— Spūnriveras antoloģija

Edgars Lī Māsterss (1868–1950) uzauga Ilinoisas laukos un dus tur mūžīgā snaudā joprojām. Epitāfija uz viņa kapakmens vēsta:

“Mīļie draugi, dosimies pār laukiem…
Pēc īsas pastaigas un ar jūsu atļauju
Es došos gulēt. Nav saldāka nekā,
nav laimīgāka likteņa kā gulēt.

Es esmu sapnis laimīgā miegā –
Dosimies klausīties cīruļa dziesmā.”

Šķiet, nav pacilājošākas mužīgās snaudas kā zem paša rakstītiem vārdiem. Pēc sistemātiskas vingrināšanās epitāfiju rakstīšanā Māsterss bija kļuvis par meistaru, tāpēc likumsakarīgi, ka šim godam viņa tuvinieki vai viņš pats izvēlējās sevi.

Māstersa meistardarbs ir 1915. gadā izdotā Spūnriveras antoloģija, kurā apkopoti dzejoļi par 212 mirušiem spūnriveriešiem. Grāmatas satura rādītajs ir kapavietu katalogs, tas izkārtots alfabēta secībā pēc mirušo uzvārdiem. Grāmatā atdusas Eiženija Toda, Parsivāls Šarps, Ciema Ateists, Ipolits Konvalovs, Apriņķa Tiesnesis, Minerva Džonsa un daudzi citi. Vien 126. lappusē dzejolī ar nosaukumu Nezināms kāds vīrs, kurš reiz zēnībā sašāvis vanagu, dus bez kapakmeņa, neviena nepazīts.

Spūnriveras antoloģijas dzejoļos runā paši mirušie. Viņi stāsta par savu dzīvi un nāvi ar atklātību, kāda neklājas dzīvajiem, ar zināmu atsvešinātību, kas ļauj izteikt pašu svarīgāko – atriebības kāri, atzīšanos liekulībā, mīlestības apliecinājumu, pārdomas par tikumu un brīvību (kas tomēr no abiem tā augstākā).

Mirušo runas nepatika Luistaunas iedzīvotājiem. Lai gan Spūnrivera ir iedomāta pilsētiņa, tās iedzīvotājiem ir viegli nojaušama līdzība ar divu Ilinoisas mazpilsētu – Pēterburgas un Luistaunas – aizgājējiem. Luistaunas bibliotēkās un skolās grāmata bija aizliegta līdz 1974. gadam, taču vietējie pamanījās to iegādāties un slepenībā lasīja, atpazīstot vietējos no Oukhilas kapsētas.

Dzīves laikā Māsterss publicēja vairāk nekā 50 literārus darbus – dzejas krājumus, biogrāfijas, romānus, lugas –, taču neviens no tiem neguva tādu popularitāti kā 1915. gadā izdotā Spūnriveras antoloģija. Grāmata kļuva par tūlītēju sensāciju gan lasītāju, gan literātu vidū. Ezra Paunds rakstīja: “Beidzot Amerikas Rietumi ir darinājuši dzejnieku, kurš spēj aprakstīt dzīvi tieši, bez liekvārdības, bez skanīgām bezjēdzīgām frāzēm. Viņš ir gatavs pateikt to, kas viņam jāpasaka, un aizvērties, kad viņš to ir pateicis.”

Vairākus dzejoļus no Spūnriveras antoloģijas latviski atdzejojis Knuts Skujenieks, savukārt igauņu dzejnieks Matss Trāts radījis Spūnriverai radniecīgu pilsētiņu Igaunijā. Guntara Godiņa atdzejojumā tajā var paviesoties arī latviski lasošie.

Atdzejotāja

 

Kasiuss Hefers

Tie iekaluši manā kapakmenī šādus vārdus:
“Viņa dzīve bija maiga, un elementi viņā tik labi sajaukušies,
Ka pati daba varētu piecelties un visai pasaulei teikt:
Lūk, šis bija cilvēks.”
Tie, kuri pazina mani, smaida,
Lasot šos tukšos vārdus.

Manai epitāfijai būtu jāskan:
“Dzīve pret viņu nebija maiga,
Un elementi tā sajaukti viņā,
Ka viņš gāja karā pret dzīvi,
Un tā viņu nokāva.”
Kad biju dzīvs, es nespēju paciest glaimīgas runas,
Un tagad, nāvē, man jāpacieš epitāfija,
Kuru iegravējis muļķis!

 

Roberts Fultons Taners

Ja spētu cilvēks iekost milzu rokā,
Kas notver to un iznīcina,
Kā mani sakoda reiz žurka,
Kad demonstrēju jaunu slazdu
Pie sevis darbarīku bodē.  
Bet cilvēks nespēj sevi atriebt
Tam milzu briesmonim Dzīvei.
Tu ienāc istabā – tu piedzimsti;
Un tad ir jādzīvo – jāizzina dvēsele,
Aha! tas kumoss, ko kāro, tepat vien ir:
Lūk, dāma ar naudu, ko apprecēt vēlies,
Vara, gods un vietiņa silta.
Bet jāpieliek darbs un jāpārvar šķēršļi –
Ak, jā! stieples, kas sargā ēsmu.
Līdz beidzot tu tiec tai klāt – bet izdzirdi soļus:
Šis briesmonis Dzīve istabā ienāk
(Viņš gaidīja ārā un dzirdēja atsperes šķindu)
Un ierauga tevi skrubinām gardo sieru,
Un liesmām acīs tas lūkojas tevī,
Un viebjas, un smej, un izmēda, nolād tevi,
Skraidošu lamatās šurpu turpu,
Līdz postaža tava tam apnīk.

 

Čeiss Henrijs

Dzīvē biju ciema dzērājs;
Kad nomiru, priesteris liedza apbedīt mani
Svētītā zemē.
Un tas ir manas veiksmes pamatā.
Jo šo pleķīti nopirka protestanti,
Un apbedīja manu miesu te,
Blakus baņķierim Nikolasam
Un viņa sievas Prisillas kapam.
Palūkojiet, jūs dievbijīgās un tiklās dvēseles,
Uz šīm dzīves pretstraumēm –
Tās godu dod mirušiem, kas dzīvojuši kaunā.

 

Tēvs Malojs

Jūs esat tur, Tēv Maloj,
Kur zeme ir svēta, un katru kapu rotā krusts,
Nevis uzkalniņā ar mums –
Mums, kuru ticība ļodzīga, skatiens aizmiglots
Un cerība grimstoša, grēki nepiedoti.
Jūs bijāt tik cilvēcīgs, Tēv Maloj,
Reizēm draudzīgi iedzerot pa glāzītei ar mums,
Aizstāvot mūs, kuri paglāba Spūnriveru
No vēsās un apnicīgās ciemata tikumības.
Jūs bijāt kā ceļotājs, kurš pārved mazu kārbiņu smilšu
No tuksnešiem ap piramīdām
Un padara tās īstas un Ēģipti padara īstu.
Jūs bijāt dižas pagātnes mantinieks,
Un tomēr tik tuvs daudziem no mums.
Jūs ticējāt dzīves priekiem.
Jūs, šķiet, nejutāt kaunu par miesu.
Jūs ņēmāt dzīvi tādu, kāda tā ir,
Un pieņēmāt to, kā tā mainās.
Daži no mums gandrīz vērsās pie jums, Tēv Maloj,
Redzēdami, ka jūsu baznīca pazīst sirdi,
Un strādā tās labā,
Caur Pēteri Uguni,
Pēteri Klinti.

 

Luisa Spīrsa

Šeit guļ Luisa Spīrsa,
Dzimusi Luisa Flūka, Vilarda Flūka meita,
Sairusa Spīrsa sieva,
Mērtlas un Virgīla Spīrsu māte,
Bērni tie acīm dzirdām un veselu miesu –
(Es piedzimu akla)
Es biju vislaimīgākā starp sievietēm
Sieva, māte un saimniece,
Rūpējos par mīļajiem,
Un saimniekoju tā,
Lai mājās būtu vienmēr kārtība un dāsna viesmīlība:
Jo es gāju no istabas istabā,
Es staigāju pa dārzu,
Ar izjūtu nekļūdīgu kā redze,
It kā pirkstu galos manos būtu acis –
Slava Dievam Visaugstajam!

 

Vilards Flūks

Mana sieva kļuva nevesela,
Un nīkuļoja, līdz svēra knapi deviņdesmit mārciņas.
Un tad ieradās tā sieviete, kuru vīrieši
Dēvēja par Kleopatru.
Un ikviens no mums, precētajiem,
Lauza savu solījumu, es tai skaitā.
Gāja gadi un citu pēc cita tos paņēma riebīga nāve,
Bet mani balstīja sapņi
Kuros Dievs man dāvāja žēlastību,
Un es sāku rakstīt, rakstīt, rakstīt, kaudžu kaudzēm
Par Kristus otro atnākšanu.
Tad Kristus atnāca pie manis un teica:
“Ej uz baznīcu un nostājies draudzes priekšā,
Un atzīsti savu grēku.”
Bet tiklīdz nostājos un sāku runāt,
Es ieraudzīju savu mazo meitiņu, kura sēdēja pirmajā rindā,
Manu mazo meitiņu, kura piedzima akla!
Pēc tam – viss ir tumsa!

 

Frenks Dramers

Ārā no kambara tumšajā plašumā –
Gals divdesmit piecos gados!
Mana mēle klusēja par to, kas manī virmoja,
Un ciems mani turēja par muļķi.
Un tomēr iesākumā mans redzējums bija dzidrs,
Manā dvēselē cēls un neatliekams mērķis, 
Kas lika man censties iegaumēt
Visu Britu enciklopēdiju!

 

Zīnass Vits

Man bija sešpadsmit, un briesmīgi sapņi man rādījās,
Un plankumi gar acīm, un uzmācās nervu vājums.
Un es neatcerējos, ko grāmatās lasīju,
Kā spēja Frenks Dramers, iegaumējis lapu pēc lapas.
Un mana mugura bija vārga, un es raizējos un raizējos,
Un man bija kauns, un es stostījos stundās,
Un kad piecēlos atbildēt, aizmirsis biju
Visu, ko tiku mācījies.
Un tad es ieraudzīju Dr. Vīza sludinājumu,
Un tur bija viss melns uz balta,
It kā viņš pazītu mani
Un sapņus, ar kuriem netiku galā.
Tātad zināju, ka nolemts esmu pāragrai nāvei.
Un raizējos, līdz dabūju klepu,
Un tad sapņi pazuda.
Un tad es dusēju miegā bez sapņiem,
Še uzkalniņā pie upes.

 

Konstance Hetlija

Tu cildini manu pašaizliedzību, Spūnrivera,
Jo uzaudzināju Irēnu un Mēriju,
Manas vecākās māsas bārenes!
Un tu sabar Irēnu, Mēriju
Par to, ka nicina tās mani!
Ak, necildini gan manu pašaizliedzību,
Un nebar viņas, ka nicina mani;
Es uzaudzināju viņas, rūpējos, tas tiesa!
Bet indes pilns mans dāsnums,
Allaž atgādinot par viņu pakļautību.

 

Francis Tērners

Es nevarēju skraidīt un spēlēties,
Būdams mazs.
Būdams vīrs, es varēju vien sūkt no krūzītes
Ne dzert –
Jo šarlaks manā sirdī bija dēstījis slimību.
Un tomēr te nu es dusu,
Un mani mierina noslēpums, kuru vien Mērija zina:
Ir tāds dārzs, kurā aug akācijas,
Katalpa koki un lapene, ko saldi vīnogulāji sedz –
Tur jūnija pēcpusdienā
Mērijai blakus –
Skūpstot viņu ar dvēseli savu uz lūpām,
Tā nejauši aizlidoja.

 

Vašingtons Maknīlijs

Bagāts, līdzpilsoņu cienīts,
Tēvs prāvam bērnu pulkam, kuri dzimuši dižciltīgai mātei,
Visi uzauguši te,
Šajā lieliskajā villā pilsētas nomalē.
Paskatieties uz ciedru mājas priekšā!
Visus dēlus aizsūtīju uz Enārboru un visas meitas uz Rokfordu,
Kādu laiku dzīve ritēja uz priekšu, es kļuvu arvien bagātāks un cienījamāks –
Vakaros atpūtos zem ciedra.
Gāja gadi.
Es aizsūtīju meitas uz Eiropu;
Es gādāju pūru, kad viņas precējās.
Es iedevu dēliem naudu dzīves uzsākšanai.
Tie bija stipri bērni, spoži kā āboli
Pirms parādās puvuma vietas.
Bet Džons pameta valsti, aptraipījis godu.
Dženija nomira dzemdībās –
Es sēdēju zem sava ciedra.
Harijs nonāvējās pēc mīlas dēkas,
Sūzanu pameta vīrs –
Es sēdēju zem sava ciedra.
Pauls mācījās par daudz un saslima,
Mērija noslēdzās mājās vīrieša dēļ –
Es sēdēju zem sava ciedra.
Visi prom, aplauztiem spārniem vai dzīves sagrauzti –
Es sēdēju zem sava ciedra.
Manu sievu, viņu māti, man atņēma nāve –
Es sēdēju zem sava ciedra,
Līdz nozvanīja deviņdesmito gadu.
Ak, Zemesmāt, kas lapu kritušo ieaijā miegā!

 

Pauls Maknīlijs

Mīļā Džeina! Mīļā jaukā Džeina!
Kā tu ielavījies istabā (kurā gulēju tik slims)
Savā medmāsas cepurītē un lina aprocēs,
Un paņēmi manu roku un smaidot teici:
“Tu neesi tik ļoti slims – jau drīz tu būsi vesels.”
Un kā tavu acu dzidrais skatiens
Iegrima manās acīs kā rasa
Kas ielīst zieda sirdī.
Mīļā Džeina! Visa Maknīliju bagātība
Nespētu nopirkt tavas rūpes par mani,
Dienu un nakti, un nakti un dienu;
Nedz samaksāt tev par tavu smaidu, dvēseles siltumu
Mazajās plaukstās uz manas pieres.
Džeina, līdz dzīves uguns izdzisa,
Tumsā virs nakts kupola,
Es ilgojos un cerēju, ka atkal kļūšu vesels
Un dusēšu uz tavām mazajām krūtīm,
Un turēšu tevi cieši mīlas tvērienā –
Vai mans tēvs par tevi parūpējās, kad nomira,
Džeina, mīļā Džeina?

 

Mērija Maknīlija

Garāmgājēj,
Mīlēt nozīmē atrast savu dvēseli
Sava mīļotā dvēselē.
Kad mīļotais tavu dvēseli atstāj,
Tu pazaudē savu dvēseli.
Stāv rakstīts: “Man ir draugs,
Bet manām bēdām draugu nav.”
Tādēļ tik ilgi esmu dzīvojusi vientulībā tēva mājās,
Cenšoties atgūt sevi
Un no bēdām radīt labāku.
Bet tēvs ar savām bēdām,
Sēdēdams zem ciedra,
Iegrima manā sirdī un sniedza
Man bezgalīgu mieru.
Ak jūs, dvēseles, kas dzīvi darījušas
Tīkamu un baltu kā tuberozes
No zemes melnās augsnes,
Mūžīgs miers!

 

No angļu valodas atdzejojusi Linda Gabarajeva