— Vivārijs

 

Mārja Pertna (Maarja Pärtna, dz. 1986) ir igauņu dzejniece un tulkotāja. Pagaidām viņai iznākuši četri dzejas krājumi, pēdējais – Vivārijs (2019) – bija nominēts Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras gada balvai un saņēma Gustava Suitsa dzejas prēmiju. Igaunijas sabiedrisko mediju portālam sniegtajā intervijā Mārja Pertna stāsta: “Vivārijs ir dzejoļu krājums par to, kāda sajūta ir dzīvot strauju vides pārmaiņu laikā. Kāda sajūta ir tās apzināties un domāt, ko tās nozīmē. Ar vides pārmaiņām esmu domājusi klimata pārmaiņas un dzīvās dabas daudzveidības izzušanu. [..] Man šķiet, tieši vides pārmaiņu temps licis vērsties plašumā solastalģijas izjūtai mūsdienu kultūrā.” “Solastalģija” ir austrāļu filosofa Glena Albrehta radīts jēdziens, kas apzīmē skumjas, satraukumu un ciešanas, ko izraisa vides pārmaiņas un ierastās ainavas zaudēšana. Ilgas pēc mājām, ko jūt cilvēks, kam no mājām nav bijis jāaiziet.

2021. gada septembrī Mārja Pertna piedalījās Dzejas dienās. Baltijas valstu dzejas vakaram Siev. dz. tapušo atdzejas kopu veido Mārjas Pertnas dzejoļi no krājuma Vivārijs un trīs dzejprozas paraugi no topošā krājuma.

Atdzejotāja

 

slieksnis

laiks svešu mani
padarījis tur, kur biju savējā.
mans ietvars durvju aile, es stāvu

kā fotogrāfijā, kas visu laiku liedzas
parādīties. nekas nav gluži tas, kas
acīm šķiet. slēpj sienas
durvis slepenās, bet durvis – slepenas sienas.

upe, kurā gribēju iekāpt
otru reizi, ir izžuvusi, un it nekas
ko es par sevi uzzināšu
tai neliks atkal plūst pa veco gultni.

 

mūrus

esam būvējuši vienmēr –
tos, kas kaut ko notur iekšā
un kādu notur ārā

akmens cirvjus, bultu uzgaļus
paša dusmās pārvērsto seju
iecietīgas izteiksmes iekšpusē.

par ko vēstī vēsture? par mūriem
vai to būvēšanu un krišanu.
par mūriem – un kapiem.

kas taču arī savā ziņā ir mūri
kam jānotur mirušie tur
kur ir to vieta.

 

dārzs

tas attēls ar dziedošo strazdu
kas uzņemts mūsu dārzā
pēdējā padomju vasarā

neko nespēj pateikt
par viņa prasmi atdarināt
tuvākajā apkārtnē dzirdamās skaņas.

būris ir piestiprināts pie ķirša
es mazos zilos gumijzābakos
stāvu zem tā dubļu peļķē
un pamazām sāku apjaust
ka vārdu ceļu pasaulē
nav iespējams ievirzīt.

mājas strazds
plaukstošajos zaros
atdarina, piemēram, kaķi;
kaķis pats

sēž uz sienaugšas trepju
augšējā pakāpiena – no viņa sejas nav iespējams
nolasīt, ko viņš par šādu atdarināšanu domā.

no manas sejas nav iespējams
nolasīt, ko man nozīmē
šāda nākotne.

 

bēniņi

visus uzmetumus tam, kas tavā dzīvē palika neīstenots
un kas gadu no gada arvien vairāk aizņēma tavu dzīves telpu (un domas) pašā mājā
vajadzēja uznest uz bēniņiem zem spārēm starp zāģskaidām un veļas auklām
veciem zirnekļu tīkliem, sausām, dzīvības sulu pamestām sikspārņu

mūmijām, baložu mēsliem, kaķu mīzalu
smaku un visu citu, kas lieks neauglīgs atstumts un izmests
lai spētu iet tālāk, lai attīrītos.

naktī gultā zem pūkpīļu spalvu segas tu vēro
kā nebeidzami un regulāri atkārtojas griestu dēlīšu rombu raksts
ieklausies klusumā ap nesaprotami alkatīgajām gaidām

virs galvas jūti, kāds tām spēks un smagums
un ietekme uz to, ko varbūt darīsi turpmāk.

tu vēro nepiepildīto iespēju lēno
neapturamo ceļu lejup starp griestu dēļiem
uz apziņas reti personalizētajām telpām.

 

putnu būris

visrūgtāk tu
nožēlo nepateiktos vārdus.
klusumu, kura virsmu neaizskāra

kā ķirša zieds atvērusies mute
tās kustība, nobriešana
par mazu, saldu augli.

nobriest, savus smagos
akmens vārdus ar katru gadu norīt
arvien vieglāk

turēt gūstā aiz balss saitēm
kā būra putnus, kas savu īsto dziesmu
tā arī neiemācījās dziedāt –

klusēšana esot zelts. tev gribētos
atvērt būra durtiņas, čukstēt niedrei
visas labi noglabātās ilgas

bet ir jau par vēlu, salna
nokodusi ziedus, vējš atteicies dot
taviem noslēpumiem balsi un
nest tos līdz īstajai vietai.

 

vivārijs

šajā ainavā man nav ne atspulga, ne ēnas. es nezinu
no kurienes nāku. šis stikla nams nav manas mājas
tikai mākslīga vieta un slieksnis.

ik debespusē bezgalīgs viens un tas pats.
paparžu mēmie meži
baltajiem zaru ģindeņiem norautās rokas
ierindā cita pie citas kā vārdi
kuriem nav vienojošas valodas.

vivārijā domas sakne
iztausta nākotnes tēlu un atklāj tur
savu nepazīstamo pusi. aiz caurspīdīgas sienas

primāts iebūvē neizbūvētā pasaulē pasauli
lai nogādātu dzīvību tālās vietās, kur dzīvības nav –

bet es tur nevēlos iet, es nevēlos
palīdzēt viņam piejaucēt auksto un tumšo telpu.

 

solastalģija

zem labības mēneša jumta karājas
rudzu lauku gobelēns, uz tā
iznīkstošās ražas vidū stāvu es, sveša

kā novecojusi ģeogrāfiskā karte
vietā, kas mainījusies. jaunajā ainavā
ziemeļi ir tikpat tuvu kā rietumi.

melnas mašīnu riepas, bezrūpīgi rotēdamas
ap saviem centriem, ripo tālāk.

mirkli pirms sadursmes
lietas sānskata spogulī izskatās
tālākas, nekā ir patiesībā.

nākamajā vasarā nevis plūdi
bet sausums. ziņas pavirši piemin:
tās tad laikam ir pārmaiņas. lasu grāmatu
kurā tiek teikts, ka pienācis laiks rīkoties –
nākotne negaida.

vienā zemeslodes pusē kāds
ar svarīgu seju saka: pārmaiņu ēnā
slēpjas iespējas.

otrā pusē iekliedzas kāds
kura balss nekad nav bijusi sadzirdama.

 

Ziema

Ziema ir ekstrēms, kas periodiski atkārtojas.
Kaija Lehari

Šoziem pilsēta ir kā sniega lode, tikai bez sniega. Kad to pakratu, virs jumtiem nesāk virpuļot putenis un mājas neapklāj ledainas mežģīnes. Tagad tā ir tikai stikla lode, pilna ar aukstu ūdeni, skumja kā bērns, no kura pasaules zudusi burvju māksla – izkususi kā sniegpārsla viņa mazajā, siltajā delnā. Šajā slapjajā pilsētā es pulksten četros vakarā palēnām eju uz mājām, ir tumšs, smidzina lietus, peļķēs mirguļo laternu ugunis, tās ir dzeltenas kā balto pūču acis. Rīt būs ziemas saulgrieži. Slēpošanas maratoni ir atcelti, mazuļi nevizinās pa Kasitōmes nogāzēm. Dziesmas, kas skan tirdzniecības centros, gan stāsta par baltajiem Ziemsvētkiem, taču piepeši šķiet svešas kā izmirušu zīdītāju fosilijas – tās, ko šeit atradīs pēc kādiem miljoniem gadu, kad mani vairs neatcerēsies neviens.

 

Dzīles

Šai zemei nav augstumu, taču ir dziļumi: purva ezeru aukstie dibeni, traumu tumšās karsta alas, raktuvju līkloču ejas klintī. Akas dzīles slēpj aizmirstas lietas, es eju pāri tās šaurajai mutei pa tieviņu pavedienu kā zirneklis, kurš vēl nezina, kādu tīklu tas auž. Bet lejā tumšajās dzīlēs gail drupas – tajās stāv vecmāmiņa, desmitgadīga meitene. Viņa kopā ar tēvu pēc kara ir atgriezusies dzimtajā ciemā un stāv pie mājas, no kuras saglabājušās tikai trepes ar diviem pakāpieniem un tukša durvju aile virs tām. Uz grīdas zeļ zāle. Pēc daudziem gadiem, kad viņa aizmirsusi lielāko daļu no savas nodzīvotās dzīves, pa šīm durvīm ārā izeju es.

 

Punkts

Kā valodā notvert nakts tumsu? Krēslā vīd kalnu zobainie silueti. Otrā ezera pusē kalnu grēda, atstatu otra un trešā, dibenplānā saulrieta viršu blāzma. Ezers kā mikla suņa mēle, gaisa telpa visapkārt pilna ar apvāršņa zvaigznes dziestošo pusgaismu. Tālumā slēgtas ogļu raktuves, pa kreisi lēnām rotējošu vēja turbīnu bars – putni ar trim spārniem, ceļā no vienas tehnoloģijas ēras uz citu. Tumsa pieņemas pamazām, nodzēš krāsas un formas. Pasaule plok un savelkas kopā – drīz tā ir tik vien kā melna loga rūts istabas sienā, tad traucas tuvāk, tad piepeši kļuvusi maza un blīva kā teikuma beigās pildspalvas uzspiestais punkts.

No igauņu valodas atdzejojusi Maima Grīnberga