— Ar mani šodien nekas nenotiks

Jūlijā dienas mēdz būt tik karstas, ka ir tāda sajūta – tūlīt notiks kāda nelaime. Tas ir laiks, kad plīst ledusskapji, kūp žiguļi, pazūd atslēgas, sāk sāpēt zobi un dzērājiem no azotēm izkrīt tikko pirkti polši.  “Ar mani šodien nekas nenotiks,” domāja Jana, par spīti tam, ka mammas acīs skaidri varēja redzēt – notiks gan.

– Uz kurieni tu esi sataisījusies? – viņas aukstais tonis uz mirkli atvēsināja uzkarsušo piecstāvenes dzīvokli.

– Es tepatās.

– Alfabētu pamācījies?

– Jā. – Jana pusstundu bija skatījusies uz ābeci. Viņai nebija ne jausmas, vai tas nozīmēja pamācīties alfabētu. Viņa ļoti cerēja, ka jā.

– Kur tu būsi?

– Aiz mājas.

– Ar ko?

– Ar Tomiņu.

– Pagaidi, – mamma pēdējā brīdī apstādināja Janu pie durvīm un nopētīja viņu no galvas līdz kājām. – Paņemsi ķiršus. Un pacienā Tomiņu arī, neapēd viena pati visus. Un pacenties, lūdzu, neuzmest uz kleitas. Es tos traipus tev nemazgāšu, viņus jau nemaz nevar izmazgāt. Kleita būs pagalam.

Mamma aizgāja uz virtuvi un atgriezās ar ķiršu maisiņu.

– Un nenorij kauliņu. Citādāk tev koks izaugs vēderā.

Jana negribīgi paņēma maisiņu. Saldā ķiršu sula domās jau kusa mutē, bet acu priekšā rēgojās traipi uz gaiši zaļās kleitas. “Es būšu ļoti uzmanīga un nekas traks nenotiks,” viņa domāja.

Kāpņu telpā bija vēl karstāks nekā dzīvoklī. Uzmanīgi, pakāpienu pa pakāpienam. Maisiņš izstieptā rokā, lai nepieskaras pie kleitas. Garām uzrakstiem, kas ieskrāpēti desmitkārtīgi krāsotajās sienās un kurus Jana vēl nemācēja izlasīt. Ārā pa durvīm. Soli pa solim uz kūstošā asfalta un beidzot drošībā ēnā aiz mājas, kur Tomiņš jau tupēja izkaltušajā zālē un ar asu stikla lausku kapāja savītušas pieneņu lapas.

– Čau.

– Čau.

– Kas tev tur ir?

– Ķirši. Tikai neuzmet sev uz drēbēm, pēc tam nevarēs izmazgāt un būs pagalam.

Jana paņēma pirmo ķirsi, ielikta to mutē un uzmanīgi iespļāva kauliņu plaukstā. Tomiņš paķēra uzreiz veselu sauju, un, vārīdamies par vakardienas Šerloka Holmsa sēriju, spļāva kauliņus pa labi un pa kreisi. Brīžiem tie atsitās pret mājas sienu un draudīgi piezemējās zaļās kleitas tuvumā. Bet Janai patika Tomiņš. Viņš daudz runāja, un tas nozīmēja, ka viņa varēja neko neteikt. Lielākoties viņa nemaz arī nezināja, ko teikt.

– Es, zini, ko domāju? – teica Tomiņš.

– Nu.

– Stulbi, ka tagad jāgaida vesela nedēļa līdz nākamajai sērijai.

– Mhm.

– Pasties, tu vari tā trāpīt? – Tomiņa kauliņš atkal atlēca no mājas sienas.

Pasaulē bija miljons lietu, kuras Jana nemācēja. Peldēt, svilpot un lasīt, piemēram. Arī spļaut. Vienu reizi bērnudārzā viņa bija mēģinājusi nospļauties, bet siekala neveikli notecēja gar kleitu un pārējie bērni viņu par to apsmēja.

– Gan jau ka varu, bet negribu. – Jana attrauca.

– Bet kāpēc tu nepamēģini?

– Es vienkārši negribu.

– Nu, pagaidi, es tev iemācīšu. Skaties. Paņem to kauliņu šitā te, bišķiņ ievelc gaisu uz iekšu un spļauj ārā.

Jana paņēma ķirsi, nozelēja to, ievilka gaisu uz iekšu un uztraukumā norija kauliņu.

– Kas tev notika?

– Nekas.

– Nu, spļauj tagad.

Jana ātri paņēma vēl vienu ķirsi, bet aši iespļāva kauliņu plaukstā. Viņa juta, ka norītais ir kaut kur iekšā un uz palikšanu. “Man tagad vēderā izaugs koks,” viņa domāja. “Kā es tagad rudenī aiziešu uz skolu ar visu to koku. Varbūt es no tā koka vispār nomiršu un viss būs pagalam. Bet man ļoti gribētos vismaz bišķiņ aiziet uz skolu un paskatīties, kā tur ir, pirms es nomirstu pavisam.” Jana visiem spēkiem centās nešņukstēt. Viņa slaucīja asaras ar dūrīti, kurā turēja izspļautos kauliņus, bet tās turpināja spiesties no acīm.

– Kas tev notika? – Tomiņš jautāja vēlreiz.

– Es laikam noriju kauliņu.

– Nu, bet es taču tev teicu, spļauj ārā. Kāpēc tu viņu noriji?

– Es nezinu.

– Varbūt nevajag raudāt?

Bet Jana vairs nevarēja apturēt šņukstus. Acīmredzot viss, ko Tomiņš teica, šodien uz viņu iedarbojās otrādi.

– Man tagad vēderā izaugs koks, – viņa izspieda starp raudām.

– Ā, tas man nebija ienācis prātā, – Tomiņš novilka. – Ko mēs tagad darīsim?

– Es nezinu. Es negribu nomirt. Man uz skolu gribas.

– Nu, pag, nevajag uzreiz mirt. Kaut ko izdomāsim.

Tomiņš pielēca kājās, salika rokas aiz muguras un uzņēmīgi soļoja šurpu turpu kā bija redzējis darām pieaugušos, kad jāatrisina kāda problēma. Jana sekoja viņam ar acīm un mazliet nomierinājās. Maisiņu ar ķiršiem viņa katram gadījumam pastūma tālāk no sevis. Tad izraka mazu bedrīti, ielika tajā kauliņus, kurus bija cieši turējusi plaukstā, un apbēra tos ar smiltīm. Tomiņš ar sānu skatu viņu vēroja un tad pēkšņi apstājās, it kā beidzot prātā būtu ienākusi ideja.

– Eļementarna. – viņš teica. – Kad mamma kaut ko iesēj, man tad ir jāiet pēc ūdens un jālej virsū. Viņa saka, ka citādāk nekas neizaugs. Tātad! Tu vienkārši neko nedzer un tad vēderā nekas neizaugs.

– Arī limonādi es nevarēšu dzert? – Janas seja atkal sašķobījās. Vai ir vērts vispār dzīvot, ja nevar vairs dzert limonādi?

– Hm. A limonādē ir ūdens?

– Es nezinu.

Tomiņš ierosināja aiziet pie viņa mammas un uzprasīt. Viņi paslēpa atlikušo ķiršu maisiņu krūmos un svelošajā pirmspusdienas saulē aizsteidzās pāri pagalmam uz pretī stāvošo māju. Tomiņš katram gadījumam paņēma Janu aiz rokas, lai viņa nesāktu atkal šņukstēt.

– Tu esi liela meitene, vai ne? – viņš centās Janu uzmundrināt. – Neraudi. Asaras arī varbūt ir ūdens.

Jana iekoda augšlūpā un ļāva draugam sevi vest.

 

– Mammu? Mammu? Mammu? – Tomiņš mēģināja pievērst mammas uzmanību, bet viņa šiverēja pa virtuvi, darot desmit lietas vienlaicīgi.

– Nu, kas ir?

– Mammu, vai limonādē ir ūdens?

– Kas tie par jautājumiem? Es tev limonādei naudu nedošu. Rekur, dzeriet zaptsūdeni, – mamma paņēma stikla karafi no virtuves galda, dāsni ielēja divas glāzes un iespieda Tomiņam un Janai rokās. – Zaptsūdenim vispār nav nekādas vainas. No tā burbuļūdens tikai gāzes un atraugas. Nekā laba tur nav, ka es jums saku.

Tomiņa mājas Janai bija kā burvju valstība, kur vienmēr cepās vai vārījās gardumi, kādus viņas mamma nekad netaisīja. Speķa pīrāgi, aprikožu plātsmaizes, rupjmaizes kārtojumi, buberti un sviesta cepumi, nemaz nerunājot par šokolādes desu. Janas mājās nekad nestāvēja sataisīts zaptsūdens. Viņai pašai bija jāsajauc ūdens ar jāņogu sulu, kam mamma tikai paretam ļāva piebērt puskaroti cukura. Tas bija skābs un koda kaklā.

Jana paņēma Tomiņmammas pasniegto zaptsūdeni, momentā izdzēra, nolika glāzi uz galda un, cik vien pieklājīgi mācēja, pateica paldies.

– Ko tu dari? – Tomiņš aiz rokas izrāva viņu ārā no virtuves.

– Man ļoti gribējās padzerties.

– Nu, tagad viss. Tagad es nezinu, kas tev palīdzēs.

Jana klusēja. Mutē vēl kūsāja saldā zaptsūdens garša. Ja kāds šajā brīdī pajautātu, viņa noteikti teiktu, ka tas bija tā vērts.

– Man liekas, mums vajadzēs pateikt tavai mammai. Es te vairs neko nevaru izdomāt, – Tomiņš bija dusmīgs uz Janu, jo viņa perfektais plāns bija izgāzies.

– Nē. Tad es labāk mirstu, – augšlūpa sāka atkal drebēt.

“Lai nu ko, bet tikai ne to,” Jana domāja. “Kaut kādā brīdī jau varēs redzēt, ka tas koks ir sācis tur augt. Tad arī pateikšu.”

– Ja nu vienīgi… – Tomiņš novilka.

– Ko?

– Sproģis.

Jana salēcās un arī Tomiņš sabijās no tā, ko pats bija pateicis. Viņi izskrēja no dzīvokļa, nobira lejā pa trepēm un aizelsušies nokrita savā paēnī aiz Janas mājas tik ātri, ka abiem sametās melns gar acīm.

Sproģis bija pagalma barvedis, ar kuru katru problēmu viņu nemaz nedrīkstēja uzrunāt. Jana un Tomiņš centās vispār viņam lieki acīs nerādīties un klusiņām dzīvoja no pagalma bara neatkarīgu dzīvi. Uz smilšu kasti viņi gāja tikai tad, ja tur patiešām neviena cita nebija, un bija gatavi atstāt darbus puspabeigtus, ja pie horizonta parādījās Sproģis ar savu svītu. Bet citi bērni viņu pielūdza kā karali, kuram bija jānes konfektes un jāļauj pirmajam paspēlēties ar viņu jaunajām mantām. Apmaiņā pret to barvedis risināja viņu problēmas. Viņš bija bargs valdnieks, bet savējos nekad nepameta nelaimē.

Sproģim piemita trīs īpašības, kas viņu padarīja pārāku pār citiem. Pirmkārt, maģiska vara pār visu bērnu vecākiem. Viņa izsmalcinātās manieres, ogļu melnie, spīdīgie mati un spulgās acis hipnotizēja mammas un vecmāmiņas. “Piens un asinis,” mēdza teikt pagalma tantes, kurām patika kniebt vienmēr sārtajos, apaļajos Sproģa vaigos. Otrkārt, viņš bija fenomenāli gudrs. Viņš mācēja sasiet kurpju šņores trīs dažādos veidos, zināja tādus lamuvārdus, kādus neviens nekad nebija dzirdējis, ar ceļmallapām dziedēja pušumus un skaitīja dzejoļus no galvas. Treškārt, tikai pagalma bērni zināja, cik ļoti viņam patīk spīdzināt kaķus, un tas visos iedvesa bijīgas šausmas.

 

 

– Parādi, ko tu tur salasīji? – pavaicāja Tomiņš, kad Jana bija atgriezusies ar mantām, kuras bija atradusi, lai pasniegtu Sproģim apmaiņā pret izdziedēšanu.

Jana atvēra kulīti un citu pēc cita zālājā izlika dārgumus. Izlietotu Nivea bundžiņu, kurā grabēja trīs dzintara gabaliņi, sadzeltējušu rūtiņu lapu, uz kuras viņas māsīca ar krāsainiem flomāsteriem bija uzzīmējusi mikimausu, kāršu kavu, kurā trūka tikai kārava kalpa, un savas kolekcijas lielāko lepnumu, kuru atdot viņai bija visvairāk žēl – greznu pogu ar slīpētā stikla dimantiņiem.

– Nav slikti, – Tomiņš uzteica Janas izvēli. Viņš parakņājās pa kabatām, izvilka divdesmit kapeiku monētu un neminstinoties pievienoja dāvanām. – Tagad būs labāk.

Jana zināja, ka nevar pieņemt šādu ziedojumu un pieklājīgi būtu atteikties, taču arī juta, ka vēderā koks jau sācis dīgt. Citas izejas nebija. Tas bija dzīvības un nāves jautājums.

Viņi uzmanīgi salika visu atpakaļ kulītē un, rokās sadevušies, gāja meklēt valdnieku.

 

– Viņa izskatās nobimbājusies. Kas viņai ir? – Sproģis jautāja, izklaidīgi dzerdams limonādi no pudeles, it kā pie viņa katru dienu nāktu noraudājušies lūdzēji. Jana un Tomiņš stāvēja cieši saspiedušies kopā un, siekalas rīdami, mēmi noraudzījās sārtvaidzī. – Kas jums tajā maisiņā?

Tomiņš pagāja divus soļus uz priekšu, izstiepa drebošu roku un pasniedza Sproģim kulīti. Viņš to paņēma un izbēra labumus sev priekšā uz rakstainā guļammaisa, kas bija ieklāts ceriņkrūmu biezokņa ēnā. Pārējie saskrēja viņam apkārt nopētīt dārgumus. Šobrīd viņa svītā ietilpa garmatainais Māris, blondie dvīņi Juriks un Šuriks, kuri katrs šķielēja uz savu pusi, un rudā Selga, kurai visos gadalaikos tecēja deguns. Pārējie bija aizsūtīti vasaru pavadīt laukos.

– Divdesmit kapeikas, ļoti labi, – viņš aši paslēpa monētu šortu kabatā. Tad atvēra Nivea kārbiņu un atzinīgi novērtēja dzintara gabaliņus.

– A kāršu kava pilna?

Jana, ieurbusi skatienu zemē, papurināja galvu.

– Kas trūkst?

– Spilventiņa kalps.

– Spilventiņa kalps! – Sproģis nosmējās un svīta noķiķināja viņam līdzi. – Un kas tas tāds? Dimanti īsti?

Jana paraustīja plecus, viņa tiešām nezināja. Sproģis padeva mikimauša zīmējumu Selgai, kura šņaukādāmās no tā uzlocīja vēdekli un pasniedza valdniekam.

– Tā, nu, kas jums lēcies? – viņš beidzot bargi uzvaicāja, vēdinādamies ar jaunieguvumu.

– Viņa… – Tomiņš iesāka. – Jana apēda ķirsi. Tas ir, ar visu kauliņu.

– Nu, un kas par to?

– Mamma teica, ka vēderā izaugs koks. Ūdeni viņa jau padzērās, veselu glāzi iztempa. Tagad jau aug laikam. Būs pagalam.

– Hm, – Sproģis aizdomājās, tad pieliecās pie garmatainā Māra. Abi kādu brīdi sačukstējās.

Janai ļoti gribējās bēgt prom ar visu koku. Viņai bija vienalga, ka viņa būs pagalam. “Varbūt cilvēki, kuros aug koki, nemaz nenomirst,” viņa domāja. Bet Tomiņš viņu cieši turēja aiz sasvīdušās rokas.

– Tā, – Sproģis uzsāka. – Tu! – viņš norādīja uz Tomiņu. – Aizej uz mājām un atnes puslitra burku ar ūdeni. Ar visu vāciņu un labi aukstu. Skrien, mums nav daudz laika.

– Es tūlīt būšu atpakaļ, – Tomiņš iečukstēja ausī Janai, kas uz viņu skatījās ar lūdzošām acīm. – Paliec te.

Viņš lieliem soļiem aizlēkšoja uz māju pusi. Jana, palikusi viena, sagrīļojās, tad iekoda sev augšlūpā un aizvēra acis. Ausīs atbalsojās Tomiņa “paliec te”, un viņa domās pie sevis to atkārtoja atkal un atkal. Ja jau tik tālu viss ir nonācis, nav jēgas vairs bēgt. Tas, ka sliktāk vairs nevar būt, tagad bija pilnīgi skaidrs. Vēderā kaut kas spieda un bija tāda sajūta, ka tas nāk uz augšu. Droši vien ar zaptsūdeni aplietais koks.

– Seanss jau ir sācies, – Sproģis pēkšņi ierunājās un Jana atvēra acis. Viņš norādīja uz vietu sev priekšā, aicinādams viņu apsēsties uz guļammaisa. – Pagaidi, sandales novelc. Jā. Tu vari arī apgulties, rekur tā. Ļoti labi.

– Nav lielas nozīmes, vai tu tici tam, ko es tagad darīšu, vai ne, – viņš turpināja. – Lietas notiek pašas par sevi, un tev tur nav nekādas teikšanas. Selga? Parādi savu kāju.

– Kuru?

– Vienalga.

Selga piegāja pie Janas, nostājās viņai blakus un pacēla kāju pie viņas sejas.

– Attaisi acis un skaties. Rekur, tajā vietā Selgai bija liela rēta un vēl… briesmīga dzimumzīme. Pēc mana seansa tās pazuda un vairs nav redzētas.

– Māri? Kas tev bija?

– Man… galva sāpēja. Šausmīgi.

– Mārim šausmīgi sāpēja galva, – Sproģis lēnām atkārtoja. – Pēc mana seansa tā vairs nekad nav sāpējusi un nekad arī nesāpēs. Tā ir?

– Jā, – garmatainais Māris nosvērti atbildēja.

– Šitiem te, – Sproģis norādīja uz Juriku un Šuriku, – tētis naktīs šausmīgi krāca. Parādiet, kā tas bija.

Juris un Šuriks sāka rukšķēt.

– Viss, pietiek. Tagad vairs nekrāc. Kā jau teicu, nav nekādas nozīmes tam, ko tu tagad domā. Šitas ir starp mani un to kauliņu, kas tev tur iekšā. Iespējams, tu jutīsi tādu kā aukstumu sev uz vēdera. Iespējams, nejutīsi neko. Varbūt tev gribēsies aizmigt, bet varbūt tu nevarēsi acis noturēt ciet. Ja tev ir tāda sajūta, ka gribas raustīties, tas arī ir normāli. No manām smadzenēm uz tavu vēderu tagad ies spēcīga raģiācija, bet tā tev neko sliktu nenodarīs. Saprati?

Jana pamāja ar galvu. Par spīti karstumam, viņai uzmetās zosāda.

– Nevajag baidīties, – Sproģis mierināja. – Šitas nav nekas tāds. Citiem cilvēkiem iekšā ir augoņi trīskapeikas lielumā. Tā ka tas ir pilnīgs nieks, kas tev tur ir.

Tajā brīdī aizelsies ieradās Tomiņš ar ūdensburku.

– Noliec burku viņai pie galvas. Ja tev arī ir kāda kaite, vari apsēsties viņai blakus. Un beidz elsot, tu traucē man vibrācijas.

Tomiņam nekādas pašam zināmas kaites nebija, bet viņš katram gadījumam tomēr apsēdās blakus Janai un centās elpot pēc iespējas klusāk.

– Tagad aiztaisiet abi acis ciet, – Sproģis nokomandēja. – Neko nedariet, neko nedomājiet, tikai klausieties, ko es saku. – Viņš izpilināja mutē pēdējo limonādes malciņu un sāka. – Reiz dzīvoja divi draugi Sarkans un Zaļš, un viņi nolēma nedoties ceļojumā. Viņi neaizgāja pēc laivas, jo tādas nemaz nebija. Laiva nebija zaļā krāsā, kā vēlējās Zaļš, un nebija zilā krāsā, kā vēlējās Sarkans. Tad viņi nolēma neiet ceļojumā ar kājām, jo tādu nemaz nebija. Viņi arī nolēma, ka neies ceļojumā uz rokām, jo tādu viņiem nebija. Un tad viņi domāja. Bet domu viņiem nebija. Viņi izlēma doties pie ārsta, kura nemaz nebija. Pirmais pie ārsta iegāja Zaļš. Ārsta tomēr nebija. Zaļš parādīja ārstam vizītkarti, kuras viņam nemaz nebija. Ārsts izrāva Zaļam zobu. Tad pie ārsta iegāja Sarkans. Ārsta joprojām nebija. Sarkans ārstam neuzrādīja vizītkarti, jo viņam tādas nebija. Ārsts nepieņēma Sarkanu izraut zobu, jo zobu viņam nebija. Bet viņš Sarkanam saplombēja vienu zobu, kaut arī plombes viņam nebija. Tagad Zaļam un Sarkanam vairs nebija problēmu, un viņi no priekiem izstiepās. Čito trito, čito margarito. Uz viens, divi, trīs, taisiet acis vaļā. Viens, divi, trīs, vaļā!

Jana apstulbusi atvēra acis un paskatījās uz Tomiņu, kurš viņai aši piemiedza ar aci.

– Tātad tā, – teica Sproģis. – Tagad tu paņemsi to burku un neļauj nevienam tai pieskarties. Noliec zem gultas un katru rītu pirms brokastīm padzeries vienu malciņu, līdz burka būs tukša. Neizlaid nevienu dienu. Pēc divām nedēļām, ja nav izaudzis koks, atnesiet man divus rubļus. Bet es garantēju, ka neizaugs. Skaidrs? Tagad tinieties prom un nedomājiet mani piemānīt. Divi rubļi, skaidrs, ja?

– Mēs, jā. Mēs atnesīsim. – Tomiņš nostostījās.

– Paldies, – klusi noteica Jana, paņēma burku un abi sāka atkāpties.

– Nu, ejiet, ejiet. Būs tev viss labi. Tikai nebimbā.

Tālumā varēja dzirdēt, kā Janas un Tomiņa mammas pa logu bļauj pusdienas.

 

Jana klusi ienāca dzīvoklī un aizlavījās uz savu istabu, paņēma no atvilktnes biezo džemperi, ietina tajā burku un paslēpa vīstokli zem gultas.

– Jance, kur tu paliki? Nāc pie galda, – mamma sauca no virtuves. Tik patīkami bija dzirdēt pazīstamo trauku šķindoņu un ceptu desas ripiņu smaržu. Pat mammas pukošanās šķita kaut kā mīļa un pazīstama. Patīkami bija zināt, ka, lai arī Janai nemaz nebija limonādes, viņa tomēr varēs to dzert, un no tās vēderā neizaugs koks. “Viss. Turpmāk viss būs citādāk. Es būšu laba un ar mani nekas nenotiks. Vairs nekad,” domāja Jana.

Viņa pieklājīgi atstūma krēslu un apsēdās virtuvē pie galda.

– Ēd kārtīgi un nekošļā ar vaļā muti, – teica mamma. – Tūlīt būs gatavs ķiršu ķīselis. Bet tu ēd lēnām, nesteidzies, tam ķīselim tāpat vēl jāatdziest. Ķiršus izēdāt?

Jana pamāja ar galvu.

– Tomiņu pacienāji?

Jana pamāja ar galvu.

– Nu, labi. Un kur palika maisiņš? Tev neienāca prātā, ka vajag atnest to atpakaļ? Nu, kāpēc tu nekad nevari neko kārtīgi izdarīt līdz galam? – mamma pukojās.

“Mammu, ja vien tu zinātu,” Jana domāja un lēnām ar aizvērtu muti košļāja cepto desu.