Foto: www.tartu.postimees.ee
Marko Kompuss (Marko Kompus) ir viens no tiem igauņu dzejniekiem, kuru dēvē par sirreālistu. Kritiķe Margita Tinso (Margit Tinso) recenziju par Kompusa dzejoļu krājumu Laboratorija (2016) iesāk ar vārdiem: “Marko Kompuss mūsdienu igauņu dzejā ir visai mistisks un grūti uztverams fenomens.” Bet dzejnieks Haso Krulls (Hasso Krull) savā lieliskajā esejā Aristokrāts, proletārietis, eremīts. Trīs poētiski uzstādījumi raksta: “Kompusa pasaules skatījumu vai estētiku nav iespējams noformulēt. To var raksturot ar vārdiem “izskatās”, “šķiet”, “droši vien”, acīmredzot” utt., jo precīzu definīciju tā nedod. Eremīts to negrib darīt, jo viņa tekstiem ir jārada ermitāža, vientulības vieta, kur sabiedrības slogs, ieciklējušās domas un pretrunas vairs nedarbojas.”
Marko Kompusam ir tikusi laba pašmāju sirreālistu Ilmara Lābana (Ilmar Laaban), Artura Alliksāra (Artur Alliksaar), Andresa Ehina (Andrus Ehin), Jāna Malina (Jaan Malin) un citu dzejnieku tradīcijas skola. Tomēr intervijās Marko Kompuss atzīst, ka viņa rakstības maniere, stils un domāšanas veids ir viņa paša dzīves uztvere un cenšanās izvairīties no esošā tiražēšanas. Kādā intervijā dzejnieks atzīstas: “Manā dzejā patiesībā ir sacelšanās pret valodu, pret parasto valodu. Es nesaceļos pret sabiedrību, bet gan pret valodu. Savā ziņā. Tur ir atšķirība. Ar valodu saceļos pret valodu. Absurdi, bet redzi, tā tas ir.”
Marko Kompusa pirmais dzejoļu krājums iznāca 1998. gadā. Tajā laikā viņš iestājās literārajā grupā Erakkond. Pēc tam Kompusam sistemātiski ir iznākuši arvien jauni dzejoļu krājumi. Viņš ir publicējies arī ar vairākiem pseidonīmiem, tādējādi daudzveidojot vai sašķeļot savu identitāti. 2015. gadā režisors Jāns Jirgens Klauss (Jaan-Jürgen Klaus), veselu gadu sekojot dzejnieka ikdienas dzīvei, izveidoja savdabīgu dokumentālo filmu Vientuļnieks poēts Marko Kompuss.
Šai publikācijai es izvēlējos dzejoļus no viņa pēdējā krājuma bezkāju olas tango.
Atdzejotājs
brūkleņu rīts
piliens ar sērkociņiem spēlē vilkati,
ir brūkleņu rīts. apvāršņa skābes pujeņu skrējēji
metina precīzi
es elpoju karošu dzimtenes
un tauriņi no akmens ir uz mana skausta,
to spārnu vēzieni ir sērkociņu kastītes. ir brūkleņu rīts.
un vilkača sviedri smejas precīzi.
pudeles pasts sniegā
akmeņi ir mati – savu skatienu ķermeņi
novietoti uz laukiem – vēlīnie konsonanti,
kur medūzas pēta dzejoļus –
cirvji neļķu skaņā, lai atgrieztu mīlestību –
skaņas ātruma virtuvē ūdens tējai vienmēr ir uz pavarda –
sienāžu zārki, kur pudeles pasts sniegā ir aizmirsis savu ticību.
stiķenes evaņģēlijs
1. naktī iepakotās vannas ir pilnas ar būra putnu kauliem.
2. pētot vīpsnu suns grauž ēkas.
3. tieši uz trombona galvaskausa no mijkrēšļa izteiksmes
arī no akmeņiem tev šuj drēbes.
3. 1. vēja kāpurs ir no kabatas debesu taukiem.
3. 2. nāc, nāc, piedāvā piedurknei runātāja saltumu!
3. 2. 1. biezs ir sals.
liek kaiju procentus pasviest zem naga.
4. driģeņu alfabēts ieplūst vālodžu smiltīs.
5. bezmiega kalpam sākas caureja.
6. tumsas zirga gaļas gravitācijas dienesta drānās.
7. gulbja dziesma nonāvē mēbeli.
7. 1. summa.
lūpu saliktais pakārtotais teikums
sievietes ēd ceriņu saknes.
dieva elkdievs.
elkdieva dievs.
sievietes ēd ceriņu saknes,
atļaujas drudzī riet;
lūpu saliktais pakārtotais teikums
sanumurē tumsu.
sievietes ēd ceriņu saknes.
dieva elkdievs.
elkdieva dievs.
stiebri kaujas
par mūžību.
sniega krogs
ciems ir gads.
būkas neredz cauri
rūgto vīziju kupenām.
raudoša pudele nes
tumsu savā knābī.
pie kroga letes ir uzradusies
satiksmes zīmju māsa.
paviljons rāpo pa viņas
kāju kā lidmašīnas zobs.
parādvēstuļu sniegs. kamēr es
dzīvei pieaudzēju piedurknes,
zeķes ir gadalaiks kājām,
būkām lūgšanu saknes
taisa smaganu krēslu.
dubultskābeklis
tabaku izsmej vista; dubultā; tās skābeklis
saburza tabakas topogrāfiju.
ir lidmašīnas sadriskātas strīdā.
ir skābekļa diktāts savai tumsai.
tabaka izsmej vistu, kas kašā zibeni.
un dubultlidmašīnas strīdas smieklos.
durvis jūrā
zirgs kā durvis jūrā dzemdina nakti.
mugurkauls ziemai sniedz – rūgtu horizontu, kam
salūzušas ir dieva skrūves.
plauksta no nemanāmā
zied zārka nagla. kodols samīļo no iekšpuses.
vienmēr ir samīļojis.
kad rājas gaisa sarkanie zari,
spogulis beidz mājienus – slāpju māte.
kā šofera zobs uz tirgus pieres tu atrodi savu dzīvi –
tauku dārzs – un no durvīm bandiniekam ir uzšūts nazis.
tu guli plaukstā no nemanāmā
tikai vārds pūš vientulību.
bezkrastu okšķeris
tikai mākoņu pļaujmašīna
saprot kādā veidā mīlestība
ar cilvēku apakšzemē rok mīlestību.
mīlestība ar cilvēku apakšzemē
rok mīlestību; un tikai
mākoņu pļaujmašīna saprot:
uz bezkrastu okšķera durvīm klusē mākoņi.
ģitāras imāmā1
akmeņus vemjošais laiks ir apkaunojis savas saknes.
saknes bāž savas karotes vējos – karotes
makšķerē omulīgu izbrīnu.
pāri izbrīnam debesīs staigā seju zābaku ieroču brālis.
es esmu bezieroču ieroču brālis. no savām debesīm
atrodu benzīnā dejojošu balerīnu.
dejas nosaukums:
trompetes atklātā ainavā ģitāras imāmā
bezkāju olas tango
mirušo saknes vienmēr ir izkapts plūmē,
vienmēr, lai gan novembris savu nagu baltās krāsnis
tulko pilienu pēc piliena (ko tikpat labi varētu arī dēvēt
par upju dievbijīgajām lokām), attālina gnostiskos mākoņus,
piespiedu kārtā. aukstie paparžu rati
izrēc priekšstatus – dzeloņdrāšu radio tieši līdz kaulam;
zemenes sāk dzemdības – aplausu bacilis;
kaut kā vienmēr novembris izrok pienu, lai pabarotu
adatu, adatas aci (netulkojami: bezkāju
olas tango alkatīgi samelojis nagu melnumu);
kā adatas acs kaila izkapts parādās no plūmes.
No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš
- Imāms (arābu: إمام, Imām – ‘vadītājs’) ir garīdznieks islāmā, kas vada mošeju darbību, organizē kopīgas musulmaņu kopienas lūgšanas un veic citus rituālus. Šiītu islāmā jēdziens “imāms” tiek izmantots, lai apzīmētu virsvadoņus – pravieša Muhameda tiešos pēctečus. (atpakaļ uz rakstu)