— Profesija “poēts”

Par Oskara Seiksta krājumu Vokora vuordi draugim (Cymuss, 2021)

Šī gada nogalē dienasgaismu ieraudzīja latgaliešu dzejnieka Oskara Seiksta dzejas krājums Vokora vuordi draugim. Te uzslavas un pateicības nākas sūtīt citam dzejniekam, Valentīnam Lukaševičam, kas vācis un apkopojis šos Oskara Seiksta draugiem sūtītos īstekstus un īsprozas fragmentus draugiem. Šajā mazajā dzejas grāmatiņā apkopotie teksti ir radīti 2021. gada pavasarī, vecākie datējami pat ar 1996. gadu.

Personīgi man šis fakts nešķiet pārsteidzošs, jo visas Oskara Seiksta literārās darbības var raksturot ar vienu vārdu – seikstismi. Autors ar savu daiļradi ir pazīstams jau no deviņdesmitajiem gadiem, kad sevi piesaka ar grāmatām Seppuku iz saulis vādara (1995) un Valerjana dzeive i redzīni (1996), strādājot tandēmā ar Lukaševiču. Jāpiebilst, ka romāns Valerjana dzeive i redzīni ir pirmais postmodernisma romāns latgaliešu literatūrā. Savukārt filozofiska erotika dienasgrāmatu un epifāniju formā, ko var lasīt romānā Reitišku mads (2000), top sadarbībā ar Līgu Seikstu-Gagaini. Par Oskara Seiksta literārajām un ikdienas izdarībām ļaudis runā leģendas, kaut ko noklusējot vai piepušķojot klāt to noturībai.

Piemēram, avīzē Latgales Laiks Anna Rancāne raksta par Seiksta iestāšanos Latvijas Rakstnieku savienībā un izstāšanos no tās, esot tās biedram tik uz vienu nakti.¹ Romāns Valerjana dzeive i redzīni, var teikt, pat satricināja Latgales konservatīvo sabiedrību. Daži kultūras darbinieki pat izteicās, ka latgaliešu rakstnieki TĀ neraksta un tās ir Dīva zeimis! Dīva zeimis! Tā arī līdz šim nav atbildēts jautājums – kā tad īsti latgaliešu rakstniekiem būtu jāraksta? Jo latgaliešu literatūrā līdz Seiksta un Lukaševiča ienākšanai dominē “tautiskais romantisms”, kultūras stereotipu atkārtošana vai reproducēšana. Un dramaturģija sākas un beidzas ar komēdiju.² Diemžēl, pāršķirstot dažādu novada domju izdotos literāros almanahus, redzam, ka pārsvarā šis stils palicis nemainīgs.

Uz jautājumu, ko Oskars Seiksts dara pēdējos 10 gadus, viņš atbild lakoniski. “Profesija “poēts” tev ir iedota uz visu dzīvi, bet literatūrā man palika neinteresanti.”³ Paradoksālākais grāmatā Vokora vuordi draugim ir tas, ka dzejoļi tika sūtīti draugiem īsziņu formātā, kaut gan Oskaram Seikstam pašam telefona neesot. Tā vietā tika izmantots autora mammas telefons. Redaktore Ilze Sperga par dzejoļu krājumu teic, ka tās ir intelektuāļa īstekstu eksplozijas par dzīvi Latgales laukos un poēziju pandēmijas apstākļos.

Lasot Vokora vuordus, var tajos aizmaldīties un meklēt sevi vēl un vēl, ieklausīties vydabolsā, tomēr dzejoļos nostiprinās eksistenciālisma pārdomas. Kur doties, ko meklēt, ko atrast, ko gaidīt no sevis, kas meklē dzīves jēgu.“Krystceļ pasaškeirem. / Tu guodoj, kur propulu es, / Es sprīžu, kur pagaisi tu. / Eimūt da gola vysi celi vad iz sātu.” (84. lpp.) Šis vadmotīvs grāmatā Seikstam stiepjas visgarāk un spēcīgāk. Cilvēkam vajadzētu kaut kad rast atbildes uz dažnedažādiem sevis un dzīves jautājumiem, vienalga, dzīvojot savrupus mežā vai savrupus pilsētā. “Tymā ustobā / cyts sajiukst pruotā, / cyts īrauga gaismu.” (48. lpp.) Kā jau minēju, vecākie dzejoļi sniedzas pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tajos Seikstam, skatoties uz dzīvi mūsdienu mistiskajā laikmetā, varam piedēvēt arī pareģa spējas: “Piec maizis gavieņa byus gaisa bods. / Tuoļuok nasagrib pat dūmuot.” (9. lpp.)

Liekas, ka Oskaram Seikstam joprojām ir neatrisinātas attiecības ar pilsētu. Vai no tās aizmūkot, mēs atradīsim sevi? Vai bēgšana prom skaitās arī tad, ja sestdienās parādies pilsētas tirgū, tur tirgojot vai pērkot ķiplokus? “Piļsāta suop. / Uobeļneicys snīga saulē. / Apjiukstu nu prīcys, / Ka tys vyss maņ vīnam. / Piļsāta suop maņ, / Kam gribieju vīgluokuo ceļa.” (13. lpp.) Bēgšanai ne vienmēr būs labs atrisinājums. Vajadzētu tomēr bēgt uz kaut ko, neskatoties uz šīs pasaules nesaprotamajiem līkloču ceļiem un nevēlēšanos tajos nemaz piedalīties. “Kaba pasaceļt spuornūs, / vajaga zemis, kur atsaspert.” (85. lpp.)

Un, ja visa pasaule reizē ar pašu indivīdu ir palikusi vienaldzīgi nedzirdīga, kurš varēs izskaidrot pat vienkāršos dzīves jautājumus? “Kod vairs nav ar kū parunuot / ni mutē, ni iz sūleņa, / gona bļuzneit.” (31. lpp.)

Vokora vuordi draugim ir skaudri dzejoļi. Lai gan varbūt tie piestāv šim neparastajam pārdomu laikam, kurā dzīvojam. Grāmatas otrais redaktors Valentīns Lukaševičs atzīst, ka “Vokora vuordi draugim ir pats skumeiguokais i pesimistiskuokais kruojums latgalīšu, latvīšu i varbyut pat Baltejis literaturā: 99 dzejūli, nivīnā i ni mozuokuo saulis stareņa… Nivīna optimistiska dzejūļa!” ⁴

Ar birku profesija “poēts” Oskars Seiksts turpina sadzīvot joprojām un, neskatoties uz savu reālo eksistenciālismu, ik pa laikam turpina sūtīt jaunus sms dzejoļus, taču pagaidām īsziņas paliek vien telefonos. Vai Seikstam būs vēl kādi vokora vuordu apkopojumi, kas rezultēsies jaunā dzejoļu krājumā – to, manuprāt, nezina arī viņš pats. Profesija “poēts” ir skaista un reizē nežēlīga, jo, kā zinām, rakstnieks var rakstīt visu mūžu, bet neuzrakstīt neko. “Vyss lobuokais ir nazkur tī – napasaceits, napīraksteits… Pats eistuokais ir tī…” – tā izteicies pats grāmatas autors.⁵

1. Oskars Seiksts spieļuojās ar Latvejis Rakstnīku savīneibu. Latgales Laiks. 16.05.1998.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Oļegs Šapošņikovs: Jautru komēdiju vieglāk iestudēt latgaliski, ne latviski. LSM.lv.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Dautkom TV raidījums Vaicuojumi pi prūda. 2014. g.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Izguojs postmodernista Oskara Seiksta SMS eistekstu kruojums latgaliski. Lakuga.lv.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)