— Dakterīte

Linda lēni sūc asiņaino mēriju, ar brīvās rokas pirkstu izzīmēdama sev vien saprotamus rakstus uz zaļi marmorētā akmens galda. Viņa skatās pār plecu pretimsēdošajai draudzenei, kura tik runā un runā.

– Ei, tu taču nemaz neklausies! – draudzene kādā brīdī iesaucas un pagriežas krēslā, lai apskatītos, uz ko Linda tā blenž.

Pie blakus galdiņa sēž sagumis vīrietis, šķirstīdams jaunāko IR un malkodams kafiju no lielas krūzes.

– Nekas sevišķs, tikai noskumis vīrietis, – Linda mierīgi nosaka.

– Jā, tipiskais tavs tips, – draudzene nosprauslājas, – kārtējais glābjamais. Tev jau patīk žēlīga izskata vīrieši. Tev tik padod kādu dzejnieku vai narkomānu.

Tā nav gluži taisnība, Lindai nepatīk narkomāni, viņa ciest nevar narkotikas. Toties viņa dievina nošļauptus ārējos acu kaktiņus, kad plakstiņš mazliet uzguļas acij, padarot to ieslīpu. Skumja paskata vīrieši ir viņas fetišs – var skatīties stundām un fantazēt. Parādi tik viņai tādu dzīvē vai fotogrāfijā, un Linda noelsīsies kā pie kucēnu bildēm – aww. Hjū Grants, piemēram. Tomēr ne viņš pats. Tā jau nebūtu ne vainas, bet Linda ir reāliste un skatās uz to, kas pieejams. Turklāt viņa nekad nekrāptu savu vīru, to pašu ar skumjajām šuneļa acīm, kuru viņa satika brīdī, kad šis saļima un nogāzās bez samaņas lēkājoša bara vidū Positivus festivālā. Cilvēki apkārt sāka atkāpties, bet Linda metās klāt, pārbaudīja pulsu, kura vairs nebija, un uzsāka sirds masāžu, līdz atskrēja dežurējošie ārsti un pārņēma stafeti no viņas. Linda samelojās, ka ir puiša sieva, un viņu uzaicināja kāpt ātrās palīdzības mašīnā un braukt līdzi uz slimnīcu. Dakteri teica, ka Linda ar savu ātro reakciju izglābusi dzīvību. Viņš atmodās, un viņi apprecējās.

Lindai ir paticis glābt, kopš vien viņa sevi atceras. Bērnībā saklausījusies pasakas par prinčiem, kas izpestī princeses no briesmīgiem pūķiem, salasījusies grāmatas par drosmīgiem jātniekiem, kas izrauj smalkas kundzes no ļaundaru nagiem, saskatījusies filmas, kur sportiski vīrieši uz rokām iznes no jūras bālas slīcējas, viņa pamanīja, ka viss vienmēr beidzas vienādi – glābjamais iemīlas glābējā, glābējs glābjamajā un viņi apprecas. Pat ja neapprecas, pat ja tā ir kara filma, kur tikai vīrieši glābj cits citu, arī tad izglābtais vienmēr jūtas pateicību parādā un nekad nenodod to, kurš viņam izlīdzējis grūtā brīdī.

Palīdzēt un nenodot – Linda jau agri uzzināja, kas ir īstās vērtības, un savos nomoda sapņos vienmēr kādu glāba vai nu no slīkšanas vai satracināta dzīvnieka, ielūšanas ledū, ugunsgrēka, spīdzināšanas vai tamlīdzīgām ligām. Vienmēr kā atalgojums nāca spēcīgas, neviltotas jūtas – iemīlēšanās vai uzticība uz mūžu. Tos, kuri izglābuši, nenodod. No tādiem nenovēršas.

Bibliotēkā viņa ņēma medicīnas mācību grāmatas un sākumā uz lellēm, tad uz māsas pēc instrukcijām iemācījās pārsaitēt ievainojumus, apturēt teju jebkādu asiņošanu, iešinēt lauztus locekļus un elpināt no mutes mutē. Vēl pirms vidusskolas pabeigšanas viņa zināja ne tikai to, kā sniegt pirmo palīdzību un dezinficēt brūces, bet arī vairuma medikamentu iedarbību un to, kā jākopj pie gultas vai riteņkrēsla piesaistīts cilvēks. Katru vasaras brīvlaiku Linda piestrādāja par sanitāri Gaiļezerā, un visi radi teica, ka Lindiņai jau nu gan jāiet mācīties par dakterīti, tik gudra un apķērīga meitene, būtu grēks laist postā tādu talantu.

Taču Lindai nepadevās medicīnā tik svarīgie eksaktie priekšmeti – ķīmija, fizika un matemātika viņai sagādāja elles mokas un zemākās atzīmes liecībā. Visiem par pārsteigumu un dažiem par šausmām, Linda beidza kaut kādu turību un aizgāja strādāt uz banku – konkrēts darba režīms, ne minūti ilgāk, un viss pārējais laiks pilnīga brīvība. Tas Lindu apmierināja. Jau piecos vakarā viņa varēja iziet ļaužu un mašīnu pilnajās ielās un modri vērot, vai kādam nevajag viņas atbalstu.

Lindas plecos vienmēr bija uzkrauta mugursoma, kurā atradās viss, kas nepieciešams pirmajai palīdzībai, – pārsēji, plāksteri, sterili tamponi, šķēres, saliekamas šinas, piepūšamā apkakle, dezinfekcijas šķīdums, dažāda veida pretsāpju tabletes, zāles pret caureju un vemšanu, folijas sega, elpināšanas maska, ventolīna inhalators un pat epipens.

Viņa bija izglābusi kādu vīrieti no aizrīšanās ar austeri pilsētas šikākajā jūras velšu restorānā. Linda izmantoja Heimliha paņēmienu: pagrieza cietušo ar muguru pret sevi, apķēra ap vidukli, vienu roku savilka dūrē un satvēra to ar otru roku, un veica grūdienus virzienā no nabas uz krūšu kurvi. Austere izsprāga un aizlidoja pāri puszālei. Tagad viņi ir ģimenes draugi un kopā pavada svētkus. Tiesa, bez austerēm.

– Paņemam vēl pa dzērienam? – draudzene cerīgi uzvaicā Lindai, – ārā baigi auksts, vajag sasildīties kārtīgi.

– Nē, nē, man vēl šis nav beidzies. Es pie stūres, man vēl jābrauc. Negribu, ka paņem poliči – kas tad mani glābs?

Vasarā Linda snaikstījās ļaužu pilnās pludmalēs un vēroja, vai kāds negrasās slīkt, pavasarī uzmanīja bļitkotājus, taču visražīgākais laiks bija ziemā – tad cilvēki gāzās un krita, lauza locekļus, pakļuva zem krītošām lāstekām, mašīnas saslīdēja un bumsījās cita pret citu vai pret gājējiem. Ar laiku Linda jau zināja, kuras vietas pilsētā ir bīstamākās un ar lielāko avāriju skaitu, tās viņa apmeklēja visbiežāk un ne bez rezultātiem – agrāk vai vēlāk viņai paveicās, iekaucās riepas, atskanēja būkšķis, nožļerkstēja metāls un gaisā spruka kliedzieni. Tad tik atlika skriet pie cietušajiem un glābt. Neatliekamās palīdzības brigādes izsaukšanu viņa atvēlēja citiem, jo pašai ar to darboties nebija laika.

Taču visas pilsētas autoavārijas bija nieks vien pret to, kas notika uz lielceļiem un par ko stāstīja ziņās vai rādīja soctīklos. Tur bija īstā glābšana – rindām saņurkātu mašīnu, biedējoši melnās bremzēšanas švīkas uz asfalta, kūpošas asiņu lāmas, degoši auto, atlūzas, stikli un benzīna smaka. Tur būtu Lindas īstā vieta. Tur viņa varētu likt lietā visas zināšanas, visu sirdsspēku, kas viņā mutuļoja, roku un prāta veiklību, gadu gaitā līdz pilnībai noslīpēto glābšanas instinktu. Viņa ilgojās nokļūt pirmā šādas katastrofas vietā, būt pirmā, kas ieskatās acīs cietušajiem, pirmā, kas izsaka mierinošus vārdus un palīdz. Viņa zināja, ka būs uztraukusies, bet tajā pašā laikā ļoti savākta, lietišķa un praktiska. Viņa nekliegs, netaisīs histērijas un netrīcinās ceļus. Viņa mērķtiecīgi ķersies klāt un darīs to, kas jādara.

Tikai… Tikai Lindai nekad tā arī negadījās redzēt kādu nopietnu autokatastrofu. Visus tos video, kurus rādīja tīklos, bija uzņēmuši veiksminieki, kas sagadīšanās pēc atradās tuvu notikuma vietai īsi pēc sadursmes vai pat avārijas laikā. Arī viņas vīrs bija redzējis, kā, nepareizi apdzenot, divas mašīnas saliekas purns purnā. Austeru vīrs ar mašīnā iebūvēto kameru bija nofilmējis, kā uz ledus saslīd pretimbraucošais auto un pēc tam tur esot bijusi drausmīga miskaste un nāves ieleja. Pat austeru vīra sieva, kura pie stūres sēdās tikai izņēmuma gadījumos, reiz bija pabraukusi garām mikriņa un smagā sadursmei – abi sadeguši, piecas dzeltenās ātro mašīnas, ar baltiem palagiem apklāti līķi. Linda braukāja daudz, īpaši brīvdienās, taču vēl ne reizi nebija redzējusi nevienu nopietnu atgadījumu. Pāris reizes viņa pati gandrīz iekūlās, taču veiksme bija viņas pusē pat tad, kad nācās raut uz apmales, lai izvairītos no frontālas saskriešanās ar kādu neaptēstu lielceļa lidotāju. Pati ciest viņa nevēlējās, tas neietilpa Lindas plānos – tikt izglābtai. Vai mirt.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem visi Latvijas interneta ziņu portāli nopublicēja satiksmes melno punktu karti – vietas, kur visbiežāk notiek smagas avārijas. Lindai to tikai vajadzēja – viņa paņēma darbā atvaļinājumu, sapakoja siermaizes, salēja termosā kafiju, paķēra mugursomu un brauca uz vislielāko, vistreknāko melno punktu Pierīgā, nolika mašīnu ceļa malā tā, lai var pārredzēt liktenīgo krustojumu, un ērti iekārtojās sēdeklī. Kaut gan ceļu klāja ledus un sniega putra, trīs dienu laikā viņai neizdevās ieraudzīt nevienu avāriju – laikam vadītāji tik ļoti respektēja grūtos braukšanas apstākļus, ka brauca uzmanīgi un prātīgi. Linda bija vīlusies. Tik vīlusies, ka uzaicināja sen nesatikto draudzeni uz Ozirisu, lai noskalotu sarūgtinājumu ar labu ēdienu un perfektu asiņaino mēriju.

– Tu noteikti gribētu, lai tam džekam tagad sākas epilepsijas lēkme vai iestājas anafilaktiskais šoks, – draudzene nosaka, atkal uztvērusi viņas acu aizklīšanu, – tad tu varētu viņu glābt.

– Aha, – izklaidīgi attrauc Linda, jau aizdomājusies par ko citu.

Viņa ātri pabeidz maltīti, izdzer līdz galam mēriju un saka draudzenei, ka jāsteidzas.

– Man šovakar vēl šis tas jānokārto, atvaino.

Linda dodas taisnā ceļā uz Depo, nopērk āmuru, celtniecības naglas un platu priedes koka dēli, kuru palūdz sazāģēt metru garos gabalos. Turpat mašīnā viņa sadzen dēlīšos naglas tā, ka asais gals iznāk ārā otrā pusē un dēlis izskatās pēc eža.

Tagad viņa aizbrauks mājās, mazliet pagulēs, tad piecelsies piecos no rīta un dosies uz Valmieras šoseju, pa kuru trakajiem tā patīk lidot. Noliks dēļus uz asfalta, iesēdīsies ceļa malā noliktajā mašīnā un gaidīs. Vidzemes slimnīcā ir labi dakterīši – gan jau salāpīs.