— Mobilizējošās telpas

Par izstādi Mobilais muzejs. Nākamā sezona (bijusī tekstilrūpnīca Boļševička, 03.06.2021.–29.08.2021)

Dubļainas takas, kas smērē kurpes, lapseņu spindzēšana ap cukurotu kafiju papīra krūzītē, spīdīgi cauruļvadi un rūpnīcas izdauzītie logi, nobetonēti laukumi, aizauguši ar leknu zāli, smilgu kumšķi, kas spraucas pa katru plaisu asfaltā, šalcošie koki, krūmi un šķembu kaudzes – šādā šķietami distopiskā vidē, kur daba, it kā uzsvērdama posta un aizmirstības nojēgumus, lēnām, bet noteikti iekaro cilvēka radīto un vēlāk pamesto, ierīkota Solvitas Kreses kūrētā izstāde Mobilais muzejs. Nākamā sezona. 

Postindustriālā atmosfēra – bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorija – kļūst par svarīgu un neatņemamu komponentu izstādes parka koncepcijā, piešķirot eksponātu aplūkošanai plašāku kontekstu, ko kļūst neiespējami ignorēt, ja kaut nedaudz iedziļinās izstādes publicitātes materiālos. Būtībā tā ir izstāde par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību, proti, to, cik nepiemērotos apstākļos nākas īstenot vietējo laikmetīgo mākslu. 

Tādējādi par aktīvu ekspozīcijas elementu kļūst vide, telpas elementi, kas uzsver objektu statusu, kas it kā vēsta: “Paskatieties, līdz kam esam degradēti, cik nožēlojamā situācijā tiekam turēti.” Varētu teikt, ka izstādīti tiek ne tik daudz konkrētu autoru darbi, cik šo darbu stāsti, to stāvoklis, to sociālais un kulturālais kapitāls varas acīs, kas, protams, pārsvarā ir niecīgs. “Tā kā bieži vien pašiem māksliniekiem nav iespējams nodrošināt piemērotus apstākļus [..] darbu uzglabāšanai, parasti [tie] nokļūst mākslinieku šķūnīšos, draugu vai radu lauku īpašumos vai, sliktākajā gadījumā, tiek aizvesti uz Getliņiem,” raksta Krese.¹ Taču te iezīmējas pirmā pretruna, ar kuru nākas saskarties, domājot par izstādes pozīciju: starp upura lomas ieņemšanu un aicinājumu iesākt kādu atbildīgu izmaiņu procesu. 

Izstāde atrodas spriegumā starp bezcerīgu nihilismu, ko spilgtina tiklab Artūra Virtmaņa “apokaliptiskais brīdinājums” Tomorrow never comes, kas pie ieejas sagaida “pandēmijas nogurdinātos izstādes apmeklētājus”,² cik pēdējais pāri palikušais fragments no Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācijas – simboliski ietilpīgais vārds “Memento” –, un izstādes koncepcijas zemtekstu, kas paredz apmeklētājos raisīt gan līdzjūtību, gan vēlmi palīdzēt. Šis “muzejs” ir “mobils” ne tikai tādēļ, ka ir spiests mainīt, meklēt, no šaura iespēju loka izvēlēties lokāciju, respektīvi, ka tam nākas nodoties nomadiskai mobilitātei, bet arī tādēļ, ka vedina “mobilizēties” – protestēt, iebilst, sasparoties pret laikmetīgās mākslas muzeja neesamības netaisnību. Šis spriegums piešķir kopējam iespaidam ambivalenci, kas netiek līdz galam atrisināta. Nav skaidrs, vai mums darīšana ar zaudētājiem, kas ārēju iemeslu dēļ nespēj atrast sev piemērotu māju, vai tomēr sīkstiem darboņiem, kas netaisās padoties. 

Otra pretruna saistās ar interpretatīvo telpu, kādā izstādi novieto kuratore. Kreses ekskursijas un publicētie komentāri par eksponātiem aizpilda potenciālo lasījumu ar noteiktu naratīvu, atstājot maz vietas apmeklētāja paša versijām un vērtējumam. No vienas puses, protams, ir saprotama slieksme skaidrot un pamatot katru izvēli, bet, no otras puses, laikmetīgās mākslas “vēlamā” vide, t. i., muzejs, uz kuru tad Mobilā muzeja veidotāji tiektos, paģēr demokrātisku un apzinātu daudzveidības kultivēšanu objektu tulkošanā. Tomēr, iespējams, šajā gadījumā mans iebildums var tapt atspēkots ar izstādes specifiku: tā mērķtiecīgi ieraksta sevi konkrētā telpā, kas priekšplānā izvirza tieši vienus un ne citus aspektus. Proti, fokuss varbūt apzināti vērsts tieši uz to, par ko Krese raksta savā apcerē, jo tieši šeit un tagad ir jāaktualizē muzeja trūkums, bet par viedokļu pluralitāti tad varēs domāt vēlāk, kad būs sasniegts iecerētais rezultāts. 

Kā sociāli atbildīgs un uz izmaiņām vērsts projekts Mobilais muzejs veiksmīgi īsteno ieceri – par spīti minētajām pretrunām –, un tas galvenokārt tādēļ, ka izstādē izliktie darbi veido daudzpusīgu un aizraujošu asemblāžu. Atlasītās instalācijas un mākslas objekti ir ārkārtīgi atšķirīgi no katra individuālā darba poētikas viedokļa (līdzās salikti šķietami savstarpēji attāli darbi – Monikas Pormales lielformāta uzraksti, hiperreālistiskais Kirila Panteļejeva bļitkotājs uz putuplasta ledus gabala, Aigara Bikšes skulptūra Tumšādainā tautumeita utt.), bet tos visus vieno, pirmkārt, mākslinieku profesionālā un veicīgā izdoma un, otrkārt, fakts, ka tie bez muzeja cieš.      

Daži darbi oficiālās telpas neesības dēļ zaudējuši savu spozmi, citi – pārbūvēti un pārkombinēti no citiem darbiem un dažādiem mākslas projektiem. Hrestomātisks piemērs ir Ivara Drulles rūsas gleznojumi, kas simbolizē arī kopējo uzstādījumu, ka, neatrodoties pienācīgai uzglabāšanas kultūrai, šie pamatā vērtīgie darbi lēnām sarūsēs, sapūs, izjuks, apsūbēs, sadalīsies vai jebkādā citā veidā ies zudībā. Darbu asprātība un idejiskā ietilpība tikai pasvītro izmisuma gaisotni, jo apmeklētājam kļūst nepārprotami skaidrs, ka šie priekšmeti ir ar lielu māksliniecisko vērtību; ka tie ir pelnījuši atrasties gādīgās rokās, kas zinās, kā tos saglabāt, apkopt, izstādīt publikai; ka to patiesā vieta ir muzejā nevis drupās.

Tāpat kā Boļševičkas liktenis uztverams kā pilsētas infrastruktūras, ekonomikas un politikas plānošanas neveiksme, arī nerealizētais muzejs ir varas fiasko, un Mobilais muzejs tam ir sāpīgs atgādinājums. Kuratore apvienojusi savstarpēji neatkarīgi radītus darbus, kas, kopā salikti noteiktā kompozīcijā, rada ko vairāk par detaļu summu, šajā gadījumā – kultūrpolitiski kritisku komentāru par problēmu, kas neatrisināta ēnojusi mākslas sfēru kopš valsts neatkarības atgūšanas. Ja tehnoloģiski degradētā vieta kalpo kā “metafora mākslas ekosistēmas institucionālajam vājumam”,³ kā to iecerējusi kuratore, tad paši izstādītie darbi – katrs ar savu vēsturi un vēstures atstātajām rētām – ne tikai pieslēdzas šai institucionālajai kritikai, bet arī vienlaikus atgādina par mākslas dzīvotspēju un vitalitāti. Tā vismaz man gribētos tos lasīt (pat ja nav viennozīmīgi uztverams, vai tas ir pamatoti) – līdzīgi kā šo zāli, šos pīlādžus un ābeles, kas neatlaidīgi un par spīti pretestībai sazeļ starp dzelžiem un cementu.

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās. 

1. Krese S. Kuratora koncepts. Mobilais muzejs. 2021. Pieejams: mobilaismuzejs.lv/lv/kuratora-koncepts/  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Krese S. Kuratora koncepts.  (atpakaļ uz rakstu)