— Neaprakstīt “Savvaļu”

 

Par brīvdabas izstādi un procesuālo notikumu Savvaļa (veido mākslinieks Andris Eglītis ar domubiedriem teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem)

 

Viena no Savvaļas pamatīpašībām, kas regulāri tiek minēta dažādās sarunās, ir neaprakstāmība. Tiesa, “neaprakstāms” ir ierasts apzīmējums, ko lietojam, kad esam milzīgā sajūsmā vai vienkārši nezinām, ko atbildēt, un negribam stāstīt neko vairāk. Tomēr, runājot par Savvaļu, man radies cits priekšstats par vārda “neaprakstāms” attiecinājumu. Cilvēki, kas atzīst Savvaļas neaprakstāmību, nevar vien beigt meklēt veidus, kā to aprakstīt. “Neaprakstāms” viņiem nav tikai viegli rodama atbilde, kas ļauj ātrāk atbrīvoties no neatbildēta jautājuma, kuru viņi negrib risināt. Tieši otrādi: neaprakstāmības atzīšana ir iemesls meklēt arvien jaunas aprakstīšanas formas un metodes, izvairoties īsi raksturot Savvaļu pašu par sevi un meklējot citus, garākus ceļus, kā Savvaļai caur stāstītāja pieredzi ļaut pašai par sevi kaut ko pateikt. Nereti tie ir izvērsti pieredzes stāsti, kas izgaismo vismaz kādu no Savvaļas aspektiem un aicina katru pašu saprast, kas tad Savvaļa ir. Tomēr stāsti, lai arī aizraujoši un bagātīgi, attiecas uz tiem, kas Savvaļā ir bijuši, bet tiem, kas nav, spēj izteikt visai maz. Tā kā neaprakstāmību pieņemu par būtisku Savvaļas īpašību, bet nelaimīgā kārtā par sev tuvāko izteiksmes veidu uzskatu tekstu, tad mēģināšu problēmu risināt atpakaļgaitā, pamatojot un skaidrojot Savvaļas neaprakstāmību un tādā veidā iezīmējot tos aspektus, kas tik neaprakstāmi padara Savvaļu par to, kas tā ir. Rakstā es pievērsīšos trim problēmām, kas atklājas, mēģinot Savvaļu aprakstīt: pirmkārt, Savvaļu nav iespējams kategorizēt; otrkārt, Savvaļa ir drīzāk sajūtama, nevis domājama; treškārt, Savvaļa ir kopība, ko nevar izteikt individuāli. Tomēr, apzinoties, ka mans neaprakstāmības apraksts visnotaļ pamatoti var tikt uzskatīts par nepilnīgu Savvaļas portretējumu, apkopoju Savvaļas būtību arī vizuālā medijā. Šī raksta tapšanā esmu iesaistījusi daudz brīnišķīgu cilvēku, kurus satiku Savvaļā, – gan tādus, kas tur mitinājušies ilgāk, gan tādus, kas iegriezušies tikai uz mirklīti –, lūdzot viņus uzzīmēt Savvaļu. Tādā veidā ceru pietuvoties intersubjektīvam un tāpēc patiesākam Savvaļas attēlam, izvairoties vismaz no minētās pirmās un trešās aprakstīšanas problēmas.

 

Pirmās grūtības sākas, jau mēģinot atrast citu vārdu, ko iekļaut Savvaļas definīcijā. Trāpīgais nosaukums, izrādās, ir izšaujams tīkls, kurā ķepurojas daudz dažādu kategoriju: Savvaļa – izstāde, Savvaļa – vieta, Savvaļa – dabas ainava, Savvaļa – notikums, Savvaļa – process, Savvaļa – skriet, dziedāt, peldēt, veidot, nedarīt, redzēt, just. Saskaņā ar Aristoteli, var izšķirt desmit esošā kategorijas jeb atsevišķo lietu raksturojošus aspektus – būtību jeb substanci, kvantitāti (cik), kvalitāti (kāds), attiecību, vietu (kur), laiku (kad), stāvokli, piederību, darbību un darbības uzņemšanu.¹  Savvaļa vienlīdz veiksmīgi nosauc vairākas atsevišķas lietas, ko apstiprina to iederība atšķirīgās kategorijās. Tiesa, diez vai Savvaļu būtu iespējams definēt aristoteliskā veidā, īpaši jau Savvaļas nepārtrauktās mainības dēļ, taču Aristoteļa intuitīvi saprotamais dalījums ir derīgs rīks, lai skaidrotu, kāpēc Savvaļu nevar aprakstīt. Pirmkārt, Savvaļa ir konceptuāls veselums – izstāde, ko veido noteiktu darbu kopums un izvietojums. Šī izstāde gan ir mainīga – to arvien papildina jauni mākslas darbi, jau esošie tiek attīstīti un nomainīti, bet daži no tiem, atstāti pilnīgai saplūšanai ar apkārtni, lēnām sabrūk un izzūd. Tomēr izstāde saglabā vienotību, jo pati mainība un izzušana jau paredzēta kā identitātes daļa. Otrkārt, par Savvaļu tiek runāts vietas nozīmē, ar to apzīmējot konkrētu, Google Maps atzīmētu punktu un apkārt esošo teritoriju. Esot Savvaļā, šķiet, ka no centra – izstādes bāzes – Savvaļa plešas uz visām pusēm nenosakāmā teritorijā, tomēr saglabājot vietas identitāti un konkrētību, ko nosaka bāze kā atskaites punkts, kā arī daudzpusīga, bet vienota ainava. Savvaļa ir purvi, meži, brikšņi, pļavas, jaunaudzes un aizaudzes – vieta ar savu raksturojumu.

 

Treškārt, Savvaļa ir process, ilgstošs notikums, kas vienlaikus iekļauj gan darbību, gan darbības uzņemšanu. Viss, kas Savvaļā tiek darīts un piedzīvots, var tikt apzīmēts ar vārdu Savvaļa. Koncertēšana, dziedāšana, veidošana, gleznošana, sarunāšanās, deklamēšana un klusēšana ir līdzvērtīgas Savvaļas daļas, tāpat arī darbību un iespaidu . Savvaļas apraksts nebūs pilnīgs, piemēram, raksturojot tikai tās vietu vai pievēršoties mākslas darbiem. Vienmēr būs kategorijas, kas neiekļausies šajā kopainā

 

Otrā problēma ir saistīta ar Savvaļas uztveramību: Savvaļa nav pieredzama tikai ar prātu, bet noteikti arī ar maņām. Tā kā Savvaļa ir gan izstāde, gan vieta, gan darbība un darbības uzņemšana, tā vienlaicīgi tiek piedzīvota dažādos veidos – gan audiāli, gan vizuāli, gan taktili. Šo uztvērumu vienība, vienlaicība un intensitāte nav domājama secīgi – tā jāpiedzīvo kā kopums. Lai arī Savvaļā tiek veidota plaša notikumu programma, kas piešķir tai domājamu un apspriežamu saturu, Savvaļa nesākas un nebeidzas ar to, kas var tikt par to domāts un teikts, – Savvaļas pieredzē notikumi ir tikai intensīvas un jutekliskas klātbūtnes pieredzes papildinājums. Es nezinu, vai Savvaļas iemītnieki cits citu iemāca atvērt acis un ausis un brīnīties par visu apkārt notiekošo vai varbūt tā ir šīs vietas plašuma un atvieglojošās nesaspiestības īpatnība – likt cilvēkam pamanīt visu neparasto, kas atstāstot tomēr mēdz izklausīties pavisam vienkārši. Savvaļu nav nemaz tik viegli atrast. Ja cilvēks Savvaļā nav pavisam klātesošs, neskatās un neklausās apkārt, tad Savvaļa var palikt apslēpta – gan kā vieta, gan pieredze. Savukārt ieklausoties atklājas, ka klusums nekad nav kluss, bet sīku trokšņu pārpilns, un katrs no tiem cenšas kaut ko izstāstīt.

 

Kopība ir trešā Savvaļas aprakstāmības problēma – Savvaļu nav iespējams izstāstīt individuāli. Tikai sarunā var rasties dzīvība, kas Savvaļai tik nozīmīga. Neskatoties uz Savvaļas plašumu, vientulības tajā nav. Es vienmēr zināju, ka ir kāds, no kā attālināties, tāpēc nekad nebiju vientuļa. Un, vienai staigājot Savvaļā, nepamet sajūta, ka klāt ir arī tie, kas te bijuši iepriekš. Viņi atklājas iemītās takās un zābaku nospiedumos un atgādina, ka, lai arī viena, es neesmu vientuļa, pat ja viņus nepazīstu. Turklāt arī Savvaļas pamatiemītnieki – tās biosfēra – iegūst cilvēka klātbūtnei līdzvērtīgu spēku, mudinot to saprast un cienīt kā līdzcilvēku. Tomēr vienpatības brīži Savvaļā mijas ar kopā būšanu ierastākās formās – sarunām, dejām, dziesmām un maltītēm. Savvaļa ir kopā būšanas, kopā darīšanas un kopā gribēšanas “radījums”, tikai tā varēja rasties kaut kas tik liels. Lai gan Savvaļa ir kopīga pieredze, tomēr arī kopīgās sarunās un kopīgā valodā tā nevar tikt izteikta, kā nākas. Esot projām no Savvaļas un to atstāstot, vienmēr šķiet, ka jādod vārds arī kādam citam, un vārdi tiek doti un ņemti, taču beigās vienmēr kaut kā trūkst, “kāds nav ieradies” – neviens nezina, kurš – un Savvaļa tā arī paliek neaprakstāma. Kā viens cilvēks lai izstāsta to, ko katru brīdi arvien lielāku padara daudzi? Kopā būšana Savvaļu uztur un dzīvina, tieši tāpēc tā parādās tur, kur ir divi vai vairāk, – kā kopīga galvas māšana un klusēšana. Un par to, kas Savvaļa ir, varbūt arī nemaz nevajag runāt, ja ir citi veidi, kā to, iespējams, var izpaust veiksmīgāk.

1. Aristotelis. Kategorijas. 1b25-2a4  (atpakaļ uz rakstu)