— Dzejnieka karma

2019. gadā japāņu dzejnieks Dans Osano kopā ar Ito Ogavu un Kjoko Nakadžimu piedalījās festivālā Prozas lasījumu pasākumā 散文朗読会 Sanbun rōdoku-kai. Pēc atgriešanās Japānā Dans Osano par Rīgā pieredzēto uzrakstīja eseju, kas 2021. gadā saņēma Japānas Rakstnieku asociācijas balvu par gada labāko eseju. Darba pirmpublikācija:『すばる』Subaru,「集英社」Šūeiša 2020. gada martā, tulkojums publicēts ar izdevēju atļauju.

Reizēm sanāk neplānotā vietā nejauši satikties ar negaidītiem cilvēkiem. Varbūt tas ir liktenis, varbūt tā ir karma.

Nesen man bija izdevība aizbraukt uz Latviju. Tur rīkotā festivāla Prozas lasījumi 2019 tēma bija Austrumos uzlēcošā saule – jeb Japāna. Šī iemesla dēļ saņēmu uzaicinājumu apmeklēt Latviju kopā ar Kjoko Nakadžimu un Ito Ogavu. Apmeklējuma laikā mans uzdevums bija publiski lasīt savu tekstu, piedalīties diskusijā par to, kā arī uzdāvināt paša sarakstītos darbus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Brīvajā laikā vietējās Kultūras ministrijas darbinieki mani izvadāja pa Rīgas pilsētu.

Atbilstoši savam titulam Baltijas valstu pērle Rīga ir skaista katrā stūrītī. Šī Hanzas savienības pilsēta, kuru viduslaikos uzcēla vācieši, pati par sevi ir kā muzejs. Šeit bija tik daudz ko apbrīnot, ka sāka sāpēt kakls no pārlieku lielas grozīšanas.

Savukārt otrajā dienā, apmeklējot Latvijas nacionālā dzejnieka, brīvības cīnītāja Raiņa un viņa sievas Aspazijas (kura arī bija dzejniece un feminisma aktīviste) memoriālo muzeju, kas ierīkots viņu bijušajā dzīvoklī, atvainojiet par atklātību, sajutos nelāgi. Skaistajā vēsturiskās pilsētas centrā esošās ēkas iekšiene bija vāji izgaismota (iespējams, ar nolūku). Rakstnieku pāra rakstāmgaldu, dīvānu un iemīļotās klavieres no loga apspīdēja vien blāvi ziemas saules stari. Lai atdzīvinātu pagātnes elpu, tika izmantotas dažādas audio un vizuālās ierīces. Ejot pa gaiteni, pēkšņi ieskanējās sena telefona zvans, ieskatoties tumšajā istabā, ausīs grieza pildspalvas švīkoņa un vienlaikus uz sienas projektora spilgtajā gaismā parādījās rakstošā Raiņa portrets. Mērķa sasniegšanai izmantoto efektu pārspīlētības dēļ muzejs pārvērtās par spoku māju.

“Šeit ir istaba ar daudzām grāmatām!” kad ekskursija jau tuvojās beigām, mani apturēja gide.

Gides norādītajā istabā dega silta gaisma un tā atstarojās uz tapetēm un mēbelēm. Beidzot pēc daudzo ierīču tramdīšanas atguvu sirds mieru.

Lielākā daļa no kolekcijas grāmatām bija pārvietotas uz citu vietu, tomēr daļa joprojām atradās šīs istabas plauktos. “Mums ir arī grāmata, kas saistīta ar Japānu,” teica gide, izņemdama no plaukta vecu sējumu. Izskatījās pēc 20. gadsimta sākuma darba. Tas bija aptuveni simts gadu vecs svešā valodā sarakstīts darbs.

“Lūdzu!” gide man to pasniedza, atvērdama izbalējušos vākus. Tur ielūkojoties, acu priekšā parādījās vārds “Manjioshu”. “Manjošū!”¹ es atpazinu. Kaut arī nemaz nesaprotu latviešu valodu, acis pašas atrada šo vārdu. Pāršķirot lapas, pamanīju tekstu, kas līdzinājās piecrindu dzejolim. Zem tā bija rakstīts “Nukada”. Šķirot uz priekšu, atkal pamanīju piecrindu dzejoli un zem tā vārdu “Akahito”. Nevarēju saprast, kuri no autoru dzejoļiem šeit bija ievietoti. Tomēr Rīgas pilsētā, kas ir tik tālu no Japānas, es negaidīti satiku princesi Nukadu.² un Jamabi no Akahito³ Turklāt pēc simts gadiem.

“Osano kungs, Raiņa mājās saticis Manjošū, jūs esat pēkšņi atplaucis!” iziedama no dzejnieka dzīvokļa, ceļā uz jaunu galamērķi ar smaidu sejā man teica Ito Ogava.

“Vai patiešām?”

“Jā, jūs esat īsts dzejnieks, un jums ir dzejnieka liktenis.”

Kā dzejnieks tiku uzaicināts uz Latvijas zemi, kur satiku princesi Nukadu un Jamabi no Akahito, vai tas bija tikai liktenis? Nē, tā, iespējams, bija karma!

Vai rakstu darbus, vai ceļoju, vai vadu mašīnu, jā, arī tualetē, dzeja mani pavada visur.

Gribētu teikt, ka tā ir karma.

Kad nākamajās dienās apmeklēju Japānas vēstniecību, lai izrādītu viņiem pateicību un cieņu, klausīdamies Japānas vēstnieka Latvijā, Viņa ekselences Kavaguči, teiktajā par latviešu valodu, atkal aizdomājos par karmu.

No vēstnieka stāstītā, laikā, kad Latvijā valdīja apspiedēju vācu un krievu valodas, pirmā grāmata latviešu valodā bija dzejas krājums. No šīm dzejas četrrindēm arī tika izveidoti latviešu literārās valodas pamati. Līdzīgā veidā rakstītās japāņu valodas pamati izveidojās uz Manjošū dzejas krājumā izmantotās manjōgana rakstības bāzes.

Domāju, ka mani uz skaisto zemi Latviju pāri gadu simtiem atveda dzejnieka karma no Manjošū laikmeta.

No japāņu valodas tulkojusi Agnese Haijima

1. Manjošū ir dzejas krājums, kurā iekļauti dzejoļi, kas sacerēti vairāk nekā viena gadsimta garumā, un to apkopošana ilga aptuveni 75 gadus. Tiek uzskatīts, ka Manjošū veidošana uzsākta otrā perioda laikā galvaspilsētā, imperatora galmā. Pirmā sējuma pirmā puse, visticamāk, tika sastādīta 8. gs. sākumā. Vairāk informācijas: https://enciklopedija.lv/skirklis/36999.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Princese Nukata (額田王, Nukata no Ōkimi, precīzi dzīves dati nav zināmi, aptuveni 630.–690.m.ē.), izrunā arī kā Nukada, Japāņu Asukas perioda dzejniece. 13 no viņas dzejoļiem ir ievietoti dzejas krājumā Manjošū (sast. 759). (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Jamabe no Akahito (山部 赤人 vai 山邊 赤人, ap 724–736) – Naras perioda japāņu dzejnieks, Manjošū iekļauti 13 viņa čōka (“garie dzejoļi”) un 37 tankas (“īsie dzejoļi”). Daudzi no viņa dzejoļiem tapuši ceļojumu laikā kopā ar imperatoru Sjomu starp 724. un 736. gadu. Jamabe tiek uzskatīts par vienu no dzejas dieviem jeb kami un kopā ar Kakinomoto no Hitomaro tiek saukts par Vaka Nisei. Viņu ierindo arī starp 36 nemirstīgajiem japāņu dzejniekiem. Mākslinieks Utagava Kuņijosi izveidoja ukijo-e darbu, kurā slavenais dzejnieks attēlots skatāmies uz Fudži kalnu. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)