— Pastāstiņi

Vācu rakstnieks Heinrihs fon Kleists (Heinrich von Kleist, 1777–1811) bija viens no tiem sava laika rakstniekiem, kura literārais veikums ir neatraujami saistīts ar viņa paša dzīvi – no dienesta armijā līdz drudžainajiem mēģinājumiem izveidot dzīves plānu (Lebensplan), lai piešķirtu kādu formu sev atvēlētajiem gadiem; tad sarunām ar Gēti un Šilleru; nonākšanai Francijas cietumā, apsūdzētam spiegošanā; un, visbeidzot, līdz nu jau leģendārajam galam, nošaujot savu iemīļoto, ar vēzi slimo Henrieti Fogeli un tad izdarot pašnāvību, kā abi bija vienojušies.

Lai gan literatūrā Kleista vārds visbiežāk tiek saistīts ar romantisma strāvojumu, viņa asais humors, spēlēšanās ar nozīmes slāņiem, kā arī piedzīvojumiem bagātais dzīvesstāsts ļāvis autoram nepalikt tikai par rindiņu enciklopēdijas šķirklī. Viņa darbi joprojām tiek izdoti un lasīti, un tie ir kalpojuši par iedvesmu arī daudziem vēlākiem rakstniekiem – to vidū Francam Kafkam, Kristai Volfai un nesen latviski iznākušajam Robertam Valzeram.

Latviski iepriekš ir izdots Kleista noveļu krājums Marķīze fon O (1972), taču viņš ir rakstījis arī citu formu darbus, ieskaitot savdabīgas, ironiskas miniatūras, ko Kleists pats dēvēja par “pastāstiņiem” (Anekdoten). Arī tie joprojām nodarbina literatūrpētniekus, kas šajos tekstos dažkārt atklāj vienkāršam lasītājam negaidītas likumsakarības – tā, piemēram, pastāstiņš par avārijās cietušo Beijeru var tikt lasīts kā alegorija par to, kā tagadējās Vācijas teritoriju savulaik bija iespaidojuši dažādi militārie konflikti.¹ Tāpēc vēlējos dažas no šīm miniatūrām piedāvāt žurnāla lasītājiem un pateicos Dacei Strelēvicai-Ošiņai, kas piekrita atlasīt un iztulkot Kleista darbus.

Vilis Kasims

 

Pastāstiņš

Kad Baham nomira sieva, viņam nācies uzņemties bēru rīkošanu. Taču nelaimīgais vīrs bija pieradis, ka dzīvesbiedre vienmēr par visu bija parūpējusies. Tā nu brīdī, kad pie viņa ienācis kāds vecs kalpotājs un sacījis, ka vajagot naudu, par ko iegādāt sēru lentes, Bahs, asarām noplūdis un sagumis uz galda, atbildējis: “Paprasi manai sievai.”

 

Pastāstiņš

Reiz kapucīnu mūks šausmīgā lietū pavadījis uz karātavām kādu uz nāvi notiesātu švābu, kurš nemitīgi piesaucis Dievu un žēlojies par to, ka šis rūgtais gājums jāveic tik nemīlīgos laikapstākļos. Kapucīnietis vēlējies viņu kristīgā garā mierināt un teicis: “Ko tu tik daudz žēlojies, nejēga! Tev tikai jāaiziet turp, bet man šai pašā lietū vēl būs jāvelkas viss ceļš atpakaļ.” Un tam, kas pieredzējis, cik drūms pat skaistā dienā var būt atpakaļceļš no tiesas vietas, šie mūka vārdi nemaz neliktos tik muļķīgi.

 

Atgadījums Charité slimnīcā

Kāds kučieris nesen notriecis vīru, uzvārdā Beijers, kurš šādu likteni pieredzējis jau ceturto reizi mūžā. Tādēļ, kad viņu Charité slimnīcā izmeklējis slepenpadomnieks K. kungs, atgadījies dažs komisks pārpratums. K. kungs vispirms pamanījis Beijera šķībi greizās un asiņainās kājas un jautājis, vai locekļi viņam savainoti šai negadījumā. “Nē!” tas atbildējis. Kājas viņam nobrauktas, kad pirms pieciem gadiem to uz ielas notriecis kāds dakteris. Tad slepenpadomniekam blakus stāvošais ārsts pamanījis, ka Beijeram trūkst vienas acs, un jautājis, vai arī to ķēris ritenis tai pašā reizē. “Nē,” tas atkal atbildējis; aci viņš zaudējis jau pirms četrpadsmit gadiem, kad viņu sabraucis cits dakteris. Pēc tam visiem par pārsteigumu izrādījies, ka muguras kreisajā pusē Beijeram ir briesmīgi izkropļotas ribas. Kad slepenpadomnieks viņam jautājis, vai arī tās toreiz sadragājusi daktera kariete, viņš atbildējis, ka ne. Tas noticis pirms septiņiem gadiem, kad viņam pārbraukusi cita daktera kariete. Visbeidzot, atklājies, ka pašā pēdējā satiksmes negadījumā Beijeram kreisās auss gliemežnīca ir ietriekta iekšējā dzirdes orgānā. Kad viņu par šo negadījumu iztaujājis reportieris, pat uz nāvi slimajiem pacientiem blakus gultās nākuši smiekli par Beijera komisko un bezkaislīgo stāstījumu. Starp citu, viņš jau veseļojoties un, ja vien turpmāk uz ielas uzmanīsies no dakteriem, tad nodzīvos vēl garu mūžu.

 

Jaunākais (un laimīgākais) Verters

L. pilsētā Francijā reiz dzīvojis kāds jauns tirgoņa palīgs Šarls K., kurš slepeni mīlēja sava priekšnieka – bagātā un padzīvojušā tirgoņa D. kunga – sievu. Viņš to zināja krietnu un tikumīgu esam, tāpēc ne mazākā mērā necentās iegūt viņas pretmīlu; jo īpaši tādēļ, ka ar darbadevēju viņu saistīja pateicības un godbijības saites. Kundze savukārt līdzcietībā pret šo jaunekļa stāvokli, kas tam jau sāka apdraudēt veselību, mudināja vīru atrast kādu ieganstu, lai sūtītu jaunekli projām no viņu nama. Vīrs šo nodomāto promraidīšanu atlika no dienas uz dienu, līdz paskaidroja, ka savā kantorī bez jaunā palīga tomēr nevar iztikt.

Reiz savukārt D. kungs ar kundzi paši aizceļo uz laukiem ciemoties pie kāda drauga, un jaunais K. tiek atstāts mājās pārraudzīt veikala lietas. Vakarā, kad visi iet pie miera, jauneklis, nez kādu jūtu dzīts, nolemj doties pastaigā pa dārzu. Ejot garām mīļotās sievietes guļamistabai, tas apstājas, satver durvju rokturi un tās atver – un viņam sāk dauzīties sirds, ieraugot gultu, kurā viņa mēdz dusēt. Kādu brīdi ar sevi cīnījies, jauneklis izdara ko muļķīgu – tā kā neviens to neredz, viņš izģērbjas un pats apguļas šai gultā. Taču vēlāk naktī, kad viņš jau vairākas stundas gulējis saldā miegā, pēkšņi nez kāda un šai gadījumā arī nebūtiska iemesla dēļ mājās negaidīti atgriežas laulātais pāris. Kad vecais kungs ar sievu ienāk guļamistabā, viņi tur atrod jauno K., kurš, trokšņa iztrūcināts, uzraujas gultā sēdus. Kauns un apjukums to pārņem, ieraugot laulāto pāri, kas savukārt pārsteigti apgriežas un nozūd blakusistabā, no kuras ienākuši. Jauneklis pieceļas, apģērbjas un iezogas savā istabā. Negribēdams vairs dzīvot tālāk, viņš uzraksta kundzei īsu vēstulīti, kurā visu paskaidro, un iešauj sev krūtīs ar pistoli, kas bija karājusies pie sienas.

Te nu viņa dzīvesstāsts šķiet izbeidzamies, taču vienlaikus (un visai neparastā kārtā) viņa īstā dzīve tieši šeit sākas. Jo šāviens, lai gan notēmēts, lai nonāvētu jaunekli, tā vietā piebiedēja trieku blakusistabā esošajam vecajam D. kungam, kurš jau pēc dažām stundām šķīrās no šīs pasaules, ataicinātajiem dakteriem tā arī nespējot viņu glābt. Pēc piecām dienām, kad D. kungs jau bija apglabāts, jaunais K. atmodās no bezsamaņas; lode tam bija izgājusi cauri plaušai, bet nebija apdraudējusi dzīvību. Kā gan lai apraksta jaunekļa skumjas – vai drīzāk prieku? – kad viņš uzzināja notikušo, bet toties attapās savas mīļotās rokās, kuras dēļ bija nolēmis doties nāvē! Gadu vēlāk abi apprecējušies un, kā stāsta, nodzīvojuši vismaz līdz 1801. gadam – uz to laiku viņu ģimenē bijis jau 13 bērnu.

 

Laikraksta korespondents ziņo

Uncelmaņa kungs, kurš jau kādu laiku sniedz viesizrādes Kēnigsbergā, esot ļoti iecienīts no publikas puses, kas arī ir tas svarīgākais, – savukārt ar kritiķiem (kā var nojaust no turienes laikrakstiem) un priekšniecību viņam vienmēr tik labi neklājoties. Stāsta, ka teātra direktors viņam aizliedzis improvizēt. Uncelmaņa kungs, neraugoties uz savu dumpīgumu, šim aizliegumam esot arī pakļāvies. Taču reiz, kad kādas lugas iestudējumā uz skatuves uzvests zirgs un tas pēkšņi, visiem par apjukumu, atstājis uz skatuves dēļiem mēslu čupu, Uncelmaņa kungs pārtraucis savu monologu un griezies pie zirga ar jautājumu: “Vai tad tev direktors atļāva improvizēt?” Par to gan teātra direktoram, kā stāsta, sanākuši smiekli.

 

Mīkla

Kāds jauns tieslietu doktors un dievbijīga dāma, par kuru savstarpējām attiecībām neviens neko nezināja, reiz ciemojušies pie pilsētas galvas daudzu citu cienījamu viesu sabiedrībā. Jaunā un skaistā dāma, sekojot tālaika modei, nēsājusi pie sejas pielīmētu mākslīgo “skaistuma mušiņu” – tā atradusies virs lūpas, mutes labajā pusē. Kādubrīd sagadījies tā, ka visi bija izgājuši no istabas, kur palika tikai doktors un minētā dāma. Kad pārējā publika atgriezusies, visiem par pārsteigumu izrādījies, ka mākslīgo dzimumzīmīti nu nēsājis doktors, tikai viņam tā atradusies mutes kreisajā pusē. (Mīklas atrisinājums – nākamajā laikraksta numurā.)

 

Kāda neparasta lieta Anglijas tiesā

Kā zināms, Anglijā katram apsūdzētajam tiesu spriež divpadsmit zvērinātie no viņa kārtas, kuriem jānonāk pie vienbalsīga sprieduma. Un, lai lemšana pārāk neievilktos garumā, tos ieslēdz telpā bez ēdiena un dzēriena tik ilgi, līdz viņi ir vienisprātis. Reiz divi džentlmeņi, kas dzīvojuši dažu jūdžu attālumā no Londonas, aculiecinieku klātbūtnē pamatīgi sastrīdējušies. Viens no viņiem draudējis otram un piemetinājis, ka nepaiešot ne divdesmit četras stundas, kad tas savu rīcību nožēlošot. Vakarpusē otrais augstmanis atrasts nošauts, un aizdomas gluži dabiski krita uz to, kurš viņam bija izteicis draudus. Pēdējais tika apcietināts un viņam sprieda tiesu. Tika atrasti vēl citi pierādījumi viņa vainai, un vienpadsmit no zvērinātajiem gribēja to notiesāt ar nāvessodu. Taču divpadsmitais stūrgalvīgi atteicās pārējiem piekrist, jo, viņaprāt, apsūdzētais neesot vainīgs. Viņa līdzbiedri lūdza, lai viņš pamato savu pārliecību, taču tas atteicās to darīt un tikai pastāvēja uz savu. Bija jau vēla nakts un visus mocīja izsalkums; visbeidzot, viens no zvērinātajiem piecēlās un teica, ka labāk taču atbrīvot vienu vainīgo nekā ļaut vienpadsmit nevainīgiem nomirt badā. Tā nu viņi paziņoja, ka apsūdzētais tiek attaisnots, taču nekavējās pieminēt apstākļus, kas viņiem likuši spriest šādu tiesu.

Visa sabiedrība bija sašutusi par šo stūrgalvi, un šī lieta nonāca pat karaļa ausīs. Tas lika atsaukt šo augstmani pie sevis, jo vēlējās ar to runāt. Džentlmenis ieradās un, kad no karaļa bija saņēmis solījumu, ka viņa atklātība netiks izmantota pret pašu, pastāstīja, ka tovakar viņš tumsā atgriezies no medībām un nelaimīgā kārtā raidījis šāvienu, kas nonāvējis aiz krūma stāvošo augstmani. “Tā kā nedz šim nodarījumam, nedz manai bezvainībai nebija aculiecinieku,” viņš turpināja, “es nolēmu ciest klusu. Taču, kad uzzināju, ka par to nepatiesi apsūdzēts kāds cits, es pieliku visas pūles, lai kļūtu par vienu no zvērinātajiem šajā tiesā. Biju cieši apņēmies labāk mirt aiz izsalkuma, bet neļaut notiesāt nevainīgu.” Karalis turēja vārdu, un šis džentlmenis tika apžēlots.

 

No vācu valodas tulkojusi Dace Strelēvica-Ošiņa

1. Nobile N. The School of Days: Heinrich Von Kleist and the Traumas of Education. Wayne State University Press, 1999.  (atpakaļ uz rakstu)