— Mīts par leģendu

2021. gada nogalē apgādā Zvaigzne ABC klajā nāca Aivara Kļavja grāmata Avota laiks, kas veltīta autora atmiņām par laiku, kad veidojās, iznāca un beidza pastāvēt šis leģendārais žurnāls. Lai atskatītos uz žurnāla pastāvēšanas laiku, tā ietekmi un kultūras presi mūsdienu Latvijā, Punctum uz kopīgu sarunu aicināja Avota redakcijas kādreizējo literatūras nodaļas vadītāju Guntaru Godiņu.

Ilze Jansone

 

Kāpēc, tavuprāt, šobrīd ir svarīga Aivara Kļavja atmiņu grāmatas Avota laiks iznākšana?

Tas, ka Aivars ir uzņēmies šo smago un nepateicīgo uzdevumu –  rakstīt atmiņas par diezgan senu laiku – ir apsveicami. Kaut gan viņš zvanīja daudziem bijušajiem redakcijas pārstāvjiem un iztaujāja mūs, tomēr šo grāmatu var uzskatīt par Aivara paša subjektīvo vērtējumu. Tā ir viņa interpretācija gan par to laiku, gan par darbu žurnālā, gan arī par cilvēkiem, kas tajā strādāja. Bet citādāk jau nav iespējams. Ar lielu aizrautību lasot grāmatu Avota laiks, es daudz ko atcerējos, tā lika man vēlreiz pārdomāt un izvērtēt.    

 

Kā tev šķiet, vai Avots bija sava laikmeta zīme, vai arī mēs varam domāt un runāt par to, ka Avotam varētu būt arī ilgtermiņa ietekme?

Ir jāapzinās, uz kādas ideoloģiskās bāzes jeb kādā laika kontekstā Avots radās. Šķiet, ka Česlavs Milošs savā Nobela lekcijā teica, ka īpaša parādība ir nebrīvas sabiedrības valoda. Šāda nebrīvas sabiedrības valoda pastāvēja gan pirms Avota, gan arī Avota laikā. Būtībā tā bija divu kultūru sadursme – padomju kultūras drupas kā absurds un latviešu, Eiropas un visas pasaules kultūra.

Žurnāls Avots nāca ar vizuālo spilgtumu kā dadzis acī tā laika ierastajam pelēcīgumam. Iedomāsimies kiosku, kurā tiek pārdoti toreizējie žurnāli Liesma, Zvaigzne, Draugs, Padomju Sieviete u. c. ar tik paredzamiem, garlaicīgiem vākiem un blakus ir novietots Avots ar mākslinieku Andra Brežes vai Sarmītes Māliņas veidotajiem vākiem! Protams, arī saturs, protams, uzdrošināšanās publicēt aizliegto literatūru bija kaut kas negaidīts. Es nedomāju tikai politiski aizliegto autoru Orvela, Žida, Nabokova darbus, bet arī Kafkas, Pintera, Beketa, Žarī, Kokto tekstus.  

 

Ko darbs Avotā mainīja tavā karjerā un varbūt arī pašā dzīvē – gan tajā brīdī, gan ilgtermiņā?

Pirms žurnāla Avots bija pirmās dzejoļu publikācijas, tā saucamā jaunā autora ieiešana literatūrā, cenšanās atrast savu stilu, saskaroties ar cenzūru, mēģināt dabūt cauri kādu dzejas rindu, dzejoli, ironizēt, apvest ap stūri un pateikt publiski drukātā vai lasījuma veidā to, ko es jutu un domāju. Piedzīvoju arī aizliegumu publicēt savus dzejoļus. Tad es pievērsos igauņu literatūras tulkošanai un centos izdabūt cauri Igaunijā aizliegtos vai nevēlamos autorus – Hando Runnelu, Jānu Kaplinski, Paulu Ēriku Rummo, Arturu Alliksāru u. c. Pirms Avota es strādāju radio literārajā redakcijā. Tālaika radio bija ļoti padomisks, tur pastāvēja dzelžaina kārtība, varētu teikt, pat dubultā cenzūra – vispirms atšifrēto raidījumu uz papīra izskatīja Glavļits, pēc tam tas tika pieņemts vai noraidīts, atbildīgajiem nodaļu redaktoriem noklausoties, kas zina – varbūt kaut ko pretvalstisku esmu pateicis ar balss intonācijas palīdzību.

Vairāki manis veidotie raidījumi tika noņemti, daži pat pēdējā brīdī, kad bija jau minēti Rīgas Viļņos. Pēc raidījuma, kas saucās Vārda spēks un vājums, kur biju uzrakstījis eseju par divkultūru un padomju laika divkosību, kā arī nointervēju vairākus vecāko klašu skolēnus par šo tēmu, manu raidījumu ne tikai noņēma, bet sākās liela jezga. “Mana lieta” tika izskatīta radio lielajā telpā, kur es nedrīkstēju piedalīties. Atceros, ka toreizējais radio šefs Ivars Ķezbers kliedza uz mani, ka esmu disidents, ka esmu apgānījis padomju Latviju utt.

Bija 1987. gada februāris, tieši tajā laikā notika traģēdija ar Klāvu Elsbergu Rakstnieku savienības Dubultu atpūtas namā. Žurnāla Avots galvenais redaktors Aivars Kļavis man piezvanīja un aicināja nākt strādāt par nodaļas redaktoru Klāva vietā. Psiholoģiski bija smagi, jo Klāvu es labi pazinu un labi zināju arī par žurnāla Avots darbu un plāniem. Es piekritu, un tagad varu droši teikt, ka žurnālā pavadītais laiks bija ļoti spilgts, aktīvs un bezgala interesants. Tālaika žurnālu neveidoja tikai redakcija, bet ļoti liels un raibs radošo cilvēku loks, kas kļuva par labiem padomdevējiem.  

 

Kāda bija jūsu redakcijas sadarbība žurnālā?

Avotā nebija striktu iedalījumu nodaļās, mēs labi sapratāmies ar visiem nodaļu redaktoriem. Tālaika žurnālos un arī laikrakstos bija iezīmētas nodaļu, publicējamo materiālu robežas. Avots bija gan literatūras, gan publicistikas, gan kino, gan mākslas žurnāls. Tagad, to lasot vai pāršķirstot, redzu, ka atsevišķu nodaļu publicētie teksti pastarpinātā vai tiešā veidā sasaucas, veidojot pat tematisku kopainu. Ja kāds no redaktoriem piedāvāja ļoti interesantu materiālu, pārējie piekāpās, atdeva kādas no savām lappusēm. Atceros, ka Laima Žihare no Ungārijas dabūja nelielu grāmatiņu Kosmiskie meli, kas stāstīja par to, ka J. Gagarins vispār nekad nav lidojis kosmosā. Nolēmām šo darbu pilnībā nopublicēt žurnālā. Protams, tas atkal izsauca skandālu. Kā nu tā – dižais kosmonauts nav bijis kosmosā!

Ja Rudīte Kalpiņa bija sadabūjusi spēcīgu rakstu publicistikā vai Normunds Naumanis kādu interviju vai apceri par Latvijas vai pasaules kino vai mākslu, arī tad pārējie redaktori bija saprotoši, jo galvenais bija publicēt interesantāko un aktuālāko. Es domāju, ka šī fleksiblā attieksme un gatavība sadarboties bija žurnāla kvalitātes un intereses par to atslēga. Protams, es nevaru nepieminēt arī to, ka toreiz nepublicēto materiālu bija ļoti daudz. Piedāvājums un izvēle bija milzīgi. Tas bija pateicīgs laiks darbam kultūras žurnālā.  

 

Kā tu kopumā vērtē šī brīža kultūras periodiku Latvijā, piemēram, salīdzinājumā ar igauņiem?

Tagad līdztekus Domuzīmei parādījušies jauno autoru žurnāli Žoklis un Strāva. Tas ir ļoti labi, jo žurnāls ir kultūras asinsrite, turklāt tos ir radījis domubiedru loks ar savu izpratni un savām vēlmēm. Žurnāls palīdz orientēties literārajos procesos, tajā ir publicētas recenzijas par iznākušajām grāmatām, rakstnieku vai mākslinieku pārdomas, uzskati, viedokļi un izpratne.

Manuprāt, literatūrai bez literārā žurnāla savā ziņā ir bīstami, jo bez vērtējuma zūd profesionalitātes un kvalitātes kritēriji. Nereti grāmatveikalu plauktos kāda par paša naudu izdota grāmata stāv blakus atzinību guvuša rakstnieka romānam vai dzejnieka dzejoļu krājumam, radot ilūziju par kvalitāti. Tāpēc labas recenzijas, profesionāls vērtējums ir ļoti svarīgs. Taču arvien mums trūkst sistemātiski, katru mēnesi iznākoša literārā žurnāla. Man kā makšķerniekam dažreiz rodas pamatots jautājums: kāpēc par makšķerēšanu ir pietiekami daudz profesionālu žurnālu, bet literātiem tikai divi, tagad trīs žurnāli, kas parādās dažas reizes gadā?

Aivars Kļavis grāmatā Avota laiks spilgti apraksta, ka 1991. gadā, kad Preses namu bija ieņēmis OMON, tālaika valdība ar Godmani priekšgalā atteicās finansēt kultūras izdevumus. Tu ieminējies, lai es salīdzinu Latvijas kultūras presi ar Igaunijā izdotajiem žurnāliem. Igauņu valdības attieksme pret intelektu un kultūru gan tajā laikā, gan arī pašlaik ir bijusi pretimnākoša un saprotoša. Jā, igauņiem bija skaidrs, ka profesionālu kultūras žurnālu ir jādotē, jāpalīdz, lai tas varētu pārdzīvot pārejas laiku un spētu konkurēt ar izklaides izdevumiem. Igaunijā arvien iznāk Avota līdzgaitnieks –  žurnāls Vikerkaar (Varavīksne), nekur nav pazudis, turklāt vēl veiksmīgi attīstījies arī valodas un literatūras žurnāls Keel ja Kirjandus (Valoda un Literatūra), kultūras laikraksts Sirp (Sirpis), Tartu intelektuāļu žurnāls Akadeemia (Akadēmija) un daudzi jo daudzi citi.

Esmu pārliecināts, ka neko nav iespējams atjaunot. Atceros, ka pēc pieciem sešiem gadiem uzradās vēlme atjaunot Avotu, tomēr šī iecere nerealizējās. Avotam ir jāpaliek kā laika leģendai. Zinu, ka toreiz žurnāls Avots atradās gandrīz katrā mājā un daudzi cilvēki arvien vēl glabā visus numurus. Mans skapis arī ir pilns ar Avotiem. Dažreiz pārlasu, atrodu interesantas publikācijas, protams, ka ir redzams arī tālaika uzspiestais ideoloģiskais zīmogs.     

 

Vai tu man piekristu, ka lielu daļu no tiem, kas pašlaik lasa drukātos kultūras medijus, veido tie, kas tajos drukājas?

Te man gribas citēt igauņu dzejnieka Karla Martina Sinijerva dzejoli: “Pats rakstu, / pats izdodu, / pats lasu.” Protams, tā ir ironija. Iespējams, ka intereses zudums radies šo pārrāvumu, likvidēšanas dēļ. Tagad mēs varam tikai zīlēt, kas būtu, ja būtu. Kas būtu, ja līdzīgi kā Igaunijā žurnāls Avots pārejas laikā būtu daļēji finansēts no valsts un saglabāts, ja atbalstu sagaidītu Leona Brieža veidotie žurnāli Grāmata  un Kentaurs XXI? Varbūt tad nebūtu tik krasi zaudēts lasītāju skaits? Kā zināms, savulaik mazliet Avotu, vairāk gan Grāmatu un Kentauru izmantoja augstskolās pasniedzēji un studenti, jo toreiz nekur citur nebija tik daudz pasaules un Eiropas filozofu, rakstnieku, literatūrzinātnieku darbu tulkojumu.

Tagad ir citādi. Intelektuālo literatūru, esejas, apceres, pētījumus mēs varam lasīt svešvalodās, tomēr ir ļoti svarīga arī teorētisko tekstu tulkošana, lai uzturētu latviešu valodas zinātnisko līmeni. Labs tulkojums ir latviešu valodas attīstības priekšnosacījums. Katrā ziņā Ulža Bērziņa klasisko un kanonisko tekstu tulkojumi liek latviešu valodai ziedēt. Daudz vairāk, nekā to spēj rakstnieku oriģināldarbi. Nedrīkstam aizmirst, ka latviešu literatūra sākās ar tulkojumiem.

 

Es vairāk domāju, ka tie cilvēki, kas pastiprināti interesējas par literatūru, – tie paši, kas pērk grāmatas, pērk arī žurnālus. Un daļa neizbēgami paši ir literatūrzinātnieki, rakstnieki, dzejnieki un tamlīdzīgi.

Makšķerniekiem Latvijā iznāk trīs četri augsta līmeņa žurnāli. Man nav saprotams, kā rakstnieks var iztikt bez profesionāla žurnāla, jo žurnāls ir spējīgs nekavējoties reaģēt uz jaunākajām tendencēm literatūrā, izvērtēt grāmatas, rakstnieka stila, valodas līmeni, atklāt ko jaunu utt. Mums ir par maz iespēju publicēt recenzijas, pārskatus un apskatus, bet tie ir ļoti nepieciešami. Tagad iznāk, ka Latvijas makšķernieki ir daudz profesionālāki par Latvijas rakstniekiem. Kad strādāju Latvju Tekstos, katrā žurnālā bija publicēts desmit piecpadsmit recenziju. Negribu teikt, ka visas bija ļoti kvalitatīvas, tomēr… Kad iznāk daudz grāmatu, nereti tās izdod paši autori, parādās daudz jauno dzejnieku un rakstnieku grāmatu, ļoti svarīgs ir vērtējums. Neesot sistemātiskai kultūras presei, zūd profesionāla attieksme pret vērtībām.

 

Bet lielveikalos pie kasēm arī ir drukātā prese. Kultūras presi gan neesmu tur redzējusi.

Bet tur ir makšķernieku žurnāli Copes Lietas, Lielais Loms un citi.

 

Vai bija kaut kas, kas tev šķistu svarīgs, bet ko es nepajautāju? Varbūt ir kas tāds, ko vēlies piebilst?

Salīdzinot žurnāla Avots laiku ar mūsdienu kultūras presi un portāliem, arī ar izdotajām grāmatām, manuprāt, ir zudusi profesionāla attieksme pret valodu. Bieži var lasīt slikti rediģētas grāmatas, valodas vai stila kļūdas pamanāmas arī kultūras žurnālos un portālos. Varbūt vairs nav tik daudz labu redaktoru vai viņi netiek piesaistīti? To es nezinu. Toties tagad pār pasauli valda steiga – “ātrāk, ātrāk!” Avotā mums bija gan literārā redaktore, gan korektore, arī redaktori vairākkārt pārlasīja publicējamos tekstus. Protams, arī Avotā var atrast valodas kļūdas, tomēr tur bija mazāk paviršības un lielāka pietāte pret valodu. Ir būtiski nezaudēt valodas kvalitatīvo līmeni, īpaši jau grāmatās, žurnālos un literatūras portālos.