— Trīs stāsti

Dumpiniecisks gars, sieviete leģenda, viena no pēdējām sirreālistēm… Leonora Karingtone (Leonora Carrington, 1917–2011), kuru Oktavio Pass dēvēja par “mēnessērdzīgo, kas izsprukusi no Jeitsa dzejoļa”,  ir britu izcelsmes meksikāņu gleznotāja, tēlniece, rakstniece. Dzimusi Lankašīrā, bagātā angļu tekstilrūpnieku ģimenē, Karingtone jau no mazotnes zināja, ka ir atšķirīga un spēj redzēt to, ko citi neredz, saceldamās gan pret ģimeni, gan reliģisko audzināšanu. Viņa tika izslēgta no vismaz divām klostera skolām un 14 gadu vecumā tika nosūtīta uz internātskolu Florencē, kur sāka studēt glezniecību un varēja apmeklēt vairākus no pasaules labākajiem mākslas muzejiem. Vēlāk Karingtones vecāki negribīgi ļāva meitai pārcelties uz Londonu, lai turpinātu mācīties mākslu Amedeja Ozanfāna akadēmijā.

Londonā viņa pirmoreiz saskārās ar sirreālismu un 1937. gadā iepazinās ar gleznotāju Maksu Ernstu, drīz vien kļūstot par viņa mūzu un mīļoto. Kad Leonora, kurai tobrīd bija tikai 20 gadu, aizbēga uz Parīzi, lai dzīvotu kopā ar 26 gadus vecāko Ernstu, viņas tēvs jutās tik šokēts, ka izslēdza viņu no mantojuma. Parīzē Karingtone iepazinās ar plašāku sirreālistu loku: Andrē Bretonu, Salvadoru Dalī, Pablo Pikaso, Īvu Tangī, Leonoru Fini un citiem. Top pirmie sirreālistiskie darbi, tostarp slavenais Pašportrets jeb Rītausmas zirga viesnīca (1937–1938), kurā viņa sēž istabā ar mežonīgām izlaistu matu krēpēm, viņai aiz muguras gaisā peld šūpuļzirgs, pie kājām stāv hiēna, bet aiz loga debesīs auļo balts zirgs.

1938. gadā Karingtone piedalījās gan Starptautiskajā sirreālisma izstādē Parīzē, gan sirreālisma izstādē Amsterdamā un kopā ar Ernstu pārcēlās dzīvot uz Francijas dienvidiem, kur ne vien gleznoja, bet arī ražīgi rakstīja, radot sirreālistiskus īsstāstus, piemēram, Baiļu namu (1938), kas sākotnēji nācis klajā atsevišķā grāmatiņā ar Ernsta ilustrācijām, bet stāsts Debitante pirmoreiz publicēts 1940. gadā Andrē Bretona Melnā humora antoloģijā. Ieskatam autores daiļradē piedāvājam šo darbu, kā arī vēl divus no šajos gados tapušajiem tekstiem.

Stāsts Debitante pirmo izskanējis Latvijas PEN podkāstā Obligātā literatūra.

Tulkotāja

 

Debitante

1937

 

Tolaik, kad vēl biju debitante, es bieži gāju uz zooloģisko dārzu. Es turp gāju tik bieži, ka dzīvniekus pazinu daudz labāk nekā citas mana vecuma meitenes. Patiesībā es zoodārzā katru dienu sabiju tādēļ, lai bēgtu no cilvēkiem. Dzīvnieks, kuru biju iepazinusi vislabāk, bija kāda jauna hiēna. Arī viņa mani pazina. Viņa bija ļoti gudra. Es tai iemācīju franču valodu, bet viņa man – hiēnu valodu. Tā mēs kopā pavadījām daudz jauku brīžu.

Pirmajā maijā mana māte bija nolēmusi man par godu sarīkot balli. Šī doma mani mocīja vairākas naktis no vietas – man nekad nav patikušas balles, it sevišķi tās, kas tiek rīkotas man par godu.

1934. gada 1. maijā agri no rīta devos apciemot hiēnu.

– Sliktas ziņas, – es teicu. – Man šovakar jāiet uz balli.

– Jums paveicies, – viņa teica, – es arī labprāt aizietu paballēties. Es gan neprotu dejot, toties tīri labi māku uzsākt sarunas.

– Tur būs daudz ēdamā, – es teicu. – Redzēju, ka ēdiens mājās tiek vests veseliem vagoniem.

– Un jūs vēl sūdzaties, – sašutusi iesaucās hiēna. – Es ēdu tikai vienreiz dienā, un tad arī, būtu jūs redzējusi, cik draņķīgi te baro!

Pēkšņi prātā iešāvās pārdroša doma, kas mani gandrīz sasmīdināja.

– Tad aizejiet manā vietā.

– Mēs neesam pietiekami līdzīgas, citādi ar lielāko prieku, – mazliet saskumusi noteica hiēna.

– Klausieties, – es sacīju, – vakara gaismā tāpat neko daudz nevarēs redzēt. Ja mazliet nomaskēsieties, cilvēku pūlī neviens jūs pat nepamanīs. Turklāt mēs esam gandrīz vienā augumā. Jūs esat mana vienīgā draudzene, es jūs ļoti lūdzu.

Viņa brīdi apdomājās. Izskatījās, ka viņa grasās piekrist.

– Lai notiek! – viņa piepeši noteica.

Tā kā rīts bija agrs, zoodārzā nebija daudz sargu. Es ātri atvēru būri, un pēc mirkļa mēs jau bijām uz ielas. Es apturēju taksi. Mājās visi vēl gulēja. Kad tikām līdz manai istabai, no skapja izņēmu vakarkleitu. Tā bija diezgan gara, un hiēnai bija grūti staigāt manās augstpapēžu kurpēs. Sameklēju arī cimdus, lai noslēptu viņas rokas – tās bija pārāk spalvainas, lai būtu līdzīgas manējām. Kad logā beidzot iespīdēja saule, viņa jau bija izmetusi pa istabu vairākus lokus un iemanījusies noiet daudzmaz taisni. Mēs bijām tā aizrāvušās, ka mana māte, atnākusi pateikt man labrītu, gandrīz atvēra durvis, vēl pirms hiēna bija paguvusi pašmaukt zem gultas.

– Tavā istabā ir nelaba smaka, – teica māte un atvēra logu. – Līdz vakaram tev jāieiet smaržīgā vannā ar maniem jaunajiem vannas sāļiem.

– Labi, – es piekritu.

Viņa nepalika ilgi. Man šķiet, ka smaka viņai bija par stipru.

– Tikai ilgi nekavējies, drīz būs brokastis, – viņa vēl noteica, izejot no istabas.

Visgrūtāk bija izdomāt, kā nomaskēt hiēnas seju. Stundām ilgi lauzījām galvu, taču viņa noraidīja visus manus priekšlikumus. Visbeidzot viņa teica:

– Man liekas, es izdomāju. Jums ir kalpone?

– Jā, – samulsusi atbildēju.

– Tad darīsim tā. Jūs pašķindināsiet zvaniņu, lai pasauktu kalponi, un, kad viņa ienāks istabā, mēs tai metīsimies virsū un norausim seju. Šovakar savas sejas vietā es nēsāšu viņējo.

– Tā nav laba doma, – es teicu. – Viņa varētu nomirt, ja viņai vairs nebūs sejas. Kāds atradīs līķi, un mūs ieliks cietumā.

– Esmu pietiekami izsalkusi, lai viņu apēstu, – atbildēja hiēna.

– Un kauli?

– Esmu gatava apēst arī tos, – viņa teica. – Nu, vai esat ar mieru?

– Tikai tad, ja apsolāt viņu nogalināt, pirms noraujat viņai seju. Citādi viņai pārāk sāpēs.

– Labi, man vienalga.

Drebošu sirdi es pašķindināju zvaniņu, lai pasauktu kalponi Mariju. Nemūžam tā nedarītu, ja man tik ļoti neriebtos balles. Kad Marija ienāca, es pagriezos ar seju pret sienu, lai neko neredzētu. Jāatzīst, viss notika ātri. Kamēr hiēna ēda, es skatījos pa logu. Pēc dažām minūtēm viņa teica:

– Es vairs nevaru ieēst. Paliek vēl kāju pēdas, bet, ja jums atrastos kāds maisiņš, kur tās paglabāt, es varētu tās apēst vēlāk pa dienu.

– Paskatieties skapī, tur jābūt maisiņam, izšūtam ar liliju ziediem. Izņemiet no tā kabatlakatiņus un ielieciet tur.

Viņa darīja, kā es teicu. Tad sacīja:

– Tagad pagriezieties un paskatieties, cik es esmu skaista!

Hiēna grozījās spoguļa priekšā un apbrīnoja sevi ar Marijas vaibstiem. Viņa bija rūpīgi noskrubinājusi visu ap seju tā, lai pāri paliktu tikai nepieciešamais.

– Jā, nudien, – es teicu, – tīri nostrādāts darbiņš.

Vakarpusē, jau uzvilkusi balles tērpu, hiēna paziņoja:

– Esmu lieliskā formā. Šķiet, ka šovakar man būs liela piekrišana.

Kad lejā jau kādu laiku skanēja mūzika, es sacīju:

– Tagad ejiet, tikai atcerieties – nestāviet blakus manai mātei, viņa noteikti sajutīs, ka tā neesmu es. Nevienu citu es nepazīstu. Labu veiksmi!

Šķiroties es apskāvu viņu; no viņas nudien nāca ļoti spēcīga smaka.

Pamazām satumsa. Nogurusi pēc dienas pārdzīvojumiem, es paņēmu grāmatu, lai mazliet atvilktu elpu pie atvērtā loga. Atceros, ka lasīju Džonatana Svifta Gulivera ceļojumus. Pēc kādas stundas parādījās pirmais nelaimes priekšvēstnesis. Pa logu, spalgi kliegdams, ielidoja sikspārnis. Es briesmīgi baidos no sikspārņiem. Paslēpos aiz krēsla, zobus klabinādama. Nebiju vēl lāgā paguvusi nomesties ceļos, kad spārnu švīkstoņu apslāpēja skaļš troksnis, kas atskanēja pie manām durvīm. Istabā iebrāzās māte, pavisam bāla aiz dusmām.

– Mēs visi jau sēdāmies pie galda, – viņa teica, – kad tā radība, kas ieņēma tavu vietu, piecēlās un nokliedzās: “Ak tad es tā spēcīgāk smakoju, ja? Tas tāpēc, ka es neēdu kūkas.” Pie šiem vārdiem viņa sev norāva seju un to apēda. Un vienā lēcienā nozuda pa logu.

 

Karaliskā pavēle

1938

 

Biju saņēmusi karaļnama pavēli ierasties vizītē pie savas zemes valdniekiem. Ielūgums bija darināts no mežģīnēm, kas vijās ap reljefiem zelta burtiem; bij’ arī rozes un bezdelīgas.

Es devos pēc mašīnas, bet mans šoferis, būdams ļoti nepraktisks cilvēks, bija to apracis:

– Tas, lai audzētu sēnes, – viņš teica, – sēnēm nav nekā labāka.

– Bredij, – es sacīju – jūs nu gan esat nejēga. Jūs manu mašīnu esat padarījis nelietojamu.

Un nudien, tā kā mana mašīna bija galīgi nelietojama, man nācās noīrēt ratus ar zirgu.

Kad ierados pilī, bezkaislīgs sulainis, tērpies zeltā un sarkanā, paziņoja: – Kopš vakardienas karaliene ir sajukusi prātā; viņa ir vannā.

– Kāda nelaime! – es iesaucos. – Kā tas notika?

– Aiz karstuma.

– Vai es tomēr varētu viņu satikt?

(Man negribējās, lai šis garais ceļojums izrādās velts.)

– Jā, – atbildēja sulainis, – jūs tomēr varētu viņu satikt.

Mēs šķērsojām gaiteņus, ko rotāja neīsts marmors – apbrīnojama imitācija, istabas ar grieķu bareljefiem un Mediči griestiem, un vaska augļiem visās malās.

Kad iegāju pie karalienes, viņa gulēja vannā. Ievēroju, ka viņa vannojas kazas pienā.

– Nāciet iekšā, – viņa teica. – Redziet, es izmantoju tikai dzīvus sūkļus – tā ir veselīgāk.

Sūkļi peldēja pienā, un viņai bija grūti tos satvert. Kāds sulainis, bruņojies ar garu āķi, ik pa brīdim viņai palīdzēja.

– Drīz es būšu beigusi vannoties, – teica karaliene. – Man jums ir piedāvājums: es gribu, lai turpmāk jūs ņemat valdīšanu savās rokās. Esmu ļoti nogurusi. Viņi visi ir muļķi, tas nebūs grūti.

– Norunāts, – es teicu.

Valdības zāle atradās pils otrā galā. Ministri sēdēja pie ļoti gara un ļoti spīdīga galda.

Kā karalienes pārstāve es ieņēmu vietu galda galā. Premjerministrs piecēlās un uzsita pa galdu ar āmurīti. Galds pārlūza pušu. Sulaiņi atnesa jaunu. Premjerministrs savu koka āmuru nomainīja pret citu, no gumijas. Tad atkal uzsita pa galdu un teica tā:

– Jaunkundz, kas pārstāvat karalieni, ministru kungi, draugi – mūsu mīļotā valdniece vakar sajuka prātā. Mums vajag citu. Bet vispirms mums jānogalina vecā karaliene.

Ministru starpā kādu brīdi izcēlās murdoņa. Drīz vecākais no tiem piecēlās un vērsās pie pārējiem: – Turpmāk mums ir vajadzīgs plāns. Ne vien plāns, bet arī lēmums. Mums ir jāizvēlas, kurš būs slepkava.

Visu rokas pacēlās vienlaicīgi. Kā Viņas Augstības pārstāve es nezināju, ko iesākt.

Premjerministrs apmulsis uzlūkoja klātesošos: – Mēs nevaram visi būt slepkavas, – viņš teica. – Bet man ir lieliska ideja. Mēs sarīkosim dambretes partiju, un uzvarētājam būs tiesības nogalināt karalieni.

Viņš pagriezās pret mani un turpināja: – Jūs spēlējat dambreti, jaunkundz?

Jutos ļoti apjukusi. Man nebija ne mazākās vēlēšanās nogalināt karalieni, turklāt nojautu, cik nopietnas varētu būt šādas rīcības sekas. No otras puses, dambreti es vienmēr esmu spēlējusi diezgan viduvēji. Attiecībā uz sevi neredzēju ne mazākā riska, tāpēc piekritu:

– Man vienalga, – es atbildēju.

– Tad norunāts, – teica premjerministrs. – Un, lūk, ko darīs uzvarētājs. Viņam būs jāaizved karaliene pastaigā uz karalisko zoodārzu. Nonācis pie lauvu būra (otrais pa kreisi), viņš tajā iegrūdīs karalieni. Piekodināšu sargam, lai līdz rītam nedod lauvām ēst.

Karaliene mani iesauca savā kabinetā. Viņa laistīja paklājā ieaustās puķes.

– Nu, vai viss noritēja labi? – viņa jautāja.

– Ļoti labi, – es samulsusi atbildēju.

– Vai nevēlaties mazliet zupas?

– Jūs esat pārāk laipna, – es teicu.

– Tas ir viltotais liellopa buljons. Es pati to uzvārīju, – teica karaliene. – Tajā ir tikai kartupeļi.

Kamēr ēdām zupu, orķestris spēlēja populāras klasiskās ārijas. Karaliene neprātīgi mīlēja mūziku.

Pēc pusdienām karaliene devās atpūsties. Savukārt es devos uz dambretes partiju, kas norisinājās uz terases. Jutos nervoza, bet esmu mantojusi tēva sportisko garu. Ja biju devusi vārdu, ka ieradīšos, tad ieradīšos.

Milzīgā terase izskatījās iespaidīgi. Pie dārza, ko aptumšoja krēsla un cipreses, bija sapulcējušies ministri. Tur bija ap divdesmit galdiņu, pie katra divi krēsli ar tievām un trauslām kājām. Ieraugot mani, premjerministrs iesaucās:

– Ieņemiet vietas!

Visi metās pie galdiem, un sākās nežēlīga spēle.

Tika spēlēts visu nakti bez apstājas; vienīgie trokšņi, kas laiku pa laikam pārtrauca spēli, bija tā vai cita ministra dusmu kliedzieni. Ap rītausmu spēli pēkšņi pārtrauca trompetes skaņas. Kāda balss, kas nāca nez no kurienes, iesaucās:

– Uzvarētāja ir viņa. Viņa vienīgā nešmaucās.

Aiz šausmām biju kā zemē iemieta.

– Kas? Es? – es jautāju.

– Jā, jūs, – atbildēja balss. Redzēju, ka runātāja ir lielākā no cipresēm.

“Jābēg prom,” es nodomāju un sāku skriet uz avēnijas pusi. Bet ciprese, šķiezdama smiltis pa gaisu, ar visām saknēm izkārpījās no zemes un sāka man sekot. “Viņa ir lielāka par mani,” es nodomāju un apstājos. Ciprese arī apstājas, trīcēdama pie visiem zariem – droši vien sen nebija skrējusi.

– Es piekrītu, – teicu, un ciprese lēnām atgriezās savā bedrē.

Sastapu karalieni guļam viņas lielajā gultā.

– Es jūs aicinu pastaigā uz zoodārzu, –  es samulsusi teicu.

– Vēl ir par agru, – viņa atbildēja, – nav pat pieci. Es nekad neceļos ātrāk par desmitiem.

– Ārā ir burvīgs laiks, – es piebildu.

– Nu, ja jūs uzstājat…

Mēs nokāpām klusajā dārzā. Rītausma ir stunda, kad nekas neelpo, klusuma stunda; viss ir sastindzis. Tikai gaisma kustas. Es mazliet padziedāju, lai atgūtos. Man bija tik auksti, ka klabēja zobi. Karaliene man stāstīja, ka visus savus zirgus barojot ar ievārījumu:

– Tas tiem neļauj būt ļauniem, – viņa teica.

“Būtu labāk ar ievārījumu barojusi savus lauvas,” es klusībā nodomāju.

Gara avēnija, ko no abām pusēm ieskāva augļu koki, veda uz zoodārzu. Laiku pa laikam – plop! – zemē nokrita pa auglim.

– Iesnas, – teica karaliene, – viegli var izārstēt, ja cilvēkam ir paļāvība. Es lietoju olīveļļā marinētas liellopa kroketes. Ielieku tās sev degunā. Nākamajā rītā iesnas ir kā ar roku atņemtas. Vai arī tāpat apstrādātas aukstas nūdeles aknu (vēlams jēra) sulā. Taisni brīnums, cik labi tas izkliedē smagumu galvā.

“Viņai vairs nebūs iesnu,” es nodomāju.

– Bet ar bronhītu ir sarežģītāk. Es gandrīz izglābu savu nabaga vīru no pēdējās bronhīta lēkmes, noadot viņam jaku. Tomēr tā īsti tas nenostrādāja.

Mēs nenovēršami tuvojāmies zoodārzam. Es jau dzirdēju plēsoņas, kas dīžājās rīta miegā. Labprāt būtu griezusies atpakaļ, bet man bija bail no cipreses, no visa, ko tā varētu izdarīt ar saviem spalvainajiem un melnajiem zariem. Un jo spēcīgāk sajutu lauvas smaku, jo skaļāk es dziedāju, lai saņemtos drosmi.

 

Mīlētājs

1938–1939

 

Kādu vakaru, ejot pa mazu ieliņu, es nozagu meloni. Augļu pārdevējs, paslēpies aiz augļu grēdas, satvēra mani aiz rokas un teica:

– Sinjorita, jau četrdesmit gadu es gaidu šādu izdevību. Jau četrdesmit gadu es slēpjos aiz šīs apelsīnu kaudzes cerībā, ka man kāds nozags kādu augli. Es gribu runāt, es gribu izstāstīt savu stāstu. Ja mani neuzklausīsiet, es jūs nodošu policijai.

– Es klausos, – teicu.

Viņš satver mani aiz rokas un ievelk savā bodītē starp augļiem un dārzeņiem. Mēs atveram durvis telpas dziļumā un nonākam istabā. Tur bija gulta, kurā gulēja nekustīga sieviete – iespējams, mirusi. Izskatījās, ka viņa tur ir jau ilgi, jo gulta bija viscaur noaugusi ar zāli.

– Es katru dienu viņu aplaistu, – domīgi teica augļu pārdevējs. – Jau četrdesmit gadu es tā arī netieku gudrs, vai viņa ir mirusi vai nē. Visu šo laiku viņa nav ne kustējusies, ne runājusi, ne ēdusi, bet, kas ir neparasti – viņa joprojām ir silta. Ja jūs man neticat, paskatieties pati.

To sacīdams, vīrietis pacēla segas stūri, atklājot skatienam dučiem olu un dažus jaundzimušus cālēnus.

– Redziet, – viņš teica, – tieši šeit tās tiek perētas, es pārdodu arī svaigas olas.

Mēs apsēdāmies katrs savā gultas pusē, un augļu pārdevējs sāka stāstīt:

– Ticiet man, es tik ļoti viņu mīlu! Vienmēr esmu mīlējis. Viņa bija tik maiga! Viņai bija mazas, veiklas un baltas pēdiņas. Vai gribat tās redzēt?

– Nē, – es atbildēju.

– Un vispār, – viņš turpināja, dziļi nopūzdamies, – viņa bija tik skaista! Man bija gaiši mati, bet viņai, viņai brīnišķīgi melni mati! (Tagad mums abiem tie ir sirmi.) Viņas tēvs bija neparasts cilvēks. Viņam bija liela māja laukos. Viņš bija jēra ribiņu kolekcionārs. Tā mēs iepazināmies. Man piemita kāds talants. Es protu ar skatienu izkaltēt gaļu. Pušfūta kungs (tāds bija viņa uzvārds) bija dzirdējis par mani. Viņš uzaicināja mani pie sevis un lūdza izkaltēt viņa ribiņas, lai tās nesapūtu. Agnese bija viņa meita. Mēs uzreiz iemīlējāmies. Un kopā devāmies ar laivu pa Sēnu. Es airēju, bet Agnese teica tā: “Es tevi mīlu tik ļoti, ka dzīvoju vienīgi tev.” Un es atbildēju līdzīgiem vārdiem. Man šķiet, tā ir mana mīlestība, kas tagad viņu uztur tik siltu. Viņa visdrīzāk ir mirusi, bet siltums paliek.

– Nākamgad, – viņš turpināja, skatienam aizmaldoties tālumā, – nākamgad iestādīšu tur tomātus un nemaz nebūšu pārsteigts, ja tie tur augs griezdamies… Pienāca vakars; es nezināju, kur varēsim pavadīt mūsu kāzu nakti. Agnese bija pavisam bāla, pārgurusi. Tā kā bijām izbraukuši no Parīzes, es mērķēju uz kādu bistro pie upes. Pietauvoju laivu, un mēs soļojām uz tumšas un drūmas terases pusi, kur grozījās divi vilki un lapsa. Neviena cita tur nebija…

– Es klauvēju, klauvēju pie durvīm, kas palika slēgtas uz biedējošu klusumu. “Agnese ir nogurusi. Agnese ir ļoti nogurusi!” es kliedzu cik vien spēka. Beidzot pie loga parādījās vecas sievietes galva un teica: “Es neko nezinu. Saimniece šeit ir lapsa. Ļaujiet man gulēt. Jūs man traucējat.” Agnese sāka raudāt. Neko darīt, bija jāvēršas pie lapsas. “Vai jums ir gultas?” es vairākkārt jautāju. Lapsa neko neatbildēja; viņa neprata runāt. Un jau atkal parādījās galva, vecāka nekā pirmīt, striķī piesieta, tā viegli izkārās pa logu: “Prasiet vilkiem. Es te neesmu saimnieks. Lūdzu, ļaujiet man gulēt.” Es sapratu, ka šī galva ir traka un nav jēgas turpināt. Agnese joprojām raudāja. Apmetu vairākus lokus ap māju, un beigās man izdevās atmūķēt vienu no logiem, pa kuru mēs tikām iekšā. Nonācām virtuvē ar augstiem griestiem, kur uz lielas, uguns nokaitētas plīts vārījās dārzeņi. Tie amizanti lēkāja verdošajā ūdenī. Mēs kārtīgi paēdām un tad apgūlāmies uz grīdas. Es apskāvu Agnesi. Mums tā arī neizdevās aizmigt. Kā tik visa nebija šajā briesmīgajā virtuvē! Lērums žurku pabāza galvu no alām un sāka dziedāt smalkās un nepatīkamās balstiņās. Cita pēc citas izplatījās un izklīda atbaidošas smakas, bija arī caurvēji. Man šķiet, tieši caurvēji nobeidza nabaga Agnesi. Viņa nekad vairs neatguvās. No tās dienas viņa runāja arvien mazāk un mazāk…

Un asaras augļu pārdevējam tik ļoti aizmigloja acis, ka es varēju aizšmaukt ar visu meloni.

No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga