Foto: Gints Ivuškāns

intervijas

— Uz robežas

Elvīra Bloma, Ivars Šteinbergs, Anna Auziņa, Ieva Melgalve, Arvis Viguls

17/01/2022

Godīgi sakot, es žurnāla auditoriju iztēlojos kā cilvēkus, kas jau gandrīz ir atmetuši ar roku un aizgājuši lasīt visu angliski tikai tāpēc, ka Latvijā nekā nav un nekad nebūs.

Pagājušā gada nogalē drukāto literāro mediju vide kļuva par vienu lielisku žurnālu bagātāka. Dzejniece un literatūras projektu vadītāja Elvīra Bloma jau ilgāku laiku plānoja jaunu ilgtermiņa projektu, izveidoja biedrību Līdzstrāva, kurā aicināja iestāties ikvienu domubiedru, ar kuru vienotu kopīgas, liberāli orientētas idejas un literatūras procesu virzība, sekojot drīzāk ārvalstu labākajiem paraugiem. Žurnāla Strāva veiksme ir profesionāļu redakcija  –  viņi ir gan talantīgi, godalgoti literāti, gan teoriju zinoši pētnieki, un nav mazsvarīgs arī entuziasms un mērķtiecība, jo pagaidām žurnāls nav guvis valsts atbalstu. Ar Strāvas redaktoriem Ivaru Šteinbergu, Annu Auziņu, Ievu Melgalvi, Arvi Vigulu, kā arī idejas autori un biedrības dibinātāju Elvīru Blomu sarunājās Punctum redaktori Artis Ostups un Laura Brokāne.

 

Laura Brokāne: Pirmo jautājumu gribētu uzdot Elvīrai – žurnāla idejas autorei un arī izcīnītājai. Pastāsti par to, kā radās ideja par biedrību – vai uzreiz bija skaidrs, ka būs žurnāls vai arī viss drīzāk aizsākās ar idejām, kuras gribas aizstāvēt un aktualizēt, ap kurām pulcēt domubiedrus.

Elvīra Bloma: Sākās ar ideju, ka teorētiski tas varētu būt žurnāls, bet es, protams, apzinājos, ka viena pati nevarētu to regulāri “pavilkt”, un līdz ar to bija doma taisīt tādu kā almanahu, kas iznāktu reizi gadā un būtu gan latviešu, gan angļu valodā. Man likās, ka to es varētu arī viena pati. Bet vajadzēja biedrību, kur jābūt vismaz diviem dibinātājiem. Sākotnēji mēs ar Ingu Žoludi, bet tad kādā brīdī tas viņai vairs nebija aktuāli un es vienkārši saaicināju cilvēkus, kuri, kā man šķita, varētu būt ieinteresēti izdot jaunu žurnālu un kopīgi realizēt arī citas idejas. Mani aizrauj doma par iespējām, ko paver komandas darbs, arī iepriekš es esmu īstenojusi līdzīgus projektus, piemēram, latviešu eksperimentālās dzejas antoloģiju latviešu un somu valodā ja aizmirsti savu vārdu utt. Pēc tam izrādījās, ka esmu saaicinājusi galvenokārt tieši dzejniekus – tas gan nebija tik apzināti. Kad notika pirmā biedrības sapulce, atklājās, ka arī pārējie ir ieinteresēti kaut ko aktīvi darīt, un mēs pamazām sākām rosīties. Tā mēs kopā esam nonākuši līdz šim brīdim. Man par to ir patiess prieks, un, manuprāt, mums labi saskan un ir bijis ļoti interesanti. 

 

L. B.: Žurnāla formāts galu galā tomēr ir mainījies  –  tas nav almanahs, kas iznāk reizi gadā.

Elvīra Bloma: Jā, kad sanācām kopā, nolēmām, ka, ja to veido vairāki cilvēki, ir diezgan reāli, ka žurnāls varētu iznākt arī četras reizes gadā. Vienojāmies, ka šo periodisko literatūras izdevumu veidosim kopā, bet katrs numurs būs uzticēts vienam no mums kā atbildīgajam redaktoram, respektīvi, lai nav tā, ka vienam cilvēkam ir pārāk daudz darba, un, iespējams, tad arī kvalitāte nebūtu tik laba un žurnāls nebūtu tik interesants. Protams, katra žurnāla veidošanā iesaistīsies visi redaktori, dodot savu ieguldījumu, bet atbildīgais redaktors būs viens, mainoties tādā kā rotācijas sistēmā. Tā bija Annas Auziņas ideja. Man tas šķita ļoti jauks modelis, un tā mēs to arī sākām. 

Ivars Šteinbergs: Tas arī, manuprāt, veiksmīgi dažādo saturu, jo katrs kā redaktors veido katru piekto numuru, tas nozīmē, ka uz riņķi ies pieci atšķirīgi – katrs ar savu piegājienu, krāsu, skaņu.

 

Artis Ostups: Bet pirmais numurs ir kopdarbs?
Ivars Šteinbergs: Pirmais ir vairāk kopdarbs, jā. 

 

A. O.: Tad sanāk, ka nākamās tēmas jau konkrēti izriet no redaktora interešu loka un pētniecības interesēm? 

Elvīra Bloma: Pamatā jā. Mums jau tās intereses sakrīt. 

Anna Auziņa: Pārklājas. Un pie tam uz žurnāla vāka nebūs rakstīta konkrētā numura tēma, bet to varēs neuzbāzīgi redzēt. Tādējādi tēmas drīkstēs pārklāties un turpināties.

Ivars Šteinbergs: Jā, tēma būtībā ir tāds kā noklusējums, kas netiks afišēts, nebūs, kā Anna saka, uz vāka. Vienīgais, kas to marķēs, būs šis attiecīgais atbildīgais redaktors, un tad varbūt arī redaktora slejā tas tiks pieminēts. Bet visādi citādi tas drīzāk būs kā katra numura caurviju motīvs. 

 

L. B.: Bet žurnāla mērķis nav atspoguļot aktuālo literatūras procesu?

Anna Auziņa: Nē, mēs gribētu. Ja laimēsies iznākt četras reizes gadā, mēs gribam rakstīt, pasūtīt un publicēt kritikas par iznākušajām grāmatām. Pirmajā numurā tas neizdevās tāpēc, ka Strāva iznāca vēlāk, nekā bijām cerējuši, un gandrīz visas no iecerētajām recenzijām vairs nebija aktuālas. Tad mēs rudenī izdomājām trīs jaunas. Mēs gribam, lai žurnālā ir aktuālā kritikas sadaļa par grāmatām, kas iznāk tagad. 

Ivars Šteinbergs: Jā, tas ir viens no aspektiem, kādā atšķirsimies, piemēram, no Žokļa – vēlamies atspoguļot aktuālos procesus, un ne tikai ar grāmatu recenzijām. Es vēlētos, lai žurnālā parādās arī izvērstāki analītiski raksti par aktuāliem procesiem. Tāpēc es ļoti priecājos, ka pirmajā numurā ir Zandas Gūtmanes teksts par to, kā ir iesākusies romānu sērija Es esmu. Šādā garā vēlētos turpināt – lai ir ne tikai viena atsauksme par vienu darbu, bet plašāks analītisks skatījums uz kādu aktuālu fenomenu latviešu literatūrā. 

Arvis Viguls: Jā, es domāju, ka varbūt nav jēgas publicēt recenzijas par pilnīgi visām ievērības cienīgām grāmatām, kas ir iznākušas, teiksim, starp numuriem. Labāk apskatīt mazāk grāmatu, bet plašākā kontekstā un padziļinātāk. Arī jums [Punctum] ir problēma samedīt recenziju autorus, jo par tām grāmatām vienkārši vajag rakstīt. Protams, var gadīties, ka recenzentam ir daudz, ko teikt, bet citkārt tās recenzijas var sanākt arī paviršas. Tāpēc piecu mazu recenziju vietā varbūt labāk publicēt vienu plašāku rakstu.

 

L. B.: Visu aktuālo grāmatu recenzēšana droši vien būtu uzdevums tādai periodikai, kas iznāk biežāk.

Ieva Melgalve: Ja biežākās periodikas uzdevums būtu turēt roku uz pulsa, mūsu drīzāk ir noteikt diagnozi un izdarīt secinājumus. (Smejas.)

Foto: Gints Ivuškāns

 

A. O.: Runājot par atšķiršanos, redakcijas slejā ir minēts, ka jūs interesē eksperimentālā literatūra un liberāli orientēta periodika. Jūs varētu šo izvērst kāda tad ir jūsu niša?
Ivars Šteinbergs: Es gan vēlos uzreiz uzsvērt, ka primāri esam literatūras žurnāls, nevis politiska partija vai aktīvistu kopiena, bet, that being said,1 kad sanācām kopā un sākām domāt par to, kas esam un kā atšķiramies no citiem, diezgan ātri sapratām, ka mūs vieno šī liberālā ievirze un tas arī varētu būt kas tāds, ar ko mēs drukāto mediju vidē atšķiramies no citiem, proti, mūsu vērtību sistēmas augšgalā ir brīvība, demokrātija un līdztiesība. Es gribētu, lai žurnālā tas izpaužas šādos veidos – pirmkārt, meklēt daiļliteratūras tekstus, kas atspoguļo tādas balsis, kas drukātajā vidē parādās maz. Sākot ar to, ka izvēlamies valodas, no kurām ir maz tulkots, piemēram, pirmajā numurā ir Laili Sakijevas no ungāru valodas tulkotais Lāslo Krasnahorkai. Par to es ļoti priecājos un ceru ar tulkotāju turpināt sadarbību. Tas ir viens veids – meklēt jaunas paaudzes tulkotājus no valodām, kuras ir maz pārstāvētas. Un arī identitātes, kas neparādās latviešu drukātajā literatūrā. Man jau padomā ir viena dzejas kopa, kas reflektē par transpersonas pieredzi, un tamlīdzīgi. Un otrs veids ir šī teorētiskā sadaļa – gribētu katrā numurā publicēt kādu vērtīgu teorētisku tekstu, visdrīzāk literatūrzinātnisku eseju, kas saistās ar kādiem strāvojumiem kritiskajā teorijā vai kultūras studijās, vai nu literatūrzinātnieku, no kuriem liela daļa mūsdienās ir liberāli orientēti, vai vismaz kaut kādā veidā ir saistīti ar cilvēku atbrīvošanu kādā aspektā – seksuālo atbrīvošanu, strādnieku atbrīvošanu vai tamlīdzīgi. Mūsdienu filozofija bieži vien tīri ideoloģiski ir saistīta ar liberālām vērtībām – atrodas ģenealoģijā, piemēram, ar [Kārli] Marksu, [Frīdrihu] Nīči, [Zigmundu] Freidu un viņu interpretētājiem 20. gadsimtā, kā arī mūsdienās, un tad beidzas ar [Džūditu] Batleri, [Donna] Haraveju, [Rozi] Braidoti un citiem. 

 

A. O.: Tad nu pastāstiet, kas jums par teoriju ir šajā numurā.
Ieva Melgalve: Mums ir dārgā, mīļā Donna Haraveja. Man ir jāatzīst, ka es viņu nevis tulkoju, bet gan atdzejoju, un tas nav sliktākais veids, kā darboties ar Haravejas tekstu. Un mums ir Kenets Goldsmits, kuru gan es drusku rediģēju. Arvis noteikti var pastāstīt vairāk par šo darbu. Runājot par teoriju, ir tā, ka cilvēkiem ļoti pietrūkst aktuālās teorijas literatūrā, kultūrā, filozofijā, un šie teksti reizēm ir diezgan grūti lasāmi, un ne vienmēr studentiem var vienkārši pateikt – ai, nu taču aizej izlasi oriģinālu! Lielākajai daļai cilvēku tomēr ir vieglāk lasīt latviešu valodā. Turklāt šiem darbiem vienkārši ir jābūt latviešu valodā, lai mēs varētu ielikt savas valodas peciņu lielajā kartē. Tādā ziņā tas ir tāds svētīgs darbs. Žurnāla apjoms ļauj pievērsties nopietnākām lietām un vienlaikus žurnāls ir pietiekami viegla literatūra. Lasītājs, varbūt nemūžam nepirktu antoloģiju par jaunāko posthumānisma idejās… Bet, ja palasi dzejoļus, Aksforšu, ja palasi Haraveju un pēkšņi atrodi, ka abi ir vienādi seksīgi, tad teorija šajā vidē ienāk maigāk. Man šķiet, ir ļoti svarīgi arī nenodalīt it kā nopietnās, grūti sagremojamās lietas no vienkāršās literatūras, vienkāršas pasaules. 

Ivars Šteinbergs: Tāpēc man ļoti patīk arī, kā tīri kompozicionāli ir izveidojies pirmais numurs, un ceru, ka tas būs paraugs nākamajiem, kuros būs gan dzeja, gan proza, gan kritika un arī smaguma centrs – šī teorētiskā eseja, kas nav pārāk nomācoša, jo tā ir blakus Aksforša, Burro, UKON un citiem darbiem. 

 

A. O.: Un, kad būs vēl konkrētāks tematiskais rāmis katrā numurā, tad arī tie teksti vēl savstarpēji saspēlēsies… 

Ivars Šteinbergs: Tāda ir iecere, jā. 

 

A. O.: Un caur teorētisko tekstu varēs lasīt arī daiļliteratūru. Interesanti, ka žurnālā žanri nav strikti nodalīti – proza, dzeja, esejas ir pamīšus…

Ivars Šteinbergs: Tas ir apzināti, jā.

A. O.: Kāpēc jūs tā darījāt?
Ivars Šteinbergs: Man tā vienkārši šķita pievilcīgāk.
Anna Auziņa: Lai foršāk lasīt!
Elvīra Bloma: Tā iecere jau bija sākotnēji, arī lai mazliet atšķirtos no tradicionālā, kad viss ir sadalīts pa kastītēm, jo tas vienkārši ir garlaicīgi. 

 

L. B.: Kā Ieva jau sacīja – tu vienkārši klīsti no viena teksta uz otru, nevis ar konkrētiem marķējumiem. 

Ieva Melgalve: Man pašai arī patīk palasīt pamīšus – vienu dzeju, vienu stāstiņu, vienu kritiku, un tagad mēs to esam paveikuši slinkā lasītāja vietā.

Arvis Viguls: Parasti redaktora sleja ir tā, ko izlasa pēdējo.

 

L. B.: Jā, es bieži žurnālus lasu no beigām. Latvju Tekstus nez kāpēc vienmēr no otra gala lasīju. 

Ivars Šteinbergs: Es domāju, ka katram ir savs piegājiens žurnālu lasīšanas praksē, un bieži vien cilvēks nopērk žurnālu tāpēc, ka viņu interesē tikai viens, divi, trīs teksti, tos viņš arī izlasa, un viss. Bet tiem, kuri vēlas lasīt no vāka līdz vākam, vēlamies piedāvāt kompozīciju, kas būtu kaut kas vairāk par to detaļu summu; lai veidojas kaut kāda attīstība un saspēlēšanās starp tekstiem. 

 

L. B.: Ieva jau pieminēja studentus – kas varētu būt žurnāla auditorija un vai jūs par to domājat?

Ieva Melgalve: Godīgi sakot, es šo auditoriju iztēlojos kā cilvēkus, kas jau gandrīz ir atmetuši ar roku un aizgājuši lasīt visu angliski tikai tāpēc, ka Latvijā nekā nav un nekad nebūs. Un tad pēkšņi ieraugi, ka tas pats ir latviski un varbūt arī tādas lietas, ko nemaz nevari izlasīt angliski, jo oriģināls ir bulgāru valodā vai zviedriski. Vārdu sakot, tie ir cilvēki, kas grib zināt vairāk, atklāt vairāk, bet tieši šajā brīdī varbūt nav gatavi apsēsties un iet tam visam cauri tādā ļoti nopietnā akadēmiskā līmenī. Bet ir zinātkāri par pasauli. Ne tikai studenti, bet tāds mūžīgā studenta tips.

Ivars Šteinbergs: Kad man uzdod šo jautājumu, es jau parasti atbildu, ka vēlos, lai žurnālu lasa visi un ikviens, bet realitāte ir tāda, ka visdrīzāk lasītāji būs tie, kas jau interesējas par literatūru ar uzsvaru uz ārzemju procesiem. Viņiem mēs varam arī piedāvāt – lūk, šis te notiek ziemeļvalstīs, šis Ungārijā, un tamlīdzīgi. Un, protams, jau minētie studenti, kā arī literatūras profesionāļi un pētnieki. 

Elvīra Bloma: Liberāli domājošā sabiedrības daļa. 

Ivars Šteinbergs: Es jau gribu, lai arī konservatīvie lasa mūsu žurnālu. 

Anna Auziņa: Man liekas, ka tur ir, ko palasīt…

Arvis Viguls: Ir tāda sajūta, ka daži ir iedomājušies, ka žurnālā būs, nezinu, kaut kāds Komunistiskās partijas manifests. Un tad atver pirmo numuru un skatās – kaut kāds kiborga manifests. Ko tas nozīmē? Kas tas ir? (Kolektīvi smiekli.)

Ieva Melgalve: Haravejas Kiborga manifests patiesībā ir diezgan vecs teksts, kas vienkārši latviski nav tulkots. Un reizēm ir kreņķis par to. Tas, ka šādi teksti nav latviski, runā slikti par mums kā par tautu. Drusciņ aizlāpīt tos robus. Tie stāsti vai dzeja, kurai jau sen vajadzēja būt latviski, un kad uzzini, ka tā nav, domā: “Kā tā var būt?”.

 

L. B.: Visi tie teksti, kas jau būtībā ir iestrādāti sarunās un citos tekstos…

Anna Auziņa: Te mēs varam atgriezties pie latviešu valodas kopšanas. Par latviešu valodas likteni ir bijušas vairākas diskusijas, kurās viens no secinājumiem bija – lai valoda attīstītos, tajā jāpiedāvā aktuāls saturs. Cenšamies! 

 

L. B.: Jā, un latviešu valodā būtu jābūt jēdzieniem, kas ir pašsaprotami mūsdienu teorētiskās diskusijās.

Anna Auziņa: Pat ja visi varētu lasīt angliski… Teiksim, cilvēki, kas lieto velsiešu valodu, var lasīt angliski, bet vienalga velsieši augstskolās nodarbojas ar to, lai atslēgas teksti būtu arī velsiešu valodā, un tā viņi šo valodu ir atdzīvinājuši. Un mēs gribam arī latviešu valodā šos atslēgtekstus publicēt. 

 

L. B.: Tiktāl par tulkojumu nozīmi, bet kā ir ar oriģināltekstiem – kādi ir jūsu kritēriji šajā ziņā?

Ivars Šteinbergs: Mēs neesam izstrādājuši tādu rokasgrāmatu pagaidām. (Smejas.) Bet es absolūti uzticos redakcijas gaumei. Uzskatu, ka mums, kopā ņemot, ir ļoti laba literārā dzirde un, apspriežot katru tekstu, mēs jau arī viens otram argumentējam, kāpēc to ņemam vai neņemam. Godīgi sakot, es nezinu, vai mums vispār vajag formulētus kritērijus, jo tie jau tiek formulēti, izejot no katra individuālā gadījuma. Bet, vispārīgi runājot, mūs interesē tas, kas, mūsuprāt, ir kvalitatīvs, interesants un atrodas, vēlams, uz kādas robežas. Tātad kaut kas eksperimentāls vai netradicionāls.

 

L. B.: Un arī atklāt interesantas debijas?
Ivars Šteinbergs: Jā, noteikti.
Ieva Melgalve: Prozā vēl ir nianse, ka ir tās “dīvainās” formas, kas nav īsti pakļāvīgas interneta videi – drusku garāki stāsti, kurus var ērti lasīt drukātā medijā un nesaspiestus, vārdu sakot, nav pa vienu atvērumu sastūķēts tas viens tekstiņš, bet vari apsēsties un lasīt būtībā kā grāmatu. Iedot telpu šim vidējā garuma stāstam, man šķiet, arī ir diezgan svarīgi. Prozā ir daudz jaunu, interesantu, burvīgu autoru, kuriem trūkst tieši debijas vietas, jo, ja tu neraksti īsa formāta stāstus vai vēl neesi uzbliezis romānu, tad esi tādā kā nekurienē. Ir tāda milzīga prozas telpa, par kuru zinām ļoti maz, jo viņai vēl nebija vietiņas. Tā ir mana personiskā cerība – dot iespēju garākiem tekstiņiem.
Ivars Šteinbergs: Es vēl varu piebilst, ka jaunie autori obligāti nenozīmē gados jauni – tas to iekļauj, bet neizsmeļ. Mēs priecāsimies arī saņemt tekstus no septiņdesmitgadīga cilvēka, kas izdomājis rakstīt literatūru. 

 

L. B.: Vizuālo mākslu taču saglabāsiet katrā numurā? 

Ivars Šteinbergs: Mēs gribam, lai katram numuram ir savs fotogrāfs vai fotogrāfe, kurš strādā sadarbībā ar atbildīgo redaktoru un arī viņš mainās, nu, kaut kādā ziņā rotē. 

 

L. B.: Vai jums ir bijuši arī kādi literāro žurnālu paraugi? Esat ņēmuši idejas, piemēram, no kādiem ārzemju žurnāliem?

Elvīra Bloma: Bija, bija ārzemju paraugi. Man jau vispār gribējās maksimāli traki to visu, bet tad mani piezemēja. Vienojāmies par to, ka gribam, lai šis žurnāls izceļas un ir citādāks, bet tajā pašā laikā, lai ir saprotami un skaidri. Beigās jau, protams, mēs izgājām vairāk uz vienkāršību, bet es domāju, ka rezultāts vienalga ir gana spilgts. 

Arvis Viguls: Ar savu rokrakstu, raksturu. 

Elvīra Bloma: Ar savu rokrakstu, tieši tā. Tāds arī bija mērķis. Žurnāls pilnībā atbilst manai gaumei, un es jūtos ārkārtīgi pacilāta par šo noformējumu. Arī par to, kā Kirils Kirasirovs ir izveidojis žurnāla vizuālo identitāti, kas man liekas vienkārša un precīza.

Ivars Šteinbergs: To zibentiņu, jā.

Elvīra Bloma: Un tad arī Anetes (māksliniece, maketētāja Anete Krūmiņa. – Red. piez.) piegājiens un gaume man šķita pilnībā atbilstoši. Un, protams, māksliniece Vika Eksta, ar kuru es jau iepriekš esmu diezgan daudz strādājusi un vienmēr esmu bijusi sajūsmā. Žurnālā ir viņas fotosērija, kas iepriekš nav publicēta. Bija izstāde galerijā Alma, bet tagad fotosērija ir arī nodrukāta. Es gribētu turpināt sadarboties tieši ar Viku, jo viņa ir ļoti talantīga. 

 

A. O.: Jūs varētu atklāt kaut ko nedaudz par nākotnes plāniem? Lai lasītājiem ir intriga. 

Elvīra Bloma: Nu, mēs katrs zinām par savu numuru, ko veidosim. 

Ivars Šteinbergs: Es atturēšos minēt, kādi numuri, kāpēc, kādā secībā iznāks, bet tās tēmas varbūt varu iezīmēt, ja jums nav iebildumu. Ir paredzēti numuri, kas būs par varu un dzimti, ekokritikas numurs, būs žurnāls ar noklusēto tēmu par tehnoloģijām un naudu, būs slimībai un ķermenim veltīts numurs, es gribu arī tādu, kas liek apzinātu uzsvaru uz literatūru, kas reprezentē LGBTQI+ kopienas pieredzi. Tas jau būtu tālā nākotnē. Vēl viltus identitātes numurs, jā. 

Ieva Melgalve: Un es gribu arī par savām “lietām”, par materialitāti. Katram no mums ir kāda pētnieciskā interese, par kuru šķiet  – šis ir visa pasaule un tas taču visiem ir jāzina, un tagad es kliegšu par to no jumtiem. 

 

A. O.: Kurš no šiem visiem numuriem būs nākamais? 

Anna Auziņa: Varbūt lai lasītāji paši saprot, jo mēs to neafišējam.

 

 A. O.: Ir nacionālās literatūras, kas jūs īpaši interesē?

Ivars Šteinbergs: Patiesība ir tāda, ka interesē viss, kas parādās reti un maz, bet reāli ir jāskatās, kādas ir iespējas piesaistīt tulkotājus. Es domāju, mēs turpināsim izcelt ziemeļvalstu literatūru, kas parādās jau pirmajā numurā, jo, manuprāt, ir iespējama auglīga sadarbība ar Zviedriju, Norvēģiju, Somiju. Mums ir tulkotāji, kas ar šīm valodām strādā. Nu un tad ir jāskatās pēc tulkotāju iespējām.

Arvis Viguls: Parasti jau arī tulkotājiem ir savi savtīgie plāni dabūt iekšā kaut ko no savām interesēm. Es gribētu nevis no valodām, bet no valstīm, kas ir mazāk tulkotas. Piemēram, šajā numurā ir austrālis [Pīters] Boils, viņš ir tikai Punctum publicēts… Austrāļu dzeja tikpat kā vispār nav tulkota latviešu valodā. Vēl man ir padomā viens Singapūras autors, singapūriešu dzejas latviešu valodā nav vispār. Varētu arī kādas citas valodas. Pat ne valodas, bet tieši reģionus. Jo ir daudz reģionu, kur raksta arī angliski, par kuriem neko nezinām, piemēram, Indijā.

Ivars Šteinbergs: Filipīnas.

 

A. O.: Kanāda arī.
Arvis: Jā, patiesībā nabaga Kanāda! 

 

L. B. Bet ideju par žurnāla angļu valodas versiju esat atmetuši? 

Elvīra Bloma: Pirmajā projekta pieteikumā rakstījām, ka vienreiz gadā izdosim latviešu literatūras labākos tekstus angļu valodā. Bet mūs jau izlamāja par to, ka nesaprotam, kāda ir realitāte, un to ideju pagaidām atlikām. Bet principā tā joprojām ir aktuāla. 

 

A. O.: Bet jūsu pamatmērķis jau nav eksportēt latviešu literatūru.

Elvīra Bloma Nē, tas nav pamatmērķis, bet tomēr nebūtu slikti.

 

L. B.: Vai var runāt par kādiem žurnāla pamatmērķiem?

Ieva Melgalve: Man šķiet, ir ļoti svarīgi vienkārši godīgi pateikt – rekur, ir mūsu nosacītā politiskā pozīcija, lai cik tā būtu grūti definējama. Mēs to pasakām, bet neizliekamies, tā ir vienīgā, īstā patiesība… Mēs sevi pozicionējam un situējam konkrētā vietā, kas, manuprāt, ir tāds ētisks, normāls lēmums, nevis pretendēt uz kaut kādu vienīgo patiesību un īstenību par to, kā būtu jādzīvo. Godīgi sakot, mani kaitina vienīgi tas, ka cilvēkam ir tā pozīcija, bet viņš to nepasaka un izliekas, ka šī pozīcija ir universāla. 

Ivars Šteinbergs: Protams, mēs gribam sevi situēt un pateikt mūsu pozīciju skaidri – nevis kareivīgi mesties ar kaut kādu kategorisku viedokli, bet drīzāk radīt platformu, kurā mācāmies būt iejūtīgi un diskutēt, mācāmies būt saprotoši. Bet ir arī lietas, par kurām, manuprāt, mēs varam jau tā konkrēti iestāties, ar ko mēs nākam… Ja, teiksim, Rīgas Laiks intervē tikai vecus vīriešus, mēs gribam attiecīgi intervēt, piemēram, jaunas sievietes. Ja KonTEKSTAM uz vāka ir [Jānis] Poruks, tad mēs gribam kaut ko dzīvu, mūsdienīgu, nu, Kirilu Ēci. Ja Domuzīmes redakcija diskutē par to, ka politkorekta valoda ir cenzūra, tad mēs gribam mazliet niansētāk pieiet valodas jautājumam, ar lielāku iejūtību, ar vēlmi saprast citus.

Elvīra Bloma: Mēs jau iestājamies par dažādību. Mēs nevienu neapkarojam. 

Ieva Melgalve: Diversitāte ir ļoti svarīga. Ir vajadzīgi dažādi domājoši mediji, lai varam pie citiem sūtīt autorus, kas neder mums.

Arvis Viguls: Nav arī teikts, ka mums pašiem redakcijā ir vienādi uzskati pilnīgi visos jautājumos. 

Ivars Šteinbergs: Tā nav! Tā nav arī jābūt. 

Arvis Viguls: Piemēram, mēs esam gan ticīgi cilvēki, gan ateisti, gan… Nu, visvisādi. Tas arī pašiem palīdz mācīties sadzīvot un diskutēt. 

  1. Par spīti tam…  (atpakaļ uz rakstu)