— Tikšanās

Šoreiz sāpes izpalika un Teodors nemanīja, ka rādītājpirksts ir atsācis plucināt īkšķa atnadzi. Kamēr viņš pats grima filmā, āda ap nagu pamazām atdalījās no miesas.

Satraukums mocīja jau no iepriekšējā vakara, kad viņš skaidri saprata: rītdien es ar Aleksu tiešām iešu uz slēgto kino vakaru. Tas arī bija iemesls, kāpēc viņš mājās sākumā nespēja atrast maku un atslēgas, tad nokavēja tikšanos un pamestajā noliktavā, kur Aleksa draugs bija iekārtojis mākslas telpu, abi ieradās tikai filmas vidū.

Nācās lavīties pa tumšo telpu, lai neiztraucētu citus skatītājus. Teodors pārvietojās tā, it kā viņa ķermenis būtu tikko pirkts uzvalka krekls: stīvām un neveiklām kustībām. Kāda drukna sieviete abus puišus nopētīja, uzsmaidīja viņiem, tad atsāka skatīties filmu, vēl brīdi noturot seju smaidā.

 

Filma jau tuvojās beigām, tāpēc Teodors sarkanajā sēžamspilvenā arvien vairāk prātoja par tādām lietām kā, piemēram:  “Kā tas viss notiks? Kas man būs jādara? Kā to vispār uzsākt?” Tikmēr Alekss uzbāzās ar jautājumiem par griestiem:

— Paskaties, cik forši nokrāsots, vai ne?

— Ja tu tā saki…

— Klau, pastāsti man, ko tu tur saskati.

— Es redzu krāsas pleķus. Ko vēl man vajadzētu ieraudzīt?

— Labi. Sāksim ar vienkāršāko. Tie varētu būt mākoņi, aiz kuriem slēpjas Dievs.

— Griestu Dievs…

— Jā, biezi negaisa mākoņi, un gaiši pelēkie betona griesti zem tiem izskatās pēc saules stariem. Un tas tur ir Dievs.

Teodors nepavisam negribēja domāt par griestiem, prāts palika stīvs, un viņš tur saskatīja tikai melnus ar aerosolu uzpūstus pleķus. Viņš arī neprata runāt kā mākslinieks. Satraukums un vēlme ievirzīt sarunu erotiskākā gaisotnē samaisījās kopā, un no mutes izvēlās, viņaprāt, jokainas vārdu pikas:

— Kāpēc tu man rādi tos griestus? Garlaicīgi skatīties. Būtu tur vismaz kāds pliks un muskuļots erceņģelis…

Teodors apklusa, par pateikto nokaunējies un apjautis, ka ierunājies pārāk skaļi un tas varētu pievērst citu skatītāju uzmanību. Paskatījies apkārt, pamanīja, ka druknā sieviete ir atsākusi uz abiem lūrēt. Viņam šķita, ka sievietes sejā saskata ņirdzienu.

Uzreiz Alekss neatbildēja. Iesākumā viņš iemalkoja savu dzērienu.

— Tu gribi tikt līdz kaulam?

— Ko?

— Es jautāju, vai tu plāno to īkšķi pluinīt, līdz tiksi līdz kaulam?

Teodors paskatījās uz savu roku. Rādītājs īkšķi bija saknibinājis līdz pirmajām asinīm. Viņš paņēma no grīdas salveti, uz kuras pirms brīža vēl bija atradies kūkas gabals, un noslaucīja asinis. Pēc tam ar abām rokām apķēra dzēriena glāzi, aizkaitināts par sev neraksturīgo nespēju apslēpt iekšienē notiekošo.

Pagāja brīdis, Alekss paskaloja glāzē atlikušo viskiju ar kolu, izdzēra to līdz galam un pieliecās blakussēdētājam pie pašas auss. Teodors sajuta viņa saldi skābenās smaržas un siltās elpas pieskārienu kaklam.

— Kāpēc tu tik ļoti nervozē?

— Es nenervozēju. — Teodors atbildēja pavisam klusu, gandrīz čukstus. — Man viss ir labi. Es tikai esmu mazliet noguris no darba. Tas arī viss.

— Tu varēji man atteikt, ja juties noguris. Es būtu sapratis.

— Es zinu, ka tu būtu sapratis…

…bet tomēr atnācu, Teodors pabeidza teikumu galvā.

 

Brīdi viņi sēdēja klusēdami. Teodors pievērsās baltajam audumam, cerēdams iegrimt filmā un tādējādi mazināt satraukumu. Bet ekrāns rādīja māksliniecisku garlaicību, kas kā gliemezis līda pa smadzeņu garozu bez mazākās iespējas iesūkties domās un pārraut realitāti. Viņam patika vienkārši bojeviki, kas nelika iespringt. Tikmēr Alekss pašūpoja rokā tukšo glāzi — jau trešo iztukšoto viskiju ar kolu:

— Klau, es paņemšu vēl iedzert. Tu arī gribēsi?

Teodors pamāja, un Alekss uzrausās no sēžamspilvena, lai dotos pie galda ar dzērieniem un uzkožamajiem. Palicis viens, Teodors neviļus atcerējās savu pirmo reizi. Arī toreiz viņš ļoti satraucās. Viņam tikko bija palikuši deviņpadsmit gadi. Agrs un pelēks rīts. Vairums draugu, ar kuriem kopā Teodors bija devies kruīzā pa jūru, vai nu gulēja vai turpināja dzīres kādā no kajītēm, vai arī vienkārši bezmērķīgi klaiņoja apkārt.

Laikapstākļi bija draņķīgi, un klājs no lietus un jūras bija tikpat slidens kā joks, ar kuru viņš bija mēģinājis sasmīdināt tikko iepazītu meiteni. Ilgs klusuma brīdis, ko Teodors pavadīja atspiedis roku pret sienu, lai noturētu līdzsvaru. Meitene gardi iesmējās, un tas bija lieliski, jo nozīmēja, ka viņam ir dota iespēja. Tikai žēl, ka tas arī palika par spilgtāko notikumu tajā rītā. Jo, aizgājis līdzi meitenei uz viņas kajīti, Teodors neko īsti nespēja izdarīt un ātri vien saprata, ka nemaz to negrib.

Teodoram vajadzēja vēl iedzert. Viņš pacēla glāzi, bet atcerējās, ka dzēriens beidzies.

Tad paskatījās uz Aleksu, kurš pie galda krāmēja uzkodas šķīvī. Abi bija iepazinušies pirms pāris mēnešiem nelielā bārā. Pēc tam reizi divās vai trīs nedēļas viņi bija aizgājuši iedzert uz kādu Teodora izvēlētu drošu vietu. Tur abi neko tādu gan nedarīja. Tikai sarunas. Un Teodors jau no paša sākuma bija pateicis: man patīk sievietes. Vienreiz Alekss viņa klātbūtnē uz deju grīdas sāka skūpstīties ar kādu vīrieti. Teodors nesaprata, ar kādu nolūku tas tika darīts. Vai vispār tam bija kāda nozīme? Svarīgi bija tas, ka domās auga un plauka neskaidrība. Pēc tā atgadījuma Teodors uz brīdi bija pārtraucis sazināties ar Aleksu. Tomēr vēlāk pats uzrakstīja feisbukā un atjaunoja kontaktu. Satraukums atgriezās. Viņš pieskatīja rādītājpirkstu, lai tas neatsāk pluinīt atnadzi. “Vai man tiešām vajadzēja uz šejieni nākt?” viņš šaubījās. “Ja nu man tiešām patīk čaļi? Kas tad notiks tālāk? Kā es ar to dzīvošu?”

 

Uz ekrāna sāka ritēt titri. Sanākušie knosījās sēdvietās, gatavodamies doties projām. Apkārt čaukstēja drēbes, skanēja smiekli, čalas un kurpju tuk-tuki pret betona grīdu.

Vēl šaubīdamies, Teodors pievērsās slaidai sievietes kājai, kas stiepās pāri dīvāna roku balstam viņam priekšā un ko atsedza uz augšu uzslīdējusī kleitas apakšmala. Augšstilbs, rozīgs ceļgals un simpātiska potīte. Viņš iztēlojās, ka uzsāk sarunu ar kājas īpašnieci. Tas varētu būt vienkārši, jo, kaut arī Teodors pats sevi neuzskatīja par sevišķi glītu, viņā bija kaut kas īpašs. Šis nezināmais “kaut kas” palīdzēja darbā, pārdodot nekustamos īpašumus, un arī iepazīstoties ar sievietēm.

Piedāvājumam pat nevajadzētu būt īpašam. Atliktu uzaicināt kājas īpašnieci uz vakariņām vai pastaigāties pa parku, un viņa piekristu. Tikai pavisam ātri sāktos problēmas. Pēc neveiksmīga seksa vai pat pirmo randiņu laikā viņa saprastu, ka jauniepazītajā vīrietī nav īstas iekāres pret viņu.

Pēc tam slaidās kājas īpašniece paliktu par tuvāku vai tālāku paziņu, par kuru Teodors izdomātu stāstus. Stāstus, kas kārtējo reizi palīdzētu atbrīvoties no nepatīkamajiem un izsmejošajiem draugu komentāriem par viņa attiecībām ar sievietēm. Šajos stāstos erotika pārklātos ar pornogrāfiju un maigums ar raupjumu. Viņš stāstītu tik ilgi, līdz draugi atkal noticētu un liktu viņu mierā. Līdz sieviete nozustu no Teodora dzīves kā kosmētika, ko viņa, pārnākot mājās, notīra no sejas.

 

— Tev viss labi? — Alekss apsēdās, atgriezies ar dzērieniem un uzkodām, kas šķīvī bija izkārtotas zieda formā.

— Jā.

Teodors beidzot saņēmās. Bija pats pēdējais brīdis to izdarīt, un viņš to arī izdarīja. Pieskāriens. Kamēr acis skatījās uz ekrānu, roka uzslīdēja pa Aleksa augšstilbu. Viņš tūlīt pagriezīsies un pietuvosies Aleksa mutei. Vēl brīdi, sevi iekārdinādams, masēja drauga kāju. Tad pieliecās pie blakussēdētāja. Pagaidām neko daudz. Tikai iedeva buču uz lūpām. Tas viss. Bet iesākumam pietiekami. Viņš novērsās no Aleksa smaidīgās sejas un atkal paskatījās uz ekrāna pusi. Sieviete dīvānā bija izslējusies un staipījās, kamēr liela, muskuļota vīrieša roka bija apķērusi trauslo augumu un gulēja zem formīgās krūts. Bet vīrieša acis pētīja Aleksu. Tad Teodoru, kurš bija steidzies atraut roku no blakussēdētāja kājas, bet noteikti bija to izdarījis par vēlu. Vīrietis uzrausās no dīvāna un pienāca abiem klāt.

— Oooo, sveiks, Teodor!

Tobrīd Teodors ienīda savu vakara kompanjonu, kurš joprojām glupi smaidīja. It kā jau neko nevarēja pārmest, jo viņš nezināja, ar kādiem cilvēkiem Teodors draudzējas, bet tāpat gribējās izsmērēt pa viņa seju to debilo šķīvi ar desas ripiņu ziedlapām un siera viduci. Viņš ienīda šo situāciju un pats sevi un gribēja kļūt neredzams. Vienkārši izgaist. 

— Čau, Kārli, — Teodors negribīgi paspieda pasniegto roku.

Pasveicinātais sakrustoja rokas pāri melnajai ādas jakai, no kuras nekad nešķīrās un, visdrīzāk, ar to gāja arī dušā, un savilka seju smīnā:

— Neesi tik nepieklājīgs, iepazīstini ar savu… emmm, draugu.

— Jā, šis ir Alekss. Aleks, šis ir mans draugs Kārlis, — paminstinājies viņš atbildēja. Ko gan vēl viņš varēja pasākt, ja ne atbildēt.

Kārlis nevis pasniedza roku, bet klusēdams veltīja vērtējošu skatienu jauniepazītajam vīrietim, kurš acīmredzot bija sajutis ko nelāgu un pieplacis sēžamspilvenam, pirkstus iekrampējis šķīvja malās. Tad Kārļa sejā iemirdzējās plats smaids un šķita, ka tūlīt no rīkles izsprāgs negants smieklu rēciens, kas piepildīs visu telpu, māju un pilsētu.

— Piedodiet, puiši, šķiet, ka es jums traucēju atpūsties. — Viņš to pateica skaļi un ar jūtamu agresiju. Daži no aizejošajiem uz viņiem paskatījās. — Es tad iešu. Teodor, tiekamies rītdien svaros. Labi?

Tad viņš devās atpakaļ pie dīvāna, noglaudīja sievietes elkoni un iečukstēja kaut ko ausī. Sieviete uzmeta viņiem abiem ašu skatienu. Neko nepaskaidrojis, Teodors noteica Aleksam, ka aizies līdz tualetei, un steidzīgi uzrausās no sēžamspilvena.

 

Nelielo tualeti apgaismoja griestos iekārta kaila kvēlspuldze. Teodors aizkrampēja durvis un, piegājis pie tualetes poda, prātoja, kādā veidā Kārlis bija uzzinājis par slēgto kino vakaru. Iespējams, viņu bija uzaicinājusi tā iepriekš neredzētā sieviete. Teodors attaisīja bikšu priekšas rāvējslēdzēju, kamēr pie acīm lidinājās ņirdzienā nospriegots Kārļa ģīmis.

Viņš izvilka locekli, kas joprojām bija piebriedis pēc intimitātes brīža ar Aleksu. Erekcijas stingrums apgrūtināja čurāšanu un nācās pielikt pūles, lai nokontrolētu strūklu un neapšļakstītu poda brilli.

Pēc tam, kad Alekss bārā bija skūpstījies ar vīrieti, Teodors devās mājās ar taksi kopā ar viņu un pāris Aleksa draugiem, kuri nelūgti bija uzradušies kompānijai. Asfalta grubuļi ik pa laikam sakratīja automašīnu, parīvējot augšstilbu pret blakus sēdošā Aleksa miesu. Vēdera būrītī katrreiz neganti ieņirbējās tauriņu pulks. Kad taksometrs apstājās un vajadzēja izkāpt, Teodors to darīja negribīgi. Pēc tam pietupās uz ietves, lai sasietu kurpju šņori, kas nemaz nebija atsējusies, bet tā varēja paslēpt locekli, kura sarkanā galviņa apspīlētajos džinsos bija uzšāvusies augšup kā jūrā noklīdušas zvejas laivas signālraķete. “Nē, man nevajadzēja pēc tam atjaunot kontaktu ar Aleksu,” viņš galvā sev atkārtoja. Jau tad viņš sevi necieta. Un kāpēc vēl izdomāja nākt šurp? Tā bija kā neārstējama slimība. Vēzis, pret kuru nav zāļu.

“TU ESI PRETĪGS. DERDZĪGS. KUR IR TAVA DOMU PISTOLĪTE? BAMS,” domās klaigāja Kārļa ņirdzošais ģīmis, turpinot lidināties pa tualeti.

Teodors apsēdās uz tualetes poda vāka un atminējās bērnību ar brīvās cīņas vasaras nometnēm, uz kurām bija devies, vecāku dzīts. Tur kopā ar Kārli viņš bija mācījies cilāt svarus, cīkstēties ar vīriešiem, staigāt uz rokām apkārt basketbola laukumam un saliedēties vienā milzīgā organismā, kas viņam pašam bieži šķita līdzīgs pulsējošam un gļotainam citplanētu mošķa rumpim. Tur viņš mācījās cīnīties par sevi un iederēties.

Vienreiz, kad visi sēdēja pirtī, Kārlis palūdza, lai Teodors uzlej ūdeni pirts oglēm. Viņam sanāca to izdarīt pavisam kautrīgi un nepārliecināti. Vecene tu esi, izspruka no kāda būdīga cīkstoņa mutes, pārlidoja pāri lauku pirtij un iedūrās Teodoram ādā. Kur viens dzelonis, tur arī nākamie. Un jau pēc brīža tveicīgo pirts gaisu iekulstīja lielā izsmiekla mūdža spārni.

Nu gluži kā pediņš, rēca Kārlis. Teodors būtu gribējis izplēst kādu no dēļiem un ielīst pagrīdē, bet pārdega smadzeņu drošinātāji, un viņš sāka runāt pretim. Pēc tam nācās vienam sēdēt pļavā zem zvaigžņotajām debesīm, kas izskatījās kā baltos caurumos sašautas. Ar iepļaukātu vaigu, jo sitienu viņš neesot pelnījis. Protams, tas viss piederēja pagātnei. Ar Kārli viņi bija kļuvuši par draugiem. Teodors nejutās pietiekami spēcīgs, lai pārtrauktu visus kontaktus un meklētu jaunus draugus. Un viss jau bija labi. Tikai reizēm atmiņas izstrāvoja smeldzi kā dzeloņa sapūdēta miesa.

 

Tuk, tuk! Tuk, tuk! Tuk! Teodors atjēdzās no klauvējieniem pie tualetes durvīm, nesaprazdams, cik ilgi bija nosēdējis uz tualetes poda vāka. Samirkšķināja acis, kas bija kļuvušas par stiklaini lelliskām miroņacīm. Tad izvilka no mutes pistoli, ko bija uztaisījis no diviem kopā saliktiem pirkstiem, un piecēlās, lai nomazgātu seju un piekārtotos.

Papīra dvielī noslaucīja rokas. Mēģinādams nomierināties, ievilka pāris dziļas elpas. Pēc brīža tas pat nedaudz izdevās un, kaut arī joprojām ļoti negribējās pamest tualeti, devās uz durvju pusi. Pirms aiziešanas saņurcīto papīra dvieli aizlidināja uz atkritumu groza pusi. Metiens neizdevās: bumbiņa atsitās pret groza malu un nokrita blakus uz flīzēm.

 

Atvēris durvis, viņš satika Aleksu gaidām pie tualetes:

— Tev viss kārtībā? — viņš jautāja.

— Jā, viss labi.

— Tu tur biji ieslēdzies uz ļoti ilgu laiku. Es padomāju, vai nebūs kaut kas atgadījies.

Teodors neko neatbildēja un nopētīja telpu. Pamanījis Kārli, kurš uz dīvāna čaloja ar sievieti, uzreiz sajuta, ka paliek grūtāk elpot. Trūka skābekļa, it kā uz krūtīm kāds būtu uzgūlies, liedzot iespēju ievilkt gaisu. Viņš uzmeta ašu skatienu Dievam aiz melnās krāsas mākoņiem uz griestiem, kurš klusēja tāpat kā bija klusējis brīvās cīņas nometnē un citās reizēs, kad Teodoram viņu vajadzēja.

— Es došos.

— Labi, ejam. Mēs varam arī atrast kādu citu vietu.

— Nē, es iešu viens.

Ilgi nedomādams, Teodors aizsoļoja līdz drēbju pakaramajiem, lai paņemtu jaku un aizietu no dzīvokļa. Ejot pa trepēm, viņš ielika austiņas, tad izrāva tās, jo mūzika likās pārāk kaitinoši apcerīga. Izgāja uz ielas.

Bija jau nakts. Lija smalks lietus, ietve tukša, un mitrajā asfalta melnumā spoguļojās pilsētas logu gaismas. Atkal varēja paelpot. Viņš ievilka pamatīgu porciju gaisa.

Tad noklaudzēja durvis. Alekss bija iznācis ārā, un Teodors nesaprata, ko viņam vēl vajag, kāpēc nevarēja palikt iekšā. Par laimi, ietve bija tukša, neviens tajā brīdī nenāca ārā no mākslas telpas.

— Šādi aiziet un mani pamest vienu ir kretīniski.

— Iespējams, — Teodors atbildēja, nesaprazdams, kāpēc vēl kavējas iet projām.

Aleksa krūtis strauji cilājās, plaukstā šūpojās līdzi paņemtā glāze. Viņš iemalkoja dzērienu.

— Klau, tas, kas notika augšā bija debili. Bet tev no manis nav jābaidās.

— Atšujies.

Iereibušais draugs neatšuvās un pienāca pavisam tuvu, ar pirkstu galiem aizskarot krūtis:

— Viss ir labi. Atslābsti.

— Ko tu dari? Atpisies, tirliņ!

Viņš pagrūda Aleksu, kurš sagāzās uz aizmuguri un atsitās pret asfaltu. Tobrīd viņš pret guļošo sajuta aklu naidu un roka alka iekraut pa maigo seju ar šķidrajām ūsiņām. Savaldījās. Pagriezās un devās projām pa lietaino ielu, aizmugurē vēl padzirdējis Aleksa balsi:

— Es tevi nepazīstu, jo tevis nav! Dzirdi? Tevis nav. Tu esi savācis pa gabaliņam no visiem, kurus pazīsti, un tā salicis sevi kopā. Bet tevis paša nav.

Teodors nedomāja par to, vai teiktajā ir kāda daļa patiesības. Viņu uztrauca tikai tas, lai Alekss ātrāk aizveras un kāds viņu neizdzird. Par laimi, viņš pārstāja bļaustīties. Iespējams, kāds palīdzēja viņam piecelties, bet arī par to Teodors nevēlējās domāt.

 

Pirms atgriešanās mājās gribējās vēl iedzert. Noskalot vakaru. Viņš iegāja nelielā un tukšā bārā, kas atradās turpat ielas malā netālu no mākslas telpas. Nebija spēka meklēt kādu apslēptāku vietu.

Piegājis pie bārmeņa, kurš garlaikots slaucīja leti, viņš pasūtīja viskiju ar ledu. Turpat to izdzēra un pasūtīja vēl vienu dzērienu. Dubulto. Dzēriens tukšojās ātri. Pie tā beigām sāka palikt vieglāk, smagums pameta ķermeni un satecēja bāra ēnainajos stūros. Lēnām pat atgriezās pašpārliecinātība.

Viņš jau bija gatavs doties pēc nākamā viskija, kad ārdurvis noklaudzēja.

Soļi.

Iztukšojis glāzi, viņš saņēmās paskatīties uz atnācēju. Lēnīgā gaitā tuvojās druknā sieviete no mākslas telpas. Viņa apstājās pie Teodora galdiņa:

 — Sveiki! Atvainojos, ka es tā uzbāžos. Gāju garām un jūs pamanīju… Es jau pirms tam biju jūs ievērojusi. Gribēju tikai pateikt… Žēl, ka visi foršie čaļi ir geji.

— Es neesmu gejs, — Teodors tikko dzirdami norūca.

Tad apsvēra situāciju. Iespējams, šoreiz dzīve bija piespēlējusi iespēju. Bija parūpējusies par viņu. Tas nekas, ka sieviete neizskatījās pārāk glīta. Tā būs pat vienkāršāk pierunāt viņu darīt to, ko Teodors vēlēsies.

— Es neesmu gejs, — viņš atkārtoja jau daudz skaļāk un drošāk.

— Tiešām?

— Protams, ka neesmu.

Viņš jau sapņoja par visām bildēm, ko uzņems ar drukno sievieti un saliks sociālajos tīklos. Vēl piedomās klāt kādu stāstu, kas sagrozīs notikušo. Jā, Teodors izbēgs. Viņš prata izbēgt.

— Tu vēlies iedzert?

— Es nezinu… Man rīt agri jāceļas.

Viņš cieši paskatījās uz sievieti, kurai pie sejas lipa klāt izmirkušās matu šķipsnas. Viņa atglauda un sabužināja matus. Teodors samiedza acis un uztaisīja pašu jaukāko seju, kādu vien prata. Izteiksmi, kas vienmēr palīdzēja iepatikties.

— Nav jau tik vēls. Vienu dzērienu jau var, – Teodors sacīja un atlocīja piedurkni, ieskatījās rokas pulkstenī.

Brīdi padomājusi, sieviete atbildēja:

— Piedod, man tiešām vajag doties.

Tad viņa aizgāja, tikpat strauji kā bija ieradusies. 

Vairs viņš nepūlējās sievieti aizkavēt, tikai noskatījās, kā viņa lietū paslīd garām bāra lielajam logam.

Palicis viens, Teodors piecēlās, lai pie bāra pasūtītu vēl vienu dzērienu. Uz rokas tikšķēja pulkstenis. Lēnām, bet pārliecināti virzīdams laiku projām no viņa tikšanās ar Aleksu. Tuvinādams rītu.

 

Stāsts tapis Latvijas Laikmetīgā mākslas centra projekta “Identitāte un kopiena” prozas lasījumiem.