— Afganistānas vīruss ir nevis “Taliban”, bet karš

Afgāņu autore Nadja Gulama (Nadia Ghulam) kopš 2016. gada dzīvo Katalonijā, kur raksta, uzstājas ar dokumentālā teātra izrādi un vada nevalstisko organizāciju Tilti mieram (Ponts Per La Pau), aktīvi iestājoties pret karadarbību Afganistānā. Gulamas pirmā grāmata Mana turbāna noslēpums vēsta par viņas pieredzi Afganistānā, kur autore 10 gadu dzīvojusi ar vīrieša identitāti, lai jau kopš bērnības varētu strādāt un palīdzēt uzturēt ģimeni.

Agra Lieģe-Doležko

 

Grāmatu Mana turbāna noslēpums (The Secret of My Turban) jūs uzrakstījāt katalāņu valodā, un tā vēl nav tulkota angliski, tāpēc man nebija iespējas to izlasīt. Vai varat Punctum lasītājiem mazliet pastāstīt par grāmatas saturu? 

Jā, Mana turbāna noslēpums ir mana pirmā grāmata, un tā ir jau iztulkota spāņu, franču un vācu valodā. Es ceru, ka drīz tā tiks iztulkota arī angļu valodā. Tas ir mans stāsts, mana biogrāfija – šajā grāmatā es stāstu par to, kā tad, kad man bija astoņi gadi, manu māju bombardēja, nogalinot manu brāli un smagi ievainojot mani pašu, sakropļojot man seju. Es biju komā un ilgu laiku pavadīju vairākās slimnīcās. Tikmēr Afganistānā pirmoreiz sākās Taliban režīma okupācija. Toreiz man jau bija 10 gadu, un spēkā bija stājušies likumi par to, ka sievietes nedrīkst strādāt, studēt, nedrīkst pat vienas iziet ārpus mājas. Mana ģimene cieta trūkumu, un es, būdama bērns, nolēmu izlikties par savu mirušo brāli, pārģērbjoties vīriešu drēbēs, lai varētu strādāt un nopelnīt kaut nedaudz naudas ēdienam. Es biju par jaunu, lai apzinātos, kādu risku uzņemos, – var teikt, ka es dzīvoju no dienas uz dienu. Es atceros, ka tolaik šķita – tas viss drīz beigsies, viss atkal būs normāli, es atkal varēšu būt Nadja… Iespējams, ka sievietes Afganistānā tagad jau atkal dzīvo šādās cerībās. Bet šī “rītdiena” manā gadījumā nepienāca ļoti ilgu laiku – ar brāļa identitāti es nodzīvoju 10 gadu. 

 

Afganistāna pirmoreiz Taliban režīma okupācijā nonāca 1996. gadā, un tas tika gāzts 2001. gadā. Taču jūs turpinājāt dzīvot ar brāļa identitāti vēl piecus gadus pēc tam, vai ne tā?

Jā. Dzīvojot Eiropā, esmu sapratusi, ka situācija Afganistānā, it īpaši tas, ar ko saskaras sievietes Afganistānā, tiek skatīts caur prizmu: ar Taliban režīmu vai bez Taliban režīma. Pastāv uzskats, ka šī režīma laikā uz sievietēm tika attiecināti dažādi ierobežojumi, bet, līdzko Taliban režīms tika gāzts, sievietēm vairs problēmu nebija un sākās skaista dzīve, kurā tās varēja izmantot dažādas iespējas. Tāpēc šobrīd pasaule atkal ir šokā – sievietēm Afganistānā atkal klājas slikti! Bet tas ir visai maldinošs uzskats. Patiesībā jau kopš pilsoņa kara sākšanās, vēl pirms Taliban režīms pirmoreiz nāca pie varas, sieviešu dzīve Afganistānā bija īsta elle. Tā, protams, turpinājās arī Taliban laikā, bet tad ieradās amerikāņu kareivji un sāka izmantot šo propagandas rīku – ideju par sieviešu atbrīvošanu, kas simbolizēja demokrātijas ieviešanu, bet nekādas demokrātijas tur nebija un sievietes turpināja ciest. Sievietes Afganistānā nav pārstājušas ciest.

 

Šis iedalījums – Taliban režīms, 20 gadi bez Taliban režīma un režīma atkārtota nākšana pie varas 2021. gadā –, manuprāt, patiešām raksturo veidu, kā Rietumu pasaulē salīdzinoši virspusēji tiek spriests par Afganistānā notiekošo. Sieviešu tiesību kontekstā tiek uzsvērts pēdējo 20 gadu laikā sasniegtā zaudējums – atkal stājies spēkā aizliegums sievietēm studēt, strādāt, atrasties ārpus mājas bez pavadoņa vīrieša. Taču jūsu personīgā pieredze liecina par to, ka būtiskāki Afganistānas iedzīvotāju, īpaši sieviešu, labklājībā ir pavisam citi faktori.

Jā. Pēc pirmā Taliban režīma beigām 2001. gadā es teorētiski būtu varējusi atgūt savu identitāti, bet praktiski tas nebija iespējams. Pārējai pasaulei Taliban, šķiet, atgādina vīrusu, kurš reizēm Afganistānā plosās, bet tad kādu laiku nav vispār. Bet patiesībā Afganistānas vīruss ir nevis Taliban režīms, bet gan karš. Kara radītā nedrošība, bumbas, ieroči, kurus attīstītās valstis ražo un sūta uz Afganistānu, dažādo varu cīņai par dabas resursiem – tās ir pastāvīgas problēmas, kuras nepazūd. Un, kā vienmēr, tā rezultātā visvairāk cieš sievietes un bērni.
Jā, Kabulā dzīvojošās sievietes šajā 20 gadu periodā varēja mācīties, studēt un strādāt, bija pat sievietes, kurām izdevās nokļūt nosacītās varas pozīcijās apmaiņā pret lojalitāti konkrētiem politiskajiem spēkiem, bet provincēs un ciematos dzīvojošu sieviešu ikdiena nekad tā īsti arī neuzlabojās. Es pati turpināju slēpties aiz vīrieša identitātes, jo es taču nevarēju tiem vīriešiem, kuri iepriekš bija Taliban kaujinieki, bet pēkšņi bija noskuvuši bārdas un saģērbušies rietumnieciskās drēbes, paziņot: es jums visu šo laiku meloju un patiesībā esmu sieviete! Man tās bija tās pašas sejas – iepriekš ar garām bārdām un turbānos un tagad citā apģērbā, bet patiesībā jau nekas nebija mainījies. Atšķirība bija tā, ka viņi varēja melot un pārģērbties, jo bija spēcīgāki, savukārt es nevarēju atgriezties pie savas patiesās identitātes un atzīties līdzīgos melos – es viņiem līdzās biju trausla un ievainojama.

 

Taču laikā, kad dzīvojāt ar mirušā brāļa identitāti, jums, lai gan ārkārtīgi riskantos apstākļos, tomēr bija iespēja ārpus mājas dzīvot vīrieša dzīvi. Nepieciešamība nepārtraukti slēpties un riskēt, protams, nav savienojama ar ideju par brīvību, taču šāda eksistence jums noteikti iedeva visai unikālu perspektīvu.

Kad es, dzīvojot šeit, Katalonijā, runāju par sev tolaik pieejamo brīvību, sievietes iztēlojas šo brīvību pa savam – būt brīvām viņām nozīmē nodarboties ar sabiedrisko aktīvismu, būt par rakstniecēm, žurnālistēm, akadēmiķēm. Bet Afganistānā sievietes sapņo par pavisam mazām brīvībām – nebaidīties vienai iet pa ielu, parunāties ar draudzeni, aiziet ciemos, aiziet vienai uz veikalu, braukt ar riteni… Man, dzīvojot ar vīrieša identitāti, bija iespēja vienai atrasties ārpus mājas, un daudzi vīrieši pat kļuva par maniem draugiem – es biju visai pārliecinoša! (Smejas.) Bet tagad, aizbraucot uz Afganistānu un vērojot sievietes savā ģimenē un tuvāko draugu lokā, man ir skaidrs, ka mūsu domāšanas veids vienmēr ir atšķīries. Es redzu, ka lielai daļai sieviešu pat nav ienācis prātā, ka viņām varētu pienākties brīvība. Viņas piedzīvojušas tik daudz vardarbības un izjutušas tik daudz spiediena, ka patiesi sākušas ticēt, ka ne uz ko vairāk nav spējīgas. Viņām jau no bērnības tiek stāstīts, ka mācīšanās skolā viņām nav nepieciešama – tā vietā viņu svarīgais uzdevums ir rūpēties par mājas soli. Ja tu to dzirdi jau no bērnības, ir mazas izredzes vēlāk noticēt, ka vari arī ko vairāk.

 

Bet jūs jau no mazotnes uz dzīvi raudzījāties atšķirīgi. Jūs 10 gadu vecumā nolēmāt, ka paveiksiet teju neiespējamo, lai palīdzētu savai ģimenei.

Es parasti saku, ka esmu vienkārši dīvains cilvēks. (Smejas.) Tāda esmu bijusi jau kopš agras bērnības, un par to lielā mērā varu pateikties savai mātei. Atceros, ka reiz bērnībā, mazgājot traukus, es saplēsu glāzi un kāda no tantēm mani par to pamatīgi norāja, sakot, ka no manis nekas neiznāks. Kad pastāstīju par to savai mātei, viņa paskatījās uz mani un vienkārši paziņoja: tu neesi kaut kam tādam radīta! Tu nemazgāsi traukus, lai uzturētu kārtībā vienu mājsaimniecību, – tā vietā tu darīsi darbu, kas cels visu sabiedrību! Tu esi radīta kaut kam lielākam! Un viņai bija taisnība – man ir līdera dotības; lai kur es nokļūtu, es organizēju un vadu. Lielāko daļu savas dzīves es no tā mēģināju aizbēgt – es cilvēkiem bieži teicu, ka negribu atšķirties no citām sievietēm, bet dziļi sirdī vienmēr zināju, ka, kā jau mana māte teica, man lemts darīt ko nozīmīgāku – studēt, mācīt, organizēt.

 

Jūsu otrās grāmatas Stāsti, kas mani dziedināja (Tales That Healed Me) pamatā ir jūsu mātes stāsti, kurus viņa jums stāstīja, kamēr pēc bērnībā notikušās traģēdijas jums ilgstoši nācās uzturēties slimnīcā. 

Līdz 16 gadu vecumam es nepratu ne lasīt, ne rakstīt – viss, ko zināju, bija nācis no manas mātes stāstiem. Viņa ar mani slimnīcā pavadīja ļoti daudz laika – viņa stāstīja un lika man domāt un analizēt, un tagad, pateicoties viņai, es pati esmu stāstniece. 

 

Vienā no intervijām jūs minējāt, ka tieši mātes stāstu dēļ jūs neienīstat Afganistānu, bet spējat saskatīt tajā skaisto.

Mana māte vienmēr naidu spēju pārvērst mīlestībā. Ikreiz, kad es par kaut ko biju īpaši saniknota, es gāju pie mātes un teicu: “Mammu, vai tu zini, ko viņi izdarījuši? Vai saproti, cik ļoti viņi visiem nodarījuši pāri?” Bet viņa atbildēja: “Kā tev izdevās kļūt par izglītotu cilvēku?” Es biju apmulsusi, jo kāds gan tam sakars ar manis teikto? Bet tas, ko māte ar to centās pateikt, bija, ka pāridarījums vienmēr nāk no izglītības un izpratnes trūkuma. Ja kāda cilvēku grupa dara pāri citiem, neatdari ar to pašu, jo tava privilēģija ir izpratne un izglītība. Tāpēc, pateicoties viņai, es vienmēr cenšos veicināt pārmaiņas un nekoncentrēties uz negatīvo.

Tāpat viņa man stāstīja par Afganistānu – zemi, nevis valsti – par tās pistāciju klātajiem kalniem, skaistajiem kokiem un dzīvniekiem; par visu, ko man pašai nebija iespējas redzēt. Tagad, domājot par Afganistānu, man prātā nāk nevis tuksnesis un sausums, bet gan mātes aprakstītās gleznainās ainavas. Par Afganistānas skaistumu esmu uzrakstījusi ilustrēto pasaku Zeme, kurā mīt putni bez spārniem (The Country of Birds Without Wings). Šajā zemē mīt putni, kuriem nav spārnu, tāpēc viņi nespēj pamest šo zemi, bet viņi joprojām var priecāties par savu skaisto mītnes zemi. Bet par maniem spārniem kļuva zināšanas un izglītība, kas ļāva man šo zemi pamest un ļāva sākt stāstīt pašai savus stāstus.

 

Jūs esat arī stāstu krājuma Pirmā zvaigzne debesīs (The First Star of the Night) autore, kurā apkopoti par jums tuvajām afgāņu sievietēm. Kāpēc jums bija svarīgi pastāstīt arī viņu stāstus?

Pēc tam, kad iznāca mans autobiogrāfiskais romāns Mana turbāna noslēpums, visi man teica, ka esmu stipra, optimistiska, drosmīga… Viņuprāt, tas, ko es darīju, bija patiesas drosmes un spēka apliecinājums. Taču es zināju, ka aizbraucot es stiprākās un drosmīgākās sievietes esmu atstājusi Afganistānā – māti, tantes, māsīcas… Šī apziņa man lika sajust, ka esmu tikai milzīga koka mazs zariņš, un ar šo grāmatu vēlējos visu šo sieviešu spēku un drosmi parādīt visai pasaulei. Es gribēju parādīt saviem lasītājiem viņu dzīves, jo esam pieraduši uzskatīt, ka pasaulē ir divu veidu cilvēki – varoņi un zaudētāji. Bet man šķiet, ka tieši tie cilvēki, kurus varētu uzskatīt par zaudētājiem – kuri ir zaudējuši tik daudz kā šīs sievietes –, ir patiesie šīs pasaules varoņi. Mūsu bailes mums iemāca visvairāk, un šīs sievietes, kuras ir tik ļoti cietušas un kuras joprojām ir tur un cīnās – ne jau par savām tiesībām, jo viņas apzinās, ka īstermiņā kaut ko mainīt ir praktiski neiespējami, bet gan par to, lai viņu meitu dzīves būtu kaut par kripatiņu labākas –, viņas ir spēcīgākas par jebkuru cilvēku, kuru esmu satikusi, un no viņām es esmu daudz mācījusies.

 

Kā dzīve Afganistānā ir mainījusies pēc Taliban atkārtotās nākšanas pie varas pagājušajā gadā?

Afganistānā notiekošo es raksturoju kā tumsas iestāšanos. Šo pārmaiņu rezultātā pie varas nākuši nezinoši un nekompetenti cilvēki, kamēr tie cilvēki, kuri manā zemē bija gaismas avots, Afganistānas dvēsele, izglītotie, saprātīgie cilvēki, kuri vēlējās valsti izmainīt uz labu, vai nu pamet Afganistānu, vai mirst. Pie varas esošie ne tikai negrib, bet arī nezina, kā šo valsti padarīt labāku, – tehniski viņi ir musulmaņi, bet viņiem absolūti trūkst izpratnes par reliģiju. Ir skaidrs, ka šai valstij būs ļoti grūti atkopties un attīstīties pēc šī trieciena. Un tiem palikušajiem cilvēkiem, kuriem ir dziļāka izpratne par notiekošo, būs vienlīdz grūti no malas noskatīties, uz kurieni šāda iekārta ved. Viņi zina, ka tas ir ceļš uz nekurieni, bet viņu spēkos nav to apturēt. Ja viņi mēģina iebilst un runāt, vienaldzīgie un nekompetentie viņus uzreiz apklusina.

 

Atgriežoties pie jūsu stāsta – kā jums toreiz izdevās Afganistānu pamest un nonākt Katalonijā?

2016. gadā man Katalonijā palīdzēja nokļūt kāda spāņu žurnāliste, kura Afganistānā vadīja nevalstisku organizāciju. Eiropā es ierados, lai veiktu atkārtotas operācijas, – mana seja pēc sprādziena joprojām bija sakropļota. Kad ierados Eiropā, man bija 21 gads, un mani savās mājās uzņēma kāda katalāņu ģimene, kurai esmu neiedomājami pateicīga un ar kuru kopā dzīvoju joprojām. Viņi neredzēja manu ādas krāsu, reliģisko piederību, vecumu vai dzimumu, bet gan tikai cilvēku, kuram nepieciešama palīdzība.

 

Pa šiem pāris gadiem jūs esat paveikusi ārkārtīgi daudz. Jau iepriekš pieminējām jūsu sarakstītās grāmatas, bet jūsu primārā darbības sfēra ir aktīvisms nevalstiskajās organizācijās.

Galvenokārt es šobrīd darbojos savā nevalstiskajā organizācijā Tilti mieram. Šīs organizācijas galvenais mērķis ir atbalstīt un ļaut politiskajā aktīvismā un miera veicināšanā darboties tiem cilvēkiem, kuriem tam pietrūkst resursu. Es pati esmu cietusi no karadarbības, es zinu, ko nozīmē dzīvot valstī, kurā pastāvīgi ir karš. Tāpēc visur, kur eju, es cilvēkiem uzdodu jautājumu: “Vai tu esi par mieru?” Un, ja atbilde ir apstiprinoša, es jautāju: “Ko tu tā labā dari?” Jo ar vienkāršu “jā” mūsdienu apstākļos vairs nepietiek – ir kaut kas arī jādara. Lai atbalstītu miera iestāšanos un karadarbības beigas Afganistānā, nav obligāti jābrauc uz Afganistānu – veicināt miera iestāšanos reģionos, kur notiek karadarbība, var, arī esot savā valstī. Eiropā ir daudz ražotņu, kurās izgatavo ieročus, un tie tiek pārdoti reģionos, kur notiek bruņoti konflikti. Vai tu kaut ko dari, lai apturētu šos uzņēmumus? Vai tu māci saviem bērniem neskatīties uz virspusējām atšķirībām cilvēku vidū – reliģiju, ādas krāsu, etnisko izcelsmi –, bet gan saredzēt cilvēcību, kas mūs vieno? Vai arī tu joprojām iedali cilvēkus pēc šīm atšķirībām? Ja no savas dzīves un prāta neizdzēsīsim šīs barjeras, mēs nespēsim aktīvi iestāties par mieru. Cilvēki šobrīd atceras Otro pasaules karu, ar šausmām domā par koncentrācijas nometnēm, bet apstākļi bēgļu nometnēs nereti nav labāki. Miers mums visiem nepieciešams tāpat kā ūdens, ēdiens un gaiss. Un ir svarīgi izdzēst šo priekšstatu, kuru izplata mediji, – ka bēgļi, ierodoties Eiropā, mūs apdraud. Tā vietā, lai viņus ieslodzītu kastītēs, dodiet viņiem izglītību! Tikai tā viņi spēs kļūt par tiltu – tiltu mieram savā izcelsmes valstī.

 

Jums bija ļoti svarīgi sevi izglītot – pēc ierašanās Katalonijā jūs esat ieguvusi vienu augstāko izglītību pēc otras. 

Jā, visus iegūtos sertifikātus esmu pielikusi pie sienas savā istabā – esmu ļoti lepna par to, ka man beidzot bija iespēja iegūt izglītību! Man ir grāds datorzinātnēs, sabiedrības integrācijā, sociālajā labklājībā un izglītošanā un maģistra grāds starptautiskajā attīstībā. 

 

Jūs nodarbojaties arī ar dokumentālo teātri.

Jā. Toreiz, kad ilgstoši dzīvoju ar sava brāļa identitāti, man 24 stundas diennaktī bija jāspēj sadzīvot ar bailēm un trauksmes sajūtu. Bet, tieši pateicoties bailēm, es esmu ļoti dzīvs, ļoti apzināts cilvēks. Es bailes pārvērtu pozitīvajā – es spēju koncentrēties uz katru sīkāko detaļu un kustību. Šķiet, esmu attīstījusi tādas maņas, kuru citiem nemaz nav. Kad satieku kādu cilvēku pirmoreiz, ieskatoties viņam acīs, saņemu ļoti daudz informācijas, saskaņā ar kuru tad varu saprast, kā rīkoties. To es izmantoju arī, nodarbojoties ar dokumentālo teātri. Kad uzstājos, pretēji lielākajai daļai profesionālu aktieru, kuri uzstāšanās laikā negrib redzēt skatītāju sejas, es vienmēr lūdzu, lai skatītāji ir izgaismoti – lai varu redzēt visu sejas. Kad redzu sejas izteiksmes, es spēju uzstāties un parādīt sevi patiesi.

 

Ierodoties Eiropā, jūs nonācāt sabiedrībā, kur sievietēm ir iespēja darīt daudz ko tādu, kas nav pieejams sievietēm Afganistānā. Vai jums pie jaunās situācijas bija viegli pierast?

Protams, sākumā man viss notiekošais un pieredzētais šķita pārsteidzošs. Esot Afganistānā, es pēc pirmā Taliban režīma beigām necentos atgūt savu sievietes identitāti ne tikai tāpēc, ka baidījos no vīriešiem, kuri būtu varējuši mani pieķert melos, bet arī tāpēc, ka vīrieša lomā, lai gan ar lielu risku, man tomēr bija iespēja darīt daudz ko tādu, kas afgāņu sievietēm nebija ļauts. Tikai ierodoties šeit, es aptvēru, cik mazas bija tās brīvības, pēc kurām es un citas afgāņu sievietes vienmēr bija ilgojušās, un cik brīvi pieejamas tās bija šeit, Eiropā. Bet pēcāk es kļuvu pašpārliecinātāka un sapratu, ka arī šeit, Eiropā, sieviešu tiesību un brīvības jomā ir daudz, ko darīt. Es esmu cīnītāja – es risinu problēmas, kuras redzu savu acu priekšā, lai kur arī atrastos. Spāņu sievietes man sākumā bieži teica: “Nadja, tu runā par nevienlīdzību Eiropā, bet, salīdzinot ar sieviešu situāciju Afganistānā, šeit notiekošais tev taču noteikti šķiet kā paradīze!” Bet es atbildu: “Nē, jo tagad es dzīvoju šeit!” Kad dzīvoju Afganistānā, kur sievietēm vispār nav nekādu tiesību un iespēju, es pārģērbos par vīrieti, lai iegūtu kaut nedaudz brīvības. Bet, dzīvojot Eiropā, es apzinos, ka man ir iespēja par savām tiesībām cīnīties jau kā sievietei. Arī šeit pastāv nevienlīdzība – atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm daudzās jomās un atalgojuma ziņā. 

Pie dzīves Eiropā es pieradu ātri, jo visur, kur eju, es vienmēr saku, ko domāju. Cilvēki labprāt mani uzklausa un atbild – arī tad, ja mūsu viedokļi nesakrīt. Man ļoti patīk runāt ar cilvēkiem un diskutēt, visapkārt ir tik atšķirīgi prāti, viedokļi un mentalitātes… Man cilvēki bieži jautā: “Vai tu tiešām vēlies sarunāties ar rasistiem?” Un es atbildu: “Jā, protams!” Tas ir mans patiesais uzdevums, jo normāli cilvēki manī jau tāpat klausās… (Smejas.) Man ir svarīgi, lai cilvēki saprot un aizdomājas par to, kas notiek valstīs, kurās notiek aktīva karadarbība. Esmu gatava runāt un runāt, jo cilvēkiem jāsaprot, ko nozīmē karš, un jādara viss, kas ir viņu spēkos, lai veicinātu mieru.