliedza ražotāju un gadu. Visvairāk iecienījis – to varēja noprast pēc balss modulācijām – viņš bija jaunos BMW. Viņš skatījās uz mašīnām. Es skatījos uz viņu, uz Karla pūtaino seju, gluži kā pirmo reizi viņu redzēdams. Ar tiem saviem matiem, kuri nez cik dienu nebija manījuši ķemmi, viņš šķita traki špāsīgs. – Bjūiks, 98. gads, – viņš paziņoja. Es pasmaidīju un ar plecu paberzējos gar viņa delma augšpusi. Viņš smaržoja pēc dezodoranta un padusēm. – Pežo, 2006. gads, jaunākais modelis. – Es smējos un no jauna paberzējos gar viņa plecu. – Nisans, divtūkstošais. – Smiekli. Paberzēšanās. Smiekli. Es tomēr to izbeidzu, jo sajutu, ka no mūsu balkona ielas pretējā pusē uz mani lūr tēvs. Kā safari medījums biju attīstījis un izkopis sesto maņu – spēju šķērsām pāri lieliem attālumiem sajust viņa nosodījumu.

Pipo vienmēr bija dzirdams jau tad, kad vēl nebija redzams. Viņš rībināja uz mūsu pusi, un seja viņam jau kvēloja ņirdzīgā vīpsnā. Krekli viņam vienmēr bija zilibalti – Lazio, viņa mīļākās futbolkomandas krāsās –, taču viņš iztika ar dažādiem citiem toņiem, jo Lazio debeszilais vīriešu apģērbos bija grūti atrodams.

– Vai jūs abi tur sūkājat viens otram pimpi? – viņš bļāva.

Karls nolēca no mūra, klupdams gandrīz iegāzās bukša dzīvžogā. – Tas bija viņš, – mans draugs činkstēja, ar pirkstu mādams vairāk vai mazāk uz manu pusi. – Viņš to darīja!

Pipo nosvilpās, nevis savilkdams lūpas, bet tādā vīrišķīgā stilā, pārlokot apakšlūpu pār zobiem. Viņš sakustināja melnās uzacis un paberzēja rokas kā pieēdusies muša. – Ak tad viņš sūkāja tev pimpi?

Es jutu, ka man asinis sāk vārīties. Šļūcu nost no mūra un nolēcu uz ietves gandrīz blakus savam mocītājam. – Izaudz no pamperiem, Pipo, – es teicu. Karls nodvesās vien, bet es braši turpināju: – Tev šķiet, ka mēs joprojām esam bērnudārzā?

Pagriezos un gāju prom. Manam tēvam, kurš vēl arvien noraudzījās, droši vien pavērās lielisks skats uz Pipo dūres atduršanos manā skaustā un manu nogāšanos. Asfalts reibinošā ātrumā traucās sveikt manu seju, tad es ar rokām nobremzēju kritienu.

Tēvs kliedza, lai Pipo izbeidz. Es pieslējos kājās un, nepalūkojies ne uz Pipo, ne augšup uz balkonu, soļoju uz mūsu nama ieeju, zinādams, ka tēvs mani gaidīs ar lekciju par to, kā vīrieši stājas pretī tramdītājiem. Ļāvu acīm skatīt tikai milzīgo bugenviliju, kura mūsu balkonā bārstīja izbrāķētas pieziedlapas un izbalējušus fuksīnsarkanus ziedus.

 

Bija apmēram dienas vidus, debesis baltas kā kauli un ēnas smilšu strēlē joprojām rāvās īsākas. Jūra žužināja, šņākāja un šļakstījās. Stāvēdams uz vienas kājas, es cītīgi pūlējos izskatīties neuzkrītoši un tas man nepadevās. Samainīju kājas un gandrīz nogāzos – ļoti veiksmīgi atdarināju dzērvi ar vidusauss iekaisumu. Nebiju uzāvis iešļūcenes, un vizuļojošās smiltis dedzināja kāju pēdas. Tik ļoti biju steidzies izspiegot Vadždī un viņa jauno draudzeni, ka aizmirsu, cik nežēlīgi karstas var kļūt smiltis. Paslējos uz pirkstgaliem, cerēdams, ka tā redzēšu labāk, taču brālis bija pārāk tālu. Lēkādams tiku līdz krastam.

Ūdens temperatūra bija ideāli piemērota peldēšanai, taču man gribējās, lai tas būtu mazliet vēsāks, tad pēdas ātrāk beigtu svilt. Tādās dienās eņģeļiem gribas smaidīt un piedod. Laiski un gurdeni visur gozējās sauļošanās mīļotāji. Šodien pludmalē bija visa Beirūta un iedeguma eļļas pudeles piedevām.

Man garām pagāja Vadždī un viņa jaunā meitene – gan tuvu viens otram, tomēr nebija sadevušies rokās, kā es cerēju. Mans brālis bija peldētājs, slaids un muskuļains, brūnie mati galvvidū jau izbalējuši saulē. Nepievērsdams man uzmanību, Vadždī sarunājās ar smaidošo meiteni. Viņš šļūcināja kājas un izskatījās reizē pieticīgs un šarmants, it kā nupat būtu stundu mērcējies pašpaļāvības vannā. Abi izšķīrās, un viņš, izriezis krūti kā iguāna, lepni slāja uz manu pusi. Es vēl aizvien stāvēju ūdenī. Viņš apstājās pa gabaliņu, lai nesamirktu espadriļas.

– Viņa man ļāva paspaidīt, – brālis paziņoja.

Es skriešus metos klāt. – Paspaidīt? Kur paspaidīt?

– Kaut ko tādu var pajautāt tikai bēbis. – Viņš uzgrieza man muguru un gāja prom. Es pa galvu, pa kaklu jozu pakaļ. Viņš izskatījās tik stilīgi! Kad viņš aizkūpināja cigareti, es apbrīnoju viņa garos pirkstus. Vadždī gāja taisni, ar augstu paceltu galvu. – Viņa teica – viņai patīk, ka man kājās nav zeķu.

– Tas ir kā? Man arī nav zeķu!

– Nē taču, bēbi. Viņai patīk, ka man nav zeķu, kad kājās ir kurpes. Es vairs nekad neaušu zeķes. Nekad un nemūžam.

 

Pirmā bēgle bija mana māsa Nadija. Kad izraēļi sabombardēja lidostu, viņa ieradās ar savu gadu veco dēlu, vēl sagulētiem vaigiem, līdzi velkot trīs koferus. Vienā atradās viņas drēbes un mantas, otrā – dēla drēbes, un trešais vai plīsa pušu no vienreizlietojamiem autiņiem. Nadija dzīvoja tikai trīs mājas tālāk, lidosta tur nebija ne tuvu, taču mēs jau zinājām, ka viņa drīz būs klāt. Kur ir viņas vīrs, nemaz nevajadzēja jautāt.

– Ja vēlas, lai paliek, – Nadija elsa. – Izraēļiem ir visjaunākie ieroči. Es negribu tur būt, kad viņu būs uzokšķerējusi kāda no šo raķetēm.

Mana māsa bija apprecējusies ar šiītu.

– Nav labi, ka tu tā runā, – iebilda mans tēvs. – Tavs vīrs ir krietns cilvēks, brīnišķīgs cilvēks.

Mums visiem ļoti patika mans svainis, tikai Nadijai viņš krita uz nerviem. Pirms kāzām māsa bija galīgi traka uz viņu, pēc tam – ne un ne. Mani šis stāvoklis, viņas pastāvīgā īgņošanās uz vīru diezgan stipri mulsināja. Viņš bija jēdzīgs, gudrs un apbrīnojami lēnīga rakstura cilvēks, jāatzīst, ne gluži visinteresantākais, toties stabils gan. Kā vienas kāzas var tā uzreiz mainīt viedokli, to man bija grūti saprast. Es spriedu, ka tuvība un ikdienišķums, bez kā laulība nevar iztikt, bija viņai nācis kā pārsteigums un māsa vēl nebija paspējusi atgūties. Varēja būt vēl ļaunāk, jo viņš, būdams aviolīnijas pilots, daudz nebija mājās. Tomēr Nadija gaudās, ka viņš neesot prom pietiekami bieži. Mūsu māte nostājās viņas pusē, visiem atgādinādama, ka Nadija ir jauna sieva un laika gaitā pieaugšot.

Māsa ievilka koferi savā vecajā istabā, kuru izvākdamās nevienam citam nebija ļāvusi ieņemt – un tas bija saprotams, jo viņa vēl aizvien augām dienām uzturējās mūsu dzīvoklī. Nesdams viņas dēlu, es iegāju līdzi un apguldīju mazo gultiņā zem mūžīgi riņķojošajām koka lidmašīnām. Lai viņam būtu vieta, pabīdīju nost māsas vecās mīkstās rotaļlietas. Sienas bija rozā, tādā pašā tonī kā viņas nagu laka un lūpukrāsa – no tumšiem toņiem Nadija vairījās, apgalvodama, ka tie izceļ viņas lūpu pietūkumu.

– Paliec pieskatīt, – māsa teica. – Man jāiet gādāt krājumus.

– Lai brālis iet līdzi, – iebilda māte. – Viņš varēs nest. Es palikšu, tikai neko neaizmirsti.

 

Visa valsts bija sakāpusi mašīnās un brauca. Tā notika ik reizi, kad izraēļi bombardēja Beirūtu, – nekad ne tad, kad viņi apšaudīja dienvidus, un to viņi darīja biežāk. Taču lidostas bombardēšana pašā sezonas karstumā nozīmēja, ka šobrīd katrs tūrists brauca ārā no pilsētas un prom no valsts.

Mans tēvs nešpetni lamāja sastrēgumus, un, kad braucām garām benzīntankam, sita galvu pret stūri. Viņš izlaidīs mūs pie supermārketa un tad vismaz pāris stundas būs spiests nīkt rindā, lai pielietu bāku. Vadždī bija paņēmis mātes mašīnu un droši vien jau iesprūdis pie kāda benzīntanka.

– Es to nevaru izturēt! – tēvs kliedza.

– Vai mums noteikti tas jādara? – es iejautājos.

– Izraēļi nerimsies. Viņi nekad nerimstas. Privileģētajiem ir tādas tiesības. Viņi vienmēr ir tie upuri, un tas nozīmē, ka viņi nogāzīs pār mums visus elles dēmonus. – Tēvs vairākas reizes dziļi ieelpoja, pūlēdamies piepildīt plaušas ar gara mieru. Tas gandrīz nekad neizdevās. – Visu sabumbo. Nogalina simtiem, tūkstošiem cilvēku. Vai kāds uzņemas jebkādu atbildību? Jūtas vainīgs? Viņi vainos visus, tikai sevi ne.

Tirādēs mana tēva sirds smēlās kaut mazliet mierinājuma. Viņš tā lamājās katru reizi, kad izraēļi mums uzbruka, ne tik daudz par reālajiem upuriem un postījumiem, cik par to, ka viņiem viss pie kājas. Šoreiz tēvs lamāsies diezgan ilgi.

 

Supermārketā mēs ar māsu sadalījāmies. Es uzdzīvoju jucekļa ažiotāžā, krāvu iepirkumu ratiņos dzeramā ūdens kastes, cigarešu blokus tēvam, miltu, bulgura un kafijas maisus. Visu pārējo sapirks viņa – ja mums paveiksies, jo veikals strauji tukšojās. Gādāt krājumus ļaudis bija sākuši jau iepriekšējā vakarā. Libāniešiem ir liela pieredze.

Lēsdams, cik daudz rīsu jānopērk, divas ejas tālāk izdzirdēju māsas brēcienu. Ar visiem ratiņiem metos uz turieni un atradu Nadiju starp zīdaiņu lietām. Viņai rokās bija Pampers paka, kuru pūlējās atņemt precīzi piegrieztā pelēkā kleitā ģērbusies slaida sieviete ar labāk koptām rokām. Viņa kaut ko vāvuļoja un visu laiku kratīja savu nesen safrizēto galvu pret divām Huggies pakām manas māsas ratos, it kā viņai būtu tāds nervu tiks. Māsas pirksti bija izbakstījuši iepakojumā caurumus. No sprādzītes bija izsprukušas vairākas matu šķipsnas. Pircēji sačukstējās, nepūlēdamies slēpt vīpsnu. Sievietes filipīniešu kalpone gaiši zilā formas kleitā bija piespiedusi roku pie mutes un noskatījās plūkšanos. Kalponei un kundzei laikam bija viena friziere, jo viņām bija precīzi vienāds griezums, pēdējai, protams, daudz gaišākā tonī. Abas ap pleciem bija apsējušas džemperus.

Nadija rāva, raustīja un spiedza. Beigu beigās garā sieviete atlaida rokas. – Jums ir trīs pakas, – viņa noteica, satriekta par to, ka nav ieguvusi kāroto. – Vienu atdodiet man.

Māsa nospurgdamās ielika ratos pēdējo pamperu paku. Uzgriezusi muguru, viņa stūma prom ratus. – Ejam, – Nadija teica, kad ieraudzīja mani.

Sieviete kaut ko iečukstēja kalponei ausī, tā pamāja ar galvu un, pieskrējusi pie manas māsas ratiņiem, paķēra vienu pamperu paku un nozuda nākamajā ejā. Džemperis noplīvoja viņai pakaļ kā supervaroņa apmetnis. Māsa brēkdama mēģināja apgriezt ratus, lai pa dziestošajām pēdām sekotu kalponei, taču ceļā bija citi pircēji. Sieviete iesmējās, plati smaidīdama. Es jau gaidīju, ka viņa uzsauks: – Kura ir visskaistākā?

 

Kad bombardēšana vilkās jau nedēļu, manam tēvam aptrūkās lamu. Tovakar viņam kājās bija tās pašas melnās bikses, kuras viņš bija valkājis iepriekšējā dienā, tas pats iestērķelētais baltais kokvilnas krekls. Acis sasarkušas no alkohola. Četriem pirkstiem satvēris glāzi, viņš dzēra, kādu brīdi paturēja to sašķiebtu, remdējot slāpes. Pirksti bija gari, krunkaini un satūkuši. Viņa lūpas bija sarukušas un tā izbalējušas, ka es nespēju saskatīt to aprises. Aizmaldījies skurbuļa domās, viņš sēdēja un stīvi skatījās griestos, kurus izraibināja mitruma plankumi.

– Reizēm, – viņš klusi ierunājās, – es jūtos ļoti noguris.

– Zinu.

Viņš sarunājās ar mani caur griestiem, galvu nenolaizdams.

– Tava māte iet gulēt arvien agrāk.

Viņš nevarēja braukāt uz darbu, un, kad viņš nevarēja strādāt, viņam bija garlaicīgi, un, kad viņam bija garlaicīgi, viņš dzēra, un, tā kā viņš dzēra reti, viņš bija sērīgs, garlaicīgs dzērājs.

 

Apšaude uz brīdi bija pierimusi. Laiks todien bija īsts kūrorta all-inclusive, un Vadždī gribēja iziet pastaigāt. Viņš pārāk ilgi bija sēdējis iesprostots. Brālis izgāja no dzīvokļa, un es devos līdzi. Mēs aizgājām līdz celiņam, kas veda gar mūsu mīļāko pludmali, kura agrāk bija garš baltu smilšu liedags. Sākdami apšaudīt, izraēļi kā vienu no pirmajiem sabombardēja naftas bunkuru ostā, un izplūdusī nafta visas mūsu pludmales padarīja melnas. Mēs lūkojāmies lejup uz smirdošo ķēpu, lūkojāmies uz zivju spīdīgajiem, tumšajiem skeletiem. Jūra, kas kādreiz bija saldi žūžojusi, tagad rūca un purkšķināja.

Brālis kāpa lejup uz pludmali, lai labāk apskatītos. – Tu nāc?

Es neatbildēju. Negāju viņam līdzi. Nespēju.

 

Otrs bēgļu komplekts, īstie bēgļi, ieradās divas nedēļas pēc bombardēšanas sākuma. Dr. Masrī lūdza, lai mēs atslēdzam viņa dzīvokli diviem viņa darbiniekiem, kuri nemitīgi apšaudītajās dienvidu priekšpilsētās bija palikuši bez jumta virs galvas. Mūsu kvartāls gan bija cietis, taču šobrīd salīdzinoši atradās drošībā. Tilts, kas veda uz mūsu apkaimi, bija uzspridzināts; augstceltne divas ielas tālāk, tā ar televīzijas antenu uz jumta, bija nolīdzināta līdz ar zemi, toties kasešu bumbas mūsu apvidu nebija skārušas.

Man kā dzīvokļa pieskatītājam bija jāsagaida abas ģimenes. Biju gaidījis bariem bērnu, taču bērns bija tikai viens, nerunīgs, gadus divpadsmit vecs puika. Vīrieši strādāja Dr. Masrī augļudārzos valsts dienvidos, viņi tikai atveda sievas, bet paši atgriezās druvās.

– Ir karš vai nav, – noteica vecākais, – to svētību nevar atstāt neapkoptu.

Vīrieši bija brāļi, tas arī vienacim uzreiz būtu skaidrs, savukārt viņu sievas bija pilnīgi pretstati. Abas bija nomocījušās un novājējušas, taču puikas māte izskatījās pēc tādas, kura gatava tūlīt pat doties uz piektdienas lūgšanām mošejā – gari brūnganmelni svārki, nespodri bēšs krekls, mati zem tumši zila šifona lakata. Jaunākā, nesen apprecētā, izskatījās kā saposusies uz pēcpusdienas diskotēku bezgaumīgajiem. Viņas gludi spīdīgā āda bija bāla un balta, mazliet ieslīpās acis gaiši pelēkzilas, un nevaldāmie, blondie mati bija trīs toņus pa kreisi no izlijušas pārskābes pudeles. Melnas zeķbikses nozuda zem gara, balta tēkrekla, kurš bija aplipis ar mākslīgo briljantu izsitumiem.

Tiklīdz es viņus ielaidu iekšā pa durvīm, sievietes izgāja ekskursijā pa dzīvokli, kustēdamās tik sinhroni, it kā visu mūžu būtu kopā bēgļojušas. Es atvadījos, taču, pirms biju paspējis aiziet, vecākā ierunājās: – Varbūt vēlies visu izrādīt Mohammadam Alī?

Viņš stāvēja mātei blakus, blenzdams uz savām kurpēm, un izskatījās sīkāks nekā tādā vecumā vajadzētu. Zods gandrīz nozuda ieliektajā krūškurvī, un tāpēc izskatījās, ka viņa galva ir viscaur mataina – noaugusi ar netīriem, sapinkātiem matiem, kuru šķipsnas staipījās kā čūskulēni. Kad viņš uz mirkli pacēla acis, man sametās neomulīgi. Šausmas, kādas acis, es nodomāju – gaišas, caururbjošas kā burvim.

– Nevaru, – es atbildēju. – Varbūt vēlāk.

 

Neklausīdama ģimenes locekļiem, māsa, izsmēlusi Beirūtas tirgus, vienurīt nolēma braukt uz veikaliem tālāk ziemeļos, varbūt pat uz Tripoli. Ceļi bija sabumboti, taču jau gandrīz desmit dienas izraēļi ziemeļiem nebija uzbrukuši. Neviens no vecākiem nepiekrita viņu pavadīt. Arī brālis atteicās, tāpēc viņa piespieda sev līdzi doties vīru. – Galvenais, pirms braukšanas man pakaļ atstāj mājās to savu šiītu GPS lokatoru, – māsa viņu zāģēja. Citreiz māte būtu zāģējusi viņu par pārāk ilgu runāšanu pa mobilo telefonu, bet izraēļi bija iznīcinājuši visas parastā telefona līnijas.

Es visu iepriekšējo nedēļu biju Nadijai borējis, ka viņa ir nenormāla, psiha kā kalašņikovs, taču viņa man pat nepievērsa uzmanību. Kā skaidroja māte, katrs cilvēks ar traumatisku stresu tiek galā citādi, un nav iespējams pēc nebombardēšanas personības prognozēt karalaika uzvedību. Tēvs, kad krita izraēļu raķetes, dzēra, māte taisīja ēst, brālis nīka nost un māsa pirka pamperus. Nebombardēšanas laikā viņa droši vien bija tikpat saprātīga kā jebkurš cits libānietis, taču ar katru spārnoto raķeti kļuva arvien nesakarīgāka. Pamperu viņas rozā istabā bija tik daudz, ka nebija kur kāju likt, četras dažādas kaudzes, kas sniedzās līdz griestiem; izskatījās, ka viena pamperu paka pašā augšā smok nost, jo tai starp griestiem un apakšējo brāli bija par maz vietas. Kādas desmit pakas māsa bija pabāzusi zem zīdaiņa gultiņas un vismaz divreiz vairāk – sev pagultē. Ar šo pamperu daudzumu viņai pietiktu, lai dēls tajos varētu staigāt līdz sešu, varbūt arī septiņu gadu vecumam. Kad es uz to norādīju, viņa atkliedza: – Es varu vēlreiz palikt stāvoklī! Tā mēdz notikt!

Bet tajā rītā, kad bijām iedarbinājuši dīzeļģeneratoru, lai noskatītos televīzijas ziņas, diktors mūs informēja, ka vakarnakt izraēļi ir sabombardējuši Johnson & Johnson noliktavu, un viss, kas tajā atradies, sadedzis ziliem dūmiem.

– Kāpēc? – māte jautāja televizoram.

Tēvs palūkojās uz viskija pudeli, taču bija pārāk agri no rīta.

Brālis maziem malkiem dzēra kafiju. – Starp šampūniem un plāksteriem noteikti slēpās teroristi. Vairs ne asariņas.

Māsa plati pasmaidīja, un pat sēdus šķita kļuvusi garāka. – Es taču jums teicu, ka mums beigsies pamperi! Pagaidiet vien, nākamreiz viņi sabumbos Procter & Gamble. – Viņa runāja ar mums, taču tas drīzāk izskatījās pēc uzstāšanās lielas neredzamas publikas priekšā. Sakniebusi lūpas, viņa papūta uz tikko nolakotajiem nagiem.

 

Man vajadzēja visu izrādīt Mohammadam Alī. Padzīvoties ar īdzīgo puiku mani aizdzina māte. Viņai šķita, ka Mohammads Alī izskatoties pēc izbiedētas radībiņas, ka viņš redzējis vairāk, nekā bērnam būtu jāredz. – Viņam noteikti ir vientuļi, – māte apgalvoja. – Viņa māja ir nopostīta. Ģimene izklīdusi pa visu valsti. Būt laipniem un draudzīgiem kaimiņiem ir mazākais, ko varam darīt.

Es nezināju, ko lai viņam rāda. Izraēļi atpūtās, un mums nebija jāsēž iekšā, taču neizskatījās, ka puikam būtu vēlēšanās redzēt tuvāko apkārtni – viņa noliektā galva ļoti reti paliecās uz kādu citu pusi. Mēs sēdējām uz mūra ielas otrā pusē un klusējām. Viņa kājas bija īsākas nekā manējās. Viņš neparko neskatījās uz mani, tā vietā bija sasvēries uz priekšu un ieķēries mūrī tā, ka pirkstu kauliņi bija nobālējuši. Puika bija nagu grauzējs. Es uzmetu skatienu uz saviem nagiem un žigli aizgriezu galvu. Tēvs bija man teicis, ka vīrieši par saviem nagiem nedomā.

Šis klusums mani uztrauca. – Tu esi vienīgais dēls? – es iejautājos.

– Nē. – Pēc dīvainajiem patskaņiem uzreiz varēja dzirdēt, ka viņš ir no dienvidiem.

Es gaidīju, cerēdams, ka viņš pateiks vēl kaut ko, taču viņam labāk gribējās draudzēties ar klusēšanu. – Kur ir tavi brāļi un māsas?

– Ne šeit.

Es vēlējos viņam kraut. Būtu varējis tagad nevis dirnēt kopā ar viņu, bet lasīt kādu no Dr. Masrī grāmatām.

– Vai tu gribi, lai es tevi lieku mierā? – noprasīju, vairs necenzdamies slēpt aizkaitinājumu. – Es to varētu. Nav grūti. Vienkārši mēģinu izturēties draudzīgi.

Nu beidzot viņš pagrieza galvu, mani nomērīja zilās acis. – Kāpēc tu gribi draudzēties?

– Tāpēc, ka māte man lika.

Viņš iesmējās, un dziļi mutē uzspīdēja zelta zobs.

– Man ir trīs brāļi un divas māsas, – viņš sacīja.

– Cita lieta, – es noteicu.

– Vecākais brālis ir Nigērijā, abas māsas ar savām ģimenēm arī. Man ir brālis, kurš ir ticības liecinieks. Viņam tagad būtu sešpadsmit gadu, bet viņš ir miris.

Es brīdi pagaidīju, gribēdams zināt, vai viņš turpinās. – Viens vēl palika, – es norādīju.

– Viņš cīnās. – Puika apklusa, nopūtās. – Viņš ir vīrietis.

– Ā, – es atsaucos. Atliecos atpakaļ un izlikos nevērīgs, it kā par vīriešiem, kuri cīnās karos, es runātu gluži vai katru dienu. – Cik viņam gadu?

– Četrpadsmit.

– Hmm. Vai tas otrais brālis arī cīnījās?

– Nezinu.

– Kā to var nezināt?

– Kuri ir cīnītāji, to neviens nevar zināt, kamēr nav sācies karš. Es zinu, ka mans brālis tagad cīnās, jo pirms nedēļas viņš pats man to pateica. Viņš gribēja, lai es sargāju māti, jo viņš ies nogalināt ienaidniekus.

– Ā, – es novilku. – Cīnīties.

– Tu pārāk daudz prašņā, – viņš teica.

– Tāpēc, ka tu vispār neko nejautā.

– Es pajautāšu, – viņš sacīja. – Kāpēc tu slēpies no resnā puikas?

Es neatbildēju. Palūkojos augšup uz mūsu balkonu, lai zinātu, vai uz tā kāds ir.

– Nav ko no viņa baidīties, – viņš teica.

 

Tajā pašā dienā, tikai vēlāk, es dzirdēju, ka tēvs uz balkona smejas kā traka hiēna. Viņš dzēra alu un bija pārliecies pāri betona sienai, kas atdalīja Dr. Masrī balkonu no mūsējā. Viņam pie kājām gulēja saburzīti bugenvilejas ziedi. Starpsienas otrā pusē jaunlaulātie klausījās viņa stāstā par manu sastapšanos ar Amerikas vēstnieku; tā bija bieži atkārtota varoņteika. Tēvs pamāja ar roku, aicinādams mani pienākt. Viņš sabužināja man matus, piespieda sev klāt un turpināja stāstīt.

Tas bija dažus gadus pēc pilsoņu kara beigām, es gāju bērnudārzā, un vienreiz mūsu dārziņu apmeklēja Amerikas vēstnieks ar žurnālistu un pielīdēju svītu. Viņš iesaistījās sarunās ar vairākiem bērniem. Mani viņš negaidot pārķēra slidkalniņa lejgalī, angliski noprasīdams: – Cik ir divi plus divi? – Es bez pauzes atbildēju: – Tu esi pircējs vai pārdevējs? – Tā ja. Biju apliecinājis, ka esmu īstens libānietis, kas leknas peļņas vārdā pārdos savu dvēseli, cienīgs pēctecis feniķiešiem, kuri, cik noprotams, tā arī bija izdarījuši. Tāpat biju apliecinājis, ka esmu sava tēva, naudas mijēja, dēls.

Pabeidzis stāstu, mans tēvs vēlreiz izplūda hiēnas smieklos.

Smiekli beidzās ar komisku žagošanos. – Tu biji tik jancīgs puisītis, – viņš teica un noglāstīja man vaigu.

 

Nākamās dienas rītā mēs ar Mohammadu Alī sēdējām saulē  uz tā paša vakarējā mūra un tāpat necik daudz nesarunājāmies. Tramdītājs ieradās, kad bijām tā nosēdējuši kādas divdesmit minūtes.

– Kas tas tev par draudziņu? – uzbļāva Pipo.

Nebija, kur sprukt. Mohammads Alī skatījās uz savām nobružātajām kurpēm. Manas delnas kļuva lipīgas.

– Viņš nav mans draudziņš, – es atbildēju. – Viņš ar savu ģimeni ir apmeties kaimiņos, jo viņu māja ir sabumbota.

– Ak tad esi atradis mazāku puišeli, kas sūkās tev pimpi?

Mazākajā puišelī kaut kas atnāca vaļā. Viņš pacēla galvu un nikni palūrēja uz Pipo.

– Nemaz neblenz tā uz mani, sīkais p… – Pipo acis pēkšņi izlīda uz kātiņiem, jo Mohammads Alī metās uz priekšu ar Šveices armijas nazīti un pārgrieza viņam piedurkni.

– Ja tu vēlreiz man kaut ko teiksi, – sacīja Mohammads Alī, – es tevi noduršu.

Pipo lūkojās uz pušumu gaišzilajā kreklā, izbāza tam cauri pirkstu. Asinis netecēja. – Šis ir mans mīļākais krekls, – viņš teica. – Māte man to nopirka.

– Ja tu vēlreiz man kaut ko…

Tagad pateikt līdz galam neļāva Pipo. Kaut arī resns, viņš bija ārkārtīgi žigls. Viņš trieca dūri mazākajam puišelim sejā tā, ka Mohammads Alī atsitās pret mūri. Ar to viņam bija par maz. Pipo nogrūda viņu zemē, uzsēdās virsū un uzbruka bez žēlastības. Šķīda asinis, lūza kauli. Pipo atkal un atkal auroja: – Domā, ar štrunta naželi varēsi mani nobiedēt?

Es centos Pipo atraut nost, taču, kolīdz tuvojos, viņš atvēzēdamies sita man. Viņš bija daudz par būdīgu. – Palīgā! – es kliedzu. Man šķita, ka Mohammads Alī jau ir nosists. Kliedzu tik skaļi, ka saskrēja burtiski visi kvartāla iedzīvotāji. No bezsamaņā gulošā puikas Pipo nocēla Vadždī.

Kāds sauca ātro palīdzību. Kāds cits sauca viņa māti.

– Viņš man iedūra ar nazi, – Pipo vāvuļoja. – Viņš man iedūra. Es pateikšu savam tēvam.

 

Mēs viņa ģimeni gandrīz nepazinām, tomēr mani vecāki nolēma, ka jāizrāda atbalsts un jāaizbrauc uz slimnīcu. Mani piespieda braukt līdzi. Slimnīcas gultā, aparātu un savas modrās mātes ielenkumā, viņš neizskatījās pēc tā puikas, kāds bija vakar. Sejas aprises, to raksturīgās ēnas bija izmainītas, it kā es uz viņu raudzītos akvārijā. Nespēju skatīties viņam tieši virsū. Mans tēvs stīvi lūkojās uz komā guļošo Mohammadu Alī un grozīja galvu, it kā tas, kas atradās viņa priekšā, būtu kaut kas prātam neaptverams, it kā acis būtu viņu pievīlušas. Acis aizvēris, viņš grozīja galvu, tad atvēra tās un visu atkārtoja vēlreiz. Jābrauc mājās, es nodomāju. Viņam vajag to viskija pudeli.

Savukārt mana māte vēlējās palikt slimnīcā, jo viņai bija žēl Mohammada Alī mātes – tik tālu no mājām, par maz tuvinieku līdzās.

Es pierunāju tēvu vest mani mājās. Kad viņš man pa priekšu gāja uz mašīnu, puikas tante, tā jaunā sieva, visam ķermenim kratoties kliedzoši spilgtā trikotērpā, skrēja mums pakaļ un lūdza, vai mēs nevarētu aizvest arī viņu.

Iesēdusies priekšējā sēdeklī, Mohammada Alī tante tarkšķēja, ne mirkli nespēja apklust, nervozi hihināja, un neizskatījās, ka radu bērna stāvoklis viņu uztrauktu. Katrs cilvēks ar traumatisku stresu tiek galā citādi. Karalaika uzvedību nav iespējams prognozēt.

 

– Tak ej uz turieni un viņu izdrāz, – mans tēvs pieprasīja, runādams uzsvērtā tonī, taču nedusmodamies.

Mēs ar viņu dzīvoklī bijām divi vien. Viņš bija uzvilcis balto treniņtērpu, un parasti tas liecināja, ka viņš grasās iziet sportiskā pastaigā. Tomēr pielaizītie mati un spriegums acīs viņu padarīja līdzīgu austrumeiropietim, kaut kādam rumānim vai bulgāram, kurš saposies uz naktsklubu. Izraēļi atkal bombardēja Beirūtas dienvidu kvartālus – kādas vēl sportiskas pastaigas!

Es stāvēju tēva priekšā un nespēju ne pakustēties, kaut arī izmisīgi vēlējos paglābties kādā grāmatā. Mēles galā man bija ķīmiska garša. Tēvs gribēja, lai šķērsoju kāpņu laukumiņu, kas atradās starp mūsējo un Dr. Masrī dzīvokli, un izdrāžu mūsu kaimiņieni, tā puikas tanti. Un viņš gribēja, lai es to daru tūlīt pat.

– Sūti Vadždī, lai viņš to izdara. – Mana seja notvīka. Vai tad var tā vienkārši aiziet un sākt seksu ar sievieti? Kāda tur ir procedūra? Vai starp vīriešiem un sievietēm ir kaut kāda slepena valoda, par kuru es neesmu informēts, tāds zīmju kods, ķermeņa hieroglifu šifrs, ar kuru pieaugušie paziņo, ka ir gatavi drāzties? – Pirmajam jāiet Vadždī.

– Nē, tev. Tu esi gatavs. Vienkārši aizej uz turieni un viņu izdrāz. –  Tēva acis urbās manī. Nekas cits viņam tajā brīdī nebija svarīgs, tikai aizdzīt mani pie kaimiņienes.

– Es nesaprotu. Kā lai es to izdaru? Kā tu zini, ka viņa ir gatava drāzties? Es nezinu, kas man jādara, – es činkstēju kā bēbis, jau padevies.

– Viņa ir gatava, un viņa to grib. Neviena cita nav, viņa ņaud kā nogribējusies kaķene. Ej tak!

– Bet ko tad viņas vīrs?

– No vīra viņa to, ko grib, nedabū. Viņš ir švabraks. Uzreiz var redzēt. Ej uz turieni un viņu izdrāz.

– Vai tiešām tas jādara tagad? Kāpēc? Kā tu zini, ka viņa šajā brīdī ir gatava?

– Kāpēc ne tagad? Viņa ņaud. Ej.

– Nevaru. Es šorīt divreiz masturbēju.

Glābts!

Viņš sapīcis paslēja rokas gaisā un izgāja. Pa visu dzīvokli noskanēja durvju aizciršanās atbalss. Aizvēris acis, es fokusējos uz pēcefektu. Baltais treniņtērps kļuva melns.

 

Stundu vēlāk viņš sēdēja mūsu dzīvojamās istabas noļukušajā atzveltnī, un viņa seju klāja plāna sviedru kārtiņa. Mugurā viņam bija tas pats Adidas treniņtērps, tikai rāvējs tagad bija vaļā. Bija redzams apakškrekls, cauri tā plānajam audumam lauzās dažas krūšu spalvas. Alusvēders šķita izblīdis vairāk nekā parasti, it kā viņš būtu norijis globusu. Mati pielipuši pie pieres.

– Parasti es tā nedaru. – Viņš teica dobjā balsī.

– Ko nedari? – es pārjautāju, negribēdams ticēt tam, ko redzēju.

– Parasti es nedrāžos ar citām, kad mēs abi ar tavu māti esam vienā pilsētā. Es viņu pārāk cienu. Bet es vēlējos tev parādīt, ka tā meiča ir gatava, ka viņu izdrāž. Žēl, ka tu nepaklausīji. – Viņš noskatījās uz mani ar tādu kā līdzjūtību, taču es biju pārāk apstulbis, lai spētu kaut ko atbildēt. – Viņa ņaudēja. Es taču tev teicu. Tev vajadzēja tikai aiziet uz turieni, un tu būtu viņu izdrāzis. Viņai to vajadzēja. Tu būtu varējis dabūt. Es nemaz negribēju, bet tu mani piespiedi. Man bija tas jāizdara, lai tev parādītu.

Viegla vasaras vējpūta lēni virpināja izbalējušos fuksīnsarkanos ziedus pa balkonu, it kā tur valsētu spokainas kleitas. Mans tēvs vairs neskatījās uz mani. Viņš lūkojās turp, kur bija logs, kur virpuļoja ziedlapas, kur bija Beirūta, mūsu pilsēta, kas vairs neturējās kopā.

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova

 

First published by The Paris Review ©2020 by Rabih Alameddine. Reprinted by permission of the author and Aragi Inc., all rights reserved.