— #EsArī Nr. 1

Žurnāls Punctum uzsāk dokumentālo stāstu sēriju #EsArī, kurā aicina seksuālas vardarbības upurus dalīties ar savu pieredzi un atmaskot varmākas.

 

Pirms 15 gadiem mani pret manu gribu uz seksu mēģināja piespiest rakstnieks G. B. Man bija knapi 18 gadu, un togad biju piedalījusies konkursā un iekļuvusi viņa vadītajā prozas meistardarbnīcā. Konkursam paredzēto tekstu pirms iesniegšanas biju izdrukājusi uz raupja, brūna papīra un atceros, ka, lai gan teksts tika novērtēts pozitīvi, G. B. nievājoši, bet reizē labdabīgi pieprasīja, lai visus turpmākos tekstus drukāju uz normāla papīra, kur var redzēt burtus. Biju nokaunējusies, bet laimīga par to, ka esmu iekļuvusi.

Nodarbības viņš rīkoja savā dzīvoklī, kur katru sestdienu sapulcējās visi meistardarbnīcas dalībnieki, lai lasītu pašu uzrakstīto un uzklausītu pārējo dalībnieku un G. B. viedokli. Atceros, ka toreiz es viņu apbrīnoju, – viņš šķita stilīgi vienaldzīgs, bet reizē vērīgs un ieinteresēts; man šķita, ka viņš redz cauri visām neveiklībām un pliekanībām un ka viņa izteiktam pozitīvajam vērtējumam ir milzīgs svars. Reiz viņš kāda cita dalībnieka tekstu, kurā tas aprakstīja, ko redz skatlogos, ejot pa ielu, salīdzināja ar manis rakstīto, sakot, ka otrs autors ir “vērotājs”, bet es esmu “domātāja”. Man tas šķita liels kompliments.

Kad meistardarbnīcas nodarbības jau bija beigušās, es kādu vakaru no G. B. saņēmu ziņu ar aicinājumu viņu apciemot, jo viņam esot kāds ar literatūru un tulkošanu no angļu valodas saistīts piedāvājums. Es nespēju noticēt savai literārajai veiksmei un absolūtā naivumā, pat neiedomājoties, ko tāds vēla vakara aicinājums uz mājām patiesībā varētu nozīmēt, steigšus piekritu, un devos pie viņa aprunāties par šo “darbu”.

Kad ierados, mani mulsināja tas, ka viņš jau bija pamatīgi iedzēris, – uz galda stāvēja šņabja pudele, un no tās viņš šņabi dzēra tīru; es no piedāvājuma iedzert atteicos. Kad jautāju par tulkošanas piedāvājumu, kura dēļ biju ieradusies, viņš patiesi atvēra kaut kādu failu datorā, taču drīz pēc tam, kad es apsēdos krēslā, lai tekstu izlasītu, viņš sāka man uzmākties. Viņš centās mani iegrūst dīvānā, bet no tā man uzreiz izdevās izkārpīties; viņš bija ļoti piedzēries un fiziski diezgan vārgs.

Mani bija pārņēmis šoks – smadzenes nespēja pietiekami ātri apstrādāt informāciju un aptvert, ka cilvēks, kuru līdz šim biju ļoti cienījusi un uzskatījusi par autoritāti, pāris sekunžu laikā ir pārvērties par seksuāli uzmācīgu dzērāju. Šķita, ka viņš dzērumā manu šoku un pārbīli pat nepamana, jo uzreiz neatstājās, un vienā brīdī man pajautāja: “Nu, vai mēs drāzīsimies vai kā?” Un šo pretīgo, netīro teikumu, kurā bija ietverts viņa absolūtais aklums pret manu reakciju, es nekad neaizmirsīšu.

Es uzreiz prom neaizskrēju – kādu brīdi uzkavējos, panikā vienlaikus cenšoties no viņa izvairīties un uzturēt sarunu. No viņa teiktā sapratu, ka viņš, izlasot kādu no maniem stāstiem, kuru biju veltījusi savam tālaika draugam, uztvēris kā atzīšanos simpātijās pret viņu. Toreiz ar draugu bijām attiecību skaistajā sākuma posmā, un savā stāstiņā biju veltījusi viņam mīlīgi ironisko apzīmējumu “augstprātīgais filozofs”, kamēr sevi dēvēju par “wannabe dzejnieci”. Mēs tobrīd vēl mācījāmies vidusskolā, un pašironija bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa, bet šie apzīmējumi manā stāstā bija kluss veltījums mūsu lielajiem nākotnes plāniem, kurus bijām paredzējuši realizēt plecu pie pleca.

Doma par to, ka G. B. sevi iztēlojies par mana stāsta varoni, man šķita absurda un netīra; man bija svarīgi viņam pateikt, ka stāsts ne mazākajā mērā nav bijis par viņu. Cenšanās kaut ko skaidrot gan, protams, bija muļķīga, jo viņš manu uzkavēšanos acīmredzot uztvēra kā iespēju atkārtoti censties man uzmākties. Atceros, ka tobrīd es pat biju nedaudz uztraukusies par viņu, – viņš bija smagi piedzēries un savā dzīvoklī smēķēja; šķita, ka mans pienākums ir kādu brīdi palikt un pārliecināties, ka viņam nekas slikts nenotiks.

Tas, protams, bija bezjēdzīgi, un, lai izvairītos no viņa atkārtotiem mēģinājumiem man tuvoties, man nācās steigties prom. Aizskrēju no dzīvokļa un, esot uz ielas, uzreiz zvanīju savam draugam, lūdzot, vai varu pie viņa aizbraukt. Bija vēls, un viņa vecāki bija pārsteigti, mani ieraugot, bet neko nejautāja un nekomentēja. Toreiz visu pastāstīju tikai draugam un nākamajā dienā arī tuvākajai draudzenei. Jutu riebumu pret savu stāstu, kuru viņš, man tā šķita, tika aptraipījis, domās piesavinoties manus ar mīlestību rakstītos vārdus, nolasot tajos ziņu, kam ar realitāti nebija ne mazākā sakara.

G. B. man pat uz kādu laiku uzdzina riebumu pret rakstīšanu kopumā. Literārā pasaule man lika domāt par viņu, un es no tās gribēju attālināties, cik tālu vien iespējams. Meistardarnīcas noslēgumā būtu vajadzējis uzrakstīt stāstu un to kopā ar citiem absolventiem nolasīt pasākumā Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, bet es to tā arī neizdarīju. Joprojām ieraugot, ka kaut kur publicēts kāds viņa rakstīts teksts vai iznākusi viņa grāmata, nevilšus nodrebinos un reizēm domāju par cilvēkiem, kuri lasa šos tekstus, iespējams, ticot, ka tos ir sarakstījis dzīvesgudrs, nobriedis, inteliģents domātājs. Reizēm iedomājos, ka varbūt arī pati naivi un labticīgi esmu lasījusi kāda cita cilvēka tekstus, kurš maldīgi radījis par sevi dzīvesgudra, nobrieduša un inteliģenta domātāja iespaidu.

Bija šķitis, ka šis senais notikums man neko vairs nenozīmē, bet pēdējo nedēļu laikā, redzot to, cik dziļi mūsu sabiedrībā ieēdusies pārliecība, ka jebkādas fiziskas, seksuālas vai emocionālas vardarbības upuriem ir jānes vismaz daļa no kauna un atbildības par notikušo, sapratu, ka no šīs pretīgās pēcgaršas vēlos atbrīvoties. Es savu kaunu par notikušo gribu atdot tam, kuram tas pieder.