— Caur plaisām normas formā

Par Žebera dzejas grāmatu Ceļš pie patērētāja (Neputns, 2021)

Žebera dzejas grāmatas tiek izdotas reti, tās parādās, kad neviens vairs necer uz viņa atkalatnākšanu. Debijas krājums Tetovējumi iznāca 1988. gadā, dubultkrājums Šņabji / Blaknes – 2007. gada beigās. Taču ne jau tikai tāpēc katrs viņa uznāciens ir arvien jauns pārsteigums. Lai gan jau krājuma Blaknes beigu daļā bija ievietoti vairāki grafiski dzejoļi, veltīti dzejnieka tēlam, taču jaunākais Žebera krājums Ceļš pie patērētāja ir pilnībā veidots pēc līdzīga principa. Pāršķirstot tas neizskatās kā parasta dzejas grāmata – lielāko daļu vietas aizņem shematiski zīmējumi, kas kopā ar nelielu teksta apjomu atgādina tādas kā instrukcijas. Sākotnēji tās tapušas pēc dzejnieces un toreizējās kuratores Elvīras Blomas pamudinājuma un bijušas skatāmas izstādē Rezerves dzeja Raiņa un Aspazijas mājā 2020. gada septembrī. Jau toreiz autors intervijā uzsvēra, ka izstādi rīko nevis mākslinieks Andris Breže, bet gan dzejnieks Žebers.¹ Likumsakarīgi, ka grāmatā poētika saskatāma lielākoties tekstā vai, precīzāk, teksta un attēla mijiedarbībā, kur tekstam ir būtiska, nevis papildinoša nozīme. Tajā pašā intervijā Žebers stāsta, ka dzeja var rasties, darbojoties ar šķietami nepoētiskām lietām. “Tu vienkārši paņem kādu materiālu un to apstrādā, un dzeja rodas šīs apstrādes rezultātā. Tas ir vizuāls materiāls, kuru tu piemēro savām vajadzībām. Nevis pie tevis iegriežas vārdi, bet pie tevis ir iegriezies attēls, un tu to apstrādā. Vēl viena atšķirība ir tā, ka izejas materiāls nāk no pilnīgi citas vietas – mākslā tas ir reāls jēdziens ready made vai objet trouvé – atrasts objekts.”²

Apzīmējumu “redīmeids” mākslas zinātnieks Tonijs Godfrijs izmanto, lai raksturotu vienu no četrām konceptuālās mākslas formām, skaidrojot, ka šo terminu “Dišāns izdomāja objektam ārpus mākslas pasaules, kurš pretendē būt jeb kuru ierosina atzīt par mākslu, tādējādi noliedzot gan mākslas objekta unikalitāti, gan mākslinieka rokas nepieciešamību”.³ Arī Žebers atzīst: “To, kas manā izstādē ir izstādīts, var darīt jebkurš cilvēks. Tur nav vajadzīgas nekādas profesionālas iemaņas. Katrs pats ar to var tikt galā. Viņam tikai jāienāk prātā.”⁴ Patiesi, kad pasniedzu radošo rakstīšanu, uzdevums radīt konceptuālu dzejoli nesa labus augļus vairumā gadījumu, un dažādu ārpus literatūras pastāvošu tekstu, piemēram, instrukciju, izmantojums bija populārs paņēmiens, kas allaž nodrošināja interesantu iznākumu. Tomēr tikai pavisam nedaudzu autoru izpildījumā rezultāts ir nevainojami trāpīgs.

Tagad, kad Žebera izstādes darbi līdz ar vēl citiem ir nonākuši dzejas grāmatā, izaicinājums ir paraudzīties tālāk par metodi, kad caur šķietami triviālām lietām ierodas poēzija un jūtīgs dzejas lasītājs to uzreiz pieņem. Jautājums, no kura bieži gribas izvairīties, ir – vai iespējams šo dzejas klātbūtni ne tikai uzticami apliecināt, bet arī pierādīt? Vai vismaz izskaidrot?

(Žebers. Ceļš pie patērētāja. 10.–11. lpp.)

Būtisks atslēgas vārds, ko iespējams attiecināt uz visu Žebera daiļradi, ir absurds. Tas apzīmē pilnīgu aplamību, bezjēdzību, muļķības. Absurda drāmā, kas saistāma ar eksistenciālisma virzienu, reālisma vietā izmanto grotesku, vārdu spēles, hiperbolas; kompozīcija parasti ir skaidra, loģiska, taču tās ietvaros nenotiek attīstība, sižets it kā griežas uz riņķi, veidojot ietvaru visiem jokiem un muļķībām, kas tiek izteiktas. Baudot absurda izrādi vai dzejoli, parasti pārņem sirsnīga jautrība – arī ja apzināmies traģisko bezspēcības izjūtu, no kuras nāk smieklīgā izteiksme. No Latvijā zināmiem kaimiņzemju dzejniekiem pirmie prātā nāk Dmitrijs Prigovs un Daniils Harmss, kas abi dzīvoja totalitārā režīmā. Arī Žebers krājumā Tetovējumi groteski un sarkastiski rāda Padomju Savienības norieta gadu reālijas. Pēdējo gadu latviešu literatūrā absurds krāšņāk uzplaucis īsprozā, kamēr mūsu dzejā absurda poētikas ir pamaz un Žebers ar visu reto publicēšanos tai bijis viens no uzticamākajiem. “Absurdā es atradu to, kā man pietrūka sirreālismā – to aloģisko loģiku, kas man ļoti patika. Visa PSRS bija viens absurds.”⁵

Tagad, jau kādu laiku kā patērētāji lasīdami virknēm atrunu un noteikumu, kas jāpievieno jebkurai precei (kā autors ievadā norāda, arī šai grāmatai), saprotam, ka absurda poētiku rosinoši diskursi pastāv neatkarīgi no valsts iekārtas. Inta Čaklā savulaik rakstīja, ka Tetovējumos lasāmā dzeja “atklāj birokrātiskā centrālisma radītās dzīves un cilvēka nožēlojamo niecību.”⁶ Var pat nepūlēties aizvietot vārdus “birokrātiskā centrālisma”, lai attiecinātu Čaklās teikto arī uz Ceļš pie patērētāja, mainījušies ir tikai iedvesmas avoti. Preču apraksti vai instrukciju teksti, ņemot vērā to mērķi, ir sausi, skaidri, gramatiski pareizi un nepārprotami, tādi, kuros, aizņemoties Jūlijas Kristevas valodas dalījumu semiotiskajā un simboliskajā modalitātē, dominē simboliskais, kas reprezentē sabiedrības likumus un kārtību. Tāpēc jo lielāki ir prieki par kļūdām vai neviennozīmību šādos tekstos (nesen cilvēki sajūsmā dalījās ar mašīntulkotāja kļūdu “izcelsmes valsts – tītars”). Pēc Kristevas domām, semiotiskais jeb pirmssimboliskais rada plaisas simboliskajā, izpauzdamies kā neatbilstības valodas normām, vārdu spēles, paradoksi. Gadījumus, kad dzejā tādējādi caur simbolisko tiek pieteikts tas, kas šo simbolisko ietekmē, pārrauj un apdraud, viņa saista ar revolūciju.⁷

(Žebers. Ceļš pie patērētāja. 88. lpp.)

Žebers kā normu pārkāpējs izklausās ticami. Kā norāda Kārlis Vērdiņš, “pirmajā grāmatā sastopamā estētika no šokējoša izaicinājuma ir kļuvusi par normu – mūsdienās epatāža mētājas apkārt vai katrā dzejolī, un tāpēc vairs nepārsteidz”,⁸ taču nu Žebers pretojas varas anonīmajam diskursam, diedzēdams dzeju caur tā formu. Viņa absurds nav tikai uzmanības pievēršana kļūdām un divdomībai; viņa redīmeidu lietojums nav tūlītēja ārpusmākslas objekta / neliterāra teksta pasludināšana par mākslu / dzeju. Patiesībā grāmatā ievietotās instrukcijas nedz vizuāli, nedz tekstuāli nav autentiski redīmeidi. Autors gan ir no tādiem iedvesmojies, bet tad, kā pats atzīst, apstrādājis pēc sava prāta, radoši stilizējis. Lugā Una viņš pasmejas par tradīciju dēvēt mēbeles sieviešu vārdos, radīdams nelielu komiksu par Unas meklēšanu dīvānā; dzejolī Matracis – par bieži sastopamu zīmējumu, kāds dažkārt parādās, noteiktā veidā stiprinot matraci, un šajā gadījumā atgādina zirnekli. Abi darbi liek domāt par tieši uztvertu metaforu (lietojot šo vārdu plašākā nozīmē). Starp citu, pastāv dažas psihiskas atkāpes, kad cilvēks dabiski nesaprot ikdienas metaforas, taču spēj apgūt tās intelektuāli. Matracis noslēdzas ar nelielu zirnekļiem veltītu absurda pantiņu, kādi palaikam parādās arī citviet grāmatā.

(Žebers. Ceļš pie patērētāja. 24.–25. lpp.)

Raimonds Ķirķis redaktora anotācijā brīdina no apziņas piedēvēšanas nedzīviem objektiem, kas Žeberam novērojama jau Blaknēs, bet jaunajā grāmatā visnepārprotamāk redzama dzejolī Ledusskapis. Pats autors ievadā piemin informācijas blaknes, kas rodas, patērētājam pievēršot norādēm pārāk lielu uzmanību, kā rezultātā perifērajā redzē parādās cita veida informācija. Žebera vizuālie dzejoļi ir pilni dažādu aplamību – kā brīdinājums nepielikt otrādi spoguļdurvis, jo “tādā gadījumā arī attēls būs otrāds un, lai saķemmētos, mums būs jāstāv uz griestiem” (29. lpp.). Lai tāda iespēja ienāktu prātā, nepieciešama neordināra iztēle. Dzejolī Bulta par tēlu kļūst mēbeļu salikšanā bieži izmantotais, bet ne vienmēr saprotamais bultas attēls. Dzejoli smieklīgu padara atskaņa “bulta / gulta”, bet papildu nozīmi piešķir iespēja, ka Jānis un Petja plāno atrasties zem vienas segas.

(Žebers. Ceļš pie patērētāja. 35. lpp.)

Ceļš pie patērētāja nav tikai ironija par pārprotamiem tekstiem un attēliem, bet nav arī gluži eksistenciāls izmisums par cilvēka atsvešinātību un bezspēcību industriju pakļautībā – lai gan, pēdējo dzejoli lasot, sažņaudzas sirds. Uz LV jautājumu “Ko iesākt ar veciem patērētājiem?” EU tajā atbild visdažādākajās valodās, un nonākot līdz latviešu, lasām: “Tīrīt ar mitru drānu. Noslaucīt ar tīru drānu. Regulāri jāpārbauda, vai visi stiprinājumi ir nostiprināti, un vajadzības gadījumā skrūves jāpievelk ciešāk.” (94. lpp.) Visīstākā dzeja, laikmetīga metafora. To aptverot, varam lasīt grāmatu vēlreiz, objekta vietā liekot patērētāja prātu mijiedarbībā ar anonīmo instrukciju naratīvu.

Inta Čaklā recenzijā par Tetovējumiem pamato Žebera atmaskojošās ironijas nepieciešamību, atgādinot, ka ticība un perspektīva “var izaugt tikai, attīrot augsni no ilūzijām, no viltus ticību un cerību lauskām”.⁹ Trīsdesmit trīs gadus vēlāk Žebers dara būtībā to pašu, tikai citā veidā. Ceļā pie patērētāja viņš saglabā iepriekš raksturīgo oriģinalitāti, skaidrību, humoru, taču neatkārto paņēmienus un neatgriežas vecajos izpētes laukos. Žebera grafiskā dzeja sasaucas ar pēdējo gadu latviešu dzejā raksturīgām tendencēm, taču vienlaikus ar savu stingro roku, skarbo lakonismu, konsekvenci, iracionālo racionalitāti viņš atšķiras no Pelša, Vērdiņa un jebkura konceptuālista vai cita dzejnieka/-ces.

1. Adamaite U. Cilvēks, kuram ienāca prātā. Intervija ar dzejnieku Žeberu. Kultūras Diena, 14.09.2020. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/cilveks-kuram-ienaca-prata.-intervija-ar-dzejnieku-zeberu-14248174 [skatīts 16.01.22.]  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Citēts pēc: Taurens J. Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi. Rīga: Neputns, 2004. 38. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Adamaite U. Cilvēks, kuram ienāca prātā. Intervija ar dzejnieku Žeberu.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Dzejnieks savā darbavietā. Guntara Godiņa un Kārļa Vērdiņa saruna ar Žeberu. Latvju Teksti. 2014. Nr. 2. 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Čaklā I. Īsi ziņojumi no viņpasaules. Kas dzīvo vārdos. Raksti par literatūru. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013. 71. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Kristeva J. La révolution du langage poétique : l’avant-garde a la fin du 19e siècle : Lautréamont et Mallarmé. Paris: Éditions du Seuil, 1974. P. 81.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Vērdiņš K. Šņabji. Blaknes. Kultūras Diena. 2.04.2008. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/snabji.-blaknes-37274 [skatīts 15.01.22.].  (atpakaļ uz rakstu)
9. Čaklā I. Īsi ziņojumi no viņpasaules. 71. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)