— Rakstīt ar baltu tinti

Par Annas Auziņas romānu Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata (Ascendum, 2021)

“Es runāšu par sieviešu rakstniecību: par to, ko tā darīs. Sievietei ir jāraksta sevi: jāraksta par sievietēm un jāved sievietes pie rakstīšanas, no kuras viņas ir tikpat vardarbīgi aizdzītas kā no sava ķermeņa – to pašu iemeslu dēļ, pēc tā paša likuma, ar to pašu fatālo mērķi. Sievietei jāievieto sevi tekstā – kā pasaulē un vēsturē – ar savu pašas kustību.”¹ (Helēna Siksū, “Medūzas smiekli”)

Helēna Siksū 1975. gadā esejā Medūzas smiekli, kas kļuva visai ietekmīga angloamerikāņu feministiskajā kritikā, mudināja sievietes rakstīt, meklējot alternatīvas socialitātes un valodas iespējas, kas izteiktu sievišķo pieredzi, uzsvaru liekot uz ķermeniskumu un seksualitāti. Sievišķās rakstības sākums būtu atgriešanās pie ķermeniskās pieredzes, jutekliskā, seksuālā, iznesot tos publiskajā telpā. Tādējādi, pretojoties sievišķā izdzēšanai kultūrā, sievišķā rakstība kļūtu politiski nozīmīga. Nu jau labu laiku ilgi noliegtais ķermeniskums atrodas feminisma teoriju priekšplānā, un Annas Auziņas grāmatu – Terēzes pieaugšanas stāstu, kura vēstījumā dominē ķermenī balstīta subjektivitāte – iespējams dēvēt par nepārprotami feministisku. Grāmata ir par sievieti kā seksuālu būtni – sievietes seksualitāte kā subjektivitātes neatņemama, organiska daļa caurvij visu, ko Terēze dara, apliecinot sievietes ķermeniskās pieredzes un seksualitātes nozīmi identitātes veidošanā, taču darbā būtiskas ir arī citas ar miesu saistītas pieredzes, dzemdības, slimība un nāve, par kurām, tāpat kā par sievietes seksualitāti, pārāk maz tiek runāts.

Teksta dienasgrāmatas forma, kurā pārsvarā dominē racionalitāte un kam raksturīgs valodas līdzekļu un tēlainības ekonomiskums, rada sajūtu par pārraidītu tiešu un nepastarpinātu pieredzi, teksta poētikā iemiesojot arī vaļsirdīgu atklātību un intimitāti, kas ir nozīmīga sievietes seksualitātes dažādo šķautņu, kuras cita citu papildina, atklāšanā. Terēzes refleksijas aptver laika posmu no 20. gadsimta 80. gadiem līdz pat 2020. gadam, ietverot gan bērnības atmiņas, kurās seksualitāte paradīta kā pašsaprotama subjektivitātes daļa, kas aizsākas jau mazotnē, gan atklājot pāraprūpētas pusaudzes, kura alkst tuva cilvēka siltuma (to var simbolizēt gan zupas katls Blaumaņielas dzīvoklī, gan blakus guļoša vīrieša miesa), ievainojamību, gan pieaugušas sievietes pārdzīvoto. Miesas motīvs, seksualitāte, dzemdības, vecāka slimība un nāve klātesoši arī Auziņas dzejoļu krājumā Annas pūra govs (2017), parādot šīs tēmas kā autorei nozīmīgas (šķiet, dzejoļi tapuši vienlaikus ar Terēzes dienasgrāmatas pirmajiem tekstiem), reizē atklājot, ka prozā iespējams izteikties atšķirīgi, tiešāk.

Jaunās amazones

Literatūrā gadsimtu gaitā attiecības starp sievieti un seksualitāti ir bijušas, maigi izsakoties, sarežģītas. Neatkarīgi no tā, cik jauns vai vecs, liels, mazs, atsegts vai apsegts, sievietes ķermenis ir ticis seksualizēts un vērtēts pēc tā erotiskās pievilcības pretējā dzimuma acīs. Bieži rakstnieku vīriešu tekstos sievietes padarītas par hiperseksuāliem vai aseksuāliem tēliem – palaistuvēm vai madonnām. Varētu sacīt, ka situācija mainās, kad 20. gadsimta sākumā latviešu literatūrā rakstnieces sievietes sāk tieši paust savu viedokli par sieviešu seksualitāti, taču šāds skatījums būtu pārāk vienkāršots. Lai arī Angelikas Gailītes, Antijas un Ivandes Kaijas darbos² seksualitāte tiek tēlota no sievietes skatījuma un atzīta kā nozīmīga sievietes identitātes daļa, nereti līdzās dominē arī priekštats par “garīgo un miesīgo” kā vienā personā neapvienojamām kvalitātēm. Nenoliedzot seksualitātes un kaisles lomu sievietes patībā, šajā tieksmē nereti tiek saskatīts arī negatīvais – sievietes pakļautība vīrietim –, tādēļ rakstnieces meklē gara uzvaru pār miesu. Sievietes baudas un seksualitātes jautājumus kā nozīmīgu patības un pašizpausmes daļu savos tekstos iekļāvušas arī nākamās paaudzes rakstnieces, Lūcija Zamaiča, Alija Baumane, Aīda Niedra. Taču drīz vien, un īpaši pēc Otrā pasaules kara situācija mainās, jo padomju ideoloģijai raksturīgā seksualitātes noklusēšana nozīmēja arī tās izslēgšanu no literatūras. Padomju rakstnieces lielākoties klusē par ķermeņa lietām. Šajā periodā sievietes seksualitāte literatūrā tiek vai nu noklusēta, konstruēta negatīvi, vai arī sievietes jutekliskums ierakstīts aizplīvuroti, līdz ar to seksualitāte un ar to saistītās ķermeniskās pieredzes sievietes pašidentitātē ir marginālas.

Pašpārliecināta sievietes seksualitāte izteikti parādās vien 90. gadu prozā, lai arī kustība pretī lielākai atklātībai saistībā ar ķermeņa jautājumiem notiek jau agrāk. Īpaši nozīmīga tā ir Gundegas Repšes darbos, par ko rakstījusi arī Inta Ezergaile, uzsverot neslēpto ķermeniskuma tēlojumu Repšes prozā kā pretošanos padomju laika puritānismam un padomju dzīves deseksualizācijai.³

Domāju, ka jāpiemin arī Daces Rukšānes un Laimas Muktupāvelas (Kotas) darbi gadsimtu mijā, kuros kā viena no centrālajām tēmām tika atklāti iztirzāta sievietes seksualitāte, vēlmē atbrīvoties no tradicionālajiem uzvedības un valodas tabu un līdz ar to izraisot satraukumu un sakāpinātu interesi sabiedrībā. Tostarp sievietes ķermeniskums kā nozīmīgas tēmas parādās arī citu rakstnieču tekstos – Andras Neiburgas stāstos, Noras Ikstenas, Ingas Ābeles, Ingas Žoludes, Andras Manfeldes, Ingas Gailes u. c. prozā. 21. gadsimta otrajā desmitgadē latviešu rakstniecībā saistībā ar sievietes ķermeni vērojama atklātības un iekšējās brīvības pakāpes pieaugšana.⁴ Atklātāk kā jebkad iepriekš tiek rakstīts par seksuālu vardarbību pret sievieti, par mātišķā ķermeņa pieredzēm, sievietes un bērna ķermeniskajām attiecībām, tomēr, lai gan sievietēm šodien ir daudz vairāk iespēju brīvai izpausmei, pagātne ir ietekmējusi pašreizējo rakstniecības ainavu saistībā ar sieviešu ķermeniskās un seksuālās pieredzes rakstīšanu, – par dažām tēmām joprojām runāts tiek maz. Padarot sievietes ķermeniskumu par savas grāmatas centrālo tēmu, Auziņas turpina sievišķās rakstības tradīciju, izaicinot tradicionālos priekšstatus un tiecoties sievietes ķermeni atbrīvot no sekošanas vai izdabāšanas kādam iedomātam standartam.

Miesas siltums

Lai arī sievietes seksualitāte ir grāmatas galvenā tēma un Terēzes sevis meklējumos centrālo vietu ieņem sava ķermeņa apzināšanās, es domāju, ka problēma nav tikai seksualitāte, bet arī saskarsme ar konkrēto, reālo, ikdienišķo, taustāmo, un, protams, sekss ir daļa no tā. Seksualitāte grāmatā ir arī dzīvības dziņa iepretī slimībai un nāvei, miruša ķermeņa aukstajam sastingumam. Terēze piedzīvo vecāku – tēva un mātes – nāvi, un šis pārdzīvojums tekstā savijies ar citām norisēm un sajūtām, – tās ir blakus un mijiedarbībā: “Šorīt mēs ar U. ilgi un sirsnīgi mīlējāmies, pēc tam palīdām zem segas, un viņš maigi teica – kāds tu siltiņš. Un es gandrīz apraudājos, jo uzreiz aktualizējās tas, par ko es jau pati domāju,/ – ka mums tagad ir tik silti, mīksti, lokani ķermeņi vienam otra apskāvienos, bet ka agri vai vēlu tie kļūs auksti, cieti un smagi. Domāju par roku, kuru vienu dienu vēl saspiedu siltu, bet nākamajā rītā vairs nevarēu atlocīt.” (128)

Auziņa raksta par menstruācijām kā būtisku sievietes subjektivitātes un ķermeņa pieredzes daļu, atklājot gan sievietes izjūtas mēnešreižu laikā, gan hormonālo līmeņu svārstības, kas ietekmē seksuālo vēlmi, gan runā par ikdienišķo un sadzīvisko – grūtībām nopirkt nepieciešamās higiēnas preces. Viņa tieši un atklāti raksta par dzemdību pieredzi, kā arī saista seksualitāti un mātišķību, izceļot mātišķās pieredzes jutekliskos aspektus. Sevišķi grāmatas beigās, Terēzes pieredzē ar jaunāko bērnu, mātes attiecības ar zīdaini ir ķermeniskas mīlestības pilnas, tā ir “svētlaimīga simbioze” un, tikai mazulim pieaugot, laiks “no ķermeniska bezdomu baudījuma” kļūst par “grūtu darbu”. (175. lpp.). Mātes ķermeniska tuvība ar bērnu ietver arī zīdīšanas juteklisko aspektu: “guļot blakus mazulim, jutu visā ķermenī milzīgu spriedzi, kas zīdīšanas laikā kļuva par seksuālu uzbudinājumu” (175. lpp.). Terēze neliedz savu ķermeni – savas krūtis bērnam, darot pretēji tam, ko viņa pati piedzīvojusi, – mātes krūtis, kurām nav ļauts pieskarties.

Vēstījumu caurvij arī neviennozīmīgas un sarežģītas mātes un meitas attiecības. Neskatoties uz to, ka meitas pirmās atmiņas par mammu ir saules pielietas, – ja atmiņas par tēvu ir tikai siltas un priecīgas: rāpšanās augšup pa tēva ķermeni, braukšana ar somu ragaviņām, – tad attiecībās ar māti parādās disonance, tās tēlotas kā tuvākas un daudz sarežģītākas. Mamma izglābj savu mazo meitu no vīrieša, kas viņu ved dziļāk parkā, bet mamma nepastāsta meitai par seksu; mamma grib pasargāt meitu no kļūdīšanās, bet ar mammu nav iespējams runāt par ķermeni. Ja mātes attieksmei pret savu ķermeni ir īpaša nozīme mātes un meitas attiecību dinamikā, tad Terēzi “šausmīgi tracina, ka mammu absolūti neinteresē fizioloģija. Nemaz. Ķermenis viņu pazemo un apgrūtina visās izpausmēs, un tāpēc viņa grib izlikties, ka tā vispār nav” (53. lpp.). Līdz ar to māte nespēj meitai sniegt patiesu priekšstatu par realitāti saistībā ar sievietes ķermeniskumu, un meita vēlāk vairs nespēj par to ar māti runāt. Mātes un meitas attiecības raksturo atmiņas par fizisku tuvību, vilšanās, distance, vēlme pēc izlīguma, taču Terēzei, kura rūpējas par māti slimībā un kuras mājās māte mirst, tā arī neizdodas izlīgt, izlīgums paliek atvērts, un arī tam ir vieta Terēzes stāstā.

Neviena balss nekad nevarētu runāt visu pārējo balsu vārdā, jo sieviešu pieredze ir daudzskaitlī, taču Annas Auziņas grāmata ir ne vien būtisks pienesums tradīcijai rakstīt par sieviešu miesiskumu un seksualitāti, bet arī tieši tāda rakstīšana, uz kādu aicināja Siksū, – “rakstīšana ar baltu tinti”⁵ (izmantojot mātes piena metaforu) – sievišķā rakstība ciešā saistībā ar ķermenisko pieredzi, jutekliskumu, mātišķību un sievišķo ģenealoģiju kā radoša darba pamatu; veidojot emocionāli dziļu, empātisku saikni starp lasītāju un Terēzes izjūtām, tā ir arī vieta pārmaiņām, iespēja skaidrāk ieraudzīt kādu sievietes pieredzes daļu, pārvarot aizspriedumus un rosinot diskusijas.

1. Cixous H. The laugh of the Medusa. Signs. 1976. Vol. 1, No. 4. P. 875–893  (atpakaļ uz rakstu)
2. Antija, Aina Āre (1912), Angelika Gailīte, Ilgas un maldi (1913), Ivande Kaija, Iedzimtais grēks (1913) – teksti iznāk teju vienlaikus un līdzīgās tematikas – neslēpta sievietes ķermeniskuma tēlojuma dēļ – kritikā aplūkoti kopā.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ezergaile I. Gundega Repše: Pēcpadomju subjektivitāte Latvijā: dažas zīmes literatūrā. Raksti. Rīga: Zinātne, 2011. 546–570. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Anna Auziņa to konstatē, rakstot par latviešu dzejnieču dzeju, līdzīga kustība vērojama arī prozā. Auziņa A. Anatomija un metafizika. Femīnā dzeja. Latviešu literatūra 2007–2015. Rīga: LU LFMI, 2018. 188–217. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Cixous H. The laugh of the Medusa, p. 881.  (atpakaļ uz rakstu)