— Laikmetīgās mākslas darba pētnieka rokasgrāmata

Rokasgrāmatas idejas aizgūtas no izstādes Mobilais muzejs. Nākamā sezona (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs) publiskās programmas diskusijas Nākotnes Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija un tās pētniecība. 

Šajā rokasgrāmatā uzzināsi, kā strādāt ar pēdējo trīsdesmit gadu laikā tapušo laikmetīgo mākslu Latvijā. Process sākas ar zināmā izprašanu, lai varētu izpētīt nezināmo. Mākslas pētniecība tiešsaistē ir viena no daudzajām metodēm, kas šo mērķi ļauj sasniegt, turklāt pandēmijas apstākļos tā ir visvieglāk pieejamā.

Sākot izpēti internetā, nākas saskarties ar pirmajām grūtībām. Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja krātuve pagaidām nepiedāvā neko daudz vairāk par vārdiem, darbu nosaukumiem un (retā gadījumā) kādu fotogrāfiju. Saprotams, ka sistēmas digitalizēšanā ir vairāki kavējoši apstākļi, piemēram, jautājums par fotoattēlu autortiesībām. Tomēr nonākšana pie vēlamās informācijas bez interneta starpniecības var izrādīties ne mazāk sarežģīta, jo Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja krātuve publiskai apskatei nav pieejama. Jāmeklē dažādas alternatīvas – ja tas ir iespējams, tad paša mākslinieka noķeršana aiz rokas var izrādīties visvienkāršākā. Protams, ja neņem vērā faktu, ka arī mākslinieki ir cilvēki, kuriem desmitus gadu seni notikumi sāk jukt.

Izmanto pētniecībā pierakstīto un uzkrāto informāciju. Piemēram, Ēriks Božis par saviem mākslas darbiem sacījis, ka rada situācijas, nevis objektus.¹ Tas ir viens no piemēriem, kas ilustrē nepieciešamību objektu muzeja krātuvē papildināt ar informāciju par tā kontekstu. Jebkura laikmetīgās mākslas darba atraušana no konteksta var beigties ar daļēju vai pat pilnīgu darba jēgas zaudēšanu. Tiesa, laikmetīgās mākslas darba konteksts laika gaitā var arī mainīties.

Piemēram, Aigara Bikšes darbs Tumšādainā tautumeita 2014. gadā bija komentārs par Rīgas multikulturālo daudzveidību, savukārt 2015. gadā skulptūra tika ietērpta latviskā tautastērpā un no zviedru tautumeitas kļuva par Mildu, kura, meklējot savas saknes, atgriezusies Liepājā. Vēl pēc gada, Lieldienās, skulptūra jau turēja zaķi uz fonda Mākslai vajag telpu vasaras mājas jumta. Savukārt 2018. gadā, papildināta ar sakņu un zaru pamatni, skulptūra nokļuva Rīgas mākslas telpā, atgriežoties pie 2015. gadā aizsāktā naratīva. Šajā gadījuma mākslinieka spēlēšanās, līdz ar darba atribūtiku mainot tā kontekstu, mākslas darbu devalvē un padara drīzāk par vienkāršu objektu.  

Izmanto šo rokasgrāmatu, lai būtu pārliecināts, ka ne tikai konteksts, bet arī pats mākslas darbs saprasts pareizi. Piemēram, Oļega Tillberga darbs Pievienošanās Visumam Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā bez paša mākslinieka norādēm ir praktiski nerekonstruējams. Labi, ka ir pievienota instrukcija mēslu kaudzes pagatavošanai.

Ja iespējams, strādā kopā ar mākslinieku un neļauj tam pazust birokrātiskajā mašīnā. Mākslinieks ir radošs indivīds, kuram, sadarbojoties ar dažādām institūcijām, bieži vien vajadzīgs komandas biedrs. Kuratoram un māksliniekam jābūt tuviem spēlētājam, kas šajā gadījumā atrodas vienā komandā. Gadījumos, kad tas nav iespējams, vēlams atcerēties, ka nav nepieciešamības par darbu visu pateikt priekšā, ir labi atstāt brīvu telpu interpretācijai. 

Pēc izpētes vari doties pie paša mākslas darba, kas var atrasties dažādos stāvokļos, visbiežāk – sadalīts pa sastāvdaļām. Laikmetīgās mākslas darbu izjaukšana uzglabāšana ir ierasta prakse, un to piekopj gan mākslinieki, gan muzeju krātuves. Iedomājies telpu, kurā neizjauktā veidā ievietoti visi sešpadsmit izstādes Mobilais muzejs. Nākamā sezona mākslas darbi. Tad iztēlojies 249 darbu vienības Laikmetīgās mākslas muzeja pamatkrājumā un 69 vienības palīgkrājumā. To izvietot nav pa spēkam pat milzu krātuvei Pulka ielā. 

Turklāt šo vienību uzglabāšana nav tikai ievietošana telpā ar signalizāciju. Tas ir dārgs process, kas paredz sistemātisku darbu: sākot ar temperatūras regulēšanu telpā un beidzot ar krājuma inventarizāciju. Lielākoties pēdējos trīsdesmit gados radītie mākslas darbi līdz telpai ar regulētu temperatūru nenonāk. Paveicies ir tiem, kas nonākuši garāžās vai noliktavās, jo vairākums ticis ieslodzīts attēlu vēsturē. Tas jūtams jau tagad, kad jaunajiem pētniekiem nākas izlīdzēties ar mākslas darba fotogrāfiju tā vietā, lai darbu aplūkotu dzīvē, jo tas gluži vienkārši vairs neeksistē. 

Pašiem māksliniekiem tas neliedz turpināt strādāt un meklēt risinājumus. Dažkārt pati darbu uzglabāšanas problēma var rosināt uz asprātīgām interpretācijām mākslā. Evelīna Deičmane-Vida izstādē Mobilais muzejs. Nākamā pietura veido skulptūru no mākslas darbu transportēšanas kastēm un pāri palikušām sastāvdaļām, savukārt Artūrs Virtmanis kuģa instalācijai izmanto uz vietas atrastus materiālus. 

Citkārt risinājums ir visai sāpīgs, piemēram, gadījumā, kad acīmredzamas ir lietus atstātās pēdas uz Monikas Pormales plakāta un uz citiem darbiem vietumis augošā pelējuma sēnīte. Tomēr šajā gadījumā uzvarētājs ir Kirila Panteļejeva un Ivetas Laures Pludiņš, kura putuplasta pamatni apdzīvojusi pīļu ģimene.  

Var secināt, ka pēc laikmetīgās mākslas darba uzstādīšanas tas nonāk likteņa varā. Dažkārt darbs tiek pamanīts un tam paveicas ar jaunu mājvietu, dažkārt – ne. Pat tad, ja mākslas darbu iegādājas valsts, tā nonākšana krātuves plauktos vēl nenodrošina arī  idejas saglabāšanu, tādēļ ir vērts sākt kolekcionēt arī darba kontekstu, ne tikai pašu objektu. Savukārt ilgtermiņā tiecies uz kontekstu paplašināšanu, lai nākotnē par Latvijas mākslas notikumiem būtu pieejama pēc iespējas pilnvērtīgāka informācija. Protams, var paļauties uz nākotnes mākslas vēsturnieku un kuratoru ģenialitāti, kas tiem ļautu arī bez plašākas informācijas veiksmīgi izstādīt vientuļu vai bez konteksta palikušu mākslas darbu, taču labāk to nedarīt.

Pašlaik Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja krātuve tiek pielīdzināta būvniecības veikala filiālei, kurā plauktos rindojas preču grēdas un konstrukcijas. Savukārt izjauktie mākslas darbi bez paša mākslinieka klātbūtnes šajā noliktavā ir grūti rekonstruējami. Viens no risinājumiem ir laikmetīgās kolekcionēšanas prakses ieviešana, kas lielākoties nozīmē krātuves satura papildināšanu, lai novērstu tajā konstatētas nepilnības.

Laikmetīgā kolekcionēšana lielākajai daļai cilvēku nesaistās ar vēstures muzejiem; patiesībā tas var šķist pat kā oksimorons. Taču tas, kas mums ir tagadne, būs pagātne mūsu bērniem un viņu bērniem, un, ja nākamās paaudzes vēlēsies izpētīt, kāda māksla Latvijā ir bijusi, piemēram, deviņdesmitajos vai 2021. gadā, mums ir jāvāc un jāsaglabā šis brīdis. Atšķirībā no pagātnes kolekcionēšanas, kas koncentrējās tikai uz mākslas darbiem, tādējādi sniedzot ļoti vienpusīgu skatījumu uz vēsturi, laikmetīgās kolekcionēšanas pamatā ir apņemšanās nodrošināt daudzveidību, iekļaušanu un iesaistīšanos.

Labā ziņa ir tā, ka nekas nav zudis un norakstīts, kamēr paši mākslinieki ir klātesoši. Pastāv iespēja gādāt par pēc iespējas plašāka materiāla apkopošanu, jo ar vienu saglabātu mākslinieka darbu laikmetīgās mākslas kolekcijā neko daudz iesākt nevar – tas nesniedz pilnīgu, visaptverošu ieskatu par autora darbību. Ideālā gadījumā jau tagad sāc uzkrāt atmiņu stāstus, dienasgrāmatas un intervijas. Jo ātrāk, jo labāk! 

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas pagājušajā gada nogalē jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās. 

1. Ievas Astahovskas saruna ar Ēriku Boži USER’S GUIDE VAI LOSER’S GUIDE par 2008. gadā atklāto Ērika Boža izstādi Instrukcija Andrejsalā, izstāžu telpā Ēdnīca (Korpusu cehs). https://lcca.lv/lv/izstades/erika-boza-izstade–instrukcija-/  (atpakaļ uz rakstu)