Krista un Reinis Dzudzilo “Respice post te. Hominem te memento /Memento” – 2016/2021. Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC

kritika

— Sapnis par muzeju

Iveta Gabaliņa

15/11/2021

Pretoties aizmirstībai, turēt dzīvu šo darbu atmiņu ir viens no muzeja uzdevumiem, bet tikpat svarīga ir arī mākslas darbu interpretācija mūsdienu kontekstā.

Par izstādi Mobilais muzejs. Nākamā sezona (rīkoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, bijusī tekstilrūpnīca Boļševicka, 03.06.2021.–29.08.2021)

 

Es gribētu pastāstīt par Laika zobu. Mana meita jau kādu laiku kavējas vecumposmā, kad svarīgas ir pasakas. Visbiežāk pasakas viņa patērē pirms gulētiešanas, bet reizēm viņa izlūdzas pasaku, braucot no rīta uz dārziņu. Es īsti vairs neatceros, kā pasaka par Laika zobu ienāca mūsu ģimenē, bet to var uzlūkot arī kā nosacītu spēli ar noteikumiem. Pasaka gandrīz vienmēr sākas aptuveni šādi: kādu rītu Laika zobs pamodās ārkārtīgi izsalcis. Viņš palūkojās sev apkārt un ieraudzīja… Tad nu te seko visdažādākie objekti, sākot ar pagalmā aizmirstu soliņu un beidzot ar bedrainiem ceļiem, nolupušām mājām vai pamestiem zvēriem. Mēs braucam mašīnā un izgudrojam Laika zoba ēdienkarti, kurā var iekļūt teju viss, kas pagadās pa rokai, ja vien kāds nav bijis gana rūpīgs un par šo jebko parūpējies. Turklāt laika zobs var uzbrukt ne tikai veciem velosipēdiem un lellēm, laika zobs nesmādē arī tādas gaistošas parādības kā atmiņas, vēsture… Un, iespējams, arī kaut kur noliktavas pakšos atstutēta māksla. 

Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizēto (kuratore Solvita Krese) izstādi Mobilais muzejs. Nākamā sezona bijušās tekstilrūpnīcas Boļševička teritorijā apmeklēju dienu pirms tās slēgšanas. Tobrīd lija un izstādē izvietotie darbi skumji pelēja, mirka un balēja starp gruvešu un aizaugušu krūmu stāviem. Izstādei ierādītajā vidē nebija vērojams nekas no muzeja perfekto sienu spožuma un prožektoru izlīdzinošās gaismas. Taisnību sakot, prožektoru tur nebija vispār, un muzeja iekļaušana izstādes nosaukumā drīzāk uzlūkojams kā ironisks kuratora komentārs par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nepastāvīgo likteni. Cik vien varu atcerēties, cerība par muzeja radīšanu bez rezultātiem levitē kaut kur Latvijas mākslas sarunu aizkulisēs jau vairākas desmitgades. Vietas tiek izvēlētas, konkursi rezultējas ar reibinošiem arhitektūras maketiem, atbildīgie stāsta varoņi mainās, bet sapnis par muzeju tā arī paliek sapnis. Starp citu, ja nu kādreiz bija palaimējies  nokļūt Jaunā Rīgas teātra sarkanajā koridoriņā, kur aktieri mēdza uzlaist pa dūmiņam vai pasēdēt ar vīna glāzi rokā, tad, pavisam iespējams, pamanījāt ziņojumu dēli. Ar bērnības fotogrāfijām un citiem niekiem. Un vēl tur bija tāds uzraksts: Sapnis par remontu. Tas bija tāds ironisks uzraksts, protams, jo remonts Jaunajā Rīgas teātrī nebija bijis kopš Smiļģa laikiem. Jaunā Rīgas teātra sapnis par remontu drīzumā kļūs par realitāti, un aktieri varēs pieklājīgi pārģērbties pieklājīgās telpās, bet attiecībā uz laikmetīgo mākslu sapnis par muzeju, šķiet, tā arī paliek sapnis uz nezināmu laiku. Tas spītīgi turpinās kādā sen redzētā Kristīnes Kursišas videodarbā, kura centrā ir geju pāris, kas ieiet Latvijas Nacionālā muzeja tobrīd neremontētajā ēkā un angļu valodā cenšas noskaidrot Laikmetīgās mākslas muzeja atrašanās vietu. Tālāk seko kadri ar rokās sadevušamies  jauniem vīriešiem, kuri klīst caur vecmeistaru gleznu rindām tanī pašā Nacionālā muzeja tukšajā ēkā. Video veidošanas brīdī Kristīne noteikti bija viena no spilgtākajām Latvijas jaunajām māksliniecēm un līdzīgi kā Mobilais muzejs. Nākamā sezona izstādē pārstāvētie mākslinieki pieder mākslinieku paaudzei, kuri dzimuši septiņdesmitajos. Vairākumam šo mākslinieku savas radošās dzīves laikā joprojām nav izdevies piedzīvot vērienīgas izstādes muzeja telpās, ar pienācīgu finansējumu un iespēju stāstīt par saviem darbiem plašākai sabiedrības daļai. Atceros, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs apmeklētības kulmināciju piedzīvoja 2016. gada maijā, kad tas tika atvērts skatītājiem pēc vērienīgas renovācijas. Garas ziņķārīgo  rindas tobrīd drūzmējās pie muzeja durvīm, tik vien kā mākslas tur tobrīd diemžēl vēl nebija. Un nav jau arī nekā nosodoša apstāklī, ka uz “mūsdienīgu infrastruktūru un vidi mākslas darbu eksponēšanai”1 ir daudz patīkamāk doties “saturīga brīvā laika pavadīšanai”2 nekā, teiksim, uz kaut kur nomalē brūkošu industriālu teritoriju.  Lai cik tas arī triviāli izklausītos, šī vide ir būtisks priekšnoteikums sabiedrības izglītošanai – sākot jau ar skolas vecuma bērniem.  Savukārt  pēcpadomju paaudzes mākslinieki labākajā gadījumā var cerēt uz vairāk vai mazāk vērienīgiem festivāliem, kas lielākoties notiek tādās pat pussagruvušās ēkās un teritorijās. Protams, pati tendence izstādīt mākslu ārpus konvencionālajām muzeja sienām savulaik pavēra jaunas kontekstuālas attiecības starp vidi, mākslinieku un skatītāju. Tās ļāva mainīt mākslas skatīšanās noteikumus un atklāt Nikola Burjo vēlāk aprakstīto “attiecību estētiku”, kurā māksla tika raksturota kā “satikšanās stāvoklis”, kas tiek piedzīvots un ir praksē balstīts. Atcerēsimies kaut vai Hansa Ulriha Obrista 1991. gadā kūrēto izstādi ar nosaukumu Virtuves šovs (The Kitchen Show). Kā jau nosaukums paģēr, izstāde notika virtuvē, kas šajā notikumā kļuva par sākuma punktu jaunas mākslas pieredzes gūšanai. Virtuves un mākslas realitāte savienojās simbiotiskā realitātē. Lai arī telpa saglabāja tās sākotnējo funkciju, tur izstādītie darbi ieguva pavisam jaunu nozīmi. 

Šāda nepretencioza un ikdienišķa telpa mudināja skatītāju kļūt par izstādes pieredzes dalībnieku, mijiedarbojoties ar pašu autoru vai mākslas darbu. Tā, piemēram, Bena Kinmonta darbs Vafeles atklāšanai (Waffles for an Opening), kura ietvaros divu mēnešu garumā mākslinieks aicināja apmeklētājus uz vafeļu brokastīm savas mājas virtuvē, nojauc robežu starp publisko un privāto telpu, starp darba skatītāju un tā radītāju. Līdzīga pieeja atrodama arī Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizētajā festivālā Survival Kit, kas jau divpadsmit gadu paplašina mākslas uztveres robežas, atklājot pilsētā arvien jaunas, aizraujošas, ārpus muzeja telpām esošas darbu eksponēšanas vietas. Šādas skatītāju iesaistes akcijas vērojamas arī vairākos Mobilais muzejs. Nākamā sezona darbos, tomēr konkrētās izstādes ietvaros šīs atsauces uz aktīvu, iekļaujošu dialogu ar skatītāju paliek pašu atsauču teritorijā, nepiedāvājot līdzdalības iespējamību. Piemēram, Monikas Pormales pastkartes Sirsnīgi sveicieni no Rīgas/Viss būs labi, kuras sākotnēji tika radītas fotogrāfiju sērijai saistībā ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Ledus, Kolektīvā grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību. Tajās redzamie aktieri apskauj nejauši satiktus cilvēkus dažādās publiskās vietās, mēģinot sarunāties tā saucamajā “sirds valodā”. Savukārt 2020. gadā tas pats darbs transformējās performatīvā notikumā kādas ēkas skatlogā Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, tādējādi no nepieciešamības sarunāties “sirds valodā” liekot uzsvaru uz apskaušanos, fizisku tuvību kā priekšnosacījumu cilvēciskai komunikācijai, kas jo īpaši aktualizējās pandēmijas laikā.  Mobilais Muzejs. Nākamā sezona izstādē Monikas darbs kļūst par pastkartēm un vienīgā skatītāju iesaiste ir lēmums šo pastkarti ieslidināt savā vai kāda citā kabatā. Līdzīgas ilgas pēc skatītāju iesaistes pauž Daces Džeriņas instalācija Tikšanās ar deju skolotāju, kuras sākotnējā iecere 2003. gadā bija uzrunāt Rīgas nomaļu un priekšpilsētu iedzīvotājus, izstādot vides objektu šo cilvēku dzīves vietās. Boļševičkas teritorijā, protams, neviens nedzīvo, ja neskaita pāris mākslas aktivitātes un Andra Eglīša darbnīcu. To apzinoties, deju grīdas instalācija pastiprina izstādes ironisko noti – aicinot dejot pašus māksliniekus vai mākslas izstādes apmeklētājus, kas lielākoties arī paši ir mākslinieki? Tomēr visskaudrāk šo ironijas un skumju apvienojumu sajutu, raugoties Kirila Panteļejeva un Ivetas Laures radītajā instalācijā Pludiņš, kas veidots kā reālistisks zemledus makšķernieka atveidojums. Bļitkotājs ir novietots uz peldoša ledus (putu kartona) gabala un gaida, kad skatītājs “uzķersies” uz autoru provokācijas āķa. 2001. gadā šis darbs eleganti dreifēja Daugavas ūdeņos starp galeriju Noass un viesnīcu Radisson SAS Daugava, brīžiem izraisot šausmas tā skatītājos, kas zvanīja pat neatliekamās palīdzības dienestiem. Turpretim šīs izstādes scenogrāfijā makšķernieks ir ievietots tādā kā nelielā kanālā, tuvā attāluma dēļ tas ir zaudējis savu reālistiskumu, bet pirmatnēji baltais “ledus gabals” nu ir apaudzis ar aļģēm un pīļu izkārnījumiem. Izņemts no tā sākotnēja konteksta, bļitkotājs vairs nemudina uz provokāciju vai skatītāju iesaisti, tomēr jāatzīst, ka kaut kādā dīvainā veidā liek domāt par klimata izmaiņu problemātiku. 

Iepriekš minēto darbu iekļaušanu izstādes koncepcijā varētu uzlūkot kā savdabīgu aicinājumu skatītājus līdzdarboties vai vismaz aktīvi izvērtēt savu pozīciju attiecībā uz šo sāpīgo mākslas darbu bojāeju. Tāpat, izstādi aplūkojot, grūti nepamanīt arī pašu Boļševičkas teritoriju, kas gadsimta sākumā tika iecerēta kā apavu ražotne, pēcāk Pirmā pasaules kara laikā ēka kļuva par militāro hospitāli, bet 1941. gadā  iemantoja Boļševičkas nosaukumu, kļūstot par vērpšanas un aušanas fabriku. Līdzīgi kā daudzas citas ražotnes arī Boļsevička deviņdesmitajos gados pieredz savu norietu un vienīgais tās izmatošanas veids pēdējo gadu griezumā ir mākslas izstāžu eksponēšana, netieši norādot uz mākslas zemo statusu sabiedrībā.

Šo izstādi uztveru kā simbolisku norādi uz valsts nespēju risināt ļoti būtisku jautājumu. Un kā tāds žests tas ir lielisks, jo jau kārtējo reizi liek aktualizēt Laikmetīgās Mākslas muzeja nepieciešamību. Turklāt kā būtiska šīs izstādes sastāvdaļa ir jāuzlūko arī tās pavadošā programma, sākot ar diskusiju, kurā piedalās kultūras ministrs un beidzot ar izstādes mediatoriem, kuri kā vien spēj cenšas izskaidrot darbu sākotnējo kontekstu, tādējādi paši kļūstot par performatīvu šīs izstādes sastāvdaļu. Tomēr man kā  skatītājam ir grūti attaisnot mākslas darbu agoniju, kas izrauti no to sākotnējā konteksta un vides. Ar dažiem izņēmumiem, kas lieliski sasaucās arī ar izstādes pamatdomu Kristas un Reiņa Dzudzilo Momento, Artūra Virtmaņa Tomorrow Never Comes, Evelīnas Deičmanes Laiks atpakaļ. Nakts Tu vai diena un Ērika Božes Sargājošās debesis) mākslas darbi radīja skumju un kaunpilnu bezspēcību un apjautu, ka, visticamāk, arī šādas izstādes raisīs pārdomas pavisam mazajā mākslas entuziastu burbulī, taču diez vai pamudinās uz sapratni un iedziļināšanos tā saucamo sabiedrības vairākumu. 

Bet tikmēr laika zobs glīti mielojas ne tikai ar Evelīnas Deičmanes no Getliņu gruvešiem reanimēto skulpturālo darbu vai Artūra Virtmaņa entropisko kuģi. Laika zobs lēnām mielojas arī ar mākslinieku matiem, padarot tos ar katru gadu sirmākus un mugurām, kas pamazām kļūst stīvas. Mākslinieki, cerams, rūpējas par savu veselību un priecēs mūs ar darbiem vēl kādu laiku, tomēr nedz cigun prakses, nedz pareizas diētas ievērošana nepasargās darbus no aizmirstības. Pretoties aizmirstībai, turēt dzīvu šo darbu atmiņu ir viens no muzeja uzdevumiem, bet tikpat svarīga ir arī mākslas darbu interpretācija mūsdienu kontekstā. Ja caur mākslas darbiem tiek aplūkotas dažādas aktuālās dzīves norises, tā kļūst par vēsturisku spoguli, kurā skatoties mēs spējam sevi ne vien labāk saprast, bet caur šo sapratni arī pieņemt. Mobilais muzejs. Nākamā sezona ir ne vien norāde uz akūtu problēmsituāciju valsts pienākumu nerealizēšanā, bet pilda arī mākslas vēstures funkciju –  atceroties mākslas darbus, kas, izturējuši laika nastu, savu aktualitāti nav zaudējuši. Traģika slēpjas vienīgi tajā, ka pēc izstādes tie nedosies uz mūsdienīgu muzeja krātuvi, bet atpakaļ uz kādu šķūnīti vai varbūt darbnīcu. Labi, nav tiesa, teju simboliski Ērika Božes Sargājošās debesis ir vienīgais darbs, kas izpelnījies nokļūt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Šis iekaramo griestu fragments kļūst par savdabīgu “metaforu” vēlmei pēc kaut kā īsta, kā minēts darba aprakstā: “Iekaramie griesti, lamināta grīdas, plastmasas logi, dienasgaismas spuldzes – viltojumu komplekts, kas nepieciešams reālai dzīvei.” Vienlaikus Sargājošās debesis norāda arī uz tipisku patērētāja domāšanu – ātri un lēti rāmjos. Diemžēl māksla tāpat kā mākslas muzejs (un te es nerunāju par pašu ēku) nekad nebūs nedz lēta, nedz ātra. 

 

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās. 

  1. http://www.lnmm.lv/lv/LNMM/par_muzeju/muzeja_vesture/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)