— Viļņas heteroglosija

Vlads Brazjūns (Vladas Braziūnas), lietuviešu dzejnieks un atdzejotājs, Lietuvas PEN centra un Lietuvas Literatūras tulkotāju savienības biedrs, dzimis 1952. gadā Pasvalē, pārdesmit kilometru no Latvijas robežas, uzskata sevi par sēļu vai zemgaļu pēcteci. Vairāku nacionālo prēmiju starpā Brazjūnam 2017. gadā piešķirta arī Baltijas Asamblejas balva, kurai pateicoties Jaunās klasikas sērijā tikko iznākusi viņa dzejas izlase Atmiņas pārliešana (red. Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs). Pateicoties Brazjūnam, lietuviski lasāmas Ulža Bērziņa, Knuta Skujenieka, Jāņa Rokpeļņa dzejas izlases, kā arī lietuviski atdzejoti vairāki citi autori, tostarp arī no franču un vairākām slāvu valodām. Baltu vienotības stiprināšanas ideja, mīlestība pret kaimiņzemi Latviju, kontrasts starp dzimtās Pasvales sapņiem un reālo, aptaustāmo Viļņu, kurp autors pārcēlies pirms 50 gadiem, caurstrāvo visu viņa daiļradi – tai skaitā arī pēdējo grāmatu Viļņas heteroglosija (2020), no kuras tad arī zemāk lasāmie dzejoļi.

Atdzejotāja

 

viesulis stāv

un zināms nav, ko domā, kāpēc nekūst
tas sniegavīrs, kas vulkānvirsotnē
šķiet, atgādina, kur ir cēlies
tas mana tēva rokraksts glītais un
tās kurpju veidoles, un mutes ermoņikas
it vingrais spēlējums… ne citādi, no purva

un zināms nav, kāpēc tik bāla glaužas
pie stikla seja, dzīvelīgā dārzā
no tumsas vērdamās, un ziedu, rau
tik brīnišķu jau raisa debesīs
kā nošķīs tik, tā sprāgs un izklīdīs
zem velves novārgušas dzīves ziedlapas

un zināms nav, vai tēvs ir tur vai es
par vecvectēvu vecāks un par kalnu
nu ugunī tā nosalis, kad veros
ar stiklam it kā pielipušu skatu
uz rītausmu vai atmiņām
vai ermoņiku mēmo… viss kā purvā

 

pie dziestoša ugunskura

žūžoņā, skanoņā, mežā
zvaigznes kā oglītes veļas
sakrīt tās upē un aizšņāc

zosis pret rītausmu ceļas
baltas kā ceriņi miglā
seko tai līnijā lauztā

 

bezmāju pilsēta

I

vietvārds, iešķērsām šķeldams, pārcirta deniņus
tuvojās risinājums, iezviedzās lauks, asfalts
sarkanais ziben, ko vilcini
galīgo, nepārsūdzamo?
                                        varbūt šī

pilsēta ne manām lūpām
gadu simteņiem tverta
varbūt ne mani ceļi klupa
pie viņas svilstošā vārda

ne es savācu zvaigznājus
vara zivteles riņķojošās
burtu pēc burta tās vārdu
liku naktīs ne es

ar gaišzilu elpu noklāju
ceļteku ne es viņas sētās
ne mana piedurkne slaucīja
tās asaru reibo

ne es to pilsētnieku
apsteidzu lauku darbos
apkūlību svētkos ne es
ar jātniekiem skrējos

skrējos ne brīdi nepiemidzis
reibu no putainām runām
bangotiem tostiem
tās neīstiem praviešiem

ne es biju tas bērns
bet, sasodīts, atminos –
nomērdētais dakteris laiks
ziedošos akmeņos

 

II

nomētāju akmeņiem kā uzticamāko suni
dzenu un draudu, sarunāju visbaigākos vārdus
saucu par dzērāju provinci, trulu un cietu
bēgu neatskatīdamies, ausis aizbāzis
baros ar prasmīgākajiem šoferiem

atgriezies
                    – izbēdzis –
                                             aukstā istabā
atrodu to nolādēto suni
dzimto pilsētu, elsojot
Užupes skursteņos

 

ar spārnu aizskart melnu mākoni

laižas dzērves, sasveras:
spārns pret purvu
spārns pret debess loku
izīrušies no šodienas mēs
meklējam viens otra roku

jākur uguns
mugurai metas vēsi – naktī
baisi tveicīga vientulība
un baisi ilgam tās pietiek

ielūkojoties liesmā
nenolaist skatu
caur dūksti, caur aizu – laipu
laipas spārnu izplestu platu

 

garās gaismas

uz kāri neved, Viļņas slīpo
šo slīpo dzūku gaismu
pār pauguriņiem irdeniem kas plešas
plēs man no acīm: viņa viltus

pusgadsimta jau viņā nodirnējis
vēl galvu viņas dēļ nu zaudēt
es varu kā tās dēļ, kas Pasvalē
ir mālos dziļi iekašņājusies

zaudētā esi, nolemtā man
zaudētā, esi nolemtā man

 

gaidot palso kliju

caur priedēm ziedošām aiz rokas vedu tevi
caur zaļām vērpetēm virs Medininku torņa
ar acīm skaudīgām tur tavi dēli
nu senās dziesmas: kalnā karavīri krīt

un kā pie mums tad dziedāja par mīlu
par mitru, karalim kas pieder, saindēto kroni
ir viņam zirgs kā gulbītis, bet otrais raibs
bet trešā brāļa zirgs kā sabulis ir melns

…pēc odām un pēc epiem, pēc ceremoniāliem vārdiem
nu dzīvē iespīdēs tev nopūta vai nimbs
bet akā atradies vai lāsmenī tad smaidīsi
tu, noslēpuma durvis vēris, beidzot laimīgs

 

sirdi mīkstinošām liepām

nu sapņoju es liepas Anīkščos un Liepājā tās plūstošās ar vēju ligzdām
un tad es arī kļūstu vieglāks, ļaujos balta naska mākoņa būt nesams es
ļaujos irams kāšams svaidāms augstās pasaules šīs izbrīnītās būt neko par liepām straumainajām pat ne joku nedz ar maiņu pretim
                                                                          pasaule mums nelūdz

tās mazlapītes, smuidrās, ārprātīgi ziedošās un smaržīgās, tās zaļās tās bendējamās Viļņā, reibinošās Anīkščos, kur es tik ciemojos dod dieviņ Pasvalē nu simtgadīgiem stumbriem zvērēt nepadoties pie paradīzes straumēm lapot, ne stingām pekles jūrām

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Emija Grigorjeva